Trešdiena, 24.10.18, 00:32Galvenie | Reģistrācija | Ieeja

Vietnes izvēlne

Sadaļas kategorijas

Ieejas forma

Meklēšana

Mūsu aptauja

Es šajā saitā meklēju informāciju par:
Atbildes: 885

Vietnes draugi

Statistika


Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0
Saita sadaļas

Vārdu īpašības (T.Marezs)
Lapsa.

Kareivis atzīst augstāko spēku eksistenci, vadošus viņu, tāpat kā arī citas būtnes. Šie spēki diktē kā dzīves tā arī nāves apstākļus.
 
 
Vārdu īpašības.

Lai pastāstītu patiesību vajag divus - stāstītāju un klausītāju.
(Henrijs Deivids Toro )
 
   Tikai izskatot Tolteku mācību tās personīgajā kontekstā, tai piemītošajā atskaites sistēmā, var cerēt to izzināt. Tolteku valodā tādu atskaites sistēmu sauc par pasaules redzējumu (ainavu), un tas ir atkarīgs no cilvēka savākšanas punkta stāvokļa, kuru pie noteiktiem apstākļiem var mainīt, tādējādi izsaucot cita pasaules redzējuma formēšanos. Parasti savākšanas punkts ir stingri nostiprināts, kas ļauj cilvēkam izmantot tikai vienu atskaites sistēmu, saskaņā ar kuru viņš ierastā veidā traktē visas iegūtās zināšanas un pieredzi. Tāpēc pirms pāriesim pie mācības būtības izklāsta, vajag pastāstīt par dažām fundamentālām koncepcijām un sniegt pamata skaidrojumus.
   Pirmā koncepcija, ko vajag izskatīt, skar vārdus un to izmantošanu. Mūsu skatījums uz pasauli kopumā un zināšanas par to, visbiežāk ir atkarīgi no tā kā mēs saprotam un izmantojam vārdus. Ir jāpasvītro, ka vārdi, neatkarīgi no tā cik rūpīgi tie ir izvēlēti, vienmēr kalpo par patiesības plīvuri. Šī fakta nozīmi nevajag nenovērtēt. Bet atkal un atkal cilvēks klūp aiz vārdiem un tikai tāpēc, ka neizskata tos kā simbolus, kādi tie patiesībā ir. Rezultātā viņš dzird un lasa vārdus tikai savas sociālās nosacītības kontekstā.

CILVĒKA KĻŪDA IR NEPĀRTRAUKTĀ PASKAIDROJUMU MEKLĒŠANĀ, KAS UZTUR VIŅA DOMĀŠANAS VEIDU, SKATĪJUMU UZ PASAULI.

Kad iet runa par vārdu izmantošanu un tiekšanos redzēt tos īstajā gaismā, vajag ņemt vērā trīs veidu sliktu ieradumu eksistenci, ko cilvēks pieļauj atkal un atkal.

SADUROTIES AR KAUT KO, KAS IZIET NO IERASTAJIEM RĀMJIEM, CILVĒKS, ATKARĪBĀ NO SAVA RAKSTURA, VIENMĒR TIECAS PIE VIENA NO SLIKTU IERADUMU TIPIEM:
FANĀTIĶIS IGNORĒ NOTIKOŠO UN IZLIEKAS IT KĀ NEKAS NEBŪTU NOTICIS.
LIEKULIS PIEŅEM NOTIKUŠO BURTISKI UN TIC, KA VISU SAPROT.
MUĻĶI NOTIKUŠAIS IEDZEN STŪRĪ. NEZINOT, VAI PIEŅEMT NOTIKUŠO VAI ATMEST, VIŅŠ KĻŪST APMĀTS AR SAVIEM JAUTĀJUMIEM.

Ja lasītājs cenšas saprast Tolteku mācību un vēlas no tās iegūt labumu, vajag centīgi izvairīties no augstāk minētajiem ieradumiem, aizstājot tos ar kareivja pieeju.

LAI KAD ARĪ KAREIVIS NESASKARTOS AR KAUT KO NEZINĀMU, VIŅŠ UZVEDAS TĀ, IT KĀ NEKAS NEGATĪVS NEBŪTU NOTICIS. ZINOT, KA PASAULE NAV TĀDA, KĀDU VIŅŠ TO IZTĒLOJAS, KAREIVIS NETIC NEKAM DĒĻ PAŠAS TICĪBAS, UN TOMĒR VIŅŠ ATZĪST VISU ACĪMREDZAMO NOZĪMI. SEKOJOŠI, KAREIVIS ATZĪST NEATZĪSTOT UN IGNORĒ NEIGNORĒJOT. KAREIVIS NEKAD NEUZSKATA, KA VIŅŠ SAPROT VISU, BET ARĪ NEIZLIEKAS, KA NEKAS NAV NOTICIS. TĀ VIETĀ VIŅŠ UZVEDAS TĀ, IT KĀ SAGLABĀTU PAŠKONTROLI, LAI ARĪ PATIESĪBĀ VIŅŠ VAR BŪT PILNĪBĀ APJUCIS VAI IZBIJIES. IEŅEMOT TĀDU POZĪCIJU KAREIVIS IZVAIRĀS NO APSĒSTĪBAS.

