Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Karotāju-Tolteku un viņu zināšanu izcelsme I daļa (T.Marezs)
 
VILKS 

''...un sauks viņus par Vilka Tautu. Savās sirdīs viņi mūžam nesīs neskaidras atmiņas par aizgājušo pasauli, oranžsarkano sauli, kura kādreiz bija cilvēkam māja, kura kādreiz bija viņa slava un viņa gods. Pa dienu viņi bēgs no cilvēciskā neprāta neģēlības, bet naktī – raudzīsies uz bālo mēness gaismu un izraudās savu sāpi par zaudēto brīvību, par aizmirstiem šķēpiem un zobeniem. Katrā savā būtības daļiņā viņi mūžam lolos cerības un brīvības sajūsmu''. 

No Bezvārda (Nenosauktā Vārdā) pravietojumiem. 


Pa pasauli ir izkaisīta domīgu, vientuļu skolnieku sauja, kuri pavada savu dzīvi nezināmi, tālumā no trokšņainās pasaules kņadas, pētot fiziskā un garīgā visumu lielās problēmas. Viņiem ir slepeni pieraksti, kas glabā zinātnisku darbu augļus, kas pieder garai vientuļnieku rindai, kuru mantinieki ir šie skolnieki.

Blavatska ''Atmaskotā Izīda''. 
 


   Priekš tiem no mums, kuri dod priekšroku tam, lai viss notiktu noteiktā kārtībā, ļaujiet man sākt vecmodīgā manierē, kas īpaši piestāv šāda veida stāstam. 
   Sen senos laikos.......... astoņpadsmit miljonus gadu atpakaļ, dažu ļaužu grupas, kurus šodien nosauktu par seno tempļu priesteriem un priesterienēm, atnāca uz šo pasauli kopā ar cilvēci - ar tādu kādu mēs to zinām šodien. Kā, kāpēc un no kurienes viņi visi atnāca - ir jautājumi, kas iziet tālu aiz šīs grāmatas temata robežām. Var tikai pateikt, ka cilvēka atnākšana uz šo planētu bija kaut kas līdzīgs pa pusei labprātīgai padzīšanai no cilvēces dzimtās pasaules. Tomēr planēta uzlika uz atnākošajām dzīvības formām tik bargus ierobežojumus, ka cilvēks izrādījās ieslodzīts cietumā, ko šodien sauc par matēriju. Matērijā ieslīgšanas efekts bija tik stiprs, ka cilvēks aizmirsa arī savu dzimto pasauli un to, kas viņš ir patiesībā. Cilvēki apmulsuši vērsās pie priesteriem pēc garīgas vadības - bet tikai tādēļ, lai konstatētu, ka arī viņi izjuta to pašu kaitīgo ietekmi, ko pārējā cilvēce. Tas bija tik tiešām bezgalīgas cīņas un izmisuma tumšs periods. 
   Viss tas notika senos laikos, kad cilvēce atradās tā saucamajā Lemūrijas evolūcijas stadijā un mājoja uz senā Šalmali kontinenta. Iegrimšana matērijā un cīņa ar šīs iegrimšanas novārdzinošo iedarbību turpinājās miljoniem gadu. Tolaik Lemūrijas civilizācija dalījās uz septiņām zemrasēm. Ceturtā Lemuriešu zemrase bija zināma kā Barnišadi, Dievišķie Hermafrodīti, un tieši no viņiem radās Rmoahalu rase - pirmā Atlantu zemrase. No Rmoahliem radās Tlavatli, un tieši viņu starpā atkal sāka iemiesoties senatnes priesteri un priesterienes, kuriem pakāpeniski izdevās atjaunot iepriekšējo dzīvju atmiņu.
   Kad pakāpeniski atjaunojās viņu atmiņa, priesteri atkal stājās savas tautas priekšgalā, un drīz vien viņus sāka dēvēt par Toltekiem- zināšanu ļaudīm. Atjaunojot savējās atmiņas nozīmīgu daļu, Tolteki uzņēmās uz sevi uzdevumu pēc iespējas ātrāk atgriezt cilvēci viņu dzimtajā pasaulē. Un tāpēc viņi kļuva zināmi kā Gara kareivji, kuri cīnījās par brīvību.
