Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Pārskatīšanas tehnikas (T.Marezs)
Cilvēces sapņotājs

                                   


''Viss, ko mēs redzam un par ko liekamies, - ir tikai sapnis sapnī''.

Edgars Alans Po


   Pārskatīšana ir tehnika, kas palīdz cilvēkam atcerēties visu, kas ar viņu ir noticis visas dzīves laikā, tai skaitā visas emocijas un jūtas, ko viņš izjuta katra notikuma laikā, kā arī palīdz pārvērtēt savas zināšanas un pieredzi, kas tika iegūtas šo notikumu rezultātā.

   Lai saprastu pārskatīšanas tehniku, ir nepieciešams dziļi izprast mirdzošā cilvēka kokona īsto dabu. Šis kokons, kas satur sevī dzīvības spēku, ir patiesībā elektromagnētisks spēka lauks, kas sastāv no neskaitāmām enerģijas šķiedrām.Šīs šķiedras nav viengabalaini enerģijas diegi, bet sastāv no ļoti sīkām enerģētiskām šķiedrām. Citiem vārdiem sakot, enerģētiskās šķiedras ir savstarpēji saistīti elektromagnētiski impulsi, kas atrodas vienota spektra iekšpusē, ko sauc par enerģētisko lauku. Bez tam, arī apziņai ir elektromagnētiska daba, un tas, ko mēs dēvējam par savākšanas punktu faktiski ir apziņa, kas piemīt dzīvības spēkam. Tāpēc katru reizi, kad savākšanas punkts apgaismo kādu enerģētisko lauku grupu, tas nozīmē, ka apziņa vibrē frekvencē, kas atbilst to lauku frekvencei, uz kuriem tas koncentrējas.

(Tolteki izskata visumu kā elektriska fenomena izpausmi, kam piemīt trejāda daba. Šī trejāde izskatās šādi:
 
Tonāls Kustība Darbība Matērijas Elektriska Izpausme Sapņotājs
Sapņotājs  Krāsa  Magnētisms  Apziņas Elektriska Izpausme
Nagvāls  Skaņa  Enerģiskums Dzīvības spēka Elektriska Izpausme
  
Zinātnieki atzīst pagaidām tikai matērijas elektrisko izpausmi, un viņi atklās un sapratīs divas citas formas, kad sāks izzināt cilvēku kā būtni, kurai piemīt ne tikai fizisks ķermenis).