   Un tagad izskatīsim, kā tas darbojas, balstoties uz Tolteku vēstures piemēru, kas ir izklāstīts šeit I daļa un šeit II daļa. Fanātiķis uzskatīs šo stāstu par fantāziju un to noignorēs. Liekulis, tieši otrādi, uztvers to burtiski un attieksies kā pret bībelisku patiesību. Bet smagas pārdomas par to, kas no izklāstītā izskatās ticams, bet kas nē, novedīs pie apsēstības ar tādiem jautājumiem, ka atbildes uz tiem radīs citu jautājumu miriādes. Skriet pa bezgalīgu jautājumu apli - bezjēdzīga nodarbe, kas ir tikai muļķu cienīga.
   Kareivis pieiet pie jebkādiem vārdiem ar pilnīgi savādāku noskaņu, jo labi pazīst to mānīgo dabu un atceras, ka vārdi kalpo par patiesības plīvuri. Tāpēc kareivis lasa un klausās vārdus to burtiskā nozīmē, bet tai pat laikā ne uz mirkli netic, ka vārdi paši par sevi ir tā patiesība, ko viņš meklē. Kareivis zin, ka vārdi ietilpina patiesību, līdzīgi kā krūze ietilpina ūdeni. Acīmredzami, ka krūzei ar ūdeni nav nekā kopīga, tāpat kā nav līdzības starp vārdu burtisko nozīmi un patiesību, ko tie satur.
   Izskatīsim kā piemēru tādu terminu kā "enerģētiskais lauks".  Nav iespējams šo terminu pieņemt burtiskā nozīmē, tomēr mums ir to jāpieņem tieši tā, jo šajā gadījumā mēs varam operēt ar zināšanām, kuras slēpjas zem tā nozīmes.
   Termins "enerģētiskais lauks" izsauc racionālajā prātā kaut kādu starojuma veidolu, tā var būt gaisma, krāsa, magnētisms, elektrība, apziņa vai arī jebkāds cits izstarojuma veids. Bez šaubām, tāds lauks ir trīsdimensiju, lai arī pats termins neko par to nesaka un nenorāda uz lauka formu. Iespējams, ka tā ir radiāla, iegarena, diegveida, sfēriska. Pašā terminā nav informācijas ne par enerģijas avotu, ne par tā iedarbības raksturu. Mēs pat nezinām, vai šī lauka kustība ir lineāra vai varbūt pulsējoša vai atpakaļ-atgriezeniska. Īsāk sakot, mums nav zināms šīs enerģijas nodoms, un tāpēc arī mēs nezinām, vai tam vajag pievērst uzmanību. Vēl jo vairāk, mēs nezinām, vai šis "enerģētiskais lauks" uztversies savādāk citā atskaites sistēmā.
  Protams, šis termins ir visai ērts, lai formulētu mūsu zināšanas, bet būtībā tas ir pilnībā neadekvāts, lai aprakstītu to, ko redzošais ir spējīgs izprast vienā vienīgā acumirklī. Var uzrakstīt veselu disertāciju par to kaut ko, kas atklājās redzošajam visā pilnībā tikai vienas uztveres mirklī. Pēc tam var uzrakstīt vēl vienu disertāciju, lai pierādītu redzēto, pēc tam vēl vienu  par tā nozīmīgumu, un daudzas, daudzas citas par tā rašanos, pielietojumu utt. Bet pat pēc tam, kad visu šo darbu lasītājs izurbsies cauri bezgalīgu aprakstu un prātojumu tīklam, viņš nevarēs ar pārliecību pateikt, kas tad īstenībā ir šis enerģētiskais lauks, jo viņš nekad to nav redzējis un nav izjutis tā iedarbību.
   Ja kareivis būtu spiests izmantot tādu iepazīšanas veidu, viņš līdzīgi parastam cilvēkam no ielas, apmaldītos bezjēdzīgu vārdu labirintā. Bet izskatot un izmantojot vārdus kā redzētā simbolus, kareivis nonāk pie sapratnes, ka vārdi ir tikai tramplīni uz īstām zināšanām, atslēgas no durvīm uz jaunu neaptveramu uztveres pasauli.
   Lūk, kāpēc kareivis pieņem visa burtisko nozīmi, bet nekam netic. Tas nozīmē, ka kareivis ignorē burtisko vārdu nozīmi, jo zin, ka vārdi ir tikai plīvurs, bet kareivis ne-ignorē pašus vārdus, jo viņam ir labi zināms, ka pareiza vārdu izmantošana virzīs viņu uz zināšanām, apslēptajām zem plīvura.
   Apgalvo arī, ka kareivis nekad netic nekam pašas ticības vārdā, jo zin, ka pasaule nav tāda kā liekas. Tāpēc, klausoties vai lasot vārdus, kareivis zin, ka viņš uzsūc sevī vārdus, kurus vajag atminēt, vai pareizāk sakot, izzināt.
   Tādu izzināšanu sauc arī par darbu ar skanējumu. Darbs ar skanējumu ir drīzāk sirds akts nevis saprāta. To darot cilvēks mācās noķert šo īpašo sajūtu, ko vislabāk aprakstīt kā tā klausīšanos, kas skan pareizi. Pakāpeniski viņš sāk paļauties uz to arvien vairāk.
   Ieklausoties šajā sajūtā, kareivis uztver milzīgu zināšanu plūsmu, par kuras eksistenci viņš daļēji pat nenojauta! Bet vienmēr, tieši šajā mirklī, ar kliedzienu ielaužas racionālais saprāts, sakot, ka tas ir tikai iztēles auglis. Lūk šeit arī izpaužas atšķiršanas smalkā robeža - atšķiršanas, ko taisnīgi dēvē par abpusēji asu zobenu. Atšķiršana ir spējīga palīdzēt kareivim kā sasniegt skaidrību, tā arī iznīcināt jauniegūtās zināšanas.
   Kareivis uzvedas tā, it kā kontrolē notiekošo, pat ja ir pilnībā izsists no līdzsvara, jo atzīt no sirds izejošo zināšanas sajūtu, bet pēc tam tai uzticēties - ir pati biedējošākā lieta racionālajam saprātam, kurš apzinās, ka tā vara ir sagrīļojusies. Dabiski, kareivis izjūt bailes no tā, ka varētu kļūt pārlieku iracionāls un noslīkt fantāziju muklājā. Vienīgais ceļš, lai apietu šīs bailes, ir rīkoties tā, it kā viss tiek kontrolēts, jo, lai cik tas paradoksāli neizklausītos, bet tas ir vienīgais visefektīvākais veids kā nomierināt racionālo saprātu.
   Ir jāpasvītro viens moments: tā saucamā iztēle - ir ne tikai saprāta spēja formēt veidolus, bet daudz kas vairāk. Vispārzināma patiesība ir fakts, ka vienkāršs zīmējums ir vērtīgāks par miljoniem vārdu! Arhitekts ir spējīgs iztēloties būvējamo ēku dažos rasējumos, bet trīsdimensiju modeli vēl efektīvāk. Šodien tādus modeļus var ļoti viegli radīt ar kompjūter-grafikas palīdzību, bet mūsu iztēle strādā labāk, ātrāk un elastīgāk.
   Protams tāds modelis nav pabeigta būve fiziskajā plānā, tāpat kā zināšanu domforma nav pieredze, kas ir pierādīta fiziskajā plānā, bet gan vienā, gan otrā gadījumā iztēle ved pie konkretizācijas. Ja Bells attiektos pret savu telefona domformu kā pret vistīrāko fantāziju, viņš nekad nespētu izgudrot īstu telefonu! Ja redzošie redzēto savākšanas punktu uzskatītu par fantāziju, kareivji vēl tagad nevarētu nobīdīt savu savākšanas punktu, bet Tolteki, līdzīgi pārējiem, paliktu ieslēgti vienas atskaites sistēmas rāmjos.

