Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Ne-darīšana un stalkings (T.Marezs)

Kontrolējamā muļķība.

                                               



Kas kontrolē jūsu muļķību - jūsu paša nolemtība vai jūsu sociālā nosacītība?


   Patiesībā ne-darīšanas tehnika ir identiska stalkingam, jo ne-darīšana ir sevis paša izsekošanas māksla, bet stalkings ir citu izsekošanas māksla. Abu tehniku definīcija skan tā: izskaitļota darbība, kas virzīta uz manipulēšanu. Mācoties, kā atbrīvoties no sociālās nosacītības ierobežojumiem, skolniekam ir jāiemācās, kā izsekot gan sevi, gan apkārtējos. Šajā ziņā citu izsekošana, no pirmā acu skatiena, var šķist amorāla, bet, taisnību sakot, visi cilvēki, tai skaitā arī bērni, ļoti ātri uzzina, kā manipulēt ar apkārtējo pasauli, un dara to visas dzīves garumā. Protams, tas fakts, ka visi cilvēki to dara, nevar kalpot par šādas rīcības attaisnojumu, bet tomēr, pēc tam, kad mēs sīkāk izskatīsim stalkinga tehniku, atšķirība starp stalkingu un vispārpieņemtu manipulēšanu taps acīmredzama.
   Vispārpieņemta manipulēšana nekad nevar tikt attaisnota, neatkarīgi no tā, kas tajā piedalās. Kad viens cilvēks manipulē ar otru, panākot, lai tiktu izpildīta kāda pavēle vai, lai tiktu panākta piekrišana konkrētam redzes viedoklim, tas nozīmē, ka faktiski tas cilvēks uzspiež otram savu gribu. Bet savas gribas uzspiešana citai būtnei, lai kāds arī nebūtu iemesls, - ir melnās maģijas akts, kas ir tas pats, kas fiziska, emocionāla vai intelektuāla vardarbība. Cilvēki patstāvīgi ir vardarbīgi pret apkārtējiem, un savā neziņā viņi pat lepojas ar tādu savu uzvedību. Lai tiktu ar to skaidrībā, izskatīsim divus piemērus.
   Iztēlojaties priekšnieku, pie kura strādā darbinieks Džons. Džons vēl ir jauns, un ir ļoti aizrāvies ar savu darbu. Redzot viņa entuziasmu, viņa priekšnieks nepārtraukti uzmundrina Džonu, sakot, ka, ja viņš tā turpinās, tad viņu sagaida spoža nākotne uzņēmumā. Uz entuziasma viļņa Džons strādā arvien uzcītīgāk, pavadot darbā arvien vairāk laika. Ļoti drīz viņš jau sāk pildīt divas reizes vairāk pienākumu, nekā to prasa viņa amats, bet savā centībā pat nepievērš tam uzmanību.
   Drīz vien Džons tiek pie paaugstinājuma, bet kopā ar to saņem arī daudz lielāku algu. Sajūsmināts par sava pūliņa rezultātiem, viņš strādā vēl vairāk, un pēc kārtējā algas palielinājuma Džons ir ārkārtīgi laimīgs. Bet tai pašā laikā viņš darbā pavada vēl vairāk laika, ieskaitot brīvdienas. Rezultātā Džonam nepietiek laika ne, lai satiktos ar draugiem, ne, lai vienkārši atpūstos mājās. Patiesībā viņam vispār nav brīvā laika kā tāda - viņš ir patstāvīgi ieslīdzis domās par darbu.
   Protams, Džons ir laimīgs, tāpat kā viņa priekšnieks. Viņam nekad nav bijis tāds uzcītīgs darbinieks. Bet Džons savu priekšnieku redz kā godīgu un pateicīgu vadītāju, par kādu var tikai sapņot. Ārēji viss liekas godīgi un taisnīgi, un Džons turpina ieguldīt visu savu enerģiju un laiku darbā. Ar laiku viņš jau kļūst par direktora aizvietotāju ar attiecīgu algu, papildus bonusiem un darba auto. Citiem vārdiem sakot, Džonam uzņēmumā ir stabils stāvoklis.
   Tomēr zem visiem šiem panākumiem slēpjas briesmīga patiesība. Džona priekšnieks izmantoja Džona aizraušanos ar darbu savās interesēs, kamēr šis dabiskais entuziasms nepārvērtās Džonam alkatībā pēc panākumiem. Rezultātā Džona dzīvē nav nekas cits kā tikai darbs, bet alkatība, kā priekšnieka, tā Džona pārvērta viņu naudas pelnīšanas mašīnā. Viņš vairs nav brīvi domājošs jauns cilvēks, kurš būtu pilns entuziasma, bet vienkārši cilvēks, kurš aizrāvies ar savu darbu tik augstā pakāpē, kā cits var aizrauties ar alkoholu vai narkotikām. Džons iekārdinājās ar panākumu solījumiem, bet pēc tam kļuva par intelektuālas vardarbības upuri. Savā neziņā Džons atļāva tam notikt un pat jūt pateicību par to pret savu priekšnieku.    
   Bet tagad izskatīsim meitenes piemēru, kuru sauc Žanete, kura dzīvo kopā ar māti divatā, kopš tā laika, kad nelaimes gadījumā bojā gāja viņas tēvs. Žanete vienmēr ir bijusi laba skolniece un lieliska meita, viņa uzcītīgi mācījās skolā un cik varēja palīdzēja mātei mājas darbos. Pabeidzot skolu, Žanete gribēja mācīties par drēbju dizaineri, bet māte šo lēmumu neatzina. Viņas māte bija absolūti nesatricināma šajā jautājumā, viņa nepārprotami paziņoja meitai, ka tik daudz strādāja tikai tāpēc pēc vīra nāves, lai viņa varētu iestāties universitātē un iegūt augsti apmaksātu profesiju.
   Žanetes māte gribēja, lai viņa kļūtu par ārstu, un, lai arī Žanetei nebija nekādas intereses par medicīnu, viņa negribēja likt vilties mātei. Esot pēc dabas iejūtīga meitene, viņa pilnībā apzinājās, cik smagi strādāja viņas mamma, īpaši pēc tēva nāves. Tagad māte izmantoja savu pašuzupurēšanos, kā līdzekli, lai iespaidotu meitu, nospēlējot uz viņas vainas izjūtu. Rezultātā Žanete piekāpās mātei un iestājās universitātē, ko pabeidzot ieguva ārsta diplomu.
   Žanetes māte nekad nepalaida garām iespējas paziņot, ka tieši pateicoties viņai, Žanete ir sasniegusi panākumus dzīvē. Cenšoties izpaust savu pateicību par visu, ko māte viņas labā ir darījusi, Žanete nopērk skaistu māju, kur dzīvo kopā ar viņu. Ārsta darbs Žanetei nesniedz ne gandarījumu, ne prieku, bet tā kā viņai ir centīgs raksturs, viņa strādā cītīgi un daudz. Bet viņas mātei, otrādi, tagad parādījās iespēja pamest darbu un atpūsties pēc daudziem darba gadiem, baudot meitas panākumus. Sociālā nosacītība piespiež Žaneti noticēt, ka tā tam arī ir jābūt, bet rūgtā patiesība ir tajā, ka viņas personīgā māte veica pret viņu emocionālu vardarbību, un Žanete vēl aizvien atļauj, ka šis process vēl aizvien notiek dienu pēc dienas.
   Abi piemēri parāda mums, kā cilvēki paši ļauj ar sevi manipulēt. Sociālā nosacītība noved pie tā, ka vienmēr atradīsies personas, kuras vienmēr to būs priecīgas izmantot. Bet patiess kareivis nekad nenodarbosies ar tāda veida manipulēšanu. Tādi intelektuālas un emocionālas vardarbības akti izsauc pretīgumu tajos cilvēkos, kuri tic brīvībai. Stalkings atšķiras no vispārpieņemtas manipulēšanas ar to, ka ved uz brīvību, tai laikā, kad vispārpieņemtā manipulēšana – uz verdzību.
   Kad kareivis izseko citu personību, tā, protams, vēl aizvien ir manipulēšana, bet tomēr, šī darbība ir virzīta uz to, lai vestu uz brīvību ne tikai pašu kareivi, bet arī to būtni, ko viņš izseko. Piemēros ar Leonu un Lidiju, kas tika doti šeit, faktiski bija stalkinga un ne-darīšanas piemēri. Neļaujot sev ierasti reaģēt uz citu cilvēku darbībām un tā vietā izvēloties citu, viņiem izskaitļotu uzvedības līniju, Leons un Lidija izmantoja ne-darīšanas tehniku. Bez tam, dēļ izskaitļotajām Leona un Lidijas darbībām, viņu pretinieki ieguva labu mācību, kā nevajag uzvesties attiecībā pret apkārtējiem. Rezultātā ne tikai Leons un Lidija guva labumu, bet arī viņu pretinieki, kā tam arī ir jābūt, jo tas pamatojas uz visa dzīvā savstarpējo saistību. (viss dzīvais ir savstarpēji saistīts tajā nozīmē, ka visi mēs esam viens otram vajadzīgi, un mums ir vajadzīgs viss, kas ir mūsu dzīvē. Citiem vārdiem sakot, mēs mācāmies viens no otra un iegūstam zināšanas no dzīves izaicinājumiem. Tas nozīmē, ka ar savām darbībām - fiziskām, emocionālām un intelektuālām, mēs iedarbojamies uz pilnīgi visu savā dzīvē - vai nu pozitīvi, vai negatīvi).
   Un, kā atkal tas tiks pasvītrots tālāk, kareivis nekad neizmanto stalkingu, lai gūtu netaisnīgu pārsvaru pār citiem, un viņš nekad neies uz to, lai sniegtu citiem mācību, ja vien viņi paši to neprasīs ar savām darbībām.


NE-DARĪŠANA


   Saprast ne-darīšanas tehniku nemaz nav grūti, bet, lai to pielietotu praksē, ir vajadzīga prasme, ko var iegūt tikai pastāvīgas pašdisciplīnas ceļā. Būtībā ne-darīšana nozīmē, ka cilvēkam, kurš izmanto šo tehniku, ir jābūt ne tikai visu laiku ārkārtīgi vērīgam, bet arī uzmanīgi jāseko līdzi savām emocionālajām atskaņām. Šis pastāvīgais vērīgums izstrādā viņā atsvešinātības sajūtu, kas nodrošina viņu ar nepieciešamo ''telpu'' priekš tā, lai viņš varētu būt pilnībā objektīvs. Visiem ir zināms, ka mēs vienmēr redzam situāciju skaidrāk, kad esam objektīvi novērotāji, bet ne šīs situācijas līdzdalībnieki. Pateicoties ne-darīšanas tehnikas izmantošanai, kareivis vienmēr paliek objektīvs liecinieks, pat tajās situācijās, kur viņš pats ir pilnībā iesaistīts.
   Kareivim ir ne tikai jābūt pilnīgi vērīgam un objektīvam, bet viņam arī uzreiz ir jāizmanto tajā mirklī izjusto emociju, lai tā dotu degsmi viņa darbībām. Tas ir ļoti svarīgi, jo tad viņa darbības būs, pirmkārt, refleksainas un ātras, un, otrkārt, spontānas un, pateicoties tam, enerģiskas un efektīvas. Cilvēks nevar izmantot ne-darīšanas tehniku, ja atrodas pusmiega stāvoklī.
   Izmantot ne-darīšanas tehniku nozīmē – spēlēt lomu, kas izvēlēta dotajā brīdī, bet tā kā mēs nekad nezinām, ko atnesīs mums nākamais mirklis, šādā spēlē ir jāgūst prasme improvizēt. Sākumā jebkuram cilvēkam ir grūti improvizēt, bet tādā mērā kā aug mūsu pašu sevis sapratne, mēs sākam paredzēt kādas emocionālas atskaņas mums parādīsies. Labāk saprast pašiem sevi palīdz pārskatīšana, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc ir tik svarīgi šo tehniku pielietot praksē. Jo skaidrāk mēs zinām paši sevi, jo vieglāk mēs varam paredzēt savas emocionālās atskaņas, un, jo vieglāk mums ir pielietot ne-darīšanas tehniku, nerunājot nemaz par to, ka mēs sākam gūt no savas ne-darīšanas prakses milzīgu apmierinājumu.      
   Izmantojot ne-darīšanas tehniku praksē, mēs ar nodomu izvēlamies spēlēt lomu, kas ir diametrāli pretēja mūsu ierastajai uzvedībai. Sekojoši, ja skolniekam trūkst pārliecība par sevi, tad izmantojot ne-darīšanas tehniku, viņš ar nodomu uzvedīsies kā pilnībā pārliecināts par sevi cilvēks. Pie tam, skolnieks brīnišķīgi apzinās, ka tas viss – ir vienkārši spēle, bet, ja viņš šo spēli spēlēs lieliski, apkārtējie būs pārliecināti, ka viņš patiešām ir par sevi ļoti pārliecināts cilvēks. Vērojot skatītāju reakciju uz savu ne-darīšanu, skolnieks sāk ticēt savai spējai spēlēt izvēlēto lomu.
   Sākumā no tā nekas nemainīsies, bet, ja skolnieks arvien biežāk sāk uzvesties kā pārliecināts par sevi cilvēks, viņš lēni, bet pārliecinoši gūst pārliecību par spēju spēlēt pārliecību. Kad šis process ir sācies, skolnieks turpinās spēlēt izvēlēto lomu arvien pārliecinošāk, kamēr, beigu beigās, viņš nesāks dzīvot ar savu lomu. Ar laiku, loma, ar ko viņš dzīvo, pilnībā pārņem viņu, un kādu dienu, skolnieks, pat nepamanot to mirkli, kad notika pārvēršanās, apzinās, ka ir kļuvis pilnībā par sevi pārliecināts cilvēks.
   Spēles, ko mēs spēlējam ar sevi vai citiem, ir ļoti varenas, jo tādas spēles ir spēka spēles, ko iekurina nodoms, lai arī lielākā daļa cilvēku to neapzinās. Jebkura spēle, ko mēs spēlējam, sākas kā spēle, bet, ja mēs to spēlējam labi pietiekami lielu laika posmu, tā pārvēršas realitātē. Ne-darīšana – ir kareivja spēle; spēle, ko viņš spēlē pats ar sevi, kaut kas līdzīgs psiholoģiskai kāršu spēlei. Tieši to pazīst kā sevis izsekošanu. Spēlējot ne-darīšanu, kareivis var atgriezt un patiešām atgriež savā kokonā nozaudētās šķiedras un var izgrūst tīklā svešās šķiedras.
   Bet tas nav vienīgais labums un ne-darīšanas tehnikas izmantošanas rezultāts. Bez tā, izmantojot ne-darīšanas tehniku praksē, kareivis zin, ka viņš lēnām, bet pārliecinoši atbrīvo savu savākšanas punktu un maz pamazām to nobīda. Lai tiktu skaidrībā ar šo momentu, izmantosim sekojošu analoģiju. Ja savākšanas punkts ir ierūsējusi skrūve, kas ir ieskrūvēta mūsu iesakņojušos ieradumos, tad ne-darīšana ir kā eļļa, kas iekļūst tās dziļumos, bet motīvs, kas rosina mūs izmantot šo tehniku – ir kā uzgriežņa atslēga, ar kā palīdzību mēs to cenšamies atskrūvēt. Tas, ko mēs saucam par motīvu, nav nekas cits kā nodoms! Ar laiku ne-darīšana iesūcas un mīkstina sociālās nosacītības rūsu, bet mūsu nepārtrauktie mēģinājumi atskrūvēt šo skrūvi, stiprina mūsu nodomu, kamēr tas nekļūst pietiekami stiprs, lai izkustinātu skrūvi no vietas.


