Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Spēka medības. II Daļa (T.Marezs)


 
   Viss mūsu dzīvē ir daļa no mūsu personīgās individuālās tonāla salas. Visas daļas veido burtiski salas ainavu un sekojoši, veido tā mums saucamo pasaules skatījumu. Ja agresivitāte ir viena no mūsu salas īpašībām, tad agresivitāte formēs arī mūsu pasaules skatījuma daļu. Analoģiski, ja nabadzība ir mūsu salas īpatnība, mēs automātiski uzskatām sevi par nabagiem, un, kamēr mēs uzturam tādu pasaules skatījumu, mums nekad nebūs nepieciešamo instrumentu, lai nopelnītu naudu.
   Tomēr ne sala, ne tās īpatnības nav problēma pati par sevi. Sala nemaz nav slikta un tās īpašības un īpatnības arī. Drīzāk dažādu īpatnību izvietojuma raksturs tā reljefā rada problēmas mūsu dzīvē un pārvērš salu paradīzē vai ellē. Vajag atcerēties, ka katra detaļa uz mūsu salas ir mums nepieciešama dzīvē fiziskajā plānā, un tāpēc neviena tā saturošā daļa nevar tikt nozaudēta vai izpostīta. Patiesībā, pat, ja mēs centīsimies atbrīvoties no kādas salas iezīmes, tad ātri vien atskārsim, ka to nav iespējams izdarīt.
   Tāpēc skolnieka uzdevums ir pilnībā transformēt savu tonāla salu. Viņam vajag pārkārtot tā ainavu. Tas nozīmē, ka viņam nāksies ne tikai pārkārtot salas īpatnības, bet vajadzēs izvietot tās tā, lai katra lieta ieņemtu uz salas pareizo vietu. Tādā pārveidošanās procesā visas salas īpašības sāks harmonizēt viena ar otru un ar pašu cilvēku, un skolnieks pārvērtīs savu salu ne tikai praktiskā un draudzīgā vietā, bet arī, attiecīgi savām prasmēm un temperamentam, par pasakaina skaistuma vietu.
   Lai iegūtu lielāku skaidrību šajā jautājumā kā piemēru izskatīsim agresivitāti. Mēs agresivitāti varam pielīdzināt zobenam. Tādējādi, ja agresivitāte ir cilvēka daļa, viņš var, paskatoties uz to, nolemt, ka tas ir kroplīgs un bīstams ierocis. Baidoties, ka cilvēki pret viņu slikti attieksies dēļ agresivitātes, cilvēks var gadiem ilgi dzīvot, tiecoties tikt no tās vaļā. Un patiesi, viņš to var noslēpt tik labi, ka neviens nekad neaizdomāsies par viņa agresivitāti. Tāds cilvēks jutīs, ka, lai arī viņam neizdevās atbrīvoties no savas agresijas, tad vismaz viņš to tur zem stingras kontroles.
   Tāda ir alternatīva, ko izmantot dod priekšroku lielākā daļa cilvēku. Tomēr tā ir neizskatīga alternatīva, jo cilvēks nekad neiemācīsies apieties ar zobenu, ja to slēps, atsakoties to izmantot. Cilvēks vienkārši apspiež savu agresivitāti, bet kā jau visos gadījumos ar apspiestām emocijām, pienāks diena, kad stingri iedzīts stūrī viņš reiz izvilks savu zobenu. Apspiestās agresijas gadi saplūdīs spēcīgā nepārvaramā niknuma plūsmā, un cilvēks, pilnībā neprotot apieties ar zobenu, sāks to vēzēt uz visām pusēm, kas novedīs vienīgi pie katastrofas. Beigu beigās viņš savainos ne tikai citus, bet arī pats sevi.
   Dabiski, ka tāda alternatīva neder medniekam, kuram ir jāmāk apieties ar visiem saviem ieročiem prasmīgi. Skolniekam uz Kareivja Ceļa ir jāatzīst sava agresivitāte, to neapspiežot. Pateiktais nebūt nenozīmē, ka skolniekam vai medniekam ir tiesības izgāzt savu agresiju uz apkārtējo pasauli. Bet viņam ir jāiemācās to izmantot saprātīgi un prasmīgi, lai nepieciešamības gadījumā būtu par rokai tāds ierocis.
   Atzīstot savu agresivitāti un uzmanīgi praktizējot ar zobenu, skolnieks ar laiku pārvērtīsies prasmīgā paukotājā. Agresivitāte, kā paša cilvēka īpašība netiks izmesta no tonāla salas, bet pārvērtīsies vērtīgā ieguvumā. Vajadzības gadījumā, tāds cilvēks acumirklī izvilks zobenu, un pirms jūs apzināsieties, kas notiek, jūs tiksiet apcirsts pa pliko, ja dotais moments prasīs tieši to. Jums netiks nodarīts kaut kāds nopietns kaitējums, jo mati ataugs atkal, bet jums jau vairāk negribēsies necienīgi attiekties pret šo cilvēku. Pat vēl vairāk, dziļi dvēselē jūs būsiet par viņu sajūsmā, jo līdzīga māksla ir brīnišķīga un satraucoša vienlaicīgi. 
   Tonāla salas transformācija, tās elementu pārkārtošanas ceļā, ir totālas izmaiņas, kas ir nepieciešamas, lai sasniegtu panākumus spēka meklējumos. Viss nav tik grūti, kā var likties, jo vajag tikai veikt visa inventarizāciju savā dzīvē, lai zinātu, kas mums ir. Medniekam neeksistē sevis paša negatīvie aspekti, ir tikai potenciāls, kas vēl nav pilnībā attīstīts. Vēl neattīstīts potenciāls, protams, ir trūkums uz salas, bet mednieks zin, pienāks laiks, un šis potenciāls pārstās būt par trūkumu. Paukotāja potenciāls, kas nav realizēts, patiešām ir trūkums, bet to attīstot, mēs iegūsim ļoti vērtīgu prasmi.
 