   Tieši tā iesākās kareivju-Tolteku stāsts uz šīs planētas, un notika tas laikmetā, kad cilvēce tik tikko sāka laika atskaiti tādā veidā, kādā mēs to pazīstam šodien. Atjaunojot atmiņu par savu pagājušo sagatavošanu, Tolteki uzsāka attīstīt redzējuma spēju, jo bija apveltīti ar to, kas šajos laikos ir zināma kā trešā acs. Tas notika laikā, kad viņi iegrima matērijā, un no tā izrietošais atmiņas zudums, ko Tolteku redzošie piedzīvoja, radīja viņiem īslaicīgu psihisko aklumu. Tomēr, tiklīdz daži no viņiem sāka atcerēties, šī dabiskā spēja redzēt atgriezās un ļāva viņiem ātri atjaunot zināšanas, kas bija iegūtas viņu dzimtajās mājās. 
   Viņu zināšanas sastāvēja pamatā no zinātnes par to, ko sauc par gribas-spēku, kā arī no matemātikas, astronomijas un astroloģijas. Tolteki tik brīvi pārvaldīja gribu, ka bija spējīgi bez īpašas piepūles pacelt gaisā sevi vai milzīga izmēra un svara cietus objektus. Tieši šī prasme daudz vēlāk tika izmantota, būvējot Lielās Piramīdas celtnes Ēģiptē, Stouhendžu Anglijā un citu tamlīdzīgu būvju celtniecībā.
   Drīz vien Tolteki sāka mācīt saviem brāļiem pasaulīgus, bet ļoti vajadzīgus fiziskā plāna amatus - tādus kā zvejniecība, medības, kulinārija, dziedniecība, celtniecība, kā arī matemātiku un mākslas pamatus, lielākoties skulptūru mākslu. Tomēr viņu zināšanām bija nopietns trūkums, jo neskatoties uz šo zināšanu plašumu, tās palika atavistiskas un piederēja citai pasaulei.
   Toltekiem bija neskaidrs priekšstats par dzīves sarežģījumiem fiziskajā plānā, jo pat gadsimti, pavadītie uz Zemes, praktiski neko nenozīmēja Toltekiem dēļ sākotnējā atmiņas zaudējuma. Kā sekas - viņu zināšanas par matēriju bija ierobežotas. Tolaik Tolteki nesaprata abstrakto, jo skaidri redzēja lietas tādas, kādas tās bija, bet tāda skaidrība tomēr bija vienpusēja. Šis ierobežojums neļāva Toltekiem apzināties divdabības būtību - tās nodomu. Rezultātā, tādas koncepcijas, kā visa dzīvā kopsakarību un mijiedarbību, viņi saprata slikti, kaut arī praktizēja instinktīvi. Ar laiku abstraktā noniecināšana noveda pie pirmās Tolteku krišanas, jo kļuva par auglīgu augsni tam, lai varētu izaugt sliktākā no visām iespējamām egoisma formām.
   Tūkstošiem gadu Tolteki veda savu tautu un lieliski tika galā ar šo uzdevumu. Viņu pasaule, kas šobaltdien zināma kā Atlantīda, plauka pārticībā un varenībā. Tieši Tolteki deva Atlantīdai vārdu, jo vārds ''atl'' nozīmē "vadītājs","valdnieks".
   Pār Atlantīdas tautu valdīja Imperators, kuru sauca par Balto Imperatoru, jo viņa zināšanas bija vislielākās starp Toltekiem, un tāpēc viņu pielīdzināja diženai gaismai. Atradās Imperatora rezidence Tolteku galvaspilsētā, kas ir zināma kā Zelta Vārtu Pilsēta.
   Atkarībā no amatu specializācijām, ko mācīja Tolteki, ļaudis pakāpeniski apvienojās klanos, kas ļoti atgādināja ģildes, un katru no tādām ģildēm pārvaldīja nelielas Tolteku grupas. Šie klani dzīvoja pilsētās, bet katru pilsētu vadīja vecākais Tolteks, sava veida karalis. Savukārt, karaļus pārvaldīja Imperators, kuram apkārt bija īpašu zinātāju un varenu Tolteku grupa.
   Gāja laiks, un cilvēku zināšanas auga, un daži klani sāka alkt pēc lielākām zināšanām un varenības. Neapmierināti ar savu stāvokli, viņi sāka ar skaudību skatīties uz kaimiņiem un daudz zinošākiem Toltekiem. Drīzumā alkatība mudināja dažus Toltekus uzsākt eksperimentus saistībā ar psihisko spēju attīstību - lai gūtu pārākumu pār citiem. Tā dzima maģija - melnās mākslas prakse.
   Dēļ tā, ka viņiem nebija pietiekamas zināšanas par abstrakto, Tolteki kopumā saprata savu psihisko spēju dabu ne vairāk, kā pīle saprot, kā viņa peld. Sekojoši, Tolteki, kuri pievērsās maģijai, sāka attīstīt sarežģītus un grūti saprotamus rituālus, kas spētu palielināt praktizējošo spēku. Un, lai arī viņiem tā arī neizdevās saprast, ka vienīgais labums no rituāliem noslēdzās gribas pastiprināšanā, šiem magiem, tomēr izdevās palielināt savu spēku līdz tādai pakāpei, ka viņi sāka dominēt pār citām pilsētām un saviem līdzcilvēkiem. Ātri uzliesmoja cīņa par vadību Tolteku starpā, bet kopā ar to paplašinājās mītiņi un sacelšanās. Karošanas metodes attīstījās un tika pielietotas pilnā jaudā, postījumi bija drausmīgi, jo tika izmantoti ne tikai fiziskie, bet arī psihiskie ieroči.
   Beigu beigās Baltais Imperators, kopā ar tuvāko Tolteku-padomnieku grupu, tika padzīti no Zelta Vārtu Pilsētas, bet magi iecēla tronī savu ielikteni. 
   Baltais Imperators, viņa padomnieki, kā arī daudzi no karaļiem apzinājās visa dzīvā savstarpējo saikni pietiekamā mērā, lai paredzētu melnās mākslas prakses sekas. Tā sākās lielā Tolteku pārceļošana. Baltais Imperators un viņa atbalstītāji veda savus cilvēkus uz Ēģiptes ziemeļiem, kā arī uz rietumiem - uz Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas zemēm, cenšoties glābt savu tautu no nākotnes katastrofām.
   Tik liela bija melno Tolteku vara pār dabas spēkiem un tik maza viņu sapratne par visa dzīvā savstarpējo saistību, ka ļoti drīz zemes spēku disbalans sasniedza tādu vērienu, ka dabas kataklizmas nelika ilgi gaidīt.
   Pirmā lielā katastrofa notika apmēram pirms 800 000 gadiem pirms Kr.dz. Zemestrīces un cunami pārvērta veselu kontinentu salu grupās un iznīcināja Zelta Vārtu Pilsētu kopā ar Melno Imperatoru un viņa magiem. Uz kādu laiku šis brīdinājums kalpoja par labu mācību, bet pavisam drīz alkatība uzvarēja atkal un apmēram pirms 200 000 gadiem līdz Kr.dz., otra milzīgā kataklizma aprija Atlantīdas paliekas, atstājot aiz sevis divas lielas salas - Daithu un Rutu. 
   Šoreiz brīdinājums noturēja magus ne tik ilgi. Uz Rutas dzīvojošie Tolteki ieslīga melnajā mākslā, dēļ kā arī izsauca kārtējo kataklizmu apmēram pirms 75 000 g. līdz Kr.dz. Daithu un Ruta tika izpostītas, bet no dzelmes radās liela sala, kas kļuva zināma kā Poseidona. 9564 gadā pirms Kr.dz., Poseidonu sasniedza tāds pats liktenis, kā priekštečiem - gigantiski viļņi, ko izsauca nikni vulkāniski izvirdumi, aprija to uz visiem laikiem. Atlantīda un tās melnie magi tika uz visiem laikiem noslaucīti no zemes virsmas. 
   Ilgu laiku izdzīvojušie Atlantīdas iedzīvotāji klīda pa jaunām zemēm, kas radās kataklizmu seku rezultātā, kas izpostīja Atlantīdu.