STALKINGS


   Daudz kas no tā, ko var pastāstīt par stalkingu, jau bija pateikts augstāk, kad mēs izskatījām sevis izsekošanas mākslu, bet mums ir palikuši vēl daži momenti, kas attiecas uz citu izsekošanu. Pirmkārt, vajag apzināties, ka kareivis izseko citus cilvēkus tikai priekš tā, lai viņiem parādītu saprātīgas sadarbības priekšrocības. Neviens īsts kareivis, kurš iet pa Brīvības Ceļu, nekad neizmantos stalkingu ar mērķi piespiest citu būtni izpildīt viņa pavēles. Nekad! Kareivis izmanto stalkingu, lai gūtu viņam nepieciešamo priekšrocību, bet šīs priekšrocības izmantošana egoistiskos mērķos ir ļaunprātība. Piemēram, pirms ķirurgs taisīs operāciju, viņš no sākuma iedos slimajam narkozi; bet ķirurgs, kurš izmantos savu priekšrocību pār pacientu zem narkozes, ļaunprātīgi izmantos savu stāvokli un nav sava nosaukuma cienīgs. Tas ir taisnīgi arī attiecībā uz stalkingu. Kareivis, kurš prot stalkingu, nekad to ļaunprātīgi neizmantos.
   Kareivis izmanto stalkingu dēļ diviem iemesliem: pirmkārt, lai aizšķērsotu citas personas mēģinājumus ar viņu manipulēt, tas ir, pašaizsardzībai, un, otrkārt, lai palīdzētu personai, kura savādāk nespēj redzēt, ka viņai ir palīdzība nepieciešama. Tomēr, mums vienmēr ir jāatceras, ka kareivji neizlemj vienpersoniski jautājumu par to, kuriem ir vajadzīga palīdzība, jo, kā jau tika izskaidrots augstāk, tā būtu iejaukšanās citas personības paredzētībā. Piemēri ar Leonu un Lidiju lieliski apstiprina šo momentu. Leons neizlēma, ka viņa kaimiņam ir vajadzīga palīdzība, bet tā kā kaimiņš izmeta savu miskasti viņa dārzā, viņš bija spiests rīkoties. Tas pats ir taisnīgi arī uz Lidiju, jo viņas darbības izsauca netaktiskie māsas joki, un Lidija necentās māsai uzspiest savu gribu. Abos šajos piemēros ir lieliski parādīta visa dzīvā savstarpējā saistība.
   Lai izsekotu citu personību, stalkeram ir jābūt ārkārtīgi vērīgam un pilnībā objektīvam, tieši tāpat kā ne-darīšanas tehnikas izmantošanas laikā. Cilvēks nevar izsekot citus, kad viņš ir aizrāvies ar esošo situāciju. Stalkeram vienmēr ir priekšrocība, jo, pirmkārt, viņš vienmēr atsvešinās no situācijas, paliekot par objektīvu novērotāju, un, otrkārt, viņš pilnībā kontrolē savas emocijas un tāpēc var pagriezt situāciju viņam izdevīgā virzienā. Tās ir stalkera priekšrocības, tāpēc viņš vienmēr var prasmīgi novirzīt savu pretinieku tādā prāta stāvoklī, kurā tam parādīsies emocionālā atskaņa. Kad pretiniekam parādīsies emocionālā atskaņa, stalkeram vajag tikai novirzīt savu pretinieku, lai viņš rīkotos tajā virzienā, kurā stalkers grib pagriezt situācijas gaitu.
   Stalkinga māksla – nav nekas cits kā spēle. Tomēr, ja stalkers grib gūt panākumus, tad viņš, protams, nevar pieļaut, ka pretinieks zin, ka viņš tiek izsekots. Tāpēc daudzos gadījumos stalkers spēlē acīmredzamu lomu, ko ir viegli atpazīt, bet, kas tai pat laikā slēpj viņa patiesos motīvus. Tāda acīs krītoša loma, ļauj stalkeram izstrādāt darbību plānu, un, ja viņš nepazīst savu pretinieku, šī loma dod viņam laiku priekš tā, lai no sākuma viņu izzinātu. Lai to vieglāk saprastu, kā parasti izskatīsim piemēru.