   Šīs enerģētiskās šķiedras parādās atomu kustības rezultātā, vai to savstarpējā mijiedarbībā. Savādāk sakot, elektrisko šķiedru var definēt kā elektromagnētisku savstarpējo saikni starp diviem atomiem. Tāpēc acīmredzami, ka tādas šķiedras ir ārkārtīgi smalkas un trauslas. Nav nepieciešami lieli pūliņi, lai tās ''iebojātu'' tā, ka tās nobīdās. Parasti cilvēka enerģētiskā lauka robežās parasti ir tikai dažas nobīdītas šķiedras, tai laikā, kad kopumā lauks izskatās neskarts. Bet, kad nobīdās pietiekami daudz šķiedras, tad arī pats lauks kļūst ''iebojāts''.
   Ikdienas dzīvē cilvēks patstāvīgi emocionāli mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli. Tāda mijiedarbība ir iespējama tikai pateicoties uztverei, tas ir, tieši uztvere izsauc emocionālās atskaņas uz jebkādu izveidojušos situāciju. Šīs emocijas izsauc noteiktu domu parādīšanos, un tieši šī savstarpējā saikne starp emocionālajām atskaņām un domām nosaka to, kādas darbības veiks cilvēks.
   Emocionālās atskaņas izsauc elektromagnētiskie impulsi, ko ģenerē uztveres akts. Atcerēsimies, ka, kad cilvēks noskaņo savus enerģētiskos laukus uz attiecīgiem laukiem ārpus sava kokona, notiek uztvere. Būtībā tas nozīmē, ka apziņa, kas piemīt vērotājam, rada pirmatnējus elektromagnētiskus impulsus, kas pēc tam nododas pie novērojamā caur enerģētiskajiem laukiem ar impulsu palīdzību, kas sastāda šos laukus. Tas kaut kādā mērā notiek līdzīgi tam, kā elektriskā enerģija tiek nodota caur elektronu kustību. Acīmredzami, ka novērojamais vienlaicīgi uztvers novērotāju tieši tādā pašā veidā. Kad pirmatnējie impulsi, novērotāja un novērojamā radītie, satiekas, tie sajaucas un savstarpēji iedarbojas, radot otrreizējos impulsus. Šie otrreizējie impulsi, kas caur enerģētiskajiem laukiem nododas atpakaļ pie novērotāja un novērojamā, cilvēks interpretē kā emocijas.
   Parasti process, kas saistīts ar uztveršanu, neizsauc nekādus bojājumus enerģētiskajā laukā, bet, ja ģenerējamās emocionālās atskaņas būs pietiekami spēcīgas vai asas, tad dažas no šķiedrām enerģētiskajā laukā var nobīdīties. Citiem vārdiem sakot, vai nu novērotājs zaudē no sava kokona dažas savas šķiedras, kuras nokļūst novērojamā kokonā, vai otrādi; vai arī viņi abi var viens no otra pārņemt dažas šķiedras. Pārāk sarežģīti šeit ir paskaidrot, kā tieši notiek šo te šķiedru nobīde. Pagaidām pietiks pateikt, ka emocija var kļūt par iemeslu tam, ka personības enerģētiskie lauki mainās uz ilgu laiku, jo tie vai nu zaudē sava iepriekšējā spēka daļu, vai arī piesārņojas sveša spēka pievienošanās rezultātā.
   Tā kā savākšanas punkts parastam cilvēkam ir stingri nofiksēts, viņš ierobežo sevi, izmantojot tikai vienu enerģētisko lauku grupu. Tāpēc ir jābūt skaidram, ka ar laiku, enerģētiskie lauki, ko viņš izmanto, kļūst arvien ''nobružātāki'' un piesārņotāki (burtiski nozīmē - ka ''audums nobružājas tā, ka diegus redzēt nevar''). Tas ir tehnisks sociālās nosacītības seku izskaidrojums, un tādā mērā kā turpinās tāda enerģētiskā lauka stāvokļa pasliktināšanās, attiecīgi pati uztvere pārstāj būt tīra un kļūst arvien neprecīzāka. Tāpēc skolnieka uzdevums ir ''attīrīt'' enerģētiskos laukus. Pirmkārt, viņam vajag atbrīvoties no visām svešajām šķiedrām savā kokonā, un, otrkārt, atgriezt atpakaļ tās šķiedras, ko viņš ir pazaudējis.