   Kopumā pārceļotājiem, kurus vadīja savi karaļi un Tolteki-priesteri, gāja samērā grūti. Bet dažiem tomēr izdevās atrast jaunu dzimteni, kur viņiem izdevās apmesties un pat uzplaukt kādu laiku. Starp viņiem ir vērts pieminēt ēģiptiešu dinastijas, haldiešus, persiešus, akādiešus, tibetiešus. Daudz mazāk ir zināmas nelielas grupas, kas izkaisījās pa Eiropu, Āziju un Āfriku.
   Šīs grāmatas uzdevumā neietilpst sīks visu šo grupu vēstures izklāsts, tās tika pieminētas tikai tāpēc, lai parādītu, kādā veidā Tolteki tapa izkaisīti pa visu pasauli. Arī šodien, jebkurā pasaules punktā var sastapt viņu mantiniekus. Tieši pateicoties tādai izkliedētībai, dažas Tolteku līnijas spēja izdzīvot nākamos gadsimtus.
   Drīzumā daudzas novājinātas grupas zaudēja savus karaļus un Toltekus-priesterus karos vai dēļ dabiskiem apstākļiem. Paliekot bez redzošajiem, ļaudis sāka krist barbariskā nezināšanā. Tāds pats liktenis piemeklēja arī lielākas grupas, arī tās ar laiku izdzima. 
   Pareizi apmācīto redzošo skaits ātri samazinājās, jo atrast piemērotu pārmantotāju kļuva arvien grūtāk un grūtāk. Bez tam, līdz ar racionālā saprāta attīstību atavistiskās redzošo spējas sāka atmirt. Tomēr racionālās domāšanas izmantošana bija gluži vienkārši nepieciešama, lai saprastu abstrakto, izprastu zināšanas par matēriju un divējādības spēkus.
   Ap Poseidonas bojāejas laiku pasaulē palika tikai sauja redzošo kopš dzimšanas, un viņu skaits turpināja samazināties. Bet viņu pārmantotāji, lai arī bija apveltīti ar izcilām zināšanām un spējām, vairs nebija redzošie. 
   Redzošo trūkums radīja nopietnu regresu. Tiecoties atkal iegūt savu priekšteču spējas, Tolteki izmantoja savas ārstniecisko augu zināšanas un narkotiskas vielas, lai redzētu. Narkotikas savu funkciju izpildīja, bet cena bija pārāk augsta: fiziskajam ķermenim un smadzenēm nodarītais postījums pārsniedza labumu, ko tas deva. Bet Toltekiem nebija citu instrumentu, lai redzētu, tāpēc viņi turpināja savus izmisīgos eksperimentus, neskatoties uz daudzajām nāvēm un biežajiem vājprāta gadījumiem.
   Tie laiki, tumšie un bargie, lika Toltekiem sadurties vaigu pret vaigu ar fiziskās dzīves cietsirdīgajiem apstākļiem. Neizbēgamās racionālā saprāta attīstības smagās sekas, nevarēja neaizskart Toltekus. Tomēr, lai arī Tolteki zaudēja savas atavistiskās spējas, viņiem pirmo reizi radās iespēja izzināt, kas tad īsti bija šīs spējas un kā tās darbojās praksē. 
   Daudz vēlāk Tolteki redzēja, cik ļoti vērtīga bija šo bargo laiku velte, jo tieši šajā nebeidzamo cīņu un smago zaudējumu periodā, viņi spēja ieskatīties dziļāk sevī un atrada tur spējas, par kuru eksistenci pat nenojauta. To neapzinoties, Tolteki tālu izauga savā attīstībā, un bez visa pārējā, noteica vienu no Tolteku Ceļa postulātiem, bet tiešāk to, ka kareivis dzīvo ar izaicinājumu.
   Ar laiku Tolteki daudz uzmanīgāk un izvēlīgāk sāka attiekties pret narkotiku izmantošanu, šajā sfērā viņu zināšanas auga. Neveiksmju un nāves gadījumu skaits samazinājās, bet redzošo skaits pieauga. Bet tajā laikā Tolteki sadūrās ar cita veida problēmu. Šī problēma bija tik nemanāma, ka tai neviens nepievērsa uzmanību, kamēr nekļuva par vēlu.