KAREIVIM IR JĀTIC, JO TICĪBA IR VIŅA EKSISTENCES NEATŅEMAMS NOSACĪJUMS.

   Jebkuram cilvēkam ir ārkārtīgi grūti pieņemt koncepciju, ka vārdi nav nekas cits kā apslēptās zināšanas simboli. Mēģinot pilnveidot pasaules kopīgo ainavu valodnieki daudzus gadsimtus strādāja nosakot un pārveidojot vārdus, lai katram vārdam būtu noteikta nozīme noteiktā kontekstā. Un rezultātā vārdi ieguva lielāku nozīmi, nekā zināšanas, kuras tiem sākotnēji vajadzēja nodot.
   Šodien par katra cilvēka izglītotību spriež drīzāk pēc tā kā viņš runā, nevis pēc tā ko runā. Vārdi ir kļuvuši svarīgāki par zināšanām, bet teorija ir ieņēmusi priviliģētu stāvokli cilvēku dzīvēs. Vārdu varenā loma mūsdienu cilvēka pasaules skatījumā un viņa valodas ietekme uz pasauli nevar neizbrīnīt. Runā, ka pēc katra izrunātā vārda visums mainās un vairs nekad nebūs kā iepriekš. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka katrs izrunātais vārds padara cilvēka pasaules ainavu arvien noteiktāku un sekojoši, daudz stingrāku.
   Kā tikko cilvēks saduras ar kaut ko jaunu vai ar kaut ko, ko viņš nespēj saprast ar racionālo prātu, viņš nekavējoties sāk aprakstīt un izskaidrot to ar vārdu palīdzību. Un pabeidzot savus skaidrojumus, viss notikušais ieņems ērtu, un galvenais, drošu vietu viņa pasaules ainavā. Tāds ir vārdu spēks un lamatas.
   Kareivis nevar izvairīties no vārdu izmantošanas, bet viņš var izbēgt no iekļūšanas to lamatās. Un viņš panāk to, pirmkārt, izmantojot vārdus minimāli, un, otrkārt, ļoti uzmanīgi izvēloties izmantojamos vārdus. Kareivis zin, ka visi paskaidrojumi un apraksti ir atkarīgi tikai no izvēlētās atskaites sistēmas, bet tā kā visas atskaites sistēmas ir nepatstāvīgas, viņš nepiešķir lielu nozīmi paskaidrojumiem kā tādiem. Kareivim ir zināma paskaidrojumu patiesā vērtība. Jo, lai daudz detalizētāk izskatītu kādu objektu, to burtiski izrauj no attiecīgā konteksta. No šī brīža jebkāda informācija, kas skar objektu, būs nepilnīga un vairākumā gadījumos pilnīgi neprecīza.
   Vienīgais efektīvākais veids kā apiet vārdu lamatas ir tā saucamā ne-darīšanas prakse. Atsakoties uztvert vārdus to burtiskajā nozīmē un atceroties to, ka vārdi ir tikai zināšanu simboli, kas kalpo kā plīvurs, tos var droši izmantot. Patiesībā vārdu vērtība ir tikai tajā, ka tie ļauj domāt daudz plašāk un dziļāk. Vārdi ir kā instrumenti, ar kā palīdzību mēs varam palīdzēt apkārtējiem izzināt neizzināto, un šajā ziņā tie ir ļoti svarīgi, bet ar to viņu vērtība nebeidzās. Ir nepieciešams atcerēties: vārdu spēja atklāt zināšanas ir atkarīga no klausītāja prasmes izmantot vārdus un pamatojas uz viņa vārdu vērtības sapratnes.
   Kādai tad ir jābūt cilvēka pieejai vārdu izmantošanā? Šis jautājums tika pietiekami dziļi izpētīts jau augstāk, bet sekojošais aforisms spēj sniegt vēl nedaudz skaidrības.