   Lai arī tas viss var likties nesaprotams un mistisks, tomēr vajag atzīmēt, ka arī ortodoksālā zinātne vairs nav tālu no visa dzīvā vienotības izpratnes. Dzīve, pēc būtības, ir savstarpēju saistītu, savstarpēji mijiedarbīgu elektromagnētisku spēku tīkls, un tas, kas notiek pat ar vismazāko tīkla komponentu, iedarbojas uz visu tīklu. Šajā spēka sietā notiek nepārtraukta kustība, kura procesā enerģija pārraidās pa krustveida un savstarpēji saistītām elektromagnētiskām plūsmām, kas veido šo tīklu. Šīs mācības uzdevums nav izskaidrot cilvēka un visuma savstarpējo saistību, tomēr īss paskaidrojums tomēr ir nepieciešams, lai lasītājs varētu izprast enerģijas pārraides vai enerģijas nobīdes koncepciju.
   Labākais, ko es varu izdarīt šajā grāmatā - sniegt ļoti vienkāršotu šī procesa aprakstu. Atbrīvošanās no šķiedrām vai to atgriešana - nav tas gadījums, kad kareivim ir darīšana ar citas personības piederošajām šķiedrām, bet tas ko sauc par noregulēšanu. Citiem vārdiem sakot, kad kareivis atgriež šķiedras, kas atrodas cita cilvēka kokonā, tas nenozīmē, ka viņš izņem šīs nozaudētās šķiedras tieši no otras ieinteresētās personas; tas nozīmē, ka viņš ņem vajadzīgās šķiedras no tīkla. Tāda darbība, protams, izsit tīklu no līdzsvara, un, lai atjaunotu pašam savu līdzsvaru, tīkls, savukārt, izņem šīs šķiedras no tās personas kokona, kura paņēma tās no kareivja kokona. Tieši tas pats notiek arī tajā gadījumā, kad kareivim ir jāatgriež zaudētās šķiedras no miruša cilvēka, jo šādas šķiedras - ir tīra enerģija, un tāpēc nav saistītas ar laiku un telpu. Tieši tāpat, kad kareivis atbrīvojas no svešām šķiedrām, viņš vienkārši izgrūž tās tīklā, bet tīkls, savukārt, atgriež tās savās vietās.
   Lai to realizētu, skolniekam ir pilnībā, līdz pat pašam sīkākajam sīkumam, jāatceras viss, kas ar viņu noticis visas dzīves laikā un jāpārvērtē sava pieredze un zināšanas, kas tika iegūtas notikumu laikā, tas ir - jārealizē visas savas dzīves pārskatīšana. Pirmo reizi saduroties ar tādu, pēc ārēja izskata, Herkulesa cienīgu uzdevumu, katrs skolnieks sajūtas pilnībā nomākts. Tomēr šis uzdevums nav nebūt tik neizpildāms, kā izskatās no pirmā skatiena. Lai cilvēks varētu sasniegt maksimālu apzinātības attīstību, priekš tā izmantojot katru savas dzīves notikumu, dzīvības spēkam ir ieradums atkārtot notikumus pēc samērā noteiktiem cikliem, un jebkurš pietiekami ieinteresēts cilvēks viegli var izsekot šādus ciklus savā dzīvē. Attiecīgi - lielākā daļa cilvēka dzīves notikumu - ir vienkārši atkārtojumi vai notikumu ''atkārtota parādīšana''.
   Ņemot vērā augstāk minēto, pārskatīšana noslēdzas nepieciešamībā pilnībā atcerēties un pārvērtēt tikai vienu mūsu dzīves ciklu. Pēc tam izrādās, ka citi cikli - ir tikai atkārtojumi, un tāpēc nepavisam nav grūti ievērot starp tiem esošo līdzību un realizēt to pārskatīšanu. Tas nenozīmē, ka var viegli un ātri realizēt pilnīgu savas dzīves pārskatīšanu, bet tas nozīmē, ka nevajag skatīties uz to kā uz neizpildāmu uzdevumu. Pilnīga savas dzīves pārskatīšana no šī brīža līdz pat dzimšanas brīdim ir ārkārtīgi nepieciešama katram skolniekam, un, lai to izpildītu parasti vajadzīgi vairāki regulāri un uzcītīgi darba gadi. Tomēr, lai skolnieks varētu panākt progresu uz Kareivja Ceļa, viņam nevajag no paša sākuma atcerēties visu savu dzīvi. Katrs pabeigtais pārskatīšanas etaps palīdz skolniekam veikt soli uz priekšu, un katram solim piemīt sniega bumbas efekts tādā nozīmē, ka pārskatīšana iegūst augošu ātrumu un spēku.
  