   Tolteku apmātība pēc vēlmes redzēt sasniedza tādu pakāpi, ka redzēšana viņiem kļuva svarīgāka par zināšanām. Dēļ šīs apmātības viņu zināšanu skaidrību nomainīja tā pati augstprātība un pašpārliecība, kas noveda pie bojāejas Atlantīdas magus. Melnā māksla atkal pacēla savu kroplīgo galvu, un pāri palikušie Tolteki krita par maģijas upuriem. Tas bija periods, ko Karlos Kastaņeda aprakstīja savās grāmatās ka Seno Redzošo ēru.
   Izmantojot savu atkal iegūto prasmi redzēt, Senie Redzošie sāka atjaunot aizmirstās prakses, un drīz vien savu iepriekšējo vietu ieņēma rituāli un vārdojumi, ko izstrādāja Atlantīdas magi.
   Rituāli ļāva Senajiem Redzošajiem manipulēt ar savu apziņu, lai sasniegtu to, ko mēs šodien dēvējam par izmainītajiem apziņas stāvokļiem. Izmantojot tādus rituālus un ieejot izmainītos apziņas stāvokļos, Senie Redzošie uzzināja ārkārtīgi daudz ne tikai par cilvēku, bet arī par citām, kā organiskām tā neorganiskām dzīves formām, kas apdzīvo šo planētu kopā ar cilvēku. Līdzīgi saviem priekštečiem, atlantiem, Senie Redzošie prasmīgi ievāca faktus un uzkrāja informāciju, bet viņu pašu svarīguma izjūta bija tik liela, ka viņi deva priekšroku izmantot šīs zināšanas, lai manipulētu ar visiem un visu.
   Šajā Tolteku vēstures periodā Senie Redzošie atkal sāka apvienoties ģildēs un klanos, kas līdzinājās tiem, kas eksistēja Atlantīdā. Šo ģildu varenība bija tik liela, ka zem to ietekmes nokļuva tautu līderi, lai būtu tie karaļi vai imperatori. Šis process notika vienādi visos pasaules nostūros, kur bija jūtama Tolteku klātbūtne.
   Jāatzīmē, ka Karlosa Kastaņedas minētā civilizācija Meksikas ielejā bija tikai viena no daudz vēlākām civilizācijām. Vēsturiski eksistēja tikai viena līnija, kas izmantoja Tolteka vārdu atklāti, bet kā jau tika minēts augstāk, visām pasaules senajām civilizācijām (atstājušajām Atlantīdu) ir sava Tolteku radniecība. Un tāpēc katras civilizācijas kodols bija redzošo-priesteru kasta, kuri tika uzaudzināti Tolteku tradīcijas garā. Tādējādi, dēļ mantojuma un tradīcijas kopīguma, un neskatoties uz daudzajiem gadsimtiem, kas atdala vienu civilizāciju no citas, Tolteku zināšanas attīstījās pēc vairāk vai mazāk identiska scenārija.
 
   Senie Redzošie valdīja ilgi, un visa laika garumā viņi turpināja iekrāt milzīgus informācijas apjomus par apziņas manipulāciju, bet iegūtās zināšanas pārsvarā izmantoja melnās mākslas attīstībā. Daudzie rituāli un maģiskie vārdojumi, kas saglabājušies līdz mūsdienām, ir tehniku sagrozītas versijas, ko vienā vai citā laikā izmantoja Senie Redzošie.
   Maģija uzplauka, un dažās civilizācijās Senie Redzošie saglabāja savu ietekmi līdz pat Kristus atnākšanai un Kristietības Baznīcas rašanās laikam, bet dažās vietās arī pat ilgāk. Tieši Seno Redzošo nelabvēlīgās darbības un centieni piespieda Kristietības Baznīcu uzsākt lielo pagānu vajāšanu. 
   Tomēr ne tikai Kristietības Baznīca noteica Seno Redzošo izzušanu. Pat līdz kristiešiem Senie Redzošie daļēji tika vajāti no dažādu iekarotāju puses. Jo, pat neskatoties uz to, ka Senie Redzošie bija tik pat vareni, kā viņu Atlantīdas priekšteči, viņu spējām bija viens nopietns trūkums, ar ko viņiem tā arī neizdevās tikt galā.