KAREIVIS NAV VIENISPRĀTIS AR NAIVO CILVĒKU TICĪBU, KA PASAULE IR TIEŠI TĀDA KĀDU TO APRAKSTA VĀRDI. KAREIVIS DZĪVO AR IZAICINĀJUMU, BET VĀRDI VIŅAM - VĒL VIENS IZAICINĀJUMS, NE VAIRĀK UN NE MAZĀK.

   Lai atpazītu izaicinājumu, kas ir vārdos, kareivim ir nevainojami jāieklausās to skanējumā, kontekstā un pats svarīgākais, zemtekstā. Patiesā vārdu vērtība noslēdzas tajā, kas ar tiem tiek domāts, nevis to absolūtajā nozīmē, ko tie apzīmē pēc definīcijas. Parasti kareivis ir spējīgs redzēt patiesās zināšanas, kas slēpjas cilvēka vārdos, un ne tik daudz dēļ pašiem vārdiem, cik pateicoties to zemtekstam. Ļoti bieži dziļu jēgu var iegūt no nepateiktajiem vārdiem, tas ir no jautājumiem, kurus cilvēks apzināti vai neapzināti apiet.
   Trenējoties lasīšanā starp rindām un klausoties nepateiktajā, kareivis sāk redzēt. Vajag paskaidrot, ka redzēšana nav nekas vizuāls pēc savas būtības. Redzēšana-ir tieša zināšanu plūsma, kas iet no oratora pie klausītāja, no objekta pie vērotāja. Redzošie šo procesu skaidro enerģētisko lauku noskaņošanas terminos, un formāli tas ir pareizi, tomēr sākās viss no tā, ka kareivis atzīst faktu, ka vienīgā vārdu nozīme ir būt par saskarsmes palīglīdzekli. Sākotnēji vārdi bija visai nekaitīgi, pēc tam tie kļuva par savstarpēji pieņemamu pasaules redzējuma noteikšanas rīku, un beigu beigās pārvērtās ierocī, ar kuru palīdzību vieni cilvēki dominē pār citiem vai pat pār veselām tautām. Tomēr nevienu redzošo nevar pakļaut ar vārdu spēku, un vēl jo vairāk nav iespējams noturēt stingras atskaites sistēmas vai pasaules redzējuma rāmjos.
 
   Visi redzošie sāk vienādi. Nosakot par mērķi iznīcināt savākšanas punkta fiksāciju, skolnieks sāk visu apšaubīt, bet ne dēļ tā, lai pārbaudītu savas uztveres patiesumu, bet tiecoties atrast kaut ko agrāk ne-ievērotu. Tāda ir vienīgā īstā atšķirība starp redzošo un zinātnieku, tomēr viņu pētījumu rezultāti augstākā pakāpē atšķiras. 
   Zinātnieks tiecas pierādīt visu, kas ir saskaņā ar viņa stingro atskaites sistēmu, bet tāpēc arī nonāk pie rezultātiem, kas runā par kādu hipotēžu, priekšnoteikumu vai faktu patiesumu vai nepatiesumu. Redzošais, no otras puses, necenšas neko pierādīt, bet tā vietā tiecas atrast veidu kā izmantot to, par kā liecinieku viņš ir kļuvis. 
   Tā kā zinātnieks ir spiests pieturēties pie absolūtiem lielumiem, viņam ir svarīgi sameklēt savu zināšanu pierādījumu paša fiksētās atskaites sistēmas rāmjos. Redzošais, atzīstot visuma mainīgumu, kurā absolūtajiem lielumiem nav nekādas jēgas, tiecas tikai izmantot visuma spēkus, neapgrūtinot sevi ar paskaidrojumu meklējumiem. Redzošais zin, ka paskaidrojumi un tulkojumi ir atkarīgi no izvēlētās atskaites sistēmas, un tāpēc nekādā veidā neietekmē tos spēkus, kurus viņš tiecas izmantot.
   Par lielisku piemēru kalpo iztēles izmantošana. Neviens ortodoksāls zinātnieks nepacietīs apvainojumus, ka viņa teorijas ir iztēles auglis. Turpretī redzošais neuztraucas par savu tēlu apkārtējo acīs, un tāpēc tiecās sameklēt vislabāko ceļu kā izmantot iztēli - šo cilvēka prāta brīnumaino īpašību.
   ''Zinātnieks intelektuālis'' dienām ilgi vai pat gadiem ilgi agonēs mēģinājumos pierādīt vai noliegt savu teoriju patiesumu. Bet redzošais nerūpējas par tādiem pierādījumiem, jo vienīgais pierādījums, kas viņam ir vajadzīgs - ir zināšana par to, vai teorija strādā vai nē. Šodien neviens - ne zinātnieks, ne redzošais - nevar pierādīt savākšanas punkta eksistenci, bet ar to strādājot, to novirzot, redzošais ir spējīgs paveikt tādas lietas, ko nav iespējams izdarīt zinātniekam. Redzošajam paša savākšanas punkta izmantošana ir pietiekams pierādījums par tā realitāti. No zinātniskā redzes punkta par iztēles augli var nosaukt pašu savākšanas punktu, bet nekādi tā izmantošanas rezultātus!    Pamatatšķirība starp zinātnieku un redzošo slēpjas viņu attieksmē pret pasauli un cilvēku. Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka viss neizzinātais agrāk vai vēlāk var tikt izskaidrots fiksētas atskaites sistēmas terminos, ar vārdu, formulu un teoriju palīdzību. Kopumā zinātnieki skatās uz pasauli un uz cilvēku kā uz kaut ko nemainīgu un nostiprinātu kādu absolūtu lielumu sistēmas rāmjos, pat ja šo sistēmu paši ne visai labi saprot. Tādējādi, pasaule un cilvēks zinātniekam ir savdabīga, intelektuāla, grūti atrisināma mīkla.
   Turpretī redzošajam cilvēks un pasaule ir ārkārtīgi pārsteidzoša nebeidzamu pārmaiņu saplūšana, brīnumu brīnums, kurā kārtība rodas burtiski no haosa. Redzošais skatās uz cilvēku un uz pasauli kā uz neizzināmu noslēpumu, kuru viņam nekad neizdosies atminēt, jo jebkāda sapratne ir balstīta uz stingru atskaites sistēmu, bet nerimstoša kustība, kaleidoskopiskas pārmaiņas un pārkārtošanās nepadodas loģikai.
   Zinātnieks cer, ka vārdi viņam palīdzēs noteikt cilvēku un visumu zināmā intelektuālā formulā. Redzošais atrod vārdos, vai precīzāk, tiem piemītošajā zemtekstā, iespēju izpaust savu sajūsmu par pārsteidzošo neaptveramo mīklu, kas ir gan pasaule, gan cilvēks. Tādu atšķirību rezultāts, kas ir starp zinātnieku un redzošo satriec. Zinātnieks ved cilvēku uz sterilu dzīvi arvien pieaugošā garlaicībā, redzošais atgādina cilvēkam par viņa neierobežoto būtības mantojumu aizraujošajā un neizzināmā visumā. 
   Dēļ bailēm no nezināmā cilvēks negribīgi, bet tomēr apzināti nomainīja iedvesmu uz garlaicību, piedzīvojumus uz drošību. Un vārdi - tam ir lielisks apstiprinājums. Cilvēks drīzāk piekritīs pieaugt pie absolūtā un izzinātā, nekā izlems riskēt pamēģināt neizzināto, kas liks apšaubīt burtisko vārdu jēgas nozīmīgumu. 
   Kareivis, kurš, pirmkārt, ir brīva būtne, un arī iedzimts pirmatklājējs un piedzīvojumu meklētājs, vienmēr tieksies sameklēt apslēpto zem burtisko vārdu nozīmes. Ar savu sirdi viņš jūt, sajūt un vienkārši zin, ka zem katra vārda ir paslēpta atslēga no lielā noslēpuma. Tāpēc kareivis pievērš vērīgu uzmanību vārdiem, groza tos visvisādi galvā, meklējot visas iespējamās nozīmes, ieklausoties zemtekstā. Kareivim uztvert vārdus burtiski - nozīmē doties pa taisno nevērības un garlaicības lamatās, bezjēdzīgi un muļķīgi iztērējot savu laiku un enerģiju. 
 