   Ja jūs rakstīsiet padarītā darba un iegūto zināšanu dienasgrāmatu, tā jums kļūs par lielisku praksi. Tāda dienasgrāmata lieliski palīdz attīstīt pašdisciplīnu un iegūt sakārtotu pieeju mācībai. Ar laiku, kad skolnieks sasniegs noteiktu sapratnes pakāpi, viņam vairs nevajadzēs dienasgrāmatas, un tad tās ieņems sev pienācīgo vietu grāmatu plauktā kā personīgās atmiņas, bet līdz tam laikam, dienasgrāmatas jums sniegs nenovērtējamu palīdzību. Jo ceļojums pa Kareivja Ceļu - ir pats svarīgākais un visaizraujošākais ceļojums katram, kurš dosies pa šo ceļu; tas ir visu ceļojumu ceļojums, kas ir pelnījis, lai to iegrāmato dienasgrāmatā, tāpat kā citus vērtīgus ceļojumus.
   Darbā ar dienasgrāmatu vajag pierakstīt visu vienā kladē, kas ir saistīts ar Kareivja Ceļu, nevis iekārtot vairākas dienasgrāmatas dažādiem darba aspektiem. Sākumā tāda dienasgrāmata var likties zināmā mērā nesistematizēta un juceklīga, bet patiesībā tai ir milzīga priekšrocība, jo tāda dienasgrāmata ļauj ievērot to, kas, kā likums, atrodas aiz cilvēka parasta novērojumu robežām: apslēptas emocijas, jūtas, ierasto domāšanas veidu un tā tālāk, kā arī tos sīkos sīkumus, ko var viegli palaist garām, ja darbs tiek veikts ar vairākām dienasgrāmatām. Tāpēc rakstiet visu vienā dienasgrāmatā: pārskatīšanu, ikdienas dzīves notikumus, sapņus, novērojumus, domas utt. Kad viena klade būs pilna, sāciet nākamo. Vajag iemācīt sevi katru dienu ierakstīt kaut vienu ierakstu. Cits labs ieradums - atzīmēt šo ierakstu datumus, lai pēc tam tos varētu izmantot kā norādes.

   Pārskatīšanai ir divi veidi: aktīvā pārskatīšana un spontānā vai pasīvā pārskatīšana. Kad skolnieks izmanto aktīvās pārskatīšanas tehniku, viņš apsēžas un atceras kaut kādu pagātnes notikumu, tai laikā, kad spontānā pārskatīšanā pagātnes notikums acumirklī uzliesmo viņa atmiņā. Lai optimāli izmantotu laiku, skolēniem rekomendējams izmantot abus pārskatīšanas veidus. Praksē parasti izrādās, ka sākumā spontānā pārskatīšana dod pašus labākos rezultātus. Aktīvā pārskatīšana, otrādi, sākumā bieži ir darbietilpīga un aizņem daudz laika, tomēr, tā ir neaizvietojama priekš nodoma trenēšanas. Kā tikko nodoms kļūst pietiekami spēcīgs, vienādā mērā atvieglojas arī abu veidu pārskatīšanas tehniku izmantošana.
   Sākumā visi skolnieki gribot negribot nonāk apgrūtinātā stāvoklī, nodarbojoties ar pagātnes intelektuālo atcerēšanos. Vajag atzīmēt, ka tā nav pārskatīšana, bet tas ir tas, ko Tolteki sauc par ''grāmatvedības uzskaiti''. Tādu intelektuālo atcerēšanos vajag izmantot tikai kā ceļvedi pārskatīšanā. Reāli atcerēties pagātnes notikumu nozīmē to pārdzīvot atkal tā, it kā tas notiktu tagad. Tas nozīmē, ka skolniekam nepieciešams atdzīvināt un atkal no jauna izjust visas līdz pat pēdējai emocijas, kas ģenerējās šī notikuma laikā.