   Draugi ielūdza Polu uz pusdienām. Atnākot ciemos Pols ievēro, ka atmosfēra kompānijā ir saspringta dēļ neaicināta ciemiņa, kuru sauc Marks. Marks cenšas vadīt sarunu gaitu, bez gala cenšoties uzpiest klātesošajiem savas garīgās pārliecības. Pēc tam, kad viņu iepazīstināja ar Marku, Pols klusējot apsēžas pie galda, lai pavērotu notiekušo, un jau pēc dažām minūtēm viņš saprot, kāds šis Marks patiesībā ir. Tad Pols pievienojas pie kopīgās sarunas, izrādot personīgu interesi attiecībā uz Marka vārdiem, kurš sajūsmināts par to, ka Pols, laikam jau ir ieinteresēts viņa runās, uzreiz sāk viņu pievērst savai ticībai.    
   Izskatās, ka Pols ir sajūsmināts par Marka runām un klausās viņu ar pilnīgu uzmanību. Laiku pa laikam viņš pārtrauc Marku, lai noskaidrotu sacītā sīkumus, un, neapzinoties, ka viņu izseko, Marks labprāt izskaidro savus vārdus. Patiesībā Pols liek lietā pazīstamu sakāmvārdu ''dod muļķim vaļu, un viņš pats sevi pazudinās''. Kad visbeidzot Pols jūt, ka ir labi izzinājis savu pretinieku un viņam ir gatavs darbības plāns, viņš sāk rīkoties.
   Starp Marku un Polu varētu notikt apmēram šāda saruna.
   Marks runāja par to, cik svarīgi ir zināt par cilvēka dvēseles glābšanu, tas pamudināja Polu pajautāt, vai Marks viņam var izskaidrot, ko tas īsti nozīmē. Marks labprāt sāka iedziļināties tā sīkā aprakstā, kas notiek ar cilvēku pēc nāves, un dvēseles priekšrocības atrasties paradīzē, salīdzinot ar elli. Pēc tam Pols pajautāja Markam, vai paradīzē var nokļūt visas cilvēku dvēseles, un Marks atbildēja, ka stingri sakot, saskaņā ar Bībeli, tikai tie nedaudzie, kuri ir Dieva izredzēti, var nokļūt paradīzē. Tad Pols painteresējās, vai Marks uzskata, ka kāds, kurš atrodas šajā istabā var būt par izredzēto.
   Šajā mirklī Marks sāka šaubīties, bet pēc tam atbildēja, ka, lai arī viņš negribēja to teikt, tomēr katra cilvēka pienākums ir dzīvot priekšzīmīga kristieša dzīvi. Tad Pols pajautāja, vai tikai kristieši var tikt izredzēti un glābti, un Marks nešaubīgi atbildēja, ka jā. Šajā mirklī Pols nedaudz novērsās no tēmas un pajautāja Markam par to, ko patiesībā mācīja Kristus. Marks atkal sajutās kā savā stihijā un sāka visiem stāstīt par laivinieku no Nācaretes, kurš mācīja cilvēkiem mīlēt vienam otru tikpat stipri, cik viņi mīl sevi. Pie šiem vārdiem, Pols atzīmēja to, ka Kristus mācīja netiesāt citus, ja negribam, lai citi tiesā mūs. Marks karsti piekrita šiem vārdiem un ar to, pats ielika savu galvu cilpā.
   Skatoties tieši Markam acīs, Pols pajautāja viņam, kāpēc tad viņš cenšas šeit visus klātesošos pievērst kristietībai. Pirms Marks varēja atbildēt, Pols norādīja viņam divus svarīgus faktus. Pirmkārt, ir tikai nedaudzi, kuri ir Dieva izredzēti un var nonākt paradīzē, un solīt cilvēkiem glābšanu, nezinot vai viņi būs Dievam pa prātam – ir rupji meli. Un, otrkārt, ja Marks piekrīt tam, ka nevienam nevajag tiesāt citus, tad viņam nav tiesības uzskatīt, ka šeit klātesošie nav priekšzīmīgi kristieši, tieši tāpat kā to, ka viņi nav to nelielā izredzēto skaitā.