JŪSU VĀJĀS PUSES - IR JŪSU NEREALIZĒTAIS POTENCIĀLS.
 
   Lai veiksmīgi medītu spēku, mums ir vajadzīgs viss mūsu potenciāls. Sociālā nosacītība var apgalvot, ka daudz kas no mūsu potenciāla ir slikts. Bet tieši viņa ir tas instruments, ar kā palīdzību mūsu līdzcilvēki notur mūs verdziskā atkarībā no sevis un no sava pasaules skatījuma. Bet mednieku nav iespējams noturēt tādā veidā. Mednieks ir brīva un plūstoša būtne, kurš iet savu ceļu ar sirdi. Viņš neatrod sirdi uz salas, kas sastāv no psihiskām važām, apspiestām emocijām un neelastīgas domāšanas. 
   Mednieka sala ir neaprakstāmi skaista, bet prasme, kādā veidā tā ir izkārtota, satriec. Esot plūstoša būtne, mednieks vienmēr ir priecīgs pārkārtot savu salu, kad vien rodas tāda vajadzība. Pārmaiņas nes viņam vēl vairāk aizraujošākus izaicinājumus, un kas zin, kādus gara dārgumus viņš var sameklēt, pārkārtojot savu tonālu?
 
   Noslēpums, lai izslīdētu no sociālās nosacītības lamatām, noslēdzas tajā, ka mednieks iziet aiz psiholoģiskās manipulācijas robežām. 
 
MEDNIEKS APEJAS AR PASAULI TIK RŪPĪGI, KA NEATSTĀJ AIZ SEVIS NEKĀDAS PĒDAS. JA VIŅŠ ATSTĀTU PĒDAS, TAD VARĒTU KĻŪT PAR MEDĪBU OBJEKTU KĀDAM VAI KAUT KAM, KAS IR SPĒCĪGĀKS PAR VIŅU.
 
   Augstāk minētais nebūt nenosaka, ka mednieks kļūst par ieslodzīto. Tas nav iespējams pēc savas būtības: lai kļūtu par mednieku, ir nepieciešams mijiedarboties ar pasauli, esot par tās neatņemamu daļu. Tāpēc mednieks necenšas noslēpties no pasaules, bet rūpējas tikai par to, lai nepārvērstos medījuma objektā
 
MEDNIEKA MĀKSLA NOSLĒDZAS VIŅA SPĒJĀ IZVĒLĒTIES SAVAS PARĀDĪŠANĀS VEIKSMĪGU LAIKU UN VIETU. PATEICOTIES TAM VIŅA MIJIEDARBĪBA AR PASAULI KĻŪST IZSKAITĻOTA UN TAUPĪGA, TĀPĒC MEDNIEKS NEIZTUKŠO NE SEVI , NE SAVU PASAULI.
 
MEDNIEKS IR PĀRLIECINĀTS PAR SAVĀM MEDNIEKA SPĒJĀM UN TĀPĒC NEJŪT VAJADZĪBU UZTRAUKTIES.
 
UZTRAUKUMS PIESPIEŽ CILVĒKU IZMISĪGI PIEĶERTIES SAVAI PASAULEI, LAI KĀDA TĀ ARĪ NEBŪTU, REZULTĀTĀ CILVĒKS IZTUKŠO GAN SEVI, GAN SAVU PASAULI.
 
   Pamata iemesls, kāpēc cilvēki kļūst par medījumu objektu, ir tajā, ka viņi ir nepārliecināti sevī, dēļ kā viņi vienmēr meklē apkārtējo atbalstu un atzinību.
   Acīmredzami, ja cilvēki uzvedas tā, viņi nekad neatbrīvosies no sociālās nosacītības važām, un tāpēc vienmēr būs atkarīgi no citu laipnības. Dotajā kontekstā mēs redzam, ka uztraukums ir visnovārdzinošākais atkarības iemesls. Cilvēki atrod daudz visvisādus iemeslus uztraukumam, un pat nesaprotot, ko dara, viņi nepārtraukti iedragā pašu spēkus un pārliecību ar uztraukuma palīdzību. 
   Ja, piemēram, cilvēks patstāvīgi uztraucas par savu veselību, tāds satraukums izvārdzina viņa enerģiju tik spēcīgi, ka ar laiku viņš patiešām atradīs sevī dažādas kaites un slimības.
   Tieši tāpat, ja sieva patstāvīgi šaubīsies tajā, vai vīrs viņu patiešām mīl, tad ar savu uzvedību viņa tik spēcīgi viņu tirdīs, ka beigu beigās novārdzinās ar savām prasībām un mūžīgiem apliecinājumiem mīlestībā. Rezultātā vīrs atgrūdīs savu sievu, nevis tāpēc, ka nemīl, bet vienkārši tāpēc, ka viņam būs nepieciešams zināms plašums. Dabiski, ka tas liks sievietei justies vēl nepārliecinošāk, un viņa sāks pieprasīt no vīra vēl vairāk uzmanību. Ar laiku vīrietis sāks justies tik tālu no mājām, ka, iespējams, sāks meklēt mierinājumu citas sievietes apskāvienos.
   Šajos divos piemēros mēs varam skaidri redzēt uztraukuma efektu un to, kā cilvēkiem ar tā palīdzību izdodas materializēt savas vislielākās bailes. Lai cik tas bēdīgi nebūtu, ne vīrietim no pirmā piemēra, ne sievietei no otrā, iespējams, nekad neizdosies saprast, kam jābūt pateicīgiem par savām nelaimēm. Tā vietā viņi ticēs, ka viss notiekošais ir tikai tā rezultāts, par ko viņi jau tāpat nojauta.
   Mednieks, otrādi, ir pārliecināts par savām spējām, un tāpēc zin, ka viņam nav par ko uztraukties. Bet, lai iegūtu tādu pārliecību, cilvēkam tā ir jākultivē, izvēloties pareizos mijiedarbības veidus ar apkārtējo pasauli. Mednieks atsakās no apkārtējo atzinuma un atbalsta meklējumiem. Viņš izdara tādu izvēli ne dēļ augstprātības vai vienaldzības, bet vienkārši tāpēc, ka viņam piemīt pietiekami liela pašcieņa, lai atzītu savas spējas un personiskās vērtības. Rezultātā cieņa pret sevi arī izpaužas neizmērojamā cieņā pret apkārtējo pasauli. Jo viņš zin: lai dzīvotu no zemes augļiem, ir jādzīvo harmonijā ar pašu zemi.
 
MEDNIEKS IR ĻOTI PAZĪSTAMS AR SAVU PASAULI, BET TOMĒR TURAS NO TĀS PA ATTĀLUMU.
 
   Tieši pateicoties tādai atsvešinātībai mednieks nenokļūst zem apkārtējās pasaules negatīvās ietekmes. Tomēr, tas fakts, ka mednieks ļoti labi pazīst savu pasauli, nozīmē, ka mednieks attālinās no tās, kad izvēlas, kā viņš mijiedarbosies ar to, bet tai pat laikā paliek saistīts ar to un rūpējas par to.Tā ir ļoti būtiska atšķirība, un, lai to iemiesotu dzīvē ir vajadzīga liela prasme.
   Neviens mednieks nevar cerēt uz veiksmi, nezinot savu pasauli vissīkākajās detaļās. Taču te rodas bīstamība tik ļoti satuvināties ar pasauli, ka mednieka spriedumi var kļūt kļūdaini. Piemēram, mednieks var tik labi izzināt zvēru, ko medī, ka beigu beigās nevarēs to nogalināt. No otras puses, ja mednieks nerūpētos par savu pasauli, viņš to vienkārši iztukšotu, jo medīšana viņam būtu tikai izklaide. Vienā un otrā gadījumā mednieku sagaida bads, jo viņš vai nu pārāk stipri mīlēs dzīvniekus, ka nevarēs tos medīt, vai arī ātri iztukšos savus medījumu objektus.
 
MEDNIEKS NEIZTUKŠO SAVU PASAULI, VIŅŠ NO TĀS ŅEM TIKAI TO, KAS VIŅAM IR TIK TIEŠĀM NEPIECIEŠAMS. TĀDĒJĀDI VIŅŠ RŪPĒJAS PAR TO, LAI VIŅA LĀDĪTE NEKAD NEKĻŪTU TUKŠA, NEATKARĪGI NO TĀ, VAI TAS SKAR ĒDIENU, DRAUGUS, LAIMI VAI SPĒKU.
 
   Ir svarīgi saprast, ka mednieka uzdevums nav tikai medīšana. Patiesam medniekam ir jābūt arī sava veida psihologam. Pieredze viņam ļauj redzēt šabloniskas darbības un paredzamu dzīvnieku un cilvēku uzvedību. Tāpēc viņš apzinās medījuma paradumu izzināšanas svarīgumu. 
 
LAI NOĶERTU MEDĪJUMU, MEDNIEKAM IR JĀZINA NE TIKAI VIŅA PARADUMUS, VIŅAM VAJAG PĀRSPĒT VILTĪBĀ SAVU MEDĪJUMU.
 
   Ja mednieks uzstādītu lamatas, neslēpjot personiskos mērķus, viņš nevienu nenoķertu, dzīvnieki nav tik dumji, lai līstu redzamās lamatās. Medniekam lamatas ir jāuzstāda tik prasmīgi, lai upuris neko nenojaustu, kamēr nebūs jau par vēlu. Mednieks tāpat arī brīnišķīgi apzinās, ka viņš ir plēsoņa, tāpēc atradīsies arī citi plēsoņas, kuri nevilcināsies sākt medīt viņu, ja viņš dos tādu iespēju. Lai nekļūtu par medījumu pašam, medniekam ir jāseko sev līdzi, un viņš nedrīkst pieļaut tās kļūdas, ko pieļauj upuris, kuru viņš ir iemācījies izsekot. Attiecīgi mednieks seko līdzi tam, lai viņa darbības un kustības būtu neparedzamas.
 
KĻŪT PAREDZAMAM - NOZĪMĒ PĀRVĒRSTIES PAR KĀDA MEDĪJUMU.
 
   Kopumā parasts cilvēks ir ļoti paredzams. Iestiprināts smagā un visu pārņemošā rutīnā, vidējais cilvēks ir viegls medījums jebkuram, kurš izlems viņu sākt medīt. 
   Paņemsim par piemēru cilvēku, kurš vienmēr pusdieno 13:00 mazā restorānā blakus viņa birojam. Viņš pabeidz savu darbu tieši 17:00 un uzreiz steidzās uz dzelzceļu staciju, lai paspētu uz vilcienu 17:25. Cilvēks seko šādai dienas kārtībai piecas dienas nedēļā, katru mēnesi, no gada gadā. Jebkurš, kurš gribēs šo cilvēku piespiest pie sienas, nesaskarsies ar nekādām grūtībām to izdarīt. Viss, ko vajag izdarīt ir piesēst pie viņa iemīļotā galdiņa restorānā vajadzīgajā stundā vai pagaidīt viņu pie stacijas 17:20.
   Bet gluži otrādi, ne tik viegli ir iedzīt stūrī cilvēku, kurš pusdieno tikai pa retam, patstāvīgi mainot restorānus. Pārķert viņu no darba uz mājām arī nav tik vienkārši, ja viņš dažreiz brauc mājās ar pirmo vilcienu, bet dažreiz aizkavējas birojā vai dodas iepirkties, vēl pa ceļam paspējot ieiet ciemos pie draugiem. Acīmredzami šāds cilvēks ir neparedzams, un, pat, ja viņa darba laiks ir stingri noteikts, viņš atradīs veidus, lai arī tas laiks izskatītos neparedzams.
   Šajos piemēros mēs paskatījāmies tikai uz fizisko kārtību, kam seko cilvēki, bet svarīgi ir saprast, ka ierastās emocionālās reakcijas un fiksēti mentālie šabloni arī padara mūs ievainojamus. Bez tam, šī ievainojamība nozīmē neaizsargātību ne tikai to priekšā, kas mūs izseko, bet arī attiecībā uz spēkiem, kas darbojas mūsu dzīvē. 
   Kļūstot paredzami mēs zaudējam plūsmainību. Un tas padara mūs ne tikai ievainojamus, bet arī stingri nostiprina mūsu savākšanas punktu tajā laikā prevalējošā pasaules skatījumā. Kā jau mēs teicām, viena pasaules skatījuma ierobežotība nevar būt cilvēka liktenis. Viņa nozīme - uz savas pieredzes izzināt visu lielo daudzveidību, kas piemīt dzīvei. Kā tikko mēs iestrēgstam savā pasaules skatījumā, likteņa spēki sāk mūs izsekot, lai palīdzētu mums atgriezt plūsmainības stāvokli.
 
LABS MEDNIEKS ATZĪST AUGSTĀKO SPĒKU EKSISTENCI VISUMĀ, KURI VIRZA VIŅU UN VISAS CITAS BŪTNES. ŠIE SPĒKI NOSAKA KĀ DZĪVES TĀ NĀVES APSTĀKĻUS.
 
   Šis ārkārtīgi svarīgais moments ne tikai mums atgādina par to, ka mūs izseko plēsoņas un likteņa spēki, bet arī pa tiešo norāda uz ētikas un morāles jautājumiem. Izņemot materiālo labklājību, ētikas un morāles koncepcijas ļoti bieži traucē un maldina cilvēku, piespiežot viņu lieki uztraukties. Patiesībā naudas, ētikas un morāles jautājumi parasti notur cilvēku stingri iestiprinātu viņa sociālajā nosacītībā.
   Kad medniekam ir vajadzīga barība, viņš uzstāda lamatas un, ja, tās pārbaudot, viņš atklāj tajās medījumu, tad nevilcinoties pieņems to ar klusu pateicību. Mednieks zin, ka ne viņa prāts un ne viņa prasme izlikt lamatas iemānīja zvēru lamatās, - dzīvnieku novirzīja lamatās likteņa spēki.
   Šī konkrētā dzīvnieka liktenis bija pabarot doto mednieku. To zinot, mednieks neizjūt žēlumu pret dzīvnieku un to neatbrīvo, jo, ja viņš rīkotos tā, upuris zaudētu savu nozīmi. Neviens mednieks, kurš ir šī nosaukuma cienīgs, neiejauksies citas būtnes liktenī. Tādas darbības nozīmētu, ka mednieks sevi uzskata par gudrāku, par tiem spēkiem, kas diktē citu būtņu dzīves un nāves apstākļus, ieskaitot arī viņa paša. Īsts mednieks nekad neuzdrošināsies būt tik augstprātīgs.
 
GALU GALĀ, KAS VAR BŪT SVARĪGĀKS PAR DZĪVĪBU UN NĀVI?
SPĒKI, KAS VADA DZĪVĪBU UN NĀVI, PATIESI VALDA PĀR VISĀM RADĪBĀM. 
 
   Žēlums ir viens no pašiem briesmīgākajiem noziegumiem pret cilvēci, un faktiski, pret visām dzīvības formām kopumā. Vienmēr vajag uzmanīties no labvēļiem, kas žēlo visu un visus. Tādos cilvēkos nav cieņas pret citu būtņu likteni, un viņu vienīgais mērķis dzīvē - iejaukties svešās darīšanās un iestrēgt tur, kur vien var. Viņi skaļi protestēs zem morāles plakātiem un sabiedrisko pieklājību, bet viņi pat uz sekundi neaizdomāsies par savas rīcības iespējamām sekām. Individualitāte un pilnīga apziņas attīstība vienmēr cieš no tādu cilvēku rokām, neatkarīgi no tā, kādu motīvu vadīti viņi ir.
   Ir gadījumi, ka palīdzība tik tiešām ir nepieciešama un pieprasāma, un tad mednieks palīdz labprātīgi un patiesi. Bet mednieks nekad nepalīdzēs tur, kur viņa palīdzība nav vajadzīga. Sniegt palīdzību, kad tā nav vajadzīga, nozīmē netaisnīgi rīkoties ar citu cilvēku.
   Mednieks neuzdrošināsies iemaisīties spēku darīšanās, kuri valda pār visu būtņu dzīvību un nāvi, bet tai pat laikā viņš par savu rīcību uzņemas pilnu atbildību. Ja viņš lamatās atklās divus dzīvniekus, tad, kad viņam ir vajadzīgs tikai viens, viņš paņems tikai vienu, bet otru - atbrīvos. Paņemt vairāk kā nepieciešams, nozīmē atdoties alkatībai vai uztraukumam, bet tas, protams, viņu padarītu ievainojamu. Bez tam, mednieks attiecas pret savu pasauli ar neizmērojamām rūpēm, un tāpēc to neiztukšo. Tāda ir mednieka disciplīna un tāda ir viņa gara nevainojamība.
   Tieši disciplīna un nevainojamība spēlē galveno lomu spēka medību labirintu izpētē. Līdz pat šim mirklim mēs izskatījām tikai mednieka sagatavošanu, bet, acīmredzami, apmācības mērķis ir iemācīties medīt visaugstāko medījumu - spēku. Sagatavošanās nav viegla, lai sasniegtu disciplīnu un nevainojamību, kas tik ļoti ir vajadzīgi medniekam, prasās laiks un ļoti uzmanīga attieksme pret detaļām.
   Bez rūpīgas sagatavošanās neviens cilvēks nevar paļauties uz veiksmi spēka medībās, jo medīt spēku ir neizmērojami grūtāk, nekā izsekot dzīvniekus vai cilvēkus. Dzīvnieki un cilvēki ir ne tikai ļoti paredzami, bet arī pilnībā taustāmi. Turpretī spēks vienmēr ir absolūti neparedzams un, protams, netaustāms. Neparedzama un netaustāma medījuma ķeršana ir ne tikai visgrūtākais pasaulē izaicinājums, bet arī augstākā pakāpē bīstama nodarbe.
   Spēka izsekošana prasa neizmērojamu uzmanību un ļoti asu apzinātības sajūtu. Mednieks, kurš laužas cauri krūmiem, kā buldozers, ne tikai aizbiedēs noskatīto medījumu, bet ļoti ticams, pats kļūs par kāda vai kaut kā varenāka medījumu. Šajā sakarā ir pārsteidzoši redzēt, cik daudz saprātīgi, bet tai pat laikā, nomaldījušies cilvēki tiecas pretī zināšanām pie jebkuras iespējas. Tādi cilvēki nēsājas apkārt kaut kāda garīga neprāta stāvoklī un bērnišķīgā satraukumā klaigā par saviem atradumiem. Viņus vērojot, nonāksi pie secinājuma, ka viņi patiešām ir bērni - bērni ar spēļu ieročiem, kuri spēlē medniekos.
   Savas sagatavošanās procesā mednieks sāk saprast spēka medību būtību. Iegūstot tādas zināšanas, viņš nemetas laužot galvu medīt, jo viņam ir zināms, ka viņa pretinieks, esot netaustāms un neparedzams, pat ļoti lielā mērā var iedzīt viņu fatālās lamatās. Tas ir ļoti svarīgs moments un to ir nepieciešams pilnībā saprast.
   Vienīgais mērķis spēka medībās - iegūt personisko spēku, kas mums ir vajadzīgs, lai izziņotu savas tiesības uz brīvību. Bet izziņot savas tiesības uz brīvību mēs varam tikai izziņojot savas tiesības uz personisko spēku, jo Ērglis neapdāvina ar brīvību tos, kas nav pietiekami spēcīgi, lai cīnītos. Vienīgais veids kļūt spēcīgam - cīnīties, un, jo bargāka cīņa, jo stiprāki mēs kļūstam. Tieši tāpēc mednieks atšķirībā no parasta cilvēka, nežēlojas par izaicinājumiem savā dzīvē. Viņš zin - jo nežēlīgāks izaicinājums, jo tajā būs vairāk spēka velšu. 
   Vēl jo vairāk, mednieks lieliski zin, ka spēki, kuri virza gultnē viņa dzīvi uz zemes, neizjutīs žēlumu vai neizrādīs žēlsirdību. Garantēta žēlsirdība atņem medniekam iespēju cīnīties par uzvaru un nolemj viņu verga eksistencei.
 
JA JŪS NEESAT PIETIEKAMI SPĒCĪGI, LAI CĪNĪTOS, JUMS NAV CITAS IZVĒLES, KĀ SAMIERINĀTIES AR VERGA DZĪVI. BET MEDNIEKS IR BRĪVA BŪTNE, KURA NEVAR SAMIERINĀTIES AR VERDZĪBU; VIŅAM NAV CITAS IZVĒLES, KĀ TIKAI CĪNĪTIES. JA VIŅŠ IES BOJĀ ŠAJĀ CĪŅĀ, TAD VISMAZ, VIŅŠ NOMIRS KĀ BRĪVA BŪTNE, BET NE KĀ VERGS.
 
   Katra cilvēka dzīvē pienāk mirklis, kad viņš vienkārši zin, ka palikt par vergu viņš vairs nevar. No šī mirkļa, neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir ieguvis mednieka sagatavotību vai nē, viņš ieiet mednieka garastāvoklī.
   Neatkāpjoties nekā priekšā un absolūti nepieņemot verdzību, mednieks neuzdrīkstēsies atmest savu personīgo spēku, veicot muļķīgus gājienus. Tā vietā viņš mierīgi izvērtē savu dzīvi un savu situāciju. Viņš zin, ka ir pats licis likmi uz spēku, un tieši šīm medībām viņš sevi gatavoja. Mednieks arī lieliski atceras par medību likumiem. Tie ir vienkārši, nāvīgi vienkārši: nesniedz un neprasi saudzību, uzvarētājs paņem visu.
   Cīnoties kaujā, kur likmes ir tik augstas, mednieks būtu muļķis, ja neizsvērtu visus variantus ar ārkārtīgi lielu rūpību. Ja mednieks uzvarēs kaujā, viņš iegūs pietiekami personisko spēku, lai izziņotu savas tiesības uz brīvību, bet zaudējot, viņš pazaudēs visu. Acīmredzami, ka mednieks nevar iesaistīties tādā cīņā neapdomāti.
 
MEDNIEKS NEPAKĻAUJAS NEVIENA VĒLMĒM, KĀ TIKAI SAVU PAŠU. VIŅŠ UZSĀK DARBĪBAS TIKAI TAD, KAD PILNĪBĀ APZINĀS ŠO DARBĪBU IESPĒJAMO REZULTĀTU.
 
MEDNIEKS NEKAD NEPAKĻAUJ SEVI BĪSTAMĪBAI KĻŪT PAR UPURI. IZSKAITĻOJOT SAVAS DARBĪBAS, VIŅŠ ŅEM VĒRĀ, KA VAR NOTIKT NEPAREDZAMAIS, UN TĀPĒC VIŅU NAV IESPĒJAMS PĀRSTEIGT NESAGATAVOTU. TĀDĒJĀDI RĪKOJOTIES, VIŅŠ LIELĀKOTIES IZBĒG NO TIEM GADĪJUMIEM, KO MUĻĶI SAUC PAR NELAIMES GADĪJUMIEM.
 
   Izvērtējot savu dzīvi, mednieks saprot, ka pie tik augsta riska viņam tomēr nav citas izvēles kā cīnīties. Tajā noslēdzas ironija, ejot pa Zināšanu Ceļu. Cīnoties par brīvību no sociālās nosacītības važām, mēs atklājam, ka kļūstam par spēka vergiem.
   Parasts cilvēks tic, ka viņam ir izvēles brīvība, bet mednieks ir cilvēks, kurš ir pārliecinājies par tādas ticības nepamatotību. Viņam ir tikai divas iespējas: vai nu viņš cīnās par savu brīvību no sociālas nosacītības, vai arī atsakās no cīņas un pievienojas saviem līdzcilvēkiem viņu muļķībā. Acīmredzami, ka otrais variants nav pieņemams medniekam, kas savukārt nozīmē, ka viņam kā tādas izvēles nav. 
   Lai pilnībā saprastu šo momentu vajag atcerēties, ka mednieks kļūst par mednieku tāpēc, lai atbrīvotos no sociālās nosacītības važām. Un to darot, viņš iegūt personisko spēku, kas ļauj viņam izvēlēties personīgo atskaites sistēmu. Tiekot tik tālu, mednieks vairs nevar atgriezties atpakaļ, jo aiz muguras atstātā pasaule viņu vairāk nepiesaista. Un viņš saprot, ka faktiski viņam vairs nav ko zaudēt, kā savu dzīvību, bet kāda ir dzīvības vērtība, kas tiek pavadīta verdziskā atkarībā no saviem līdzcilvēkiem?
   Mednieka dzīvē šis moments ir viens no satraucošākiem. Tikai nonākot šajās krustcelēs, viņš saprot, ka patiesībā viņam nav izvēles. Bet ceļojumam neizzinātajā, no viņa tiek pieprasīta visa viņa drošsirdība, un pat daudz kas vairāk, jo viņš zin, ka viņu gaida ceļš bez atpakaļceļa. Šis ceļš pieprasa, lai mednieks pateiktu ''ardievas'' visam izzinātajam līdz šim mirklim. Acīmredzami, ka mednieks nevēlas palikt savā vecajā pasaulē, bet tā ir vienīgā pasaule, ko viņš zin, un neskatoties ne uz ko, šai pasaulei pieder daudz mednieka gara dārgumi. Galu galā, tieši šajā pasaulē viņš iemācījās sapņot par brīvību un spēku, uz šīs pasaules ceļiem viņš veica pirmos soļus kā mednieks.
   Tikai sasniedzot šo krustojumu, mednieks reāli sāk sajust spēku ietekmi, kuri virza viņu visas dzīves garumā. Tagad, retrospektīvā, viņš ir spējīgs saskatīt visa pārdzīvotā nodomu un to, kā iegūtā pieredze noveda viņu pie šī krustojuma. Un, lai arī viņa liktenis vēl jauprojām ir miglains un zūd nenoķeramā nākotnē, viņš apzinās: viņa likme uz spēku un mednieka sagatavošana bija paredzēti. Tieši šajā mirklī izgaist pēdējās šaubas par to, ka viņa likme uz spēku ir nenovēršama.
   Nākamā analoģija var padarīt koncepciju - likmi uz spēku - daudz skaidrāku. Piemēram, paskatīsimies uz mazu bērnu caur tāda fakta prizmu, ka pilnīgi reāls cilvēka liktenis ir staigāt uz divām kājām.
   Kad bērns piedzimst, viņš tūlīt staigāt nesāk. Ilgu laiku viņš paliek pilnīgi apmierināts ar savu gulošo stāvokli un iespēju vienkārši kustināt ekstremitātes. Pēc tam viņu velk mazliet pasēdēt, bet to izdarīt viņš var tikai, ja viņam apkārt, no visām pusēm, ir aplikti spilveni. Bet pēc kāda laika mazuļa muskuļi top tik spēcīgi, ka viņš sāk rāpot. Viss tas līdzinās mednieka sagatavošanai. Jauniegūtā brīvība ļauj bērnam sākt izzināt apkārtējo pasauli. Iemācoties rāpot, mazulis sāk atšķirt dažas pasaules detaļas ap sevi. Mēģinājumu un kļūdu ceļā viņš ātri mācās saprast, kur viņš rāpo un kam pieskaras. 
   Drīz vien pienāk diena un stunda, kad bērns, uzkrājot nepieciešamo spēka daudzumu, pēkšņi pieceļas. Šī darbība var likties samērā vienkārša, bet izmaiņas ir radikālas. Ar šo soli bērns izdara savu likmi uz staigāšanu. Viņam var trūkt koordinācijas, viņš var grīļoties un zaudēt līdzsvaru, bet veicot soli aiz soļa, bērns iemācīsies no sākuma staigāt, bet pēc tam skriet. Viņa likme uz staigāšanu ir nenovēršama, jo, ja vien viņš nav piedzimis invalīds, staigāšana uz divām kājām ir viņa liktenis.
   Neviens no mums nevar noslēpties no spēkiem, kuri vada mūs visas dzīves laikā. Mūsu liktenim, lai kāds tas arī nebūtu, ir jāpiepildās. Mednieks atzīst šo faktu un no jauna izvērtē sevi un savu jauno dzīvi. Līdzīgi tam, kā bērns mācās veikt savus pirmos neveiklos soļus, tā arī mednieks uzsāk savus pirmos soļus uz Spēka Ceļa.
 
UZSĀKOT SPĒKA MEDĪBAS, MEDNIEKS ZIN, KA DĒĻ SAVA PIEREDZES TRŪKUMA VIŅŠ VAR ZAUDĒT LĪDZSVARU, BET, PALIEKOT MODRS UN PRASMĪGI IZMANTOJOT DZĪVES MIERU, VIŅŠ GŪST NEPIECIEŠAMO SAVA GARA LĪDZSVARU.
 
   Atgriežoties pie mūsu analoģijas ar bērnu, kurš tikko mācās staigāt, mēs redzam, ka, ja bērns mēģinās uzreiz nokāpt pa trepēm bez citu palīdzības, viņš riskē nopietni savainoties, iespējams pat, pilnībā nosisties. Bet tai pat laikā, ja bērns pieies šim uzdevumam apzināti un laužot galvu nelēks pāri trīs pakāpieniem, briesmas būs minimālas.
   Mednieks, atceroties savu sagatavošanu, pieiet pie Spēka Ceļa analoģiskā manierē. Pilnībā apzinoties bīstamību, ar ko viņš saduras medījot nenotveramo un neparedzamo medījumu, mednieks kustas klusi un darbojas ar ārkārtīgi lielu vērību. Tā viņš sāk kultivēt pārliecību, kas ir nepieciešama noturībai jebkurā cīņā, lai kādu nepiedāvātu viņam spēks.
 
***
 
LĪDZSVARA ZAUDĒJUMS - IR VISU MŪSU DARBĪBU KOPĒJAIS REZULTĀTS.
 
   Šis aforisms ir dzīvības svarīgs attiecībā uz visu, ko zin un praktizē Tolteki. Kad mēs bēgam no savas pieredzes, ignorējam to vai attiecamies nevērīgi, mēs zaudējam līdzsvaru. Un katru reizi, kad mēs zaudējam līdzsvaru visdabiskākā reakcija parasti ir - apstāties, sastingt uz brīdi, lai atjaunotu savu balansu. Prasme paņemt tādu pauzi arī saucās dzīves miers.
   Bez šaubām, dzīve ir nepārtrauktība, bet tā ir nepārtrauktība, kas sastāv no periodiskiem enerģijas uzliesmojumiem vai pulsācijas. Mednieks kustās kopā ar dzīves pulsācijām, veicot pauzi pirms katras darbības. Tā viņš var nofokusēt savu pilnīgu uzmanību pirms lēciena. Pievēršot katrai darbībai savu nedalītu uzmanību, mednieks panāk lēmumu nevainojamību un patstāvīgu gara mieru - mednieks vienmēr ir vērīgs un modrs
   Dzīvojot tādu dzīvesveidu, mednieks pilnībā kontrolē katru situāciju savā dzīvē. Ievērojiet, es runāju par situāciju. Mednieks nekontrolē savu dzīvi kā tādu, jo tāda kontrole nav viņa rokās, bet spēku rokās, kuri virza viņa dzīvi. 
   Kontrolējot katru situāciju savā dzīvē, mednieks gūst noturību un pārliecību, kas ir nepieciešami sākumam kaujā par spēku. Tomēr viņš skaidri apzinās savu cilvēcisko iespēju trūcīgumu. Tā mednieks izjūt bailes. Nevis paralizējošas bailes, bet bailes, kas attur no tukšas laika izšķiešanas un palīdz saglabāt vērīgumu. Šīs bailes rodas no tā, ka viņš zin, ka medību noteikumi nepieļauj žēlumu un nesola pasaudzēšanu.
   Zinot medību noteikumus un saprotot to bezkompromismu, mednieks attiecas pret pretinieku ar patiesu cieņu. Savas sirds dziļumos mednieks jūt, ka priekšā stāvošā cīņa būs labvēlīga. Viņam nav šaubu, ka tā būs viltīgiem paņēmieniem, māņu manevriem pārpilna, bet viņš arī zin, ka rezultāts būs godīgs, turklāt uzvarētājs paņem visu. Tāda cīņa, kur viss notiek taisnīgi, bet guvums tiek pieņemts klusējot un ar godu, ir vislabvēlīgākā no visām iespējamām kaujām.
   Nonākot tik tālu, medniekam nav citas izejas, kā mierīgi sēdēt un gaidīt. Viņš nesteidzas, jo zin, ka likme ir veikta, un viņa virzošie spēki viņu sameklēs, un kauja sāksies. Mednieks zin, ka nav jēgas gļēvi slēpties vai bēgt no cīņas lauka, jo viņa liktens spēki viņu vajās, uzbrūkot no katra stūra. Saprotot, ka vienīgā iespēja, lai izdzīvotu ir stāvēt un cīnīties, mednieks piepildās ar absolūtas pārliecības sajūtu. Galu galā, ko viņam zaudēt, izņemot dzīvi, kura priekš viņa ir zaudējusi visu jēgu?
   Tieši tā mednieks pieiet pie cīņas par spēku: viņš ir modrsbaiļu piepildīts, izjūt godu un ir pilnībā pārliecināts par sevi. Tāds ir viņa vairogs. Nepārvaramu šķēršļu priekšā tas nav nemaz tik daudz, bet tas ir viss, kas viņam ir. Tieši tāpēc viņš ilgi un smagi mācās izmantot savu vairogu nevainojami.
   Tāds ir mednieka liktenis, bet viņu nepārņem skumjas vai pesimisms. Mednieks neredz iemeslus nožēlām, apvainojumiem vai rūgtumam. Tieši otrādi, viņš apzinās viņam dāvāto godu un izjūt optimismu. Gods ir tajā, ka no vairuma cilvēku tieši viņam ir paveicies būt spēku izvēlētam cīņai. Optimisms ir pamatots uz sapratnes, ka sliktākais, kas var notikt ir tas, ka viņa liktenis var atvērties, bet to, galu galā, viņš meklēja tik ilgi.
   Medniekam tas ir brīnumu laiks, maģisks sapnis, kas ir kļuvis par īstenību - izaicinājums, kas prasa no viņa tikai galēju nevainojamību un augstāko drošsirdību cīņā. Kaut kas mazāks nevar attaisnot tādas veltes godu.
   Šajā brīdī mednieks veic savu pirmo soli uz ceļa bez atpakaļceļa, jo, pat ja viņa likmi uz spēku varētu atcelt, viņš pat nepadomātu pagriezties atpakaļ. Mēs redzam līdzīgu bālu atspulgu zaldātos, kuri ilgu laiku ir cīnījušies karā. Kad karš beidzas, zaldāti bieži nevar atgriezties pie savas iepriekšējās dzīves, uz savām mājām, pie sievām, ģimenēm. Nemainīgi to skaidro ar kaut kādiem loģiskiem iemesliem, bet patiesībā šie cilvēki pārāk ilgi dzīvoja uz dzīvības un nāves robežas. Izejot cauri šai dzīves pieredzei, viņi atklāja paši sevī jaunas īpašības, dzīves aspektus, un viņu iepriekšējā banālā pastāvēšana uz visiem laikiem kļuva viņiem sveša. 
 
MEDNIEKA MEISTARĪBAS UN PAŠDISCIPLĪNAS SASNIEGŠANA - VIENĪGAIS ĪSTAIS GODS UZ KO MĒS VARAM TIESĪGI PRETENDĒT. MĒS VARAM ATTAISNOT NENOVĒRTĒJAMO DZĪVĪBAS VELTI TIKAI VIENĀ VEIDĀ - SASNIEDZOT MEDNIEKA GARA NEVAINOJAMĪBU.

 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (05.04.16)
Skatījumu skaits: 328 | Atslēgvārdi: savākšanas punkts, spēka medības, tonāls, nagvāls, spēks, uztvere, pasaules redzējums, tonāla sala, nodoms
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]