   Iepriekšējās rindkopās runa gāja par Tolteku pieeju vārdu izmantošanā kopumā. Tomēr tā pret vārdiem attiecas ne tikai Tolteki. Zemāk sekos citātu izlase no dažu pasaules mēroga autoru darbiem, kas demonstrē, kā katrs no šiem spalvas meistariem izmanto vārdus savā personīgā, unikālā stilā. Izvēlēto rakstnieku un dzejnieku attieksme pret vārdiem ļoti atgādina Tolteku pieeju. Tāpēc citāti no šiem darbiem palīdzēs lasītājam dziļāk tikt skaidrībā, kā vajag attiekties pret vārdiem, lai tie atklātu tajos esošo patiesību.
   Izzinot tālāk uzrakstīto, lasītājs kā vingrinājumu lasīšanā starp rindām var pamēģināt noteikt, kādai no divām atšķirīgām pieejām sliecas viens vai otrs autors. Daudz dziļāk šīs divas pieejas tiks izskatītas vēlāk, pagaidām pietiks pateikt, ka katrs cilvēks dabiskā veidā attiecas uz vienu no divu cilvēku tipiem. Tolteki sauc pirmo cilvēku tipu par sapņotājiem, otro par stalkeriem
   Sapņotāja attieksme atšķiras ar zināmu nopietnību, akcents tiek likts uz labo, skaisto un noslēpumaino. Stalkera pieeja, tieši otrādi, ir daudz priecīgāka, dažreiz pat vieglprātīga, viņš vienmēr liek uzsvaru uz patiesību, paradoksiem, viņu raksturo ass, ik pa laikam dzēlīgs humors. Lai noteiktu abus tipus, no lasītāja ir nepieciešama uzmanība un saprātība, jo nevienu no izteicieniem nevajag saprast burtiski, jo aiz katra vārda un katras frāzes slēpjas dziļas jēgas slānis.
 
Johans Vofgangs fon Gēte deva brīnišķīgu padomu, kas saistās ar vārdu izmantošanu, kad sacīja:
 
''Darīšana viss - reputācija - nekas''.
 
Šajā vienkāršajā izteicienā autors atkārto patiesību par to, ka, lai cik skaisti nebūtu vārdi, tie paliek tukši līdz tam laikam, kamēr netiek nostiprināti ar konkrētu darbību. Darbība vienmēr runā spēcīgāk par vārdiem. Viņš arī apgalvoja:
 
''Teorija, mans draugs, ir sausa, bet mūžam zaļo dzīvības koks''.
 
Ralfs Valdo Emersons sacīja:
 
''Labu grāmatu padara labs lasītājs''.
 
Ar to viņš pasvītroja lasītāja meistarības svarīgumu darbā ar vārdiem. Bez tam viņš piebilda:
 
''Tērzē ar saprātu, grandiozi vienkāršu, un lasīšana būs līdzīga vārdu ķeršanai''. 
 
Emersons savā izteicienā parāda, cik ļoti vārdu saturs ir svarīgāks, par pašiem vārdiem. Un burtiski kā atbalss atbild viņam Viljams Bleiks:
 
''Vienā mirklī redzēt mūžību,
Milzīgu pasauli - smilšu graudiņā,
Vienā plaukstā - bezgalību
Un debesis - savvaļas puķē''.
 
   Šie vārdi ir lielisks piemērs patiesi vienkāršam saprātam, bet tajos ir apslēpts vairāk, daudz vairāk. Pirmās divas rindas runā par to, ka pasaule nav tāda, kāda liekas. Tolteki māca, ka pat vissīkākās detaļas, kurām mēs esam pieraduši nepievērst uzmanību, ir tikpat svarīgas, kā viss pārējais. Tāpēc kareivim smilšu graudiņš - ir kaut kas daudz vairāk par vienkāršu smilšu gabaliņu, bet savvaļas puķe atklāj viņam neparastas zināšanas.
   Pēdējās divas Bleika dzejoļa rindas - nav vienkāršas poētiskas metaforas, bet lielas vērtības apstiprinājums. ''Vienā mirklī redzēt mūžību'' - ir mājiens uz cilvēka dievišķo potenciālu. Patiesajai cilvēka būtībai nav robežu, cilvēki paši savās rokās tur savu nozīmi un potenciālu. Rinda ''Vienā plaukstā - bezgalību' apraksta likumu, tikpat patiesu, kā likumus, ko ir atklājusi ortodoksālā zinātne. Šajā īsajā frāzē Bleiks runā par likumu, ko Tolteki dēvē par laika saspiešanu
   Alberts Einšteins matemātiski pierādīja, ka laiks ir atsevišķa dimensija. Vajag atzīmēt, ka kopš seniem laikiem Tolteki bija apveltīti ar šīm zināšanām un pielietoja tās praksē. Tomēr zinātnieki vēl nav atklājuši šī likuma apslēpto nozīmi. Ja runāt vienkāršā valodā, laiks ir apgriezti proporcionāls apziņai. Matemātiski mēs to varam atveidot sekojošā veidā:
 
Ja - laiks, kas ir nepieciešams noteiktai uzdevuma izpildei, un - iedarbinātais apziņas līmenis, tad:
 
t=c/a
 
kur - konstante.
Tāpēc, ja tiecas uz bezgalību, tad t tiecas uz nulli:
 
0=c/∞
 
   Praksē, jo augstāks apziņas līmenis, jo mazāk laika ir nepieciešams, lai izzinātu kādu koncepciju vai padarītu kādu darbu. Tieši par to iet runa, kad tiek teikts, kad kareivis saspiež laiku.
   Turpinot izzināt vārdu īpašības citēsim Henriju Deividu Toro:
 
''Lai pastāstītu patiesību, vajag divus - stāstītāju un klausītāju''. 
 
Tas ir ļoti precīzs izteiciens, kas pasvītro ne tikai saprātīgu vārdu izmantošanu, bet arī nepieciešamību tos apgūt ar atšķiršanas palīdzību. It kā apstiprinot faktu, ka patiesība vienmēr slēpjas aiz vārdiem, Oskars Vailds atzīmēja: 
 
''Patiesība reti ir tīra un nekad - vienkārša''.
 
Bet Džonotans Svifts piebilda, ka vārdi, uztverti pareizā veidā, patiešām norāda uz nevainojama stalkera pazīmi. Viņš sacīja:
 
''Vajadzīgie vārdi vajadzīgajā vietā - lūk patiesā stila pazīme''.
 
It kā apstiprinot Svifta redzespunktu, Stīvens Spenders uzrakstīja šādas rindas, kas lieliski demonstrē patiesa stalkera tehniku:
 
''Es bieži domāju par tiem, kas bija patiesi vareni - 
Kas savu dzīvi nodzīvoja, par dzīvību cīnoties,
Kas nesa savās sirdīs uguns graudu,
Kas bija saules radīts un uz sauli gāja,
Bet aizejot, atstāja aiz sevis vien gaisā mirdzumu,
Ar savu godu to atzīmējot''.
 
   Šeit Spenders aizskar daudzus jautājumus, kas skar cilvēka rašanos, reinkarnāciju, Tolteku darbus daudzu tūkstošgadu garumā. Tomēr šo rindu patiesā būtība aiziet aiz šīs grāmatas robežām, šeit tie tika citēti dēļ tā, lai parādītu stalkera meistarību strādājot ar vārdiem.
   Līdzīgi visam visumā paši vārdi nav ne labi, ne slikti, tie tikai atspoguļo mūsu nodomu. Tādējādi tie var nodot apjukumu, garlaicību, prāta sterilitāti, vai arī nest sevī skaistumu, noslēpumu un neizsakāmu patiesību. Vārdu paradoks ir tajā, ka runu radīja cilvēka saprāts, bet to saknes ir cilvēka sirdī. Kā ar visiem paradoksiem, lai atbildētu uz sfinksa noslēpumu un apietu nāvīgas lamatas, vajag balstīties gan uz saprātu, gan sirdi. Bernards Šovs sacīja:
 
''Tas, kurš klausās saprāta balsi - ir pazudis! Saprāts paverdzina visus, kā prātam nav pa spēkam to pārvarēt''.
 
It kā paredzot, ka apgalvojums radīs jautājumus, Šovs paskaidro to citos savos izteicienos:
 
''Saprātīgs cilvēks pielāgojas pasaulei, neprātīgs - tiecas pielāgot pasauli sev. Tāpēc progress ir atkarīgs no neprātīgiem cilvēkiem''.
 