 
AKTĪVĀ PĀRSKATĪŠANA
 

   Lai ķertos klāt pārskatīšanai, nav nozīmes, no kurienes mēs sākam, tā kā beigu beigās mums jāatceras visa sava dzīve. Acīmredzot, ka loģiskāk ir sākt ar pašiem svarīgākajiem nesenās pagātnes notikumiem. Lai skolniekam būtu vieglāk darboties, viņam ir jāsastāda savas dzīves nozīmīgāko (lielāko) notikumu saraksts, ko viņš var atcerēties, sākot no nesenās pagātnes, virzoties arvien tālāk atpakaļ laikā. Aktīvās pārskatīšanas tehnikas praktiska izmantošana sākas ar šāda saraksta sastādīšanu. Kā tikko saraksts ir sastādīs, skolnieks vienkārši ņem no šī saraksta pirmo notikumu un atceras to tik sīki, cik vien iespējams. To darot nevajag steigties, jo, jo vairāk sīkumus viņš spēs atcerēties, jo vieglāk viņam būs atklāt un no jauna izjust tās emocijas, ko viņš pārdzīvoja šī notikuma laikā. Izmantojot šo padomu, skolnieks pats pārliecināsies par vecā labā sakāmvārda gudrību:''lēnāk brauksi, tālāk tiksi''.
   Dažreiz skolniekam, kurš darbojas zem nagvāla vadības, papildus rekomendējams veikt zināmus elpošanas vingrinājumus, kas palīdz labāk atcerēties pagātnes notikumus. Tomēr šie vingrinājumi var būt bīstami, ja skolnieks darbojas bez pieredzējušas vadības, un patiesībā, tie nav tik nepieciešami mūsdienu pārskatīšanas tehnikā. Tādi vingrinājumi var būt noderīgi, bet arī bez tiem pārskatīšana var būt gana veiksmīga un daudz drošāka. Tāpēc drošības labad elpošanas tehnikas netiks šeit dotas.
   Pats labākais veids saprast pārskatīšanas tehniku, un to, kā tā strādā, ir piemēra izskatīšana. Skolnieks, kurš to dara kopā ar nagvālu, strādās ar reālu savu dzīves situāciju, bet grāmatā mums nāksies samierināties ar hipotētisku piemēru. Tāpēc iztēlosimies vīrieti, kuru sauc Pīters, kurš patstāvīgi jūtas vainīgs, jo viņš tic tam, ka ir gļēvulis.
   Pavisam nesen Pīteram bija gadījums, kad viņš juta, ka viņam vajadzēja izteikties, lai aizstāvētu savas tiesības, bet tā vietā viņš noklusēja un palaida garām savu iespēju. Pārdomās par savu pagātnes dzīvi, Pīters var redzēt, ka viņam ir vecs ieradums, ko viņš izmanto galvenokārt tajos gadījumos, kad jūt, ka, ja viņš izteiksies, lai aizstāvētu savas tiesības, tas var novest pie fiziskas sadursmes. Atceroties savus skolas gadus, Pīters apzinās, ka viņš izvairījās no visām fizisku sadursmju formām un spēka pielietojuma pat līdz tādai pakāpei, ka neieredzēja cīņas sporta veidus. Pīteru bērna gados bieži kaitināja kā gļēvuli, un viņš izauga, ticot tam, ka tā tas patiešām ir.
   Tomēr, pārdomājot savu dzīvi kopumā, Pīters apzinās, ka viņa dzīvē nav bijuši maz tādu gadījumu, kad viņš uzvedās nevis kā gļēvulis, bet tieši otrādi, ir rīkojies pat ar lielu drosmi, nekā to varētu lielākā daļa cilvēku līdzīgos gadījumos. Te Pīters atrod savu pirmo atslēgu, bet tiešāk - viņš uzvedas kā gļēvulis tikai situācijās, kad viņš var sastapties ar fizisku sadursmi. No sākuma tas viņu samulsina, jo Pīters zin, ka viņš nebūt nav vārgulis. Un, lai arī viņš nav liela auguma vīrietis, viņš tomēr priekš sava auguma ir ļoti spēcīgs.
   Domājot par savu problēmu vēl dziļāk, Pīters atceras, ka, kad viņu kaitināja bērnībā, viņš vienmēr vārījās no niknuma, bet arī vienlaicīgi trīcēja no bailēm, baidoties no fiziskām sāpēm. Šīs bailes vienmēr piespieda viņu aizbēgt no kautiņa, bet pēc tam viņš sevi par to nicināja. Viņš vienmēr tā rīkojās bērnībā, un, atskatoties atpakaļ, Pīters nevarēja atcerēties nevienu gadījumu, kad viņš rīkotos savādāk.
   Turpinot pārskatīšanu, Pīters negaidīti atceras epizodi, kas notika ar viņu dažus gadus atpakaļ. Tajā dienā viņš strādāja savā garāžā, kad pēkšņi garāžā kā lode ieskrēja ielas kaķis, kurš bēga no kaimiņa suņa, un paslēpās pie-atvērtajā skapja atvilktnē. Kad suns aizgāja, Pīters no sākuma mēģināja izdzīt kaķi laukā no atvilktnes, bet tas atteicās doties ārā. Tas nez kāpēc ļoti spēcīgi nokaitināja Pīteru, lai arī viņš vienmēr ir mīlējis dzīvniekus. Neaizdomājoties, viņš sāka kliegt un lamāties uz kaķi. Bet, kad arī tas nepalīdzēja, Pīters galēji zaudēja pār sevi kontroli aiz dusmām.
   Niknuma uzplūdumā Pīters paķēra vecu avīzi, aizdedzināja to un iebāza atvilktnē ar degošo galu pa priekšu, tādā veidā cenšoties nobiedēt un aizdzīt kaķi, bet viņš vēl jau projām neizkustējās no vietas. Pīters nodzēsa liesmu no avīzes un niknumā izrāva atvilktni no skapja. Skapja stūrī, kamolā sarāvies, bija ierāvies kaķis, kura acis no bailēm bija pavisam lielas un ūsas apdegušas. Kad Pīters ieraudzīja kaķi, visas viņa dusmas acumirklī izgaisa. Tagad viņš bija šausmās par to, ko izdarījis, un viņam kļuva kauns. Viņš redzēja, ka nav nodarījis kaķim lielu kaitējumu, bet tomēr kaķis bija līdz nāvei nobijies. Skatoties sastingušā dzīvnieka acīs, Pīters izjuta dziļu nožēlu un asu žēlumu pret izbijušos kaķi.
   Atmiņas par to dienu vajāja Pīteru daudzus mēnešus. Katru reizi, kad viņa atmiņā uzausa šī epizode, Pīters iekšēji sarāvās no kauna un vainas apziņas. Tā vai savādāk, šis atgadījums tikai apstiprināja Pīteram to, ka viņš patiešām ir gļēvulis, jo viņš parasti nekad neaizstāvēja savas tiesības attiecībā uz cilvēkiem, bet tā vietā viņš savu niknumu izgāza pār nobijušos un neaizsargātu dzīvnieku.