   Pats ar saviem vārdiem, Marks iedzina sevi stūrī, un, lai arī Pols neuzbruka Marka ticībai, viņš tomēr Marku nolika pie vietas. Citiem vārdiem sakot, Marks pilnībā nenodarīja Markam kaut kādu kaitējumu, bet tai pat laikā, neļāva viņam apspiest citus. Vēl jo vairāk, tagad Markam ir par ko aizdomāties, un viņš saprata, ka viņam ir vairāk jāiedziļinās savā reliģijā. Protams, Marks ir samulsis un nomākts dēļ Pola pretargumentiem, un tomēr ar savām darbībām, Pols palīdzēja viņam ieraudzīt savu mēģinājumu veltīgumu, mēģinājumos uzspiest savus uzskatus citiem cilvēkiem. Tā ir īsta stalkera iezīme.

   Lai arī stalkings un ne-darīšana ir sarežģītas tehnikas, ko var apgūt tikai ilglaicīgas un uzcītīgas prakses ceļā, tomēr, ja lasītājs izzinās visas mācības daļas, kas dotas šajā sadaļā, un pielietos tās savā ikdienas dzīvē, viņš varēs kopumā apgūt šo abu mākslu pamatus. Tomēr mums ir palikusi vēl viena, pēdējā tēma, kas pieprasa papildus izskaidrojumus tieši tagad, bet tieši – atsvešinātība. Par to mēs tikai īsi ieminējāmies šīs mācības sākumā.
   Ir neiespējami sasniegt pilnīgas atsvešinātības stāvokli, šī vārda pilnā nozīmē, ja mēs neskatīsimies uz cilvēkiem, ar kuriem kontaktējamies, kā uz spoguļiem, kuros redzam paši savu atspulgu. Ļoti svarīgi ir atcerēties to, ka mēs nevaram uztvert to, kas nav mūsu pašu atskaites sistēmā. Sekojoši, kad mēs kaut ko uztveram citā personībā, mums ir jāatzīst fakts, ka mēs to varam uztvert tikai tāpēc, ka mums pašiem piemīt tas, ko mēs uztveram citā cilvēkā. Tieši tas tiek domāts ar to, kad tiek runāts par citu cilvēku izmantošanu kā par spoguļiem. Kad mēs to darām, mēs ne tikai iegūstam objektivitāti, bet arī varam saglabāt kontroli pār savām emocijām.
   Izmantojot citus cilvēkus kā sevis spoguļus, mums ir jāskatās ne tikai uz citas personības rīcības ārējiem aspektiem. Ir jātiek līdz būtībai un jāatklāj, kādā veidā mūsu pašu uzvedībā izpaužas tā īpašība, ko mēs redzam otras peronas rīcībā. Dažreiz mēs redzam personīgas iezīmes tieši citas personas ārējā uzvedībā, bet daudzos gadījumos, otrādi, citu rīcībā mums atspoguļojas tās īpašības, ko mēs parasti neievērojam paši sevī. Tāpēc, ja mēs satiekam dogmatisku personu, mums ir jāpaskatās uz savu dzīvi tā, lai redzētu, kādos gadījumos mēs paši uzvedamies kā dogmatiķi. Tieši tāpat, ja mēs satiekam cilvēku, kurš mums liekas ļoti labsirdīgs, tad mums ir jāierauga, ka arī mums piemīt šāda īpašība. Sakarā ar to, ir jāapzinās, ka spoguļi var būt gan pozitīvi, gan negatīvi. Izskaidrosim to ar diviem piemēriem.