Un atkal meistarīgs stalkings sniedz mums maģisku gudrības graudu. Attīstot savu ideju, nepārspējamais Šovs izdara secinājumu:
 
''Cilvēks, kuram piemīt veselais saprāts un laba gaume, faktiski ir cilvēks, kuram nepiemīt ne oriģinalitātes, ne morālas drošsirdības''.
 
Iepriekšējā izteicienā Šovs asā formā norāda uz sociālās nosacītības iztukšojošiem efektiem un saprāta viduvējību. Blēzs Paskāls savā raksturīgā maigā manierē piebilst:
 
''Sirdij ir savi motīvi, par kuriem saprātam nekas nav zināms''.
 
Un pasvītrojot sirdij piemītošo zināšanu vērtību, Emersons dod cilvēkam padomu:
 
''Novirzi savus ratus uz zvaigznēm''.
 
Pēc tam, atgriežoties pie fakta, ka visas īstās zināšanas atrodas sirdī, viņš saka:
 
''Ja mēs soļojam pa pasaules ceļiem skaistā meklējumos, mums vajag nest to sevī, savādāk mums to nekad nesameklēt''.
 
Nākamā īsajā dzejolī Bleiks attīsta šo ideju un pasvītro, ka pieķerties jebkam, kas ir ārpus mums pašiem, mēģinājumos atrast laimi, vai pat zināšanas - ir pilnīgi neauglīga nodarbe.
 
''Kurš noturēs Prieku ar spēku
Spārnaino dzīvi nopostīs
Garām traucošos to skūpsti -
Mūžības rīts tavs''.
 
Galu galā, kad lieta skar vārdu izmantošanu, kareivja pieeju brīnišķīgi var aprakstīt Volta Vitmana vārdi:
 
''Ievēro, es tev nelasu notācijas un nenodarbojos ar sīku labdarību - kad es dodu, es atdodu pats sevi''.
 
Šajā sakarā kareivis šo mēr-rīku izmanto arī, lai novērtētu potenciālu apkārtējo vārdos. Kā trāpīgi atzīmēja viens no skolniekiem:
 
''Daži ļaudis kļūdās tik patiesi''.
 
Oskars Vailds izteica šo ideju šādi:
 
''Nedaudz patiesības - bīstami, daudz - nāvīgi''.
 
Ceru, ka pēc augstāk doto piemēru izzināšanas lasītājs saprot, ka kareivis attiecas pret vārdiem tāpat, kā pret jebkādu citu dzīves izaicinājumu. Ir muļķīgi attiekties pret vārdiem kā pret kaut ko pašsaprotamu vai lietot tos nesaprātīgi. Kristus ir teicis:
 
''Ne tas, kas ieiet mutē, apgāna cilvēku; bet tas, kas iziet no mutes, apgāna cilvēku''.
 
Kareivis ārkārtīgi uzmanīgi attiecas, pirmkārt, pret savu runas veidu, un, otrkārt, pret apkārtējo vārdiem. Vienmēr vajag atcerēties, ka vārdi atklāj par cilvēku visu, ja vien, protams, klausītājam ir ausis, lai dzirdētu, un viņš nav uzķēries uz vārdu burtiskās nozīmes āķa.
 
Sniegtie izteikumi ilustrē gan muļķību, gan vārdu spēku, gan melīgumu, gan patiesumu, un īpaši to humoru. Vārdi ir varens ierocis kareivja rokās, un viņš pret to attiecas ne tikai kā pret izaicinājumu, bet arī kā pret lielu atbildību.
 
Mūsdienu cilvēkā ir maz cieņas pret vārdiem. Visā pasaulē cilvēki pieprasa, bez visām citām lietām, arī vārda brīvību. Bet tajā pašā laikā bieži atsakās uzņemties uz sevis atbildību par vārdiem. Šajā sakarā nevar nepasmieties kopā ar Oskaru Vaildu:
 
''Demokrātija nozīmē tautas sišanu par labu tautai, ko veic pati tauta''.
 
Runāt - viegli, un ne mazāk viegli ir runāt ar pārliecību. Cilvēki tik ļoti aizraujas ar savu runāšanu un apkārtējo runām, ka ļauj sev nomirt par šīm runām. Bet kā precīzi izteicās Viljams Tekerijs:
 
''Nomirt ticības vārdā nav grūti. Jebkuras tautas vēsturē ir tādi cilvēki. Dzīvot ticības vārdā - lūk, kas ir grūti''.
 
Cilvēks teiks visu, kas labi skan. Bet, kaut ko pasakot, viņš uzreiz noticēs teiktajam - tāds ir izrunāta vārda spēks. Patiesībā to sauc par pieturēšanos pie uzskatiem. Bet kareivis vienmēr seko Gētes padomam:
 
''Ģēnijs nobriest klusumā, bet raksturs norūdās vētrainā dzīves plūsmā''.
 
Iekšējs un ārējs klusums - lūk ceļš uz patiesām zināšanām. Bet meistarīga apiešanās ar vārdiem - vārti uz brīvību. Klusums un vārds - vienas monētas divas puses, ko sauc par sarunu. Turklāt nepateikts vārds ļoti bieži nes sevī daudz vairāk jēgas, kā pateiktais. 
 
Beigu beigās, vajag saprast to, ka, izmantojot vārdus, kareivis atrodas patstāvīgā zināšanu meklējumā. Tomēr šādu zināšanu iegūšana pieprasa no kareivja augstu meistarību.
 
KAREIVJA MEISTARĪBA IR PRASMĒ UZTURĒT LĪDZSVARU STARP BAILĒM UN GODBIJĪBU.
 