   Vēl jau projām turpinot pārskatīšanu, Pīters atceras vēl vienu gadījumu, kas notika pie viņa darbā, pēc kāda laiciņa pēc notikuma ar kaķi. Tajā rītā Pītera priekšnieks izsludināja noteikumu, par darbinieku sodīšanu, ja viņi nokavēs darbu. Pusdienlaikā Pīters iegāja viņam vajadzīgā veikalā, lai nopirku sev nepieciešamās krāsas, bet atpakaļceļā nokļuva sastrēgumā un gala rezultātā nokavēja dažas minūtes. Kā par nelaimi, priekšnieks jau pie durvīm gaidīja Pīteru, un tiklīdz viņš ienāca pa durvīm, gāza pār viņu visas savas dusmas.
   No sākuma Pīters sastinga, bet priekšnieks klaigāja un trakoja kā neprātīgs. Pēc tam Pīters arī aizsvilās no dusmām tā, ka viņam sāka trīcēt rokas un zvanīt ausīs.
   Sadursmes laikā viņa priekšnieks stāvēja ar muguru pretī lielam spogulim, un nez kāpēc Pīters skatījās nevis uz priekšnieku, bet uz viņa muguru atspulgā. Pēkšņi Pīteru pārņēma ļauna doma. Tai pašā mirklī viņš nolēma nolikt kliedzošo priekšnieku pie vietas, un kamēr šī doma ieguva formu, Pīters juta, kā viņa ķermenī pieaug adrenalīns. Saniknots augstākajā mērā, viņš bija gatavs slepkavībai, un vairāk par visu viņš gribēja izsmērēt priekšnieka galvu pa spoguli. Akla niknuma pārņemts, viņš jau redzēja, kā saplīst sīkās drumstalās spogulis, un kā spoguļa lauskas ir klātas viņa asinīm.
   Par laimi Pīteram, viņam blakus stāvošais kolēģis, laikam jau sajuta viņa aklo niknumu, un, uzliekot roku uz Pītera pleca, viņu noturēja. Tas kaut kā palīdzēja atgriezties Pīteram normālā stāvoklī un tikt galā ar lielāko niknuma daļu. Viņš tikai nikni noskatījās uz priekšnieku un klusējot aizgāja.
   Nākamajās dienās Pīters daudz domāja par savu reakciju uz priekšnieka uzvedību. Niknums, ko izsauca priekšnieka kliedziens un tam sekojoša atriebības sajūta bija pilnībā nesamērīgi ar izveidojušos situāciju, īpaši tāpēc, ka Pīters zināja, ka viņš patiešām ir pats vainīgs, nokavējot darbu. Pīters nevarēja atrast tādas savas reakcijas īsto iemeslu, viņš nez kāpēc zināja, ka gan notikums ar priekšnieku, gan notikums ar kaķi, ir kaut kādā veidā saistīti ar viņa centieniem atcerēties notikumu, kas varēja kalpot par sākumu tam, ka viņš sāka uzvesties kā gļēvulis.
   Pēc kāda laika Pīters pēkšņi atceras gadījumu, kas notika ar viņu un viņa brālēnu, kad viņiem abiem bija apmēram pieci gadi. Viņi kopā spēlējās zem koka, kur Pīters pats no zariem uzcēla mazu būdiņu. Kad būdiņa bija gatava, un Pīters bija gatavs ielīst iekšā, viņa brālēns viņu atstūma un ielīda būdā pirmais. Tā kā būdiņa bija par mazu, lai abi brāļi varētu tur atrasties vienlaicīgi, Pīters centās pierunāt savu brālēnu iziet un dot viņam iespēju tur pasēdēt. Bet brālēnam sagribējās pakaitināt Pīteru, un viņš atteicās izlīst. Pēkšņi Pīters saniknojās, paķēra brālēna roku un mēģināju viņu izvilkt ārā. Viņš vilka no visa spēka, kļūstot arvien agresīvāks, bet redzot, ka brālēns nav izkustējies ne no vietas, Pīters dusmās no visa spēka iekoda viņam rokā.
   Kā jau varēja gaidīt, brālēns kā lode izšāvās ārā, kliedzot pilnā balsī. Tā bija pirmā reize, kad Pīteram vajadzēja aizstāvēt savas tiesības, un arī pirmā reize, kad viņš tika iesaistīts fiziskas sadursmes aktā. Bet, lai kā tur arī nebūtu, Pīteru ļoti izbiedēja brālēna reakcija un viņš uzreiz apzinājās, ko ir sadarījis. Nezinot, kā rīkoties tālāk, Pīters klusītēm ierāpoja savā mazajā būdiņā, jūtot spēcīgu vainas sajūtu un jūtoties sev pretīgs.
   Pēc dažām minūtēm notikuma vietā parādījās viņa māte, lai noskaidrotu kņadas iemeslu. Kad viņa ieraudzīja kodiena pēdas uz brālēna kreisās rokas, viņa piegāja pie būdiņas, satvēra Pīteru aiz rokas un izvilka ārā. Tajā brīdī Pīters jau zināja, ka ir izdarījis kaut ko ļoti sliktu. Bez tam viņš arī redzēja, ka ar savu uzvedību viņš ir ļoti saniknojis mammu. Līdz pat šim fatālajam brīdim viņš vienmēr varēja vērsties pie savas mammas, kad jutās nepārliecināts un izbijies, bet tagad viņam nebija pie kā vērsties.
   Tieši brālēna acu priekšā māte Pīteru kārtīgi nopēra. Pārskatot šo epizodi, Pīters varēja pat atcerēties vissīkākās detaļas, viņš atkal pārdzīvoja katru šī bargā soda mirkli un katru sajūtu, kas toreiz radās. Viņš atkal izjūt šoku, bailes un pērienu sāpes, šausmas no izdarītā, bet par visu vairāk- emocionālas sāpes dēļ tā, ka mamma uz viņu dusmojās. Šī mirkļa pilnīga pārdzīvošana atstāja Pīterā dziļu kauna un apmulsuma sajūtu.
   Turpinot pārskatīšanu, Pīters apzinās, ka tieši no tās dienas, viņš sāka izvairīties no sadursmēm ar apkārtējiem, bet viņam tā arī neizdevās pārvarēt vainas izjūtu, ka viņš nav attaisnojis savas mammas mīlestību. Pīters turpināja izjust patiesu kaunu un neieredzēja sevi par izdarīto. Viņš atceras, ka pat pēc tās liktenīgās dienas vairākiem gadiem, viņš bieži izjuta dusmas uzliesmojumus dēļ sava ugunīgā rakstura, bet visvairāk viņš baidījās no tā kā no trūkuma, kas piespieda viņu nodot to vienīgo, kas viņam tik ļoti stipri bija vajadzīgs - savas mātes uzticību. Sākot ar šo gadījumu, Pīters sāka apspiest savu agresiju dēļ bailēm no tā, kādas sekas tā var nodarīt, izvēloties būt kūtrs. Tas, protams, piespieda viņu ciest no nebeidzamām apsmiešanām, bet bērna prātam tas likās taisnīgs sods par savas mātes mīlestības nodevību.
   Pīters sodīja sevi savas dzīves lielāko daļu, un tikai pārskatot šo epizodi, viņš beidzot varēja saprast savas redzamās gļēvulības iemeslu. Apzinoties beidzot to, kas patiešām notika tajā dienā starp viņu un viņa brālēnu, Pīters tagad spēj izlabot esošo situāciju. Tomēr viņam nevajag pārlieku steigties tālākā darbā, jo jebkuram notikumam mūsu dzīvē mēdz būt daudz sekas. Pateicoties visa dzīvā savstarpējai saistībai, pat šķietami nenozīmīgs notikums rada viļņa efektu, kurš izplatās uz visiem mūsu dzīves aspektiem.    Pirms izskatīt to, kā Pīteram ir jāizlabo to, kas ar viņu notika, no sākuma izskatīsim, kā viņam varēja notikt spontānās pārskatīšanas process.

 
SPONTĀNĀ PĀRSKATĪŠANA
 

   Mums jau ir zināma Pītera problēma. Tomēr, kad Pīters cenšas atcerēties, kāds dzīves notikums varēja kalpot par viņa gļēvuma sākumu, viņš to nevar izdarīt dēļ mentālā bloka (nespēja kaut ko atcerēties). Pārskatīšanā tas nav retums, īpaši, ja notikums ir radījis traumējošu efektu. Bērni bieži bloķē atmiņas par traumējošu pieredzi, spontāni mainot savākšanas punkta stāvokli pēc tāda notikuma. Pēc tam bērns vairs nevar viegli atcerēties šo gadījumu, bet pieaugušā vecumā viņam būs vēl grūtāk dabūt pieeju pie šī notikuma atmiņas.
   Pīters jau ir atdzīvinājis atkārtoti gan epizodi ar kaķi, un situāciju ar savu priekšnieku, bet viņam jau projām neizdodas atcerēties, kas kalpo par viņa šķietamās gļēvulības iemeslu. Reiz viņš dodas ciemos pie saviem draugiem, kuriem ir divi mazi dēli. Sēžot uz terases ar skatu uz dārzu, kur spēlējas zēni, Pīters skatās uz viņiem tieši tajā brīdī, kad viens no zēniem iekož otra zēna rokā. Kad viens no zēniem dod vaļu skaļajam kliedzienam, Pītera atmiņa sapurinās un šajā mirklī uzaust spilgtas un skaidras tās dienas ainas, kad viņš pats iekoda savam brālēnam.
   Tas ir spontānās pārskatīšanas tipisks piemērs. Bet ne vienmēr ir nepieciešams pašam būt par kādas tādas līdzīgas situācijas liecinieku. Dažreiz atmiņas atmostas vienkārši klausoties par kādu gadījumu no kāda cita cilvēka dzīves. Dažreiz pietiek pat ar vienu vārdu. Mēdz būt, ka ieinteresētajai personai ir jāpārdzīvo daudzējādā ziņā līdzīgu situāciju, pirms viņš varēs atcerēties savu dzīves gadījumu. Bet tā vai savādāk, fakts paliek fakts, tā vai savādāk, mēs vienmēr varam atdzīvināt atmiņas par savu pagātni, jo patiesībā neviens cilvēks neko nekad neaizmirst.
   Šķietamais atmiņas zudums - tas vienmēr ir vai nu mentālā bloka rezultāts, vai dēļ savākšanas punkta nelielas nobīdes. Izmantojot pārskatīšanas tehniku, mēs varam, ja vēlamies, atcerēties jebkuru savas dzīves notikumu, līdz pat vissīkākajai detaļai.
   
   Tagad, kad Pīters ir atcerējies epizodi ar brālēnu, izskatīsim to, kā viņam vajag rīkoties tālāk. Pirmkārt, Pīteram vajag apzināties visas daudzās sekas, ko šis notikums ir izsaucis viņa dzīvē kopumā. Mēs izskatīsim tikai dažus seku piemērus, ko izsauca šis gadījums, bet praktiski izmantojot pārskatīšanas tehniku, ir nepieciešams atrast visas sekas un jātiek galā ir ar katru seku atsevišķi. Te, atkal jau, vislabāk sastādīt sarakstu.
   Sastādot seku sarakstu, Pīters apzinās, cik spēcīgas emocionālas rētas viņš ir ieguvis tajā dienā, situācijā ar brālēnu. No sākuma viņš izjuta dusmas un izmisumu, ko pavadīja šoks par to, ka viņš ir izdarījis kaut ko sliktu. To visu padziļināja mātes reakcija, viņas neapmierinātība un dusmas uz Pīteru, kas izpaudās stingrā pērienā. Beigu beigās viss beidzās ar Pītera apjukumu, kauna un vainas izjūtu, ka viņš ir nodevis mammas uzticību, kas viņā izsauca emocionālas sāpes visas dzīves garumā.
   Tajā dienā Pīters zaudēja no sava kokona daudzas no tām šķiedrām, kas deva viņam pārliecību, kas viņam bija vajadzīga viņa cīņās. Tā vietā viņš paņēma no savas mātes kokona tās šķiedras, kas iezzīmogoja viņa prātā zināšanu, ka aizstāvēt savas tiesības - ir slikta rīcība. Vienlaicīgi viņš zaudēja no sava kokona arī daudz šķiedras, kas deva viņam pārliecību, kas viņam ir vajadzīga, lai paustu savas dusmas. Bez tam, dēļ mīlestības pret savu māti, viņš paņēma no savas mātes kūtruma šķiedras, cenšoties tādā veidā kompensēt savas nepareizās darbības.
   Līdz tai liktenīgai dienai Pīters nezināja, kas ir kauns, bet pārbīstoties no sava brālēna reakcijas, Pīters paņēma no viņa kokona šķiedras, kas izsauca viņā dziļu vainas izjūtu, par to, ko viņš izdarīja. Bez tam, satriekts par mātes reakciju, viņš pārņēma arī no viņas kokona šķiedras, kas izsauca viņā vainas sajūtu par izdarīto.
   Šīs kņadas karstumā Pīters zaudēja arī dažas savas šķiedras, kas ļāva viņam atšķirt pareizo no nepareizā, un šīs šķiedras nonāca viņa mātes un brālēna kokonā, kur kļuva par svešām šķiedrām. Savā apjukumā viņš pavisam aizmirsa, ka no sākuma brālēns rīkojās pret viņu netaisnīgi, un rezultātā pārņēma no brālēna kokona šķiedras, kas piespieda viņam vainot sevi, kad citi pret viņu izrīkojās netaisnīgi. Tāpat viņš no savas mātes paņēma šķiedras, kas piespieda viņu ļoti kaunēties par to, ka viņš ir nodevis savas mātes mīlestību. Agrā bērnībā Pīteram pirmo reizi sanāca uzzināt, ko nozīmē būt par nodevēju, un tāpēc aiz mīlestības pert savu māti, viņš centās to kompensēt, paņemot no viņas kokona šķiedras, kas izsauca viņā postošu vēlmi sodīt pašam sevi.
   Augstāk minētais piemērs sniedz zināmu priekšstatu par to, kā notika šķiedru apmaiņa tajā dienā, un kādas rētas atstāja tas uz Pītera raksturu. Vissmagāko iedarbību uz Pītera neapzināto spriedumu atstāja lēmums apspiest savu agresivitāti.   Šeit mēs jau izskatījām kaitīgās sekas, ko izsauc agresivitātes apspiešana, bet Pītera gadījumā, tas noveda arī pie dažām otrreizējām sekām.
   Galvenā otrreizējā seka ir Pītera ticība tam, ka viņš ir gļēvs. Nebeidzama ņirgāšanās un izsmiešana no to puses, kuri apsaukāja viņu par zaķpastalu un ''meiteni'', noveda pie tā, ka viņš pakāpeniski sāka izvairīties no jebkādām sadursmēm, tai skaitā arī no izsmiešanas. Beigās viss beidzās ar to, ka viņš pats noticēja tam, ka ir gļēvulis. Bīstoties no jebkādām sadursmēm, pat izsmiešanas, un izvairoties no tā, viņš kļuva kūtrs, noslēgts un ļoti vientuļš. Pilnībā zaudējot pārliecību par sevi, Pīters vēl vairāk sāka baidīties no sadursmēm. Beigu beigās viss beidzās ar to, ka viņš jutās droši tikai tad, kad palika viens, spēlējoties vai strādājot vientulībā.
   Atceroties gadījumu ar brālēnu, Pīters tagad apzinās, kas īstenībā notika situācijās ar priekšnieku un kaķi. Abos gadījumos viņš bija tuvu tam, lai atcerētos notikumu ar brālēnu. Tas, kā kaķis, kā lode ieskrēja viņa garāžā, paslēpās skapī un negribēja no turienes līst ārā, rosināja viņu atcerēties kā brālēns ieņēma viņa būdiņu. Tāpat arī situācijā ar priekšnieku, Pīters kļuva nikns no viņa draudiem, jo tajā mirklī, agresija, ko viņš apspieda gadiem, pēkšņi pārņēma viņu, un priekšnieks kļuva viņa priekšā par visu to cilvēku simbolu, kuri viņu apsmēja.
   Tagad, kad Pīters zin, kāds gadījums aizsāka to, kad viņš sāka ticēt savam gļēvumam, viņš var redzēt to, ka patiesībā nekad nav bijis gļēvulis. Tieši otrādi, tagad viņš apzinās, ar kādu vīrišķību viņš pacieta nebeidzamos izsmieklus un neļāva savai apspiestajai agresijai iziet ārpus kontroles. Kā tikko Pīters to apzinājās, process, kas sākās pagātnē, pilnībā apgriezās otrādi. Tagad tikai Pīteram sistemātiski ir jāatbrīvojas no svešajām šķiedrām savā kokonā un jāatgriež tās šķiedras, ko viņš nozaudēja. Viņš to darīs ar ne-darīšanas tehnikas palīdzību.

 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (15.11.16)
Skatījumu skaits: 309 | Atslēgvārdi: enerģētiskais lauks, enerģētika, pārskatīšana, Emocijas
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]