Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Kareivja noskaņojums (T.Marezs)



 


JA KAREIVIM IR VAJADZĪGS MIERINĀJUMS, VIŅŠ VIENKĀRŠI IZVĒLĒSIES KĀDU VAI KAUT KO, LAI BŪTU TAS DRAUGS, SUNS VAI KALNS, UN IZTEIKS SAVAS APSLĒPTĀS JŪTAS. KAREIVIM NAV NOZĪMES, VAI VIŅŠ IEGŪS ATBILDI, VAI VIŅU IZDZIRDĒS, JO VIŅŠ NEMEKLĒ NE SAPRATNI, NE PALĪDZĪBU - IZSAKOT SAVAS JŪTAS, VIŅŠ VIENKĀRŠI ATBRĪVOJAS NO SAVU CĪŅU LIEKĀS SPRIEDZES.

   Kad skolnieks ir izpildījis apjomīgu savas dzīves pārskatīšanu, un ir sasniedzis nozīmīgu skaidrības līmeni, viņa sagatavošanā pienāk tāda stadija, kā laikā viņam notiek garastāvokļa spontāna maiņa. Tādas garastāvokļa izmaiņas, atkarībā no indivīda, var būt vai nu skaidri redzamas priekš viņa paša, vai gandrīz nemanāmas. Pat, ja no sākuma pats indivīds to neievēro, tomēr cilvēki, kuri ir viņam apkārt redz noteiktas izmaiņas viņa pieejā pret dzīvi. Tomēr tādas garastāvokļa izmaiņas, neatkarīgi no tā, vai to ievēro pats skolnieks vai nē, vienmēr ļoti dziļi ietekmē viņa dzīvi kopumā.
   Šīs garastāvokļa izmaiņas notiek tāpēc, ka skolnieks sāk savu dzīvi redzēt tādu, kāda tā ir patiesībā. Lēni, bet pareizi skolnieks sāk saprast, ka viņš - nav savas dzimšanas apstākļu vai dzīves apstākļu upuris, bet otrādi, viņš var un viņam ir jānes atbildība par to, kāds viņš ir, un par to, kam ir vieta viņa dzīvē. Kad skolnieks to saprot, viņš pilnīgi neapzināti iniciē pārveidošanās procesu, neskatoties uz to, vai viņš zin par šo procesu vai nē. Lai arī no sākuma šīs izmaiņas vienmēr ir nelielas, drīzumā tās sāk strauji pieaugt, radot rezultātus, kas ātri aug gan skaitā, gan nozīmīgumā.
   Tā kā skolnieks ļoti reti apzinās, ka ir iniciējis pārveidošanās procesu, tad viņš vienkārši jūt, ka viņam ir jāizmaina savu iepriekšējo darbību veidu. Vairs nejūtoties komforti savā iepriekšējā pasaulē, skolnieks sāk redzēt tās savas puses, par kurām viņš nekad agrāk nav aizdomājies, bet kas, kā viņam tagad kļūst skaidrs, ir jāpārvērtē attiecībā uz to, vai tās nav nevēlamas priekš viņa labklājības un veselības - fiziskās, prāta, emocionālās vai garīgās. Tad skolnieks sāk strādāt ar šīm savām pusēm, izmantojot nedarīšanas tehniku, soli aiz soļa, kamēr reiz viņš neapzināsies, ka ir pārkāpis neredzamo slieksni, kur skolniekam vairs nav ne mazākās vēlmes atgriezties savā iepriekšējā pasaulē.
   Agru vai vēlu katram skolniekam ir jāizskata, un sekojoši no jauna jānovērtē divas cilvēka raksturīgās īpašības - žēlums pret sevi un sava svarīguma sajūta. Būtībā šīs divas iezīmes ir līdzīgas, jo ir pretpoli vai ir viena spēka divas izpausmes, bet tiešāk, egoisma. Bez tam, var izsekot, ka cilvēka dzīvē katrai rakstura iezīmei, ko var klasificēt kā sliktu īpašību vai trūkumu, ir sākums vai nu žēlumā pret sevi vai savā pārākuma izjūtā. Šīs raksturīgās iezīmes veido pašu pamatu uz kā tiek veidots vispārpieņemts cilvēcisks uzskats par pasauli, un tāpēc tie ir divi galvenie faktori, kas rada sociālās nosacītības attīstību.

VISAS SABIEDRĪBAS KODOLS IR SPĒKS, KO CILVĒKS IR IECĒLIS SAVAS GALVENĀS DIEVĪBAS RANGĀ, - EGOISMS. ZEM ŠĪS SKAUDĪGĀS DIEVĪBAS IETEKMES, CILVĒKS IR SPIESTS UZTVERT APKĀRTĒJO PASAULI VIENĪGI GALĒJI SADALĪTĀS KATEGORIJĀS; LIELĀKĀ DAĻA VIŅA DOMAS VIENMĒR IR KONCENTRĒTAS UZ TĒMU ''ES - TE, BET PASAULE - TUR''.

   Egoisms ir viens no visiztukšojošākiem spēkiem, kas darbojas cilvēka dzīvē, jo zem tā ietekmes cilvēki vienmēr vai nu jūtas kā upuri, vai ļoti svarīgi. Sekojoši, mums ir ļoti svarīgi izskatīt šo jēdzienu visrūpīgākā veidā, jo egoisms - ir mūs kropļojošs spēks, un turklāt ārēji tas nebūt nav tāds, kāds ir patiesībā. Lai arī egoisms izpaužas kā žēlums pret sevi vai kā sava svarīguma sajūta, šīs divas pamat-izpausmes var izpausties un patiešām izpaužas zem dažādu vaigu miriādēm. Tāpēc nav iespējams sastādīt to sarakstu un apspriest tās visas, bet, ja mēs parādīsim kādā veidā izpaužas egoisms, tad jebkurš indivīds, kuram ir nopietna vēlme iet pa Kareivja Ceļu, varēs tikt skaidrībā patstāvīgi ar to, kādā veidā šis spēks izpaužas viņa dzīvē. Saistībā ar to, ir svarīgi saprast, ka neviens cilvēks nav brīvs no egoisma, jo šis spēks - ir fiziskās eksistences neatņemama sastāvdaļa.