   Šis trūkums bija tajā, ka Senie Redzošie nepilnīgi attīstīja gribu, ar ko atlanti manipulēji ar neticamu veiklību. Cilvēcei Seno Redzošo neveiksme bija īsta svētība, jo, ja viņiem izdotos pakļaut gribas spēku, atkārtotos Atlantīdas nelaimes, bet uz saviem ienaidniekiem Senie Redzošie izgāztu savu zināšanu spēku.
   Tieši šis Seno Redzošo trūkums izglāba pasauli no vēl viena psihiskā kara un noveda pie pašu magu bojāejas. Lai cik spēcīgi arī nebūtu Seno Redzošo rituāli, to spēku izpausmei traucēja rituālu vērienīgums un nepraktiskums. Laika trūkums, lai izrunātu vārdojumu un veiktu rituālu, atstāja Senos Redzošos neaizsargātus, kad viņiem bija tieša sadursme ar pretinieku. 
   Tādos bargos laikos, un it īpaši periodā, kad tika vajāti pagāni no Kristīgās Baznīcas puses, daži tālredzīgi Tolteki pieņēma lēmumu pārtraukt savu novecojušo tradīciju un sāka pārvērtēt situāciju, kas notiek pasaulē. Tā sākās ēra, ko Karlos Kastaņeda nosauca par Jauno Redzošo ēru.
   Jaunie Redzošie skaidri apzinājās vērienīgo rituālu trūkumus. Bet daudz svarīgāk bija tas, ka viņi atzina mēģinājumu neauglīgumu kontrolēt un manipulēt ar apkārtējiem, redzēja pie kādām nesaskaņām noved tādi mēģinājumi. Šī sašķelšanās Tolteku tradīcijā bez šaubām bija visnozīmīgākais notikums visā Tolteku vēsturē. Tas bija patiešām pagrieziena mirklis Tolteku zināšanu attīstībā, pateicoties kam tika atrasta maģiskā atslēga, kas tika pazaudēta kopš Atlantīdas bojāejas laikiem.
   Kā jau tika minēts augstāk, Senie Redzošie bija apveltīti ar pietiekamām zināšanām un prasmēm, lai manipulētu ar savu upuru apziņu, ar ko viņi arī nodarbojās bez mazākajām šaubām. Tas fakts, ka apziņu var vadīt, ir ļoti svarīgs postulāts Tolteku zināšanās, kaut arī mūsdienu cilvēks skeptiski attiecas pret šo apgalvojumu. Telepātija un hipnoze ir paveikuši daudz, lai izkliedētu šo skepticismu, bet cilvēkiem ir grūti pieņemt domu, ka ar cilvēka apziņu var manipulēt bez paša līdzdalības. Tomēr tieši to prata darīt Senie Redzošie.
   Šodien Tolteki nepielieto neskaitāmās Seno Redzošo tehnikas, jo, lai arī šie instrumenti ir saglabājuši savu varenību, tomēr tie sevi ir izdzīvojuši. Bet, neskatoties uz to, ka Tolteki atteicās no šīs savas mantojuma daļas, Seno Redzošo tehnikas veido Tolteku zināšanu neatņemamu daļu, kalpo par tradīcijas daļu.
   Cits svarīgs fakts, ko vajag pieminēt, ir tas, ka pateicoties Tolteku tradīcijas specifikai, Tolteku zināšanas nekad nevar un nevarēs tikt nozaudētas. Tā vienmēr ir bijusi Tolteku stiprā puse, jo zināšanu uzkrāšanas process arī ir pamata instruments, ar kā palīdzību viņi iegūst savu spēku. Tomēr Senajiem Redzošajiem tā bija arī vājība, jo tieši šī Tolteku tradīcijas daļa kārdināja viņus atgriezties pie nepatīkamajām Atlantīdas magu praksēm. Savā augstprātīgajā godkārē Senie Redzošie mēģināja sasniegt to spēku, ko varēja izmantot personīgos mērķos, un, lai arī būtu pārspīlēti saukt viņus par ļaunumu, viņi biji pietiekami tuvu tam, lai nopelnītu tieši tādu ''titulu''. Lasīt turpinājumu
 
 
 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (30.03.16)
Skatījumu skaits: 652 | Atslēgvārdi: Tolteku tradīcija, Tolteku vēsture, Tolteku izcelsme
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]