Otrdiena, 23.10.18, 23:15Galvenie | Reģistrācija | Ieeja

Vietnes izvēlne

Sadaļas kategorijas

Ieejas forma

Meklēšana

Mūsu aptauja

Es šajā saitā meklēju informāciju par:
Atbildes: 885

Vietnes draugi

Statistika


Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0
Saita sadaļas

Personīgās vēstures dzēšana: Pārvēršanās (T.Marezs)
                                                 
                                                 


Iekšējā dialoga apturēšana.

IEKŠĒJĀ DIALOGA APTURĒŠANA - IR ĻOTI SVARĪGS AKTS, KAS IR JĀREALIZĒ SKOLNIEKAM, LAI ATKLĀTU SAVU KĀ VISUMA MAĢISKAS BŪTNES PILNU POTENCIĀLU.

   Pirms mēs ķersimies klāt šai mācības daļai, ir nepieciešams vēlreiz uzsvērt, ka visas mācības daļas zināmā mērā pārsedz viena otru. Saistībā ar to atcerēsimies, ka skolnieks iegūst instrukcijas attiecībā uz mācību priekš kreisās apzinātības puses apmēram tajā pašā laikā, kad viņš iegūst instrukcijas attiecībā uz mācību priekš labās puses. Ļoti svarīgi ir par to neaizmirst, jo atšķirībā no skolnieka, kurš apmācās pie skolotāja un gūst viņa pamācības, lasītājs var viegli palaist garām šo momentu galvenokārt tāpēc, ka priekš izklāsta skaidrības, mācības te ir sadalītas atsevišķās daļās. Praksē mācība patiešām tiek pasniegta noteiktā secībā, bet nekad nevajag aizmirst par to, ka visas atšķirīgās koncepcijas ierindojas viena aiz otras un tādējādi papildina viena otru visos veidos.
   Es atkal uzsveru šeit šo momentu, jo tagad mums zināmā mērā jāatgriežas sākumā, lai pievērstos mācībai priekš kreisās apzinātības puses. Saistībā ar to ir jāsaprot, ka pārskatīšanas un nedarīšanas tehnikas attiecas uz mācību priekš labās apzinātības puses, tai laikā, kad personīgās vēstures dzēšana un sapņošana attiecas uz mācību par kreisās apzinātības pusi. Tieši šī iemesla dēļ skolotājs parasti nodod skolniekam divas pēdējās tehnikas atvērtā formā tikai pēc tam, kad viņš ir ieguvis vismaz praktiskas zināšanas un pieredzi izmantojot mācības, kas attiecas uz apzinātības labo pusi. Līdz tam brīdim skolotājs faktiski no pašas pirmās apmācības dienas sniedz skolniekam mācību priekš kreisās puses, bet netiešā veidā, bez loģiskiem izskaidrojumiem.
   Augstāk minētā apmācības metode, protams, ir ekvivalenta stalkingam, un, nepārprotami, ka šī tolteku izstrādātā metode vēl joprojām ir pati vērtīgākā, jo tā nodrošina milzīgu elastību apmācībā. Tomēr beigu beigās stalkings nav nekas cits, kā improvizācija, un galvenokārt tieši šī iemesla dēļ, skolnieki, kuri iegūst skolotāja norādes, apmācās individuāli. Individuālā kontaktā skolotājs var nodot skolniekam tieši to mācības aspektu, kas dotajā brīdī ir viņam aktuālākais, ne tikai balstoties uz dzīves pieredzi, bet arī attiecīgi viņa apzinātības līmenim dotajā brīdī. Acīmredzami, ka šādai apmācības metodei ir milzīgas priekšrocības, bet tā kā lasītājam ir darīšana ar grāmatu, tad izmantot šo metodi nav iespējams. Tāpēc es lūdzu lasītājam attiekties pacietīgi pret patstāvīgajiem atkārtojumiem un pret to, ka laiku pa laikam mēs atgriezīsimies atpakaļ vai skriesim pa priekšu, jo tas ir nepieciešams priekš tā, lai izklāstītu mācību pēc iespējas saprotamāk.

   Ņemot vērā jau izklāstīto mācības daļu, tagad ir jābūt skaidram, ka ceļojuma mērķis pa Kareivja Ceļu noslēdzas tajā, lai sasniegtu absolūtu brīvību. Bet, lai sasniegtu šo mērķi, mums no sākuma ir jāizmaina savs skatījums uz pasauli, bet pēc tam tas jāizrauj ar saknēm pilnībā. Saistībā ar to Tolteki piešķir ļoti lielu svarīgumu iekšējā dialoga apturēšanai, jo mūsu skatījums uz pasauli ir pilnībā atkarīgs no šī dialoga. Citiem vārdiem sakot, pasaule ir tieši tāda, kādu mēs sev to aprakstām, jeb, precīzāk, kādā veidā mēs jūtam un domājam par to. Kā jau mēs redzējām agrāk, ja mēs vēlamies izmainīt savu pasauli, savus dzīves apstākļus, savu darbu vai kaut ko citu, tad no sākuma mums ir jāizmaina sevi un tādējādi jāizmaina savs skatījums uz pasauli. Bet izmainīt mēs varam sevi tikai vienā veidā - izmainot to, kādā veidā mēs jūtam un domājam paši par sevi.
   Kad skolnieks tiek pie uzdevuma apturēt iekšējo dialogu, tad ir ārkārtīgi svarīgi, lai viņš saprastu, ka ir tikai viens veids, ar kā palīdzību viņš to var izdarīt, bet tiešāk, izmainot to, kādā veidā viņš jūt un domā pats par sevi. Būtībā tas nozīmē, ka skolniekam ir jāizmaina tas, kādam viņš sev tic. Citiem vārdiem sakot, vispirms skolniekam ir jānotic, ka viņš spēj apturēt iekšējo dialogu un kļūt par kareivi. Ja viņš nav par sevi pārliecināts, vai arī patstāvīgi domā par sevi kā par neveiksminieku, vai arī uzskata, ka viņam nav spēju, kas vajadzīgas tam, lai ietu pa Kareivja Ceļu, tad tāds skolnieks nekad negūs panākumus sava iekšējā dialoga apturēšanā, jo tā vietā lai nofokusētu savu nodomu uz iekšējā dialoga apturēšanu, viņš bez gala sev galvos, ka viņš nekad nespēs izpildīt šo pārgrūto uzdevumu. Pārliecinot sevi par savu ierobežotību, skolnieks izmanto savu nodomu, lai saglabātu savu ierobežotību.

KAREIVIM IR JĀTIC, SAVĀDĀK VIŅŠ NEVARĒS AKTIVIZĒT SAVU NODOMU POZITĪVĀ VEIDĀ.

   Tā, laikam jau, ir viena no grūtākajām koncepcijām, ko izskaidrot jebkuram skolniekam nav viegli, bet ne tāpēc, ka to ir grūti pielietot praksē, bet tāpēc, ka tā liekas ļoti vienkāršota. Racionālajam saprātam ir dīvaina iezīme, bet tiešāk, cilvēciskai būtnei ir daudz vieglāk noticēt negatīvajam, nekā pozitīvajam. Kopumā runājot, cilvēkiem ir daudz vieglāk noticēt tam, ka viņi kaut ko nespēs izdarīt, nekā noticēt, ka viņi to spēs izdarīt. Tajā nav jēgas, tomēr cilvēki patstāvīgi nododas šim neprātam. Patstāvīgi jūtoties nespējīgi, cilvēki muļķo paši sevi, uzskatot, ka viņi ir vērīgi un godīgi savas ierobežotības atzīšanā, lai gan patiesībā viņi iegalvo sev, ka nevar atļauties priekš sevis izmantot savas veiksmes iespējas. Ir pārsteidzoši, ka cilvēki ar tādu iekšējo dialogu tomēr kaut ko sasniedz, jo patiesībā viņi netic savām spējām. Tieši tāds lietu stāvoklis ved pie kļūdaina uzskata, ka sasniegt panākumus var tikai, nonākot vajadzīgajā laikā vai pie atbilstošas veiksmes.

TĀDAS LIETAS KĀ VEIKSME NEEKSISTĒ. JA JŪS PAVADA VEIKSME, TAS NOTIEK TAPĒC, KA TĀ VAI SAVĀDĀK JŪS NODOMĀJĀT SASNIEGT PANĀKUMUS.

   Kā mēs redzam no augstāk sacītā, iekšējā dialoga apturēšana ir ļoti svarīga mūsu labklājībai un veselībai kopumā, kā arī priekš ceļojuma pa Kareivja Ceļu. Bet, lai apturētu iekšējo dialogu, mums, pirmkārt, jāzin, kas tas tieši ir, un, otrkārt, jāizdara izvēle ticēt, ka mums vajag viņu apturēt, un, treškārt, jāizdara izvēle ticēt, ka mēs to spējam izdarīt. Tāpēc no sākuma definēsim iekšējo dialogu.

IEKŠĒJAIS DIALOGS - IR VISU MŪSU SAPRĀTA UN EMOCIONĀLO DARBĪBU KOPUMS, KAS NOVIRZĪTS, LAI TIKTU SAGLABĀTS MŪSU SKATĪJUMS UZ PASAULI.

   Skolnieki bieži pieļauj kļūdu, uzskatot, ka iekšējais dialogs nozīmē tikai to runāšanu, kurā patstāvīgi ir ieslīguši cilvēki, bet šī iekšējā sarunāšanās - ir tikai vienotā procesa vārdiska izpausme. To kas ir iekšējais dialogs patiesībā, visvienkāršāk to saprast ir izmantojot piemēru. Tāpēc kā piemēru izskatīsim sievieti, kuru sauc Anna, un, kura staigā pa mežu. Anna nolēma doties šajā pastaigā, lai iegūtu skaidrību viņai mokošā jautājumā.
   Staigājot pa mežu, Anna apdomā viņai svarīgo jautājumu, bet tai pat laikā viņa miglaini apzinās notiekošo apkārt. Būtībā, Anna tikpat labi varēja palikt arī mājās, jo viņa ir pilnībā pārņemta ar savām domām, un nevar pievērst nekādu reālu uzmanību ne mežam, ne savai pastaigai. Pastaigas laikā, izdzirdot to, ko viņa uzskata par putna dziedāšanu, Anna uz mirkli novēršas no savām domām un domā par to, cik skaista ir šī skaņa, nododoties jautājumam par to, kurš putns tā varētu dziedāt. Pēc dažām minūtēm pār zemi pārskrien ēna, un Annai galvā ienāk doma, ka laikam mākonis ir aizēnojis sauli. Pēc kāda laika, izdzirdot kā salūzt zars kaut kur tālumā, Anna neskaidri uzskata, ka, laikam jau, kāds lasa mežā zarus, vai, varbūt, sauss zars salūza no vēja. Tomēr starplaikos starp tā piefiksēšanu, kas novērš viņu no pārdomām, viņa vēl joprojām ir dziļi iegrimusi domās par savu problēmu.
   Turpinot savu pastaigu, Anna pēc kāda laika nonāk līdz mazai upītei, un, domājot par to, kā nomierina ūdens skaņa, viņa apsēžas pie upes, ieelpojot ar atvieglojumu. Tas, ka viņa gandrīz nepamana apkārt notiekošo, nemaz Annu neuztrauc, jo, lai arī viņa neskaidri  piefiksē  šīs vietas skaistumu un mieru, viņa joprojām ir ieslīgusi savā problēmā. Pēc stundas, kā iepriekš, gandrīz nemanot to, kas notiek apkārt, Anna nonāk pie lēmuma, ko centās atrast, un viņa atgriežas mājās ar apmierinājuma sajūtu, domājot par to, cik patīkama bija šī pastaiga.
   Tas ir tipisks cilvēka uzvedības piemērs, kurš ir ieslīdzis iekšējā dialogā. Izskatīsim uzmanīgi šādas uzvedības visus aspektus, lai redzētu sekas. Saprotiet, ka Anna redzēja savu problēmu kā problēmu tikai dēļ sava personīgā pasaules skatījuma. Sekojoši, viņa izskatīja savu problēmu savā pasaules skatījuma kontekstā. Sekojoši, viņa arī savu problēmu izskatīja kontekstā ar savu pasaules skatījumu. Anna pat izmantoja mežu, un to, ar ko tajā sastapās, lai palīdzētu sev saglabāt sava pasaules skatījuma noteiktību. Būtībā tieši šī iemesla dēļ viņa devās šajā pastaigā. Jūtot nepieciešamību nostiprināt sevī to, ka viņas pasaule ir tikpat skaisti un labi izveidota kā iepriekš, Anna uzskatīja, ka viņai vajag vienkārši ieslīgt šajā pasaulē, lai atrastu kādā veidā viņa varētu atrisināt savu problēmu. Citiem vārdiem sakot, Anna izmantoja savu problēmu, vai precīzāk, savu izaicinājumu, lai saglabātu un noskaidrotu savu pasaules skatījumu. Rezultātā, kad viņa atgriezās no pastaigas, tā vietā, lai redzētu, kas ir šis izaicinājums patiesībā, viņa atrada veidu, kā atgrūst šo izaicinājumu! Būtībā Anna panāca tikai to, ka viņas pasaules skatījums kļuva vēl noturīgāks un noteiktāks, kā jelkad iepriekš.
   Kā mēs varam redzēt no šī piemēra, iekšējais dialogs - ir domu un jūtu sajaukums, kas līdzīgi vairogam pasargā mūs no apkārtējās pasaules. Šis iekšējais dialogs neļauj mums pasauli uztvert nekā savādāk, kā tikai tādu, kādu mēs to sev aprakstām. Citiem vārdiem sakot, parastam cilvēkam problēma - ir traucēklis viņa laimei, jo viņš visu laiku to apgalvo. Analoģiski, tādam cilvēkam putna kliedziens var būt tikai putna dziedāšana, ēna var nozīmēt tikai to, ka kaut kas aizsedza sauli, lūztoša zara troksnis nozīmēs tikai to, ka kāds, iespējams, lasa zarus, un upe nevar būt nekas cits, kā tekošs ūdens. Tāds ir parasta cilvēka skatījums uz pasauli, un, protams, šis pasaules skatījums arī nosaka, kādā veidā tāds cilvēks uztver savus dzīves apstākļus.
   Dažreiz šis dialogs var tikt domās pausts ar vārdiem, bet, neskatoties uz to, vai tiek pausts vārdos vai nē, tā ir pamat tehnika tam, ko cilvēks izmanto, lai saglabātu savu skatījumu uz pasauli. Viena no tā vispostošākām sekām ir tā, ka cilvēks neļauj nekādām citām zināšanām ieiet viņa apzinātības sfērā.Tajā gadījumā, kad parasts cilvēks sastopas ar jaunām zināšanām, viņš automātiski tās redz sava pasaules skatījuma kontekstā. Sekojoši, tāds cilvēks nekad nevar uztvert jaunas zināšanas kā tādas - viņš var uztvert tikai vēl vairāk informāciju, ko viņš izmanto tam, lai apstiprinātu savu pasaules skatījuma pamatotību. To ir ļoti svarīgi pilnībā saprast, jo jebkāds skatījums uz pasauli daudzējādā ziņā līdzinās briļļu nēsāšanai ar krāsainiem stikliem. Tādējādi, ja cilvēks nēsā brilles ar rozā stikliem, viņš uztver visu rozā krāsā.
   Citas tādas uzvedības negatīvas sekas ir tajā, ka iekšējais dialogs ne tikai saglabā un uztur mūsu pasaules skatījumu, bet arī nosaka to, kādā veidā mēs jūtam un domājam paši par sevi. Citiem vārdiem sakot, iekšējais dialogs nosaka to, kādiem mēs sev ticam. Kā jau tika minēts agrāk, mēs esam tādi, kādi mēs sev ticam, un mēs veidojam savu dzīvi saskaņā ar šo ticību. Tādējādi mēs veidojam savā prātā zināmu uzskatu paši par sevi un savu dzīvi, ko pēc tam projicējam uz apkārtējo pasauli. Šis uzskats, kas iegūts dēļ mūsu pasaules skatījuma, nosaka to, kādā veidā cilvēki uz mums reaģē, redz mūs un beigās novērtē mūs. Tieši šis uzskats par sevi, uz ko reaģē mums apkārtējie cilvēki, tiek saukts par personīgo vēsturi.

PERSONĪGĀ VĒSTURE - IR UZSKATS PAR SEVI, KO CILVĒKS IR IZVEIDOJIS ATTIECĪGI SAVAM PASAULES SKATĪJUMAM, - UZSKATS, KO VIŅŠ PROJICĒ UZ APKĀRTĒJO PASAULI.

   Personīgā cilvēka vēsture, tāpat kā viņa skatījums uz pasauli, ir līdzīgs vairogam, kas norobežo cilvēku no apkārtējās pasaules, sašķobot un ārēji izmainot visas jaunās zināšanas līdz tādai pakāpei, ka viss, kas liekas nesaskaņā ar viņa priekšstatu par sevi, automātiski tiek atmests. Tāpēc acīmredzami, ka personīgā vēsture - ir mūsu pasaules uzskata produkts un to nav iespējams nodzēst, ja no sākuma neizjaukt pasaules skatījumu pa daļām, bet tas, savukārt, top iespējams tikai tad, kad ir apturēts iekšējais dialogs.
   Saistībā ar to ir ļoti svarīgi saprast, kas tieši tiek domāts ar personīgās vēstures dzēšanu. Sākumā visi skolnieki neizbēgami maldās, uzskatot, ka personīgā vēsture attiecas uz viņu personīgās dzīves aspektiem, un rezultātā viņi pieļauj kļūdu, uzskatot, ka priekš personīgās vēstures dzēšanas viņiem ir jākļūst noslēgtiem attiecībā uz savu dzīvi kopumā. Lai arī kareivji reti runā sīkāk par savu personīgo dzīvi, tomēr zem personīgās vēstures dzēšanas tiek domāts nebūt ne tas. Tā kā personīgā vēsture - ir mūsu pasaules skatījuma produkts, tad personīgās vēstures dzēšanai nav nekāda sakara ar vārda maiņu vai savas darba vietas, ģimenes, dzimšanas vietas, vecuma utt., turēšanu noslēpumā. Personīgās vēstures dzēšana nozīmē, ka mēs dzēšam savā prātā to melīgo priekšstatu par sevi, kas tika izveidots dēļ personīgā pasaules skatījuma. Citiem vārdiem sakot, skolnieks pārstāj ticēt, ka viņš ir tāds, kādu viņš sev visu laiku iztēlojās.
   Viss augstāk minētais ir ārkārtīgi svarīgs, lai saprastu to, ko ietver iekšējā dialoga apturēšana, un kāpēc tas ir ļoti nepieciešams, lai kļūtu pa kareivi. Sekojoši, iekšējā dialoga apturēšana - nav tikai iekšējas runāšanas izsakņošana, bet būtībā tas ir vesels apgrieziens attiecībā uz to, ko mēs jūtam un domājam attiecībā uz sevi, un pats galvenais, kādiem mēs sev ticam.
   Lai visu to skaidrāk saprastu, atgriezīsimies pie piemēra par Annu, kura devās pastaigā pa mežu. Annas problēma ir tāda, ka viņa vēlas nomainīt savu profesiju, jo viņu neapmierina darbs bankā. Anna nav apmierināta ar savu darbu, jo uzskata to par garlaicīgu un vienveidīgu, kā arī kaitīgu veselībai, jo no rīta līdz vakaram viņa atrodas telpā ar gaisa kondicionieri. Būtībā Anna uzskata, ka viņai ir vajadzīgs iedvesmojošs un perspektīvs darbs, kas ļaus viņai vairāk uzturēties svaigā gaisā un, kur viņai nevajadzēs visu dienu atrasties telpā. No loģiskā redzes punkta viņas vēlēšanās ir pilnībā saprātīga, un ņemot vērā to, ka Anna tiecas vairāk laika pavadīt svaigā gaisā, nemaz neizbrīna, ka viņa izlēma doties pastaigā, lai tiktu skaidrībā ar savu problēmu.
   Nenākas teikt, ka Anna gūst lielu baudu no pastaigas pa mežu, un tas tikai apliecina viņai, ka viņai vajag atrast darbu, ko darot, viņai nevajadzēs atrasties visu dienu telpā. Domājot par to, ar ko viņa gribētu nodarboties, Anna atceras, ka bērnībā viņa vienmēr sapņoja kļūt par veterinārārstu. Atceroties par šo sen aizmirsto sapni, Anna aizdomājas, un iztēlojoties, ka viņa kļūstot par veterinārārstu varēs braukāt pa fermām, lai ārstētu dzīvniekus, viņa nonāk īstā sajūsmā. Reaģējot uz šo sajūsmu, viņa ātri savā prātā izskaitļo un nonāk pie secinājuma, ka ar viņas ietaupījumiem pilnībā pietiks, lai izmācītos par veterinārārstu, un viņa uzreiz izlemj, ka mainīs profesiju. Laimīga un sajūsmā, Anna dodas uz mājām.
   Ārēji viss liekas skaisti, bet kas tad patiesībā notika tajā dienā, Annas dzīvē mežā? Vai viņa realizēs savu lēmumu nomainīt profesiju, un, ka to izdarīs, vai viņa patiešām būs tik laimīga, kā tic tam tagad? Lai paredzētu iespējamās atbildes uz šiem jautājumiem, mums ir jāizskata Annas dzīve kopumā. Mēs to izdarīsim īsumā, lai saprastu daudz dziļāk iekšējā dialoga sekas.
   No sākuma mums vajag atcerēties to, ka Anna nav kareivis, jo, ja viņa būtu kareivis, viņa neieslīgtu iekšējā dialogā. Mums arī jāatceras to, ka jebkura mūsu dzīves problēma, - tas nav slogs, bet izaicinājums, ar kuru, ja mēs tiksim galā nevainojami, tas viennozīmīgi mums sniegs kādu spēka velti. Tomēr Anna neskatījās uz savu problēmu kā uz izaicinājumu, kas palīdzētu viņai atbrīvoties no sava pasaules skatījuma. Ja viņa to apzinātos, tad redzētu savu, tā saucamo problēmu, pilnīgi citā gaismā, un rezultātā viņas domu gaita un viņas emocionālās atskaņas būtu pavisam savādākas.

KAREIVIS ZIN, KA PASAULE NAV TĀDA, KĀDU VIŅŠ SEV TO IZTĒLOJAS, TĀPĒC VIŅŠ NEPIETURAS PIE KĻŪDAINA UZSKATA, KA KAUT KAM IR JĀBŪT TIEŠI TĀDAM, KĀDU VIŅŠ SEV TO IZTĒLOJAS, TIKAI DĒĻ LOĢISKAS NEPIECIEŠAMĪBAS.

   Kareivis nekad neskatās uz savas dzīves notikumiem kā uz tieši tādiem, kādi viņam tie liekas no ārienes. Kareivis zin, balstoties uz savu dzīves pieredzi, ka visu lietu un parādību tiešā nozīme ir pilnībā atkarīga no viņa skatījuma uz pasauli, un tā kā viņš tiecas atbrīvoties no šī skatījuma, tad viņš, dabiski, neļauj sev skatīties uz lietām un parādībām ierastā veidā. Lai neskatītos uz kaut ko ierastā veidā, vajag, protams, izmantot nedarīšanas praksi, un ar tās palīdzību, kareivis arī izmaina to, kādā veidā viņš domā un jūt par lietām un parādībām kopumā. Faktiski tas nozīmē, ka kareivis izmaina sava iekšējā dialoga būtību.
   Gadījumā ar Annu nekas tamlīdzīgs nenotika. Nekad nenododoties jautājumam, kāpēc viņa patiesībā nav apmierināta ar savu darbu, Anna atzina tikai sava neapmierinājuma virspusēju iemeslu un pēc tam turpināja attaisnot savas jūtas, galvojot sev to, ka darbs ir garlaicīgs un nodara kaitējumu veselībai. Ja Anna gribētu būt godīga pati pret sevi, viņa atzītu, ka pagātnē viņa atteicās kļūt par veterinārārstu, jo bija slinka skolniece. Kad viņa pabeidza skolu, viņu vairs nesaistīja doma par to, lai nodarbotos ar tādu priekšmeta apguvi kā veterinārā zinātne, un viņa iesniedza darba pieteikumu bankā, kur šobrīd strādāja.
   Bez tam, līdz pat šim brīdim Anna pilnībā bija apmierināta ar to, ka izmācījās un strādā par bankas darbinieku. Būtībā, tā kā viņa ir ļoti untumaina tīrības jautājumos, tad viņai patiešām patīk strādāt tīrā, slēgtā telpā. Tāpat, pēc darba viņa stundām staigā pa modes veikaliem, baudot tērpu pielaikošanas un gūstot milzu baudu no komplimentiem par savu eleganto ārieni. Kopumā, Anna ir tik untumaina saistībā ar to, kas saistās ar ārējo izskatu un tīrību, ka viņa pat noraida domu par to, lai iegādātos mājdzīvnieku, uzskatot, ka dzīvnieki kaut kādā mērā ir netīri un nekārtīgi. Taisnību sakot, Anna nemaz nemīl dzīvniekus.
   Mēs izskatījām tikai dažus faktus no Annas dzīves, bet ar to pilnībā pietiek, lai saprastu, ka viņa acīmredzami pieņēma pārsteidzīgu lēmumu, vēloties sekot pagātnes nepiepildītam sapnim. Ja pagātnē viņa bija slinka skolniece, tad kāpēc lai tagad būtu savādāk? Iespējams, ka tagad viņa iemācīsies paust vairāk entuziasma attiecībā uz mācībām, bet patreizējā mirklī Annai nav pamatota pārliecība tā domāt. Bet vēl svarīgāk ir ņemt vērā viņas personīgās tieksmes un to, kam viņa dod priekšroku. Vai Anna tic, ka varēs uz fermu braukt zīda zeķubiksēs un augstpapēžu kurpēs? Vai viņa tic, ka fermeriem ir lieliski sakopti un sterili kabineti, kur izsmalcinātā sieviete-veterinārārste varēs ārstēt dzīvniekus? Bez tam, kā tad ar to, ka Anna patiesībā nemaz nemīl dzīvniekus un uzskata par netīriem un nesakoptiem?
   Acīmredzami, ka Anna nedomā saprātīgi, ja domā vispār. Ja Anna grib atrisināt savu problēmu, tad viņai uz to ir jāskatās kā uz izaicinājumu, nevis kā uz problēmu, no kuras viņai ir jātiek vaļā. Ja Anna grib būt godīga ar sevi, viņai ir jāatzīst tas, ka būtībā viņa vienmēr ir bijusi apmierināta ar savu darbu. Sekojoši, ja viņu tāds darbs vairs neapmierina, tas var nozīmēt vienu no diviem: vai nu viņai ir jāturpina mācīties tajā pašā sfērā, lai iegūtu kvalifikāciju perspektīvākam darbam bankā, vai arī kādā citā līdzīgā iestādē; vai arī viņa dēļ sava slinkuma ir izvēlējusies profesiju, ko viņa tagad godīgi novērtē kā neapmierinātu.
   Tikai pati Anna var atbildēt uz šiem jautājumiem, bet viņa nevarēs atrast pareizās atbildes, kamēr nebūs gatava apšaubīt savu skatījumu uz pasauli. Citiem vārdiem sakot, kādai sev Anna tic patiesībā? Vai viņa tic, ka ir untumaina tajā, kas attiecas uz ārējo izskatu un tīrību? Vai arī viņa domā, ka kļuva tāda tikai tāpēc, ka vēlējās atstāt iespaidu uz apkārtējiem ar savu izskatu? Vai Anna tic, ka var būt laimīga, strādājot par veterinārārstu netīrā vidē un apieties bez parastām ērtībām? Vai arī tas ir sajūsminošs romantisks sapnis, kam nav nekāda reāla pamata? Vai viņa tic, ka dziļi sirdī viņa patiešām mīl dzīvniekus un darbu ar viņiem? Jeb viņa patiešām viņus uzskata par netīriem un nekārtīgiem?
   Piemērā ar Annu ir pilnīgi skaidri redzamas pamat-sekas, ko izraisa iekšējais dialogs. Tāpat mums ir jābūt skaidram, kāpēc mums ir ārkārtīgi svarīgi saprast, ka mēs uz apkārtējo pasauli reaģējam saskaņā ar to, kādā veidā mēs uztveram paši sevi un apkārtējo pasauli. Tas kādā veidā mēs uztveram sevi, ir atkarīgs no mūsu uzskata par sevi, tas ir, no tā, kādiem mēs sev ticam, vai arī, pavisam vienkārši, no mūsu personīgās vēstures. Analoģiski, mūsu apkārtējās pasaules uztvere, tai skaitā arī mūsu izaicinājumu uztvere, ir atkarīgi no mūsu iekšējā dialoga, tas ir, no tā, ko mēs sev stāstām par apkārtējo pasauli, un šis te iekšējais dialogs, savukārt, veido un uztur mūsu pasaules skatījumu.
   Tagad, kad mēs noteicām to, kas ir iekšējais dialogs un kādas ir tā sekas, mums tagad ir jāizskata, kā mēs varam to iznīdēt (izskaust), bet no sākuma ir nepieciešamība pēc brīdinājuma. Ir ārkārtīgi svarīgi saprast, ka tagad mums ir darīšana ar kreisās apzinātības pusi, kas pati pēc sava rakstura ir iracionāla. Nav iespējams darboties ar šo mācību no racionālā prāta puses. Sekojoši, tehnikas, kas attiecas uz kreiso apzinātības pusi, nav viegli aprakstīt un pielietot praksē, salīdzinot ar labās apzinātības puses mācībām. Tāpēc lasītājam ir jāuzņemas atbildība par to, lai ārkārtīgi uzmanīgi izzinātu tālāk doto mācības daļu, jo pretējā gadījumā viņam nebūs skaidrības attiecībā uz tehnikām, kas attiecas uz kreiso apzinātības pusi, un rezultātā viņš tās nevarēs pielietot veiksmīgi.


                                                  Iekšējā dialoga apturēšanas tehnika.

   Ja mēs vēlamies vai nu izmainīt savu skatījumu uz pasauli, vai to pilnībā iznīdēt, tad mums ir jāizmaina vai nu savs iekšējais dialogs, vai arī tas jāaptur. Tāpat ir jābūt skaidram, ka ja mēs izmainām savu iekšējo dialogu, tad mēs izmainām ne tikai savu skatījumu uz pasauli, bet arī savu personīgo vēsturi. Tieši tāpat, ja mēs pilnībā apturam savu iekšējo dialogu, tad tiek ne tikai iznīcināts mūsu pasaules skatījums, bet arī dzēšas mūsu personīgā vēsture.
   Tolteki to ir sapratuši jau ļoti sen, bet tā kā tad viņi vēl nebija izzinājuši pilnībā iekšējā dialoga nozīmi un nodoma patieso dabu, tad viņi izstrādāja visus iespējamos dīvainos rituālus, kas tika domāti iekšējā dialoga apturēšanai. Viens no tādiem rituāliem, saucamais par pareizu staigāšanas veidu, ir sīki aprakstīts Karlosa Kastaņedas grāmatās. Cits līdzīgs rituāls saucās par meditāciju staigāšanas laikā, un to mūsu laikos izmanto vēl joprojām daži budisti. Eksistē ļoti liels skaits līdzīgu rituālu, un tie patiešām darbojas praksē, īpaši divi augstāk minētie. Tomēr, lielākoties, visi rituāli ir pārāk neveikli un lieli, īpaši mūsdienu pilsētniekam. Tādus rituālus vienkārši nav droši pildīt iešanas laikā mašīnu pilnās ielās, bet pilsētniekam ir grūti atrast vietu, kur nav cilvēku un, kur viņš mierīgi varētu izpildīt šo rituālu.
   Mūsdienu laikā tolteki ir daudz dziļāk izzinājuši iekšējā dialoga būtību, un rezultātā, no mūsdienu apmācības metodes tika izslēgti visi rituāli, tai skaitā arī iekšējā dialoga apturēšanas rituāls. Tas tika izdarīts divu iemeslu dēļ: pirmkārt, rituāli ir ļoti nepraktiski, otrkārt, to vienīgā vērtība bija tikai nodoma aktivizēšanā. Pašiem par sevi rituāliem nepiemīt nekāds spēks, izņemot to, ka tie ļauj praktizētājam koncentrēt savu uzmanību un līdz ar to palīdz viņa nodoma aktivizēšanā.
   Sekojoši, tā vietā, lai tērētu dārgo laiku, lai apmācītu skolniekus šādiem rituāliem, mūsdienās tiek likts akcents uz tām tehnikām, kuru pielietošanas rezultātā skolnieks attīsta spēju aktivizēt savu nodomu. Saistībā ar to ir svarīgi atzīmēt, ka apturēt iekšējo dialogu var tikai vienā veidā - uzkrājot pietiekami daudz personīgo spēku, ar ko nodomāt to izdarīt. Būtībā tāds rituāls, kā pareizas staigāšanas veids, ir izstrādāts tieši priekš tā, bet, lai kādos dīvainos veidos šo rituālu skolnieki neizmantotu, viņš nevarēs apturēt iekšējo dialogu, kamēr nenodomās to izdarīt.
   Bez tam šodien tolteki zin, ka nav prātīgi vienkārši apturēt iekšējo dialogu, it kā tas būtu pilnīgi bezjēdzīgs no kā būtu jāatbrīvojas. Ir pilnīgi patiesi, ka beigu beigās visiem kareivjiem ir jāaptur savs iekšējais dialogs, ja viņi vēlas atbrīvoties no viņu pašu uzstādītajiem ierobežojumiem. Bet kāda jēga no vēlmes lidot, ja jūs vēl neesiet pienācīgi novērtējuši  vai pat sapratuši rāpošanas aktu. Mēs mācamies vienādi, gan kad rāpojam, gan, kad lidojam, un, ja senie redzošie vēlētos to atzīt, tad viņi varētu izvairīties no daudzajām kļūdām.
   Apmācības metodē, kas tiek izmantota mūsdienās, skolniekus uzvedina uz iekšējā dialoga apturēšanu pakāpeniski, šādas sagatavošanas pats galvenais aspekts - nodoma aktivizācija. Izmantojot mācības fundamentālas koncepcijas savā ikdienas dzīvē un pielietojot praksē dažādas tehnikas, skolnieks automātiski mācās sevi izsekot un līdz ar to visu laiku pamazām sevi izmaina. Citiem vārdiem sakot, pielietojot praksē nedarīšanas tehniku, skolnieks patstāvīgi veic nelielu, bet visai skaidru sava savākšanas punkta nobīdi. Tas nozīmē, ka faktiski skolnieks patstāvīgi izmaina savu iekšējo dialogu. Rezultātā skolnieks izmaina arī savu pasaules skatījumu, bet tas, savukārt, izmaina viņa personīgo vēsturi. Tādējādi, tas ir pakāpenisks iekšējā dialoga koriģēšanas process, nevis tā strauja apturēšana.
   Šī procesa pats svarīgākais rezultāts - ir nodoma patstāvīga forsēšana. Citiem vārdiem sakot, cīnoties par to, lai apturētu iekšējo dialogu un priekš tā neizmantojot nekādus rituālus, skolniekam nav citas izvēles, kā nofokusēt uz to savu nodomu. Skolniekam izdodas radīt patstāvīgas pārmaiņas savā iekšējā dialogā un līdz ar to izmainīt savu skatījumu uz pasauli tāpēc, ka viņš aktivizē savu nodomu, pat, ja viņš to neapzinās. Jāsaka, ka no sākuma izmaiņas vienmēr ir nelielas, jo skolēnam pietrūkst pieredzes nodoma aktivizēšanā. Tomēr tādā mērā kā aug viņa prasme, viņš rada daudz būtiskākas pārmaiņas un visbeidzot, viņš iegūst nodomu, kas pietiek tam, lai pilnībā apturētu iekšējo dialogu.
   Saistībā ar to vajag atzīmēt, ka pakāpeniskas koriģēšanas koncepcija nemaz nav pretrunā ar koncepciju, ka visas īstas izmaiņas ir straujas un postošas. Tomēr izskatās šīs koncepcijas no ārpuses pretrunīgas, un, lai noskaidrotu šo momentu, izmantosim sekojošu piemēru. Iztēlojieties sievieti, kura visu laiku ''piekasās'' savam vīram. Šādas uzvedības iemesls slēpjas viņas pašas skatījumā uz pasauli, kas skaidri atšķiras no viņas vīra skatījuma uz pasauli. Reiz vīram ir gana ar sievas attieksmi, un viņš brīdina viņu, ka, ja viņa viņu nepārstās ''zāģēt'', tad viņš no viņas aizies. No sākuma tas sievu šokē, un viņa saprot, ka viņas vīrs draud nopietni, un izlemj vairs viņam nepiesieties.
   Tāds lēmums būtu efektīvs, ja sieviete redzētu šo izaicinājumu patiesā gaismā un tiktu ar to galā nedarīšanas tehnikas garā. Bēdīgi, ka nekas tamlīdzīgs nenotika, jo tā vietā, lai apzinātos, ka vīra draudi ir izaicinājums, kas dod viņai labvēlīgu iespēju  izmainīt savu pasaules skatījumu, sieva tagad ir iekodusi mēlē un atturas no tādas uzvedības, tai laikā, kad iekšēji, protams, izjūt dusmas. Tādā gadījumā var viegli nonākt pie secinājuma, ka tāda sieviete pakāpeniski izmainīja savus ieradumus. Tomēr iekšēji šī sieviete nemaz neizmainījās dēļ tā vienkāršā iemesla, ka viņa neizmainīja savu pasaules skatījumu. Pie mazākās iespējas sieva izgāzīs uz vīru visu savu sakrāto un apspiesto neapmierinājumu, nebeidzamu apvainojumu veidā.
   Ja, otrādi, sieviete saprata, ka viņas vīra draudi ir izaicinājums, viņa redzētu nepieciešamību izmainīt savu pasaules skatījumu. Tāda apzinātība vienmēr notiek apgaismības uzliesmojumā, un, lai arī ir vajadzīgs laiks, lai izmantotu dzīvē tikko iegūtās zināšanas, šādas apgaismības momentāla iedarbība vienmēr ir strauja un postoša, jo mēs pēkšņi sākam apšaubīt savu pasaules skatījumu. Lai ieviestu dzīvē jaunās zināšanas, vienmēr ir vajadzīgs laiks, jo nebūt nav vienkārši atbrīvoties no iesakņojušiem ieradumiem. Tomēr, izmantojot nedarīšanas tehniku savā ikdienas dzīvē, šī sieviete var koriģēšanas procesa ceļā pakāpeniski izmainīt savu iekšējo dialogu un rezultātā izmainīt savu pasaules redzējumu. Tomēr reālās izmaiņas, kas iniciēja visu šo procesu, ir tā straujā uztveres izmaiņa, kas apgāza šīs sievietes pasaules skatījumu vienā spožā skaidrā apzinātības mirklī.
   Lai redzētu, kā tas notiek, atgriezīsimies pie piemēra par Annu un parādīsim, kādā veidā skolnieks var uzsākt iekšējā dialoga apturēšanu, izmantojot jauno apmācības metodi. Šoreiz mēs iztēlosimies, ka Anna ir Kareivja Ceļa skolniece.
   Kā skolnieks, Anna pilnībā saprot, ka viņa nevar atļauties ieciklēties uz savas problēmas tiešu nozīmi, vai arī ķerties klāt pie tās risināšanas, balstoties uz savām ierastajām darbībām. Citiem vārdiem sakot, viņa zina, ka viņai ir jāatzīst savas problēmas tiešo nozīmi, bet tai pat laikā viņai ir jāieskatās dziļāk šajā ārējā nozīmē, lai redzētu savu izaicinājumu. Annai ir jātic, ka viņai ir problēma, bet tai pašā laikā viņai ir jāignorē šo problēmu, jo viņa saprot, ka būtība nav pašā problēmā, - bet ir svarīgs izaicinājums, kas stāv aiz šīs problēmas. Bet, lai ieraudzītu šo izaicinājumu patiesā gaismā, viņa nevar atļauties uzķerties uz ārējas problēmas izpausmes āķa. Ja viņa to izdarīs, tad nespēs ieraudzīt, kas patiesībā slēpjas aiz šīs problēmas. Tajā arī noslēdzas nedarīšanas tehnikas vajadzīgais pielietošanas veids. Izmantojot pienācīgā veidā nedarīšanas tehniku, Anna spēs izvairīties no apmātības ar savu problēmu un rezultātā sasniegs vajadzīgo skaidrību, kas ļaus viņai skaidri redzēt savu izaicinājumu.

KAD MĒS UZ PASAULI SKATĀMIES TIEŠI, ACIS FOKUSĒ SAVĀKŠANAS PUNKTU, UN TAS VAIRS NEVAR PĀRVIETOTIES. TĀDĀ GADĪJUMĀ MUMS NEVAR BŪT NE PLŪSMAINĪBAS, NE SKAIDRĪBAS. SEKOJOŠI, MUMS NEVAJAG UZ PASAULI SKATĪTIES TIEŠI, TAS IR, MUMS NEVAJAG UZ PASAULI SKATĪTIES CIEŠI, BET MUMS GARĀMSKREJOŠI UN VIEGLI IR JĀSLĪD APKĀRT AR SKATIENU. TAS ATTIECAS ARĪ UZ TO GADĪJUMU, KAD MĒS IZMANTOJAM IEKŠĒJO SKATĪŠANOS, LAI IESKATĪTOS PERSONĪGAJĀ IEKŠĒJĀ PASAULĒ.

   Parasts cilvēks ļoti reti atklāj, kas patiesībā ir viņa problēma, jo viņš vai nu ignorē pašas problēmas esamību, vai arī uzvedas tā, it kā pasaulē nav problēmu, uz ko viņam nav atbildes. Vai arī viņš uzķeras uz savas problēmas ārējās nozīmes. Nokļūstot uz savas problēmas ārējā āķa, cilvēks nenovērsdamies skatās uz savu problēmu, cenšoties atrast tās risinājumu, kļūstot pilnībā apmāts ar šo problēmu. Šī apmātība fiksē savākšanas punktu, un rezultātā cilvēks nevar redzēt neko, izņemot to, ka viņam ir problēma. Tādos nosacījumos viņš var darīt tikai vienu - mēģināt atrast problēmas risinājumu ar racionālā prāta palīdzību, kas nemainīgi beidzas ar to, ka viņš cenšas aizbāzt apļveida caurumu ar kvādrātveida korķi. Bet, kad šāds cilvēks apzinās, ka viņa problēmas atrisinājums nebūt nav tas labākais vai pat pilnīgi nederīgs, viņš automātiski sāk attaisnot savas darbības, ar to cenšoties paslēpt savu nespēju atrisināt šo problēmu.
   Kareivis, otrādi, atzīst, ka ir saskāries ar problēmu, bet pēc tam uzvedas tā, it kā nekas negatīvs nenotiktu. Viņš neļauj savam racionālajam saprātam kļūt apmātam ar radušās problēmas risinājuma atrašanu, tā vietā viņš koncentrē visu savu uzmanību uz apkārtējo pasauli, izmantojot priekš tā visas savas spējas. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo patiesībā mums apkārt patstāvīgi ir zināšanas un spēks. Sekojoši, ja mēs esam vērīgi un uztvērīgi attiecībā uz apkārtējo pasauli, tad mums nekad nebūs grūtības ar to, kā rīkoties vislabākajā veidā jebkurā situācijā, kas parādās, tas ir, kā rīkoties nevainojami.

SPĒKS PIE MUMS PLŪST IK REIZI, KAD MUMS TAS IR VAJADZĪGS. TIKAI MŪSU SAVĀKŠANAS PUNKTA FIKSĀCIJA UN JŪSU DARBĪBAS, KAS BALSTĀS UZ FIKSĒTU SKATĪJUMU UZ PASAULI, TRAUCĒ JUMS IZMANTOT SPĒKU, KAS IR APKĀRT MUMS VISIEM.

   Šajā ziņā ir interesanti vērot parastu cilvēku, kad viņš saskaras ar problēmu. Tā vietā, lai koncentrētu visu savu uzmanību uz apkārtējo pasauli, šāds cilvēks uzreiz paliek kluss, noslēdzas sevī un sāk ''domāt'' - kā viņš to sauc. Būtībā tāda domāšana, - nepavisam nav domāšana, bet iekšējā dialoga aktivizēta loģisku paskaidrojumu meklēšana saistībā ar radušos problēmu. Ja šis cilvēks stipri koncentrējas, cenšoties no sevis izspiest loģisku atbildi, kam, saprotams, ir jābalstās uz viņa pasaules skatījumu, tad parasti viņš skatās telpā ar blāvu neskaidru skatienu. Un, ja viņš cenšas no visiem spēkiem, tad pat sāk šķobīt seju. Ar tādu cilvēku vajag būt ļoti uzmanīgam, jo, ja jūs patraucēsiet viņa ''domāšanai'', viņš var noreaģēt visai nepieklājīgā veidā.  Tā kā šāda ''apdomāšana'' ir pavisam personīga un nekādā veidā nav saistīta ar ārējo pasauli, tad cilvēkiem, kuri ir ieslēguši šādā nodarbē, parasti nepatīk, kad viņus traucē. Bez tam, personīgā skatījuma apstiprināšanas meklējumi - ir visai nopietna nodarbe!
   Un tā, Annas lēmums pastaigāt pa mežu pamatojas uz to, ka viņa zin, cik svarīgi ir koncentrēt visu savu uzmanību uz apkārtējo pasauli. Protams, Anna to varētu darīt arī mājās, ar tādiem pašiem panākumiem. Tomēr sākuma stadijā, kad mums vēl nepiemīt pietiekami daudz personīgā spēka, mums var ļoti labi palīdzēt ierastās vides maiņa, jo ierastā vide mums patstāvīgi atgādina par ierasto darbību veidu. Protams, ja tas nav iespējams, tad mums tas ir jāizdara vislabākajā veidā esošajos apstākļos. Beigās, katram patiesam kareivim piemīt pietiekams daudzums personīgā spēka, lai darītu to, kas prasās, neatkarīgi no apstākļiem.
   Atnākot uz mežu, Anna neļauj savam racionālajam saprātam analizēt problēmu, bet tā vietā koncentrējas uz nedarīšanas tehnikas izmantošanu. Sekojoši, netieši runājot, Anna atliek savu problēmu uz aizmugures plānu un koncentrē visu savu uzmanību uz apkārtējo pasauli. Atzīstot problēmas esamību un tai pat laikā koncentrējot savu uzmanību uz apkārtējo pasauli, Anna ļauj spēkam plūst pie viņas. Izskatīsim sīkāk, kas tieši zem tā tiek domāts, un kā tas tiek darīts praksē.
   Koncentrējoties nevis uz savu problēmu, bet uz apkārtējo pasauli, Anna patiesībā prasmīgi novēršas no racionālā prātā radušās tieksmes ieslīgt iekšējā dialogā. Būtībā, tieši šī vienkāršā, bet ļoti efektīvā tehnika veido rituāla pamatu, kas ir zināms kā pareizs staigāšanas veids, bet atšķirībā no šī rituāla, šo tehniku var izmantot, kad mēs sēžam kabinetā, vadām auto, staigājam pa veikaliem utt.
   Lai saprastu kā tas darbojas, vajag atcerēties, ka būtībā racionālais prāts ir nekas cits kā lielisks dators. Bet, kā jebkurš dators, racionālais prāts var vienlaicīgi izpildīt tikai vieni funkciju. Koncentrējoties uz apkārtējo pasauli, Anna aizpilda savu racionālo prātu ar jaunas informācijas plūsmu. Šis vienkāršais un pilnībā dabiskais akts piespiež racionālo prātu apklust, jo tā vietā, lai kā parasti uzturētu iekšējo dialogu, racionālais prāts tagad ir aizņemts ar to, ka novērtē visu to jauno informāciju, kas plūst pie viņa caur fiziskajiem sajūtu orgāniem. Iekšējā dialoga pārtraukšana, protams, nozīmē, ka Anna nevar arī uzturēt savu pasaules skatījumu, vismaz tik ilgi, kamēr viņa koncentrē savu uzmanību uz ārējo pasauli.
   Kad Anna izdzird putna kliedzienu, viņa nenokļūst uz šīs skaņas tiešās nozīmes āķa, jo viņa zin, ka ja to darīs - viņa atkal var nonākt sava pasaules skatījuma lamatās. Tieši otrādi, Anna apstājās, lai varētu koncentrēt visu savu uzmanību uz šo skaņu. To klausoties, viņa zin, ka, lai arī šī skaņa var būt putna dziedāšana, bet tā var būt arī kaut kas cits, kas vienkārši skan kā putna dziedāšana. Tā ir vērtīga pieeja, jo, kamēr Anna nevar redzēt putnu, kurš rada šo skaņu, viņa nevar to tieši noteikt kā putna dziedāšanu.
   Bet tā kā Anna dotajā brīdī nemaz netaisās noteikt skaņas avotu, viņa izvēlas klausīties šo skaņu kā tulkojumā uz spēka valodu. Citiem vārdiem sakot, zinot, ka viņai apkārt ir spēks, Anna arī brīnišķīgi zin, ka šī skaņa priekš viņas ir ziņojums. Sekojoši, šajā mirklī Anna neklausās putna dziedāšanu, kas ir šīs skaņas tiešā nozīme, - viņa klausās spēku, kas runā ar viņu caur skaņu.
   Tagad mums ir nedaudz jānovēršas no piemēra par Annu, lai atzīmētu, ka jebkāds tāds ziņojums tehniski saucās par zīmi. Tomēr ir svarīgi zināt, ka priekš racionālā prāta zīmēm nav pilnīgi nekādas nozīmes. Kā skaidri ir redzams piemērā par Annu, zīmes ir iracionālas, un tāpēc tām ir nozīme tikai priekš sirds, un priekš kreisās apzinātības puses. Būtībā tas nozīmē, ka zīmes izsauc sajūtas, kas savukārt izsauc emocionālas atskaņas (ir ļoti svarīgi saprast, ka termini ''emocija'' un ''sajūta'' nav sinonīmi. Emocija ir otršķirīgs impulss, kas ģenerējas uztveres akta laikā, bet sajūta - ir iracionālas zināšanas reģistrācijas produkts). Ja pareizi apieties ar šīm sajūtām un emocijām, tad tās aizvedīs kareivi pie jaunām zināšanām, bet, ja saskaroties ar zīmēm, ļaudis izmanto savu racionālo prātu, tad tas nebeidzas ne ar ko citu kā maldiem. Nenākas pat sacīt, ka ticēt šādiem maldiem un pamatot uz tiem savas darbības - nozīmē uzprasīties uz nepatikšanām.
   Zīmes un to tulkošana vienmēr ir skaitījies kaut kas noslēpumains, un tomēr izcelt zīmes kā kaut ko noslēpumainu - ir tipisks piemērs tam, ka cilvēks cītīgi ignorē savu personīgo, viņam piemītošo noslēpumainību. Cilvēks - ir vislielielākasi no visiem noslēpumiem, un viņam patiešām iemīt vienreizējs potenciāls. Tomēr savā muļķīgajā nezināšanā parasts cilvēks nekad par to neaizdomājas. Tāpēc viņam nekad neienāk galvā, ka viņš ir apbrīnojama būtne, spējīga uz pašu apbrīnojamāko maģiju.
   Ir jāatzīst, ka no sākuma nav viegli atpazīt zīmes, un to tulkošanai ir vajadzīga prasme, ko var iegūt tikai patstāvīgas prakses ceļā. Tomēr, mums katram piemīt spēja tulkot zīmes, tieši tāpat, kā mums visiem piemīt spēja rakstīt un lasīt. No sākuma katram bērnam vajag iemācīties kā atšifrēt dīvainos simbolus, ko izmantojam rakstot, bet, kad viņš to ir iemācījies, tad lasīšana priekš viņa kļūst tikpat vienkārša un automātiska, kā šņoru aizsiešana. Tas pats princips tiek pielietots arī attiecībā uz zīmju lasīšanu, izņemot to, ka šajā gadījumā noslēpums slēpjas sapratnē par to, ka pasaule nav tāda, kādai mums māca ticēt vispārpieņemtā skatījumā. Ja mēs atsakāmies pieņemt lietas un parādības tikai to ārējā nozīmē un meklējam to slēpto nozīmi, tad spēks vienmēr plūst pie mums dabiskā veidā, un sūtījuma interpretācija - tas vienkārši ir apmācības jautājums, kā klausīties savu sirdi.
   Klausoties putna dziedāšanā, Anna piepildās ar dziļu prieku, jūtot šīs skaņas skaistumu un harmoniju, - tā, ka viņas acīs sariešas asaras. Šajā mirklī viņa var sajust, cik svarīgs viņai vienmēr ir bijis skaistums un harmonija. Šī apzināšanās - nav racionālu pārdomu rezultāts, bet spēka klausīšanās iracionāla ietekme, kas runā ar viņu ar šo skaisto skaņu starpniecību. Atklāsme notiek negaidīti, un tā ļoti dziļi skar Annu.
   Noslaukot asaras, Anna turpina savu ceļu, atkal koncentrējot visu savu uzmanību uz apkārtējo pasauli. Atzīmējiet, ka viņa nepārtrauc savu pastaigu, lai apsēstos un apdomātu to, kas ar viņu notika. Ja viņa to izdarītu, tad vienkārši nodotos racionālām pārdomām. Pašreiz viņai ir svarīgi apzināties to, cik daudz viņai nozīmē skaistums un harmonija, un šī apzināšanās nemaz nepieprasa loģiskus skaidrojumus vai apstiprinājumus.
   Kad pēc kāda laika Anna ievēro kaut ko līdzīgu ēnai, viņa atkal apstājas un koncentrē uz to savu uzmanību. Tāpat kā ar skaņu, ko radīja putns, Anna nepievērš uzmanību šīs skaņas ārējai nozīmei, viņa uzmanīgi seko līdzi tam, kā ēna slīd pa zemi caur kokiem. Tas, ka, laikam, sauli aizēnoja mākonis, nemaz Annu neinteresē, jo viņa koncentrējusies vēro spēka kustību.
   Šajā koncentrēšanās mirklī Anna pēkšņi izjūt kaut kādu tumsas klātbūtni, un pār viņas muguru pārskrien šermuļi. Kad viņa koncentrē savu uzmanību uz šīs tumsas klātbūtni, viņai rodas iespaids, ka viņai šī klātbūtne nez kāpēc liekas pazīstama, kaut kam līdzīga no viņas pagātnes. Anna novēro, ka ēna pie viņas virzās no kreisās puses, un viņas prātā pamirdz doma, ka viņas zemapziņā ir kaut kas iracionāls, ko viņa sajūt kā kaut ko tumšu un biedējošu. Atkal jau, par to neaizdomājoties, Anna zina, ka spēks norāda viņai, ka viņai ir jāsaprot (jānoskaidro) savu aizmirsto baili ar pārskatīšanas tehnikas palīdzību. Pēc tam, aizgriežoties no ēnas, Anna turpina savu pastaigu.
   Attāli atskan lūztoša zara skaņa, kas izbiedē Annu, un viņa sastingst uz vietas. Apturot elpu un koncentrēti klausoties, viņa gaida, vai šī skaņa neatkārtosies atkal. Pēc dažām klusuma sekundēm viņa dziļi ieelpo, un vairs nedzirdot to skaņu, viņa apzinās, ka bez visa cita, spēks viņai pateica, ka viņai ir jābūt vērīgai. Turpinot stāvēt uz vietas un klausoties, Anna var skaidri atcerēties šo skaņu, kas tik negaidīti pievērsa viņas uzmanību. Tā bija vienīgā caurejošā skaņa, kas bija dzirdama no tālienes, tomēr tā bija izteikta savā skaidrībā. Kaut kādā veidā Anna jūt, ka putna dziedāšana, ēna un šī skaņa - ir viena sūtījuma daļas, bet skaidri nezinot kā tās savā starpā ir saistītas, viņa turpina savu pastaigu.
   Tad Anna nonāk pie neliela strauta. Klausoties klusā ūdens čalošanā, Anna izjūt iekšēju mieru un klusumu, un pēkšņi viņa jūt atkal to spēcīgo prieku, ko izjuta, dzirdot putna dziedāšanu. Asaras atkal uzceļas no viņas iekšējās būtnes dziļumiem, un, sajūtot dīvainu atvieglojuma un skumju sajaukumu, viņa instinktīvi apsēžas uz neliela akmens pie strauta.
   Vērojot tīro ūdeni, kas tek pār akmentiņiem un veido strauta gultni, Anna saprot, ka šis avotiņš atgādina viņai par daudz ko no viņas bērnības. Viņas atmiņā uzaust īsas bērnības ainas, kur viņa redz sevi kā mazu meitenīti, pilnu svaiguma, tīrības un prieka, kas piemīt bērniem. Atceroties, ka bērnībā viņa vienmēr staigāja palēkdamies un kaut ko dziedot, un, ka par visu skaisto viņu sita plaukstiņas sajūsminoties par to, ko atklāja, Anna klusi smaida.
   Bērnībā Anna bija visnotaļ laimīga, spēlējoties vienatnē, un viņa guva milzīgu apmierinājumu, pavadot laiku dārzā kopā ar savu mammu, kas bija pilns ar ziedošiem ziediem, tauriņiem un putniem. Domās atgriežoties tajā saulainajā dārzā, viņa skaidri atceras ilgās laimīgās stundas, ko viņa pavadīja šajā dārzā, spēlējot pasaku karalieni, kura valdīja pār saviem īpašumiem. Šajā pasakā tauriņi bija viņas padotie, kuri lidinājās pa savām nodarbēm, bet putni - krāšņos tērpos ietērpti sūtņi no citām karaļvalstīm, kuri nesa sūtījumus pasaku karalienei.
   Sēžot pie mazā strauta, Anna ieslīgst atmiņās par to, kā jaunā pasaku karaliene ne reizi vien rīkoja pieņemšanas sūtņiem zem zīda koka, kurš auga pašā dārza dziļumā. Putni mīlēja zīda koku, un, kad viņi knābāja ogas un čiepstēja bez apstājas, Anna klausījās šajā čiepstēšanā, sapņoja par eksotiskām valstīm, virs kurām pārlidoja šie putni ikgadējā migrācijas laikā. Tajos laikos jaunā karaliene sapņoja par to, kā viņa ceļos pa visurieni un arī reiz viesosies šajās valstīs.
   Kad Anna skatās uz tīro ūdeni, viņu pārņem atkal tā sajūta no jauna piedzīvot to prieku un brīvību, ko viņa zināja bērnībā. Šajā mirklī viņa redz ne strautu, bet laimīgu bērnu, laimīgi lēkājošu pa mammas dārzu. Tās bija brīnumainas brīvības saldas dienas. Brīvības, ne tajā ziņā, ka viņai nebija problēmu, bet tajā ziņā, ka šai mazajai meitenei neviena problēma nebija kā nepārvarams šķērslis. Tajā laikā Annai, līdzīgi šim mazajam strautam, piemita spēja plūst cauri visām problēmām, ar vieglumu tās aptekot.
   To apzinoties, Anna tagad saprot savu problēmu kā izaicinājumu, kas stāv aiz šīs problēmas, un kopā ar to pie viņas atnāk ziņojuma sapratne, ko sniedza viņai spēks pastaigas laikā pa mežu.
   Putns, ko dzirdēja Anna, bija sūtnis, kurš aicināja pasaku karalieni uz pieņemšanu pilī. Spēks atgādināja Annai, ka ir pienācis laiks no jauna klausīties savos slēptajos sapņos un strādāt, lai tos piepildītu. Tomēr Anna arī zin, ka pasaule nav tāda, kādu viņa sev to iedomājas, un tāpēc viņa nedrīkst saprast savus bērnības sapņus virspusēji. Sekojoši, Anna pilnībā apzinās, ka viņas bērnības sapnis ceļot var nebūt nenozīmēt, ka viņai ir jāsāk apceļot pasaule, bet drīzāk tas nozīmē, ka viņai ir pienācis laiks ķerties klāt savas iekšējās pasaules izzināšanas, līdzīgi tam, kā bērnībā viņa izzināja savas mātes dārzu.
   Atceroties par saldajām dienām, pavadītām tajā brīnišķīgajā dārzā, Annai atkal ir jānoslauka asaras no sava vaiga. Saprotot, ka viņa ļāva savai dzīvei kļūt par tik tukšu un bezjēdzīgu, Anna tagad zin, ka viņas garlaicības cēlonis nemaz nav darbā, bet tajā, ka viņa zaudēja jūtīgumu pret apkārtējo pasauli. Bērnībā Anna sajūsminājās par skaistumu, kas bija viņai apkārt visur, - pat vismazākās un vienkāršākās lietas un parādības izsauca viņā sajūsmu un prieku. Tagad, pēc daudziem gadiem, šo naivo, spontāno pieeju pret dzīvi nomainīja tieksme būt elegantai, kas notrulināja Annas prieku, kas viņai bija raksturīgs. Tā vietā, lai atļautos, ka iepriekš, baudīt vienkāršas lietas un parādības, viņa kļuva apsēsta ar uzskatu par to, kādai elegantai ir jābūt katrai jaunai lēdijai.
   Sekojot saviem uzskatiem par elegantumu un izsmalcinātību, Anna pārtrauca atzīt savas īstās iekšējās jūtas. Tāpēc nepavisam neizbrīna, ka viņa zaudēja iekšējo mieru un kļuva neapmierināta. Viņas personīgais pasaules skatījums radīja viņas dzīvē pelēcību, kas ir līdzīga tai ēnai, ko viņa iepriekš redzēja mežā. Atceroties, cik drūma bija tā ēna, Annai atkal pārskrien šermuļi. Saprotot, ka viņai vajag atcerēties un pārvērtēt vēl ļoti daudz no savas pagātnes, viņa domās atzīmē, ka viņai ir jāatklāj tās dziļi iekšā sēdošās bailes, kas liek viņai iemiesot dzīvē savus uzskatus par elegantumu un izsmalcinātību.
   Annai ir ļoti svarīgi atcerēties, kāds atgadījums no viņas bērnības piespieda viņu pamest bezrūpīgās laimīga bērna iezīmes. Tikai to izdarot, viņa spēs izjaukt pa daļām savu pasaules skatījumu un sākt atzīt savas patiesās jūtas, savu patieso dabu. Bez tam, viņa var skaidri redzēt, ka viņai nepalīdzēs profesijas maiņa, jo patiesībā darbam nav nekāda sakara ar viņas raizēm.
   Anna zin, ka viņai ir jāļauj sapņu karalienei ņemt viņu aiz rokas un aizvest pie tā miera, kas atradās zem zīda koka - uz to kluso vietu viņā pašā, kur viņa ir absolūti mierīga. Tikai tur viņa varēs atcerēties, kāds notikums no viņas bērnības satrieca lauskās viņas sapņus. Anna apzinās, ka līdzīgi mežā lūztošajam zaram, šis gadījums, laikam jau, bija pilnīgi negaidīts, un radīja spēcīgu negatīvu ietekmi uz mazo meiteni.
   Šis piemērs skaidri parāda, kādā veidā Anna var atbrīvoties uz laiku no sava pasaules skatījuma, izmantojot nedarīšanas praksi un neļaujot sev ieslīgt iekšējā dialogā. Sociālās nosacītības rezultātā katras personības racionālais prāts ir ieprogrammēts uz to, lai pieturētos pie vispārpieņemtā pasaules skatījuma. Kopā ar to visi indivīdi iebūvē šajā pamata programmā savu personīgo pasaules skatījumu, kas balstās uz viņu pārņemtā vispārpieņemtā skatījuma personīgo interpretāciju. Ierastais iekšējais dialogs - ir mehānisms ar kā palīdzību strādā šī programma. Tādējādi, kamēr racionālais prāts ir aizņemts ar iekšējo dialogu, viņam viss ir jāreģistrē saskaņā ar viņā iebūvēto programmu. Bet, kad iekšējais dialogs tiek apturēts, indivīds ir spējīgs izmainīt savu pasaules skatījumu, ja viņš izvēlas to darīt.
   Ja Anna vēlas iegūt iekšējo mieru un laimi, uz ko viņa tā tiecas, tad viņai ir jāsāk izmanot mežā iegūtās zināšanas, lai dzēstu personīgo vēsturi. Tomēr lai pilnībā izjauktu pa daļām savu skatījumu uz pasauli viņai vajadzēs ne mazums laika. Saistībā ar to ir svarīgi atcerēties, ka personīgā vēsture - ir uzskats par sevi, ko cilvēks ir noformulējis savā prātā attiecīgi savam pasaules skatījumam.
   Šajā ziņā Anna jau saprata, ka viņa ir pārstājusi atzīt savas personīgās iekšējās jūtas un tā vietā ir noformulējusi uzskatu par sevi, balstoties uz to kādai pēc viņas domām viņai būtu jābūt. Citiem vārdiem sakot, Annas personīgās vēstures kodols ir uzskats par sevi, kā par izsmalcinātu un elegantu jaunu sievieti, kura seko līdzi modes tendencēm. Ja viņa vēlas panākt sasniegumus tajā, lai atbrīvotos no sava pasaules skatījuma, tad acīmredzami viņai ir jādzēš savs uzskats par sevi. Citiem vārdiem sakot, viņai no sākuma ir jāmaina to, kādai viņa sev tic. Tas nenozīmē, ka Annai ir obligāti jāizmaina savs dzīves stils vai sava āriene, bet tas nozīmē, ka viņai ir jāmaina tas, ko viņa jūt un domā par sevi. Lai to izdarītu, Annai ir jāturpina apturēt savs iekšējais dialogs, jo savādāk viņa nespēs izvairīties no tās ietekmes, kas ietekmē viņu dēļ viņas personīgā uzskata par sevi.
   Saistībā ar to vajag atzīmēt, ka, kad skolnieks cenšas apturēt savu iekšējo dialogu, viņam ir jāseko līdzi tam, ko viņš saka citiem par savu personīgo dzīvi. Nav iespējams atbrīvoties no uzskata par sevi, ja cilvēks patstāvīgi apliecina šo uzskatu visiem tiem, ar ko viņš kontaktējas. Sekojoši, ja skolnieks vēlas dzēst savā prātā savu uzskatu par sevi, tad viņam arī ir jādzēš šis uzskats to prātos, kuri viņu pazīst, jo savādāk kontaktēšanās laikā šie cilvēki patstāvīgi viņu piespiedīs atgriezties pie iepriekšējā uzskata par sevi. Citiem vārdiem sakot, ja Anna grib izmainīt to, kādai viņa sev tic, viņa nevar pieļaut, lai viņas kolēģi un draugi turpina ticēt, ka viņa patiesībā ir aprobežota tukšgalvaina jauna sieviete, kurai dzīvē nav nekādas citas intereses, kā modernas drēbes.

LAI DZĒSTU SAVU PERSONĪGO VĒSTURI, KAREIVIM AP SEVI IR JĀRADA MIGLA, KURĀ VISS, KAS ATTIECAS UZ VIŅA PERSONĪBU, IR NENOTEIKTS. PERSONĪGĀ VĒSTURE IR TIKAI VIENNOZĪMĪGIEM CILVĒKIEM.

   Šis moments bieži rada lielu nesapratni, jo to parasti saprot tā, ka kareivis kaut kādā veidā cenšas slēpt no apkārtējiem to, kas attiecas uz viņa personīgo dzīvi. Tomēr tas ir visnotaļ tālu no patiesības dēļ tā vienkāršā iemesla, ka nav jēgas turēt noslēpumā to, kas attiecas uz jūsu personīgo dzīvi, jo tad apkārtējiem būs skaidri redzams, ka jūs esiet - noslēgts cilvēks. Līdzīgas darbības vienkārši rada ziņkārību un aizdomas, un ir pilnībā acīmredzami, ka tas nevar nest nekādu labumu. Radīt ap sevi miglu - tas nozīmē ka cilvēkam ir jāpārstāj ticēt uzskatam par sevi. Ja cilvēks to dara, tad viņš pakāpeniski pārtrauc uzvesties ierastā veidā, un tieši šīs izmaiņas uzvedībā rada tā saucamo miglu. Tā kā cilvēki spriež par mums pēc mūsu darbībām, tad apkārtējiem kļūst nesaprotami, kā uz mums reaģēt ik reiz, kad mēs mainām savus ieradumus.
   Šī nenoteiktība, protams, liek cilvēkiem uz mums skatīties pa jaunam. Tā viņiem liek arī mums uzdot jautājumus, un atkarībā no mūsu atbildēm, viņi pēc tam formēs par mums jaunu uzskatu. Izmantojot stalkinga tehniku, kareivis var patiesi atbildēt uz jebkuru jautājumu, nepieļaujot to, ka persona, kura uzdod jautājumu, izveidotu par viņu kādu visai noteiktu uzskatu. Tas ir svarīgi, jo ja skolnieks taisās dzēst savu personīgo vēsturi, viņam ir jārūpējas par to, lai apkārtējie cilvēki nemainītu vienu uzskatu par viņu uz citu. Lai noskaidrotu šo momentu, atgriezīsimies pie piemēra par Annu.
   Ja draudzene pajautātu Annai, vai viņa mīl, kā iepriekš staigāt pa modes veikaliem, Anna varētu atbildēt: ''Protams, bet tagad es to daru pavisam savādāk''. Draudzene var painteresēties ko tieši viņa ar to domāja. Un tagad Anna var dzēst iepriekšējo uzskatu par sevi, atbildot, ka viņa ir nonākusi pie sapratnes, ka ārējā elegance neko nenozīmē bez iekšēja skaistuma sajūtas, un, ka viņa tagad staigā pa veikaliem iekšēja skaistuma meklējumos. Visdrīzāk, draudzene vai nu sapratīs, ka Anna vairs nav tas cilvēks, kuru viņa pazina agrāk, vai arī nonāks neizpratnē, kā viņai vajag saprast Annas atbildi. Ja draudzene nonāks neizpratnē, tad viņa vai nu pārtrauks savu iztaujāšanu, vai arī centīsies no Annas panākt skaidrāku atbildi.
   Ja draudzene pārtrauks uzdot jautājumus, viņa, acīmredzot sapratīs, ka Anna nav tāds cilvēks, par kādu viņa bija radusi viņu uzskatīt. Bet, ja draudzene turpinās izjautāt Annu, viņa var turpināt vest viņu tālāk no iepriekšējā uzskata par sevi. Tomēr abos gadījumos beigu rezultāts būs tas pats, bet tiešāk, draudzene sajutīs, ka patiesībā viņa nezin Annu šī vārda pilnā nozīmē. Saprotams, ka Anna varēs to izdarīt, tikai kad redzēs nepieciešamību dzēst savu personīgo vēsturi un sāks izjaukt pa daļām savu pasaules skatījumu.
   Saistībā ar to mums ir jānoskaidro sekojošs moments. Kad kareivis jau ir atbrīvojies no sava skatījuma uz pasauli, izjaucot to pa daļām, un izdzēšot savu personīgo vēsturi, viņš parasti kā iepriekš atturas no sarunām par savu privāto dzīvi. Tomēr tāda mazvārdība attiecībā uz privāto dzīvi nav dēļ vajadzības kaut ko slēpt vai dēļ kaut kādas reālas nepieciešamības ievērot piesardzību. Kareivis to dara vienkārši tāpēc, ka, izdzēšot savu personīgo vēsturi, viņš pārstāj just un domāt tādā veidā, kā to darīja iepriekš. Citiem vārdiem sakot, lai arī kareivis vēl aizvien ir Džo un Ennijas dēls, parasta laulāta pāra, viņš jūt un domā savādākā veidā, nekā tad, kad dzīvoja kopā ar viņiem vienā mājā.
   Kad kareivis pilnībā dzēš savu personīgo vēsturi, būtībā viņš vairs nav Džo un Ennijas dēls, izņemot to, ka vēl joprojām viņam ir viņu uzvārds. Džo un Ennija paliek par viņa vecākiem tikai bioloģiskā ziņā. Būt par dēlu nozīmē daudz vairāk, nekā nēsāt tikai savu vecāku uzvārdu, tieši tāpat kā būt vecākiem nozīmē daudz vairāk, kā vienkārši radīt pasaulē ķermenisku būtni. Tādējādi, lai arī kareivis var kā iepriekš regulāri apciemot savus vecākus, patiesībā viņš kļūst nepazīstams priekš viņiem un viņu pasaules dēļ tā, ka viņš vairs nav vienisprātis ar vispārpieņemtu pasaules skatījumu. Tāds jēdziens kā dēls, kurš apciemo savus vecākus, un pati šī rīcība par sevi ir neatņemama šī vispārpieņemtā, savstarpēji pārņemtā pasaules skatījuma daļa, bet tā kā kareivis vairs nepieturas pie šī skatījuma, tad būtībā viņš spēlē noteiktu lomu, lai kādi viņam arī nebūtu uz to iemesli.

TĀDI JĒDZIENI KĀ VECUMS, DZIMŠANAS UN RAŠANĀS VIETA VAR CILVĒKAM NOZĪMĒT KAUT KO TIKAI VIŅA PERSONĪGĀS VĒSTURES KONTEKSTĀ.

   Nodzēšot savu personīgo vēsturi, kareivis bieži visai nopietni apgalvo, ka viņam nav vecuma, nav vecāku, nav ģimenes. Lai arī šādi apgalvojumi vienmēr tiek teikti ar smaidu sejā, tomēr tas ir viens no tipiskākiem stalkera apgalvojumiem. Acīmredzami, ka šādu apgalvojumu nevajag uztver virspusēji, jo, neskatoties uz to, ka stalkers nekad nemelo, viņa patiesība bieži vien nesakrīt ar to, ko apkārtējie gaida no viņa izdzirdēt, un, kā šajā piemērā, tas dažreiz izskatās kā visīstākie meli. Tomēr, no savas personīgās perspektīvas kareivis runā absolūtu patiesību. Zinot sevi kā sapņotāju, nevis kā fizisku miesu, kareivis arī zin, ka nav iespējams noteikt vecumu vispārpieņemtā pasaules skatījuma rāmjos - tikai viņa fiziskais ķermenis var atbilst tādam vecuma jēdzienam. Analoģiski, tās būtnes, kas viņu radīja pasaulē dotajā iemiesojumā, nav viņa vecāki tikai tāpēc, ka sapņotājam nav vecāku. Tieši tāpat, kareivim nevar būt cita ģimene, kā tikai tās sapņotāju grupas, pie kuras attiecas viņa sapņotājs.



 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (17.02.18)
Skatījumu skaits: 305 | Atslēgvārdi: zīmes, pārvēršanās, iekšējais dialogs, nodoms, personīgās vēstures dzēšana
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Copyright MyCorp © 2018 | Uzturēšanu nodrošina uCoz