   Mērija iepazinās ar sievieti, kuru viņa uztver kā ārkārtīgi augstprātīgu personību. Sievietes augstprātība izpaužas tajā, ka viņa uzskata sevi par pašu labāko māti pasaulē un patstāvīgi pasvītro, ka tieši pateicoties viņas gudrībai un prasmīgai audzināšanai, visi viņas bērni ir tik brīnišķīgi. Skatoties uz šīs sievietes uzvedību, Mērija nonāk pie secinājuma, ka viņa it nemaz viņai nelīdzinās. Patiesībā Mērija sevi nekad nav uzskatījusi nemaz par tik labu māti. Tomēr, padomājot daudz dziļāk par augstprātību, ko atspoguļo šī sieviete, Mērija apzinās, ka arī pati ir augstprātīga, bet viņas augstprātība izpaužas pilnīgi savādāk.
   Mērija vienmēr uzskatīja, ka saskaroties ar augstprātīgiem cilvēkiem, viņai ir jācieš klusu, pamatā dēļ tā, ka viņa uzskatīja, ka ir labāka par šāda veida uzvedību. Tajā arī izpaužas Mērijas augstprātība. Uzskatot, ka ir labāka par augstprātīgiem cilvēkiem, viņa augstprātīgi novēršas no saskarsmes ar viņiem.
   Bena brālis ir izcils zinātnieks, bet tā kā pašam Benam nekad nav bijuši spīdoši sasniegumi zinātnē, viņš uzauga brāļa ēnā. Tas nemaz neuztrauca Benu, jo viņš zināmā mērā pat lepojās ar brāli un bieži sajūsminājās par viņa zinātniskajiem sasniegumiem. Bena brālis šajā ziņā tikai pieņēmās spēkā un ar laiku kļuva par izcilu fiziķi-pētnieku.
   Bet Bens mācījās amatniecības arodskolā un, iegūstot atslēdznieka un virpotāja profesiju, sāka strādāt savā profesijā lielā inženierijas uzņēmumā. Un ar laiku viņš kļuva par lielu speciālistu savā jomā. Pievēršot uzmanību viņa viduvējām spējām, Bena priekšnieks deva padomu viņam paaugstināt kvalifikāciju. Bens padomam sekoja, un pēc pieciem gadiem ieguva vadošā konstruktora amatu zinātniski-pētnieciskajā firmas nodaļā.
   Abi brāļi kļuva par izciliem speciālistiem zinātniski-pētnieciskajā darbā. Bens – tehnikā, bet viņa brālis – fizikā. Brāļi atšķirīgi izpauda talantu, kurš bija viņiem abiem, bet gala rezultāts bija viens.
   Izmantojot cilvēkus kā spoguļus, mēs uzzinām ļoti daudz paši par sevi, pateicoties objektivitātei. Kā mēs jau noskaidrojām, vienmēr vieglāk ir redzēt labās un sliktās īpašības citos cilvēkos, nekā sevī. Vēl jo vairāk, kad mēs zinām, ka īpašība, kas izpaužas cita cilvēka darbībā, - ir tikai mūsu pašu īpašības atspulgs, lai cik arī nepatīkama nebūtu šī darbība, vairs nav tik viegli parādīt ar pirkstu un sašust. Jūs noteikti teiksiet, ka neesiet parasts zaglis, un Jums laikam būs taisnība. Bet varbūt, tādā gadījumā, jūs esiet neparasts zaglis? Kādā veidā zodziet jūs? Un no kā? Iespējams, jūs zodziet darba laiku, nodarbojoties darbā ar personīgām darīšanām? Vai zodziet kancelejas piederumus? Vai varbūt apzodziet cilvēkus citādos, izsmalcinātākos veidos?
   Beigu beigās, labs stalkers ir labs tikai tāpēc, ka viņš prot izmantot apkārtējos cilvēkus kā spoguļus un to arī dara. Nemaz nav grūti paredzēt cilvēka darbības vai reakcijas, ja mēs par modeli izmantojam paša uzvedību. Kad mēs skatāmies uz cilvēkiem, kā uz paša spoguļiem, visi viņi mums kļūst kā ''atvērtas grāmatas''. Mums tikai jāieskatās sevī un jāatrod tur atbildes.


 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (23.11.16)
Skatījumu skaits: 330 | Atslēgvārdi: stalkings, ne-darīšana, Emocijas, spoguļi, izsekošana, Stalkers
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]