Vienīgais veids kā apgūt šādu prasmi ir veselīga humora izjūtas attīstīšana. Un Oskars Vailds to lieliski saprata, ka sacīja:
 
''Visi mēs sēžam notekas grāvī, bet daži no mums skatās uz zvaigznēm''.
 
Šajā izteicienā Vailds lieliski attēloja humoru, muļķību, nesatricināmu nodomu un kareivja pieeju. Runā, ka asaras attīra dvēseli, un, lai gan tā tas patiešām arī ir, kareivja dzīvē ar tādu attīrīšanos nepietiek. Kareivim ir jāmāk smieties, jo smiekli taču sniedz atvieglojumu un noņem spriedzi no ikdienas cīņām. Gēte lieliski saprata, ko nozīmē būt kareivim, kad rakstīja šādas rindas:
 
''Tev ir jāiekaro un jāvalda, vai jācieš sakāve un jāpakalpo, jācieš vai jāgavilē, jābūt laktai vai veserim''.
 
Kad lieta skar muļķību, tad te neiztikt bez Bernarda Šova asprātības, kurš prata lieliski pasmieties pats par sevi:
 
''Es nekad necīnos ar kārdinājumiem, jo esmu sapratis, ka, ja kaut kas priekš manis ir slikti, tad mani tas nemaz arī nepiesaista''. 
 
Mūsu pašu uzvedības muļķība - neizsīkstošs jautrības avots. Edgars Alans Po izteica savu viedokli par muļķību ne mazāk daiļrunīgi:
 
''Viss, ko mēs redzam un par ko liekamies - ir tikai sapnis sapnī''.
 
Ar šo īso frāzi Edgars Alans Po kolorīti aprakstīja Tolteku attieksmi pret parastu cilvēcisku pasaules uztveri. Cilvēki skatās uz pasauli, izjūt kaut kādas sajūtas, bet līdzko savākšanas punkts nobīdās pietiekami tālu, rodas pavisam cita pasaule, kas ir tikpat reāla un taustāma, cik mums ir ierasti uztveramā pasaule. Zem šādas pieredzes ietekmes visas mūsu ikdienas vēlmes un tas pēc kā mēs tiecamies, liekas ne vairāk kā muļķība.
 
Visu laiku un tautu varenākais autors Viljams Šekspīrs, izteicās par muļķību tā:
 
''Svētki ir beigušies. 
Šajā izrādē par aktieriem, teicu es, bija gari.
Un gaisā, un gaisā caurspīdīgajā,
Padarot savu darbu, tie izkusa.
Lūk tā, līdzīgi spokiem bez miesas,
Kaut kad izzudīs, kā dūmi,
Gan mākoņiem vainagotie kalnāji,
Gan lepnie tempļi un pilis, 
Un pat visa, o, jā, visa zemeslode.
Un kā no šīm bezmiesu maskām,
No tā nesaglabāsies ne pēda.
Mēs esam radīti no vielas tās pašas,
No kā mūsu sapņi. Un ar sapni apvīta
Ir visa mūsu mazā dzīve''.
 
Pie šiem Šekspīra vārdiem Frenks Herberts piebilst:
 
''Es domāju par prieku būt dzīvam un šaubos, vai es kaut kad varēšu veikt lēcienu uz šīs miesas avotu un iepazīt sevi tādu, kāds es biju vienreiz. Avots - tur. Un, lai arī to atklāt var jebkāda mana darbība, tā paliek apvīta ar nākotnes miglu. Bet viss, uz ko ir spējīgs cilvēks - ir mans. Un katra mana darbība var to paveikt''.
 
Tas ir viens no precīzākajiem kareivja noskaņojuma aprakstiem. Tas mums stāsta par to, kā kareivis attiecas pret sevi un savu dzīves misiju, kas noslēdzas viņa patiesās būtības noslēpuma atklāšanā. Un nedaudz klusāk, burtiski godbijīgās trīsās, Herberts, līdzīgi kareivim, pabeidz savu domu:
 
''Starp dieviem un cilvēkiem neeksistē atšķirtības - vieni maigi un nemanāmi saplūst ar citiem''.
 
Iespējams, beigu beigās, neviens arī nekad nav varējis izteikt ar vārdiem kareivja noskaņojumu labāk par Hermani Hessi, kurš raksta:
 
''Ar visu savu dzīvi, visu dvēseli, visu ķermeni es pārliecinājos par to, ka grēks bija man nepieciešams. Man bija vajadzīga iekāre, alkas iegūt un bezgalīgs izmisums, lai visbeidzot salauztu sevī pretošanos, iemācītos mīlēt pasauli, nesalīdzināt to ar kaut kādu izdomātu, vēlamu pasauli, kas bija manis izdomāta kā pati pilnība, bet ļaut tai būt tādai, kāda tā ir, mīlēt to, priecāties par savu piederību tai. Lūk akmens. Šis akmens ir arī dzīvnieks, arī Dievs un Buda. Es cienu un mīlu to nevis tāpēc, ka viņš varētu kaut kad kļūt par kaut ko citu, bet tāpēc, ka viņš jau sen ir viss un mūžīgi būs viss. Es mīlu viņu tieši tāpēc, ka viņš ir akmens, ka šodien, tagad, man viņš liekas par akmeni.''
 
Tāds ir kareivja noskaņojums. Tāda ir viņa gara nevainojamība. Tāds ir viņa izaicinājums. Vārdi pateiktie un uzrakstītie - ir tikai izaicinājuma daļa.

 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (31.03.16)
Skatījumu skaits: 844 | Atslēgvārdi: vārdu īpašības, vārdu ietekme, Tolteki, vārdu maģija, Vārdu nozīme
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Copyright MyCorp © 2018 | Uzturēšanu nodrošina uCoz