EGOISMS - IR TONĀLA SALAS NEATŅEMAMA IEZĪME, TĀPĒC TO NAV IESPĒJAMS IZRAUT AR SAKNĒM - TO VAR TIKAI PĀRVEIDOT TAJĀ PAR KO TAM JĀBŪT, UN JĀNOVIETO UZ SALAS ĪSTAJĀ VIETĀ.

   Augstāk minētais aforisms kalpo tam, lai atgādinātu skolniekam par to, ka visam mūsu dzīvē ir sava nozīme. Lai arī mūsu īpašību nozīme no sākuma var būt neskaidra, tomēr, mēs nevar atbrīvoties no kaut kā, kas ir mūsu tonāla salas daļa. Ir ļoti svarīgi saprast, ka mēs varam uzskatīt, ka nav labi būt egoistiskam, un pat nesapratnē noliegt, ka mēs tādi neesam, bet panākt sasniegumus uz Kareivja Ceļa var tikai apgūstot absolūta godīguma pozīciju. Sakarā ar to, lasītājam ir vēlams vēlreiz izlasīt to mācības daļu, kas attiecas uz trūkumiem un sliktajām īpašībām.
   Bet tagad izskatīsim katru no šo divu egoismu izteiksmes veidiem atsevišķi un redzēsim, pirmkārt, kā tam ir tendence mūs kropļot, un, otrkārt, kā mēs varam to pārveidot. Saistībā ar to es prasu lasītājiem visas šīs mācības lasīšanas laikā neaizmirst par sekojošo aforismu:

KAREIVJA TRŪKUMI - IR VIŅA BIĻETE UZ BRĪVĪBU.

   Milzīga daļa cilvēku cieš no personīgās svarīguma sajūtas, neapzinoties to, jo viņi ir tendēti personificēt savu svarīguma sajūtu ar iedomību. Tomēr iedomība - ir tikai viena no personīgās svarīguma sajūtas izpausmēm, un, laikam jau, vismazāk kaitīgākā visu starpā, jo to ir vieglāk atrast un ar to ir vieglāk strādāt. Personīgās svarīguma sajūtas visu aspektu galvenais iemesls - ir personīgās nepilnvērtības sajūta. Katrs cilvēks, kurš darbojas pavēlnieciskā manierē, jūtas nepilnvērtīgs vienā vai citā veidā. Izskatīsim divus piemērus, lai redzētu kā tas notiek.
   Džeina - precēta sieviete un trīs bērnu māte. Lai arī viņas vīrs un bērni izskatās apmierināti un laimīgi, Džeinu patstāvīgi moka bailes par to, ka viņa ir slikta sieva un māte. Skatoties uz apkārtējiem un klausoties tajā, ko viņai saka draudzenes, Džeina var redzēt, ka citas sievietes dara priekš sava vīra un bērniem to, ko nedara viņa. Salīdzinot savu dzīvi ar šo sieviešu dzīvi, Džeina var redzēt, ka viņa daudz ko dara savādāk, nekā citas sievietes. Nepārliecināta par to, ka viņa tiek galā ar sievas un mātes lomu ne sliktāk par citām sievietēm, Džeina jūtas zināmā mērā vainīga, jo viņa visu nedara tā, kā citas sievietes. Rezultātā viņa izmanto katru iespēju, lai pārliecinātu savas draudzenes un paziņas, ka viņa tiek galā ar saviem pienākumiem daudz labāk, kā citas sievietes. Turklāt viņa nekad nepalaiž garām iespēju norādīt viņām, ko viņas dara nepareizi. Īsāk sakot, viņa rada iespaidu kā par sievieti, kura ļoti mīl komandēt un nevar nevienu likt mierā.
   Tomēr saprotiet, ka dvēseles dziļumos Džeina nepavisam nav pārliecināta, ka viņa labi tiek galā ar sievas un mātes lomu, un tieši šī iemesla dēļ, viņa tiecas radīt iespaidu, ka viņa ir ļoti laba sieva un māte. Būtībā, ar tādu savu darbību palīdzību Džeina patstāvīgi cenšas no apkārtējiem iegūt tam apstiprinājumu, mēģinot piespiest katru atzīt viņas vērtību - kā sievas un mātes. Tā kā Džeina uzskata sevi sliktāku par citām sievietēm, tad viņai nav citas izejas, kā sevi skarbi aizstāvēt no jebkādas kritikas un uzvesties vīzdegunīgi katru reizi, kad viņa uzskata, ka viņas kā sievas un mātes vērtība tiek apšaubīta. Sekojoši, reālā Džeinas problēma ir tāda, ka viņa uzskata sevi par sliktāku salīdzinot ar citām sievietēm, jo viņa neatzīst savu personīgo individuālo vērtību. Rezultātā Džeinu pārņem pašas bailes un šaubas par to, ka viņa ir slikta sieva un māte, un mēģinot sajusties par labu māti un sievu, viņa kļūst arvien asāka, valdonīgāka un dzēlīgāka. Pat to neapzinoties Džeina nododas personīgā svarīguma sajūtai.
   Ja Džeina aizdomātos par to, ka, iespējams, viņas vīrs viņu apprecēja tieši tāpēc, ka viņa nelīdzinās citām sievietēm, un, ka, iespējams, ka viņa ir brīnišķīga savu bērnu māte, tad viņa redzētu sevi savu attiecību kontekstā ar vīru un bērniem, tā vietā, lai salīdzinātu sevi ar citām sievietēm. Lieta tāda, ka mums uz sevi vienmēr vajag skatīties objektīvi, lai redzētu savas individuālās vērtīgās īpašības, nevis salīdzināt sevi ar citiem, izmantojot kā labo īpašību un talantu etalonu citus cilvēkus.
   Džeinas vīrs viņu apprecēja tieši tādu kāda viņa ir, un, ja Džeinai ir aizdomas, ka viņas vīrs vairs nav apmierināts ar to, kā viņa dara zināmas lietas, tad viņai vajadzētu viņam par to pajautāt, nevis lemt viņa vietā, ka viņš, laikam jau, ir neapmierināts, ka viņa nedara priekš viņa visu to, ko dara citas sievas priekš saviem vīriem. Tas pats attiecas arī uz viņas bērniem. Ja Džeina aizdomātos, ka visdrīzāk viņas bērni ir apmierināti ar viņu kā ar māti, tad viņa pārstātu justies vainīga, ka nedara priekš viņiem visu to, ko dara citas sievietes priekš saviem bērniem. Vārdu sakot, Džeinai ir jāiemācās sevi pieņemt tādu, kāda viņa ir, izejot no savas individuālās vērtības, un viņai ir jānotic, ka viņas vīrs un bērni mīl viņu tieši tādu, kāda viņa ir. Ja Džeina to spēs, viņai nebūs pamata uzskatīt sevi par sliktāku, salīdzinot ar citām sievietēm, un rezultātā viņa pārstās būt tik asa un piekasīga.
   Bet tagad izskatīsim piemēru par Malkholmu, juridiskās firmas priekšnieku. Malkholms ieguva savu amatu pateicoties ilga un lieliska darba gadiem firmā. Pēdējo gadu laikā darbam firmā tika pieņemti divi talantīgi, jauni juristi, kuru kvalifikācija bija augstāka nekā Malkholmam, un lai arī Malkholmam patika šie divi cilvēki, un viņš viņus cienīja, tomēr, salīdzinot sevi ar viņiem, viņš nejutās pietiekami kompetents, jo viņa paša kvalifikācija neatbilda viņu kvalifikācijas līmenim. Šī problēma negaidot padziļinājās, kad Malkoholmu iecēla par firmas vadītāju. Uzskatot, ka viņš nav pelnījis šo amatu, jo jaunie juristi bija augstāk kvalificēti un talantīgāki, nekā viņš, Malkholms kļuva neciešami agresīvs un vīzdegunīgs.
   Tā vietā, lai atzītu savu personīgo vērtību, Malkholms, tāpat kā Džeina, nokļuva sevis salīdzināšanas ar citiem slazdā, sākot sevi salīdzināt ar diviem jauniem juristiem. Turklāt Malkholms var redzēt tikai savus personīgos trūkumus, un tā kā viņš nespēj sevi pieņemt tādu, kāds viņš ir, tad viņš nododas sava svarīguma sajūtai. Sajūtot apdraudējumu savai autoritātei attiecībā uz visu, ko dara vai runā šie divi jaunie juristi, Malkholms tagad uzvedas kā ļoti augstprātīgs, patmīlīgs un, noraidošs jebkuru kritiku attiecībā uz sevi, cilvēks. Atkal jau, lai atrisinātu savu problēmu, Malkholmam ir jānotic tam, ka viņu iecēla par firmas vadītāju, jo viņš ir pelnījis šo amatu, un tāpēc viņš pilnībā atbilst šim amatam.
   Bet tagad izskatīsim divus piemērus, kur cilvēki nododas žēluma sajūtai pret sevi. Saistībā ar to ir svarīgi pieminēt, ka, lai cik tas dīvaini arī varētu likties, visi sevis žēlošanas akti balstās uz personīgo pārākuma sajūtu. Cilvēki, kuri paši sevi žēlo, vienmēr uzskata, ka ar viņiem rīkojas netaisni, un tāpēc dzīve pret viņiem ir netaisna vienā vai citā ziņā. Šie cilvēki ir tā saucamie ''upuri'', bet ne tāpēc, ka viņi patiešām ir upuri, bet tāpēc, ka viņi izdarīja izvēli skatīties uz sevi kā uz upuriem.
   Jauns cilvēks Henrijs cieš no milzīgas vainas sajūtas. Henrija problēma radās drīz pēc tam, kad viņš atvēra personīgo biznesu. Tajā laikā biznesa atvēršanai viņam nebija pietiekami naudas, un tāpēc viņš to aizņēmās no savas mātes. Henrija māte, neminstinoties aizdeva visus savus ietaupījumus, bet notika tā, ka bizness neizdevās un pēc dažiem mēnešiem viņš izputēja. Jūtoties kā nožēlojams neveiksminieks, un zinot, ka viņš ir slikti ietekmējis mātes finansiālo stāvokli, Henrijs nodevās savām bēdām tādā pakāpē, ka zaudēja jebkādu ticību dzīvei. Dziļi nelaimīgs un patstāvīgi pārmetošs sev savā muļķībā, viņš tagad dzīvo sīkā dzīvoklī kopā ar māti, un abi divi viņi strādā no rīta līdz vakaram zemi apmaksātos darbos.
   Diez vai kāds ar ko viņš parunātu un, kurš uzklausītu viņa stāstu, nojautīs, ka viņš cieš no žēluma pret sevi. Tieši otrādi, klausoties, kā viņš sevi rāj par muļķību un neprasmi vadīt, jebkurš cilvēks visdrīzāk gūs iespaidu, ka Henrijs ir jauns cilvēks, pilns nožēlas, kurš ir kļuvis pieticīgs savas dzīves pieredzes rezultātā. Tomēr šāds iespaids ir visai tāls no patiesības, jo patiesībā Henrijs nav kļuvis pieticīgs. Viņa nožēla - nebūt nav nožēla, bet kauns, ka viņam, Henrijam, nācās saskarties ar tādu pazemojumu. Lai noslēptu savu kaunu, Henrijs izliekas nožēlas pilns un tādējādi pastāvīgi piespiež apkārtējos, tai skaitā arī mati, izjust pret viņu žēlumu.
   Pēc būtības, Henrijs vienmēr ir bijis augstprātīgs cilvēks un tāpēc nekad nebija aizdomājies par savām patiesajām labajām īpašībām, bet, otrādi, uzskatīja, ka viņš nekad nevar ciest neveiksmi, lai vai ko viņš darītu. Bet, kad Henrijs cieta neveiksmi, tad viņš uzvedās kā gļēvulis, un tā vietā lai paskatītos uz savām darbībām godīgi un objektīvi, kā vīrietim pienākas, viņš izdarīja izvēli iedzīt sevi stūrī, paslēpjoties zem nožēlas maskas. Ja Henrijs grib atrisināt savu problēmu, viņam vajag saprast, ka viņš var ciest neveiksmi, un, ja viņš patiešām nožēlo par to, ka ir iztērējis visus mātes ietaupījumus, tad tā vietā, lai vainotu sevi, viņam jāuzsāk kaut kas, lai atgrieztu naudu.
   Par otru piemēru žēlumā pret sevi izmantosim sievieti, vidējos gados, kuru sauc Suzanna, kura strādā pilnu darba dienu, pēc darba veic visus darbus pa māju, rūpējas par vīru un četriem bērniem. No malas Suzanna izskatās ļoti klusa un pieticīga personība - viņa vienmēr smaida un nekad nežēlojas uz savu milzīgo slodzi. Kad viņai uzdod jautājumus par viņas dzīvi, viņa vienmēr atbild, ka dzīve ir smaga, bet kopumā, viņai un viņas ģimenei nav par ko sūdzēties. Rezultātā visi domā, ka Suzannai ir jāstrādā, jo ar viņas vīra peļņu nepietiek ģimenei.
   Tomēr patiesībā Suzanna vienkārši labi spēlē viņas izvēlēto lomu, jo patiesībā viņai nav obligāti jāstrādā. Ar naudu, ko nopelna viņas vīrs pilnībā pietiek, lai viņi varētu dzīvot komfortā, lai arī varbūt pieticīgi. Lieta tāda, ka Suzanna nebūt nav pieticīga personība, un tāpēc viņai liekas nepaciešama doma par to, ka viņiem jādzīvo pieticīga dzīve, jo priekš viņas tāda dzīve ir tas pats, kas nabadzība. Uzskatot, ka dzīve pret viņu ir netaisna, jo viņai nepaveicās ar to, ka viņa apprecējās ar cilvēku, kurš nopelna pārāk maz, Suzanna izdarīja izvēli kļūt par mocekli. Strādājot visu dienu, bet pēc tam mājās gatavojot ēst, nodarbojoties ar tīrīšanu un trauku mazgāšanu, Suzannai sanāk izsaukt lielu sajūsmu un līdzjūtību no apkārtējiem. Spēlējot mocekles lomu, Suzanna var attaisnot žēluma sajūtu pret sevi un tādējādi būt apmierināta ar savu dzīvi.
   Ja Suzanna vēlas atrisināt savu problēmu, viņai ir jānotic, ka viņai ir tieši tāds vīrs, kāds viņai ir vajadzīgs, un viņas dzīves apstākļi ir tieši tādi, kādiem tiem jābūt. Būtībā, nav nekā slikta tajā, ka viņa grib pacelt savas ģimenes dzīves līmeni, ja vien, to darot, viņa pārstās uzskatīt, ka dzīve pret viņu ir netaisna, un pārstās spēlēt mocekles lomu.
   Ir svarīgi saprast, ka, lai arī no šiem piemēriem var likties, ka cilvēki nododas tikai vienam egoisma aspektam, tas ir, vai nu sava svarīguma sajūtai vai žēlumam pret sevi, tomēr patiesībā tas tā nav. Katrā piemērā mēs priekš skaidrības izskatām tikai vienu egoisma aspektu. Realitātē mēdz būt tā, ka cilvēkiem ir tieksme pāriet no savas svarīguma sajūtas uz žēlumu pret sevi un otrādi, atkarībā no dzīves apstākļiem. Tā pamat iemesls - nevienlīdzības sajūta.
   Cilvēki, kā likums, neapzinās to, ka viss mūsu dzīvē, tāds kāds tas ir - ir ideāls, tas ir ideāls zem mūsu liktens leņķa katrā atsevišķā dzīvē, ieskaitot esošo dzīvi. Citiem vārdiem sakot, viss, kas ir uz mūsu tonāla salas, un visi mūsu izaicinājumi ir ideāli priekš mums kā priekš indivīdiem. Bet, protams, kas ir ideāls priekš viena indivīda, nebūt var nebūt tāds priekš cita, jo katram cilvēkam taču ir savs liktenis. Tomēr mūsu fiziskais ķermenis, emocionālā struktūra, prāta spējas, un arī mūsu talanti, trūkumi un dzīves apstākļi - visam tam ir sava nozīme mūsu dzīvē. Vienkārši esot par tādiem, kādi mēs esam - visiem mums piemīt nepieciešamie instrumenti, lai gūtu savā dzīvē pilnīgu veiksmi saskaņā ar personīgo individuālo likteni.
   Mūsu vienīgais dzīves pienākums - iemācīties sevi pieņemt tādus, kādi mēs esam. Kad mēs pieņemam savus trūkums kā izaicinājumus, kas mums ir jāpārvar, mums ir jāizmanto savi talanti, lai pārveidotu šos trūkumus spēka veltēs. Ja mēs to darām, tad spēks plūst pie mums, un rezultātā mēs atklājam, ka patiesībā tieši mūsu trūkumi, galu galā ved mūs uz brīvību. Tomēr cilvēks vienmēr tic, ka viņam ir jābūt kaut kādam savādākam, ne tādam, kāds viņš ir, un, ka viņš nevar būt laimīgs, kamēr viņa dzīve nekļūs citāda - šī ticība ir cilvēces eksistences īsts posts.
   Pasaulē ir pavisam maz cilvēku, kuri godīgi var sevi pieņemt tādus, kādi viņi ir. Tā vietā, lai to darītu, cilvēki mūžīgi salīdzina sevi ar apkārtējiem, nekad neapzinoties, ka viņi nelīdzinās viņam, jo viņiem ir cits liktenis. Rezultātā tādi cilvēki tiecas kļūt tādi, kādiem, pēc viņu domām, viņiem jābūt. Tas pats attiecas arī uz to cilvēku dzīvēm, un beigās, tā vietā lai pacenstos plūst kopā ar spēkiem, kuri nosaka viņa dzīves kursu, cilvēki sāk cīnīties ar šiem spēkiem.
   Nav nekā slikta tajā, ka cilvēks vēlas izmainīt sevi vai savu dzīvi, ja vien viņš to dara saskaņā ar izaicinājumiem, kas ir viņa dzīvē, nevis cenšas no tiem izvairīties. Citiem vārdiem sakot, mums ir jāskatās uz saviem izaicinājumiem kā uz savu biļeti uz brīvību, bet tiešāk: drošsirdīgi jāsatiek un tos jāpārvar, tā vietā, lai censtos izbēgt no saviem izaicinājumiem, uzskatot, ka tas mūs novedīs pie brīvības.
   Visu izpausmju galvenais iemesls, kas saistīts ar personīgo svarīguma sajūtu un žēlumu pret sevi, ir tajā, ka cilvēkiem, kā likums pietrūkst nepieciešamā pazemība, kas vajadzīga, lai pieņemtu sevi un savus dzīves apstākļus tādus, kādi tie ir. Sekojoši cilvēki ir pārņemti ar to, ka cenšas sevi izmainīt, lai kļūtu par tādiem, kādiem viņiem nekad nav lemts kļūt, un viņi izmisīgi cenšas izmainīt savu dzīvi, cenšoties izvairīties no saviem izaicinājumiem. Cilvēki nevar iegūt nepieciešamo pazemību, jo viņi tic nevienlīdzības idejai.
   Tā vietā, lai paskatītos apkārt un atzītu, ka katram cilvēkam ir savs individuāls liktenis un izaicinājumi, cilvēks izdara izvēli salīdzināt sevi ar citiem un domāt, ka viņš ir vai nu labāks, vai sliktāks par viņiem. Tomēr, lielākoties, katra indivīda liktenis ir unikāls, un tāpēc nav sliktāks vai labāks par kāda cita cilvēka likteni. Analoģiski, mūsu izaicinājumi nav vieglāki vai nav grūtāki par cita cilvēka izaicinājumiem, jo tas, kas var būt viegli priekš viena indivīda, var būt ārkārtīgi grūti citam. Ir muļķīgi uzskatīt, ka būt neglītai - ir daudz grūtāks izaicinājums, nekā būt skaistai, vai arī, ka būt bagātam ir vieglāks izaicinājums, nekā būt nabagam.

IZAICINĀJUMI IR UNIKĀLI PRIEKŠ KATRA INDIVĪDA. CIK GRŪTS VAI VIEGLS IZAICINĀJUMS, IR ATKARĪGS NO SPĒKA LĪMEŅA, KAS IETILPST ŠAJĀ IZAICINĀJUMĀ. LAI PĀRVARĒTU VIEGLUS IZAICINĀJUMUS, NEPRASĀS LIELI PŪLIŅI, UN TĀPĒC TIE NES SKOPUS AUGĻUS. BET, LAI PĀRVARĒTU LIELUS IZAICINĀJUMS IR VAJADZĪGI MILZĪGI PŪLIŅI, UN, TRENĒJOT SAVU GRIBU, LAI TOS PĀRVARĒTU, MĒS IEGŪSTAM LIELISKAS SPĒKA VELTES.

   Lielākoties, jebkurš izaicinājums - ir spēka velte no dzīves, kas domāta tieši mums, bet, lai iegūtu šo velti, mums ir jāpārvar šie izaicinājumi. Tādējādi - vēlēties dzīvot citādāku dzīvi - ir neprātīga vēlēšanās. Ja mēs gribam būt pa īstam laimīgi un sasniegt dzīvē panākumus, mums ir jāiemācās pieņemt sevi tādus kādi mēs esam, un jāpieņem savi izaicinājumi drošsirdīgi un godīgi, tā vietā, lai dzītu sevi stūrī, nododoties savai svarīguma sajūtai vai žēlumam pret sevi. Saistībā ar to mēs atkal īsi skarsim sapņotāja koncepciju, lai saprastu vēl vienu faktoru, kas guļ egoisma pamatā.
   Lai arī priekš sapņotāja koncepcijas saprašanas nav pietiekami izklāstīta šī mācības daļa, tomēr, priekš lasītāja ir jābūt pilnīgi skaidram, ka sapņotājs - būtībā ir mūsu patiesais iekšējais ''es''. Tādējādi tieši sapņotājs iemiesojas nosapņotā formā, jeb sociālajā personībā, fiziskajā eksistencē. Savā personīgajā apzinātības līmenī sapņotājs pilnībā saprot savu sūtību, tāpēc viņš plāno katra iemiesojuma katru detaļu, pirms iemiesoties fiziskā eksistencē. To viņš dara tāpēc, lai iegūtu maksimālu labumu no katras reinkarnācijas saskaņā ar savu sūtību. Sekojoši, dzīve fiziskā eksistencē faktiski ir noteikta saskaņā ar sūtību, un tieši dēļ šī iemesla tiek apgalvots, ka neviens cilvēks nevar izvairīties no savas sūtības.
   Problēma tāda, ka, pirmkārt, cilvēks sevi pagaidām nezin kā sapņotāju, otrkārt, ka dzimšanas brīdī notiek pilnīga apzinātības aptumšošanās, dēļ kā būtne, kura iemiesojās, nevar atcerēties, kāpēc piedzima un ko liktenis viņam ir noteicis. Skaidrojums, kāpēc tam tā ir jābūt, daudzkārt pārsniedz šīs mācības robežas, tāpēc, pagaidām pietiks pateikt, ka tā to ir noteicis spēks.
   Bet tā kā cilvēks nezin sevi kā sapņotāju, viņš nikni pretojas idejai, ka viņa dzīve uz Zemes ir iepriekš noteikta. Viņam vienmēr rodas jautājums :''Ja mana dzīve ir iepriekš noteikta, un es nevaru izvairīties no sūtības, tad kāds labums, lai kaut ko darītu?'' Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša. Pirmkārt, ja patiesi ir tas, ka jūs - ir jūsu sapņotājs un, ka jūs esiet atnācis dzīvot šeit dēļ zināmas misijas, tad, nepārprotami, ir jēga pacensties atcerēties šo misiju un pēc tam to izpildīt, tā vietā, lai cīnītos ar spēkiem, ko jūs paši aktivizējāt pirms sava iemiesojama. Vai arī, ja jūs nevariet atzīt sapņotāja koncepciju, tad, protams, ir daudz vairāk jēgas tajā, lai izmantotu izaicinājumus, kas ir pārsvarā jūsu apstākļos, lai paaugstinātu savas dzīves kvalitāti, tā vietā, lai cīnītos bezjēdzīgā cīņā.
   Parasts cilvēks nekad neskatās uz savu dzīvi tādā veidā, un rezultātā viņš iet pa dzīvi ar kļūdīgu ticību par to, ka viņš kontrolē savu dzīvi, un tāpēc viņam piemīt izvēles brīvība. Tomēr, atzīst viņš sapņotāja koncepciju vai nē, lielākoties, jebkuram cilvēkam, kurš patiešām vēlas uzzināt, kas viņš ir un kāds ir viņa dzīves mērķis, ir jāatzīst, ka, pēc visa spriežot, eksistē spēki, kuri virza mūs visas mūsu dzīves garumā, kā arī nosaka ne tikai mūsu dzimšanas vietu, laiku un apstākļus, bet arī nāves. Būtībā, nebūt nav svarīgi, vai mēs izdarām savu izvēli uzskatīt šos spēkus par labo vai par ļaunumu, jo tie vienkārši ir, lai kas arī nenotiktu, neskatoties uz to, vai mums tas patīk vai nē.
   Tas, ka cilvēks dod priekšroku ignorēt šos spēkus un dogmatiski pieturas pie uzskata, ka viņa idejas un vēlmes ir priekš viņa paši labākie, - ir bēdīga viņa augstprātības liecība, kas izpaužas mēģinājumos pretoties dzīves procesiem. Savā augstprātībā un atklātā pretestībā pret dzīves procesu, cilvēks izdara izvēli uzcelt savas idejas līdz augstākās autoritātes līmenim, un, mēģinot pieturēties pie šīm idejām, viņš pamet visu, kas viņam ir, cīņai ar spēku, kuri kalpo tam, lai virzītu viņu visas dzīves garumā. Nav pārsteidzoši, ka tādas egoistiskas uzvedības rezultātā cilvēki, beigu beigās, vai nu top pārpildīti ar savu milzīgo svarīguma sajūtu, vai arī izdabā savam ego, noslīkstot žēluma pret sevi purvā.

   Izskatot egoisma problēmu, mēs atkal redzam, ka kareivja pieeja šai problēmai spēcīgi atšķiras no parasta cilvēka pieejas. Kareivis zin un atzīst, ka visam viņa dzīvē ir sava nozīme, tai skaitā arī egoisma spēkam. Tāpēc kareivis nemēģina noslēpt no sevis to, ka arī viņš ir pakļauts negatīvajai egoisma ietekmei. Tieši otrādi, kareivis cenšas atrast, kādā veidā viņš nokļūst zem šī spēka ietekmes. Zinot, ka viņš nevar nodoties ticībai par to, ka viņš ir upuris, kareivis netērē pa tukšo savu laiku, lai attaisnotu savas darbības, bet viņš vienkārši skatās uz tām objektīvi. Priekš tā ir vajadzīga nedarīšanas tehnikas pielietošana, jo parasta cilvēka darbību veids - ir patstāvīga tiekšanās attaisnot savas darbības, lai nejustos par sliktu cilvēku.
   No sākuma skolniekam ir ļoti grūti noskaidrot ar kādu ticamības pakāpi vai precizitāti kaut kam viņa dzīvē ir vieta. Vēl joprojām atrodoties sava pasaules skatījuma lamatās, skolnieks automātiski uztver visu šī skatījuma kontekstā, un rezultātā viņš atklāj, ka nodarbojas ar savu darbību attaisnošanu ar racionālo secinājumu palīdzību, pat neapzinoties to, ka viņš to dara. Tomēr tādā mērā, kādā viņš virzās uz priekšu savā pārskatīšanā un sasniedz zināmu skaidrības līmeni, viņš sāk redzēt savu dzīvi daudz objektīvāk. Pielietojot praksē nedarīšanas tehniku, skolnieks iegūst noturību, un, kad tas viss savukārt sāk ietekmēt viņa dzīvi, viņš iegūst pārliecību par sevi.
   Tādā mērā kādā šis process sāk iedarboties arvien manāmāk uz viņa dzīvi, skolnieks sāk izjust to spontāno garastāvokļa pārmaiņu, par ko mēs runājām augstāk. No sākuma tādas garastāvokļa izmaiņas ir ļoti līdzīgas svārstībām, jo skolnieks atklāj, ka viņš visu laiku svārstās turpu-šurpu starp savu iepriekšējo domāšanas veidu un jauno, kas formējas viņa sagatavošanās laikā. Vienu dienu viņš domā un jūt kā kareivis, bet uzreiz nākamā dienā, atkal ir nonācis tur no kā sāka. Tomēr tāda lietu kārtība ir sagatavošanās procesa neatņemama sastāvdaļa, un, ja skolnieks to saprot, tad tas viņā nerada pārlieku lielu satraukumu vai nomāktību, protams, pie nosacījuma, ka šis skolnieks nemuļķo pats sevi, izmantojot tādu lietu stāvokli kā attaisnojumu tam, lai neuzvestos nevainojami. Ja skolnieks nonāk pašā sākumā, tad viņš vēl joprojām ir atbildīgs par to, lai no jauna izsistu sev ceļu uz savu jauno apzinātības līmeni.
   Kad skolnieks iegūst nozīmīgu noturību, viņš, tā teikt, pārkāpj neredzamu slieksni, un no šī brīža stabilizējas savā jaunajā apzinātības līmenī. Faktiski skolnieks nobīdīja savu savākšanas punktu jaunā pozīcijā, to neapzinoties, un neapzinoties kā viņš to izdarīja. Šī pārvietošana nozīmē, ka savākšanas punkta fiksācija ir iznīcināta, un pie nosacījuma, ka skolnieks turpinās strādāt un pielikt nepieciešamos pūliņus, viņš nozīmīgi ies uz priekšu tajā, lai kļūtu par plūstošu kareivi.

LAI PĀRVIETOTU SAVĀKŠANAS PUNKTU, MUMS VAJAG, PIRMKĀRT, ZINĀT TO, KA VISS IR IESPĒJAMS, UN, OTRKĀRT, PERSONĪGAIS SPĒKS, KAS PIETIKS TAM, LAI TO IZDARĪTU - NEKAS CITS NAV NEPIECIEŠAMS.

   Personīgais spēks - ir atslēga uz visu, ko dara kareivis. Bez pietiekama personīgā spēka kareivis būtu tikpat bezpalīdzīgs, kā jebkurš cits cilvēks. Sekojoši, ir ārkārtīgi svarīgi, lai no pašas pirmās sagatavošanās dienas skolnieks sāktu taupīt un uzkrāt personīgo spēku. Saistībā ar to, nekad nevajag aizmirst par to, ka personīgais spēks ir uztveres produkts, nevis kaut kas mistisks vai paranormāls. Tādējādi, katrs atsevišķs sasniegums skolnieka sagatavošanā, lai būtu tā aforismu iegaumēšana, mācības koncepciju iemiesošana dzīvē vai praktiska tehniku pielietošana, dod viņam personīgo spēku. Skolnieki bieži neapzinās, ka tādas īpašības kā skaidrība vai noturība - patiesībā ir personīgā spēka dažādi aspekti.
   Tas, ka skolnieks spēja mobilizēt pietiekami personīgo spēku, lai pārvietotu savu savākšanas punktu jaunā apzinātības līmenī, ir liels sasniegums, jo šī darbība katapultē skolnieku absolūti nezināmā priekš viņa apzinātības stāvoklī. Būtībā, tas ir izmainītas uztveres stāvoklis, lai arī ne tāda veida, kā tie, ko ir spējīgi sasniegt tolteki. Tomēr tas ir būtiski cits apzinātības stāvoklis.
   Pārejas pats svarīgākais rezultāts šajā jaunajā uztveres līmenī ir tajā, ka skolnieks automātiski sāk savest kārtībā savu attieksmi pret apkārtējo pasauli. Apveltīts ar nepieciešamo skaidrību un redzot pats, ka viņš nav upuris, skolnieks saprot, ka vairs nevar nevienu vainot savas dzīves apstākļos, un tāpēc viņš uzņemas pilnu atbildību par savām darbībām. Tādējādi rīkojoties, viņš uzzin, ka atbildība - nav slogs, bet spēja apzināti atsaukties uz apkārtējo dzīvi aktīvā veidā, nevis uzvesties pasīvi. Izmantojot cilvēkus kā savus spoguļus, viņš ir pārsteigts par to, cik uzzin par sevi, skatoties uz apkārtējiem kā uz spoguļiem. Tagad skolnieks vairs nevar nosodoši norādīt uz citiem ar pirkstu, un viņš apzinās, ka viņam ir izzudušas bailes pret apkārtējiem, un tās nomaina simpātija.
   Sākot saprast, ka apkārtējo darbības ir tikai viņa paša pušu atspoguļojums, skolnieks samērā ātri apzinās, ka arī viņš nav brīvs no vainas, un tāpēc viņš nevar novērsties no apkārtējiem, uzskatot sevi par taisnīgu. Viņš saprot, ka viņam ir jāpacenšas izmainīt tās savas negatīvās puses, ko viņam atspoguļo apkārtējie cilvēki, jo skolnieks zin, ka, ja viņš pats izmainīsies, tam pašam arī ir jānotiek ar spoguļiem. Tas ir tikai gaismas un atspulga likums. Neiespējami turēt spoguļa priekšā rozi un redzēt atspulgā tulpi. Ja mēs maināmies, ja mēs paceļamies jaunā apzinātības līmenī, tad mēs arī palīdzam mainīties un uzcelties tiem, kuri ir mums apkārt. No otras puses, ja kāds atsevišķs spogulis nav spējīgs izmainīties, jo priekš šīs personības, iespējams, vēl nav pienācis laiks to izdarīt dēļ viņa sūtības, tad šim spogulim ir jāaiziet, un viņš vairs nebūs mūsu dzīvē.
   Šajā savā sagatavošanās stadijā skolnieks patiesībā nonāk cīņā ar egoisma spēku. Izmantojot cilvēkus kā savus spoguļus, skolniekam ir jāatzīst ne tikai savi trūkumi, bet arī savi plusi, jo nevajag aizmirst, ka spoguļi mums parāda gan mūsu negatīvās, gan pozitīvās puses. Tomēr cilvēcisko būtņu daba ir tāda, ka, kad mēs beidzot kļūstam godīgi paši ar sevi, tad mums parasti ir vieglāk atzīt savas negatīvās puses, nekā savas pozitīvās īpašības. Pielietojot nedarīšanas tehniku, skolnieks ar laiku nonāk pie sapratnes, kur tieši slēpjas egoisma patiesā nozīme, bet tiešāk: tas nav priekš tā, lai izmantotu egoismu, lai aizstāvētos, un to izmantotu savu trūkumu attaisnošanai, bet to vajag izmantot priekš tā, lai ļautu sev pacelties virs šiem trūkumiem, un godīgi novērtēt sevi par visu to labo, kas piemīt pašam sevī. Mēģinot atbrīvoties no savas svarīguma sajūtas un žēluma pret sevi, skolniekam arī ir jāatzīst tās savas īpašības, kas ir viņa stiprās un labās puses.
   Kad skolnieks to saprot, viņam vairs nav ne vajadzības, ne vēlēšanās izolēt sevi no apkārtējās pasaules. Vēršoties pie apkārtējās pasaules priekš tā, lai vairāk uzzinātu par sevi, un izmainītu visu to, kas prasās pēc izmaiņām, skolnieks faktiski pakāpeniski atver savu sirdi apkārtējai pasaulei, kamēr, visbeidzot, neatvērs pilnībā. Ar atvērtu sirdi, un pat neaizdomājoties par to, skolnieks iestājas savstarpējās attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem, kuri ir ieslīguši savā muļķībā, - un tas ir patiešām brīnišķīgs spēka akts.
   Iestāšanās savstarpējās attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem, kuri ir ieslīguši savā muļķībā, nozīmē, ka, lai arī skolnieks paliek pilnīgi objektīvs attiecībā uz katru dzīves aspektu un katras būtnes katru darbību, tomēr viņš arī ir spējīgs redzēt nozīmi un mērķi dzīves procesā, un tādā lielā veseluma uztverē skolnieks ir spējīgs pieņemt visus tādus kādi viņi ir, bez apvainošanas un nosodījuma. Kad skolnieks ir sasniedzis tādu stadiju savā sagatavošanā, viņa skaidrība ātri pieaug, un rezultātā viņš nozīmīgi izvirzās uz priekšu, kamēr, visbeidzot, viņš nepārliecinās par to, ka pats savas dzīves pieredzes ceļā ir nonācis pie pilnīgas sapratnes par to, ka viss dzīvais patiešām ir savstarpēji saistīts, ir savstarpēji atkarīgs un savstarpēji mijiedarbojas viens ar otru. Nonākot pie tādas sapratnes, skolnieks tagad ir arī spējīgs redzēt, ka viss dzīvais patiešām ir vienlīdzīgs un, ka būtībā nav atšķirības starp viņa paša dzīvi vai citas cilvēciskas būtnes dzīvi, vai dzīvnieka, kukaiņa, auga vai minerāla dzīvi. Dzīvības formas ir atšķirīgas tieši tāpat kā apzinātības līmeņi un liktenis, bet ir tikai vienota dzīve, kura ietilpst visās šajās formās.
   Sasniedzot tik daudz savā sagatavošanā un attīstībā, skolnieks faktiski ir pilnībā rekonstruējis savu tonāla salu un tā procesa laikā, arī būtiski ir savedis kārtībā savu attieksmi pret apkārtējo pasauli. Šī rekonstrukcija un kārtības ieviešana nozīmē, ka tagad skolniekam piemīt tas, ko pilntiesīgi var saukt par pienācīgu tonālu. Izvietojot uz savas tonāla salas visu vajadzīgajās vietās, un sakārtojot savu attieksmi pret apkārtējo pasauli, priekš tā, lai būtu gatavība savstarpēji mijiedarboties ar apkārtējiem, kuri ir ieslīguši savā muļķībā, skolnieks ne tikai ir ieguvis kareivja pazemību, bet arī ir apguvis Mednieka Ceļu, ar to nopelnot Pirmās Uzmanības Kareivja titulu.
   Bez tam, jaunizpaustais kareivis arī uzņemas atbildību, kas piemīt viņa sūtībai - kā maģiskas visuma būtnes, jo, pat to neapzinoties, viņš kļūst prasmīgs pārveidošanās uzdevuma izpildīšanā. Pārveidojot egoismu no paša svarīguma sajūtas un žēluma pret sevi pazemībā, kareivis uzsāk savu karjeru kā maģiska būtne, un, lai arī viņam vēl paliek daudz kas no tā, kam jātiek pārveidotam, tagad viņš ir gatavs ķerties klāt pārvēršanās procesam.
   Tomēr te ir ļoti svarīgi neaizmirst par to, ka tā kā visas mācības daļas ir saistītas, visi kareivja sagatavošanās aspekti un praktiskais darbs uzliekas viens uz otra un tādējādi notiek vairāk vai mazāk vienlaicīgi. Zem tā tiek domāts, ka tagad, apveltīts ar pienācīgu tonālu, kareivis var sākt apzināti, aktīvā veidā turpināt savu darbu saistībā ar pārvēršanās procesu.
   Būtībā te beidzas tā mācības daļa, kas tehniski saucas mācība priekš labās apzinātības puses, un ir virzīta uz cilvēka racionālo prātu. Lai arī tajā vēl nav mazums detaļu, kas var tikt papildinātas tikai tādā mērā, kā tiek apgūta mācība virzoties uz priekšu, tomēr tagad skolnieks, kurš ir apguvis šo mācības daļu, pielietodams to praksē un personīgās pieredzes rezultātā, ir pārliecinājies par šī darba rezultativitāti, un pilnīgi pamatoti pāriet kareivja līmenī.
   Pat nenākas teikt, ka ir bezjēdzīgi mēģināt pretendēt uz kareivja titulu nepelnīti. Ja kāds skolnieks mēģinās to darīt, tad šāda pseido kareivja darbības ātri atklās viņa īsto būtību, jo nekad nevajag aizmirst par to, ka Kareivja Ceļš - ir praktisks ceļš, un cilvēka darbības ir daudz daiļrunīgākas par viņa vārdiem.
   Savas sagatavošanās, zināšanu un personīgās pieredzes rezultātā jaunizpaustais kareivis paceļas tajā apzinātības līmenī, ko sauc par kareivja noskaņojumu. Iegūstot mednieka meistarību un pašdisciplīnu, kareivim tagad piemīt pareizais prāta stāvoklis, jeb noskaņojums, kas vajadzīgs, lai realitātē dzīvotu kareivja dzīvi. Pirmo reizi savā dzīvē kareivis tagad pilnībā saprot kareivja vairoga koncepcijas būtību. Izzinot personīgās pieredzes ceļā to, ka mēs dzīvojam neizzinātā visumā, kur mums apkārt patstāvīgi ir neparedzams spēks, kareivis ir spiests atzīt to faktu, ka viņam ir tikai viena priekšrocība - viņa vairogs.
   Tādu lielu grūtību priekšā, un zinot par to, ka viņu visu laiku izseko nāve, kareivis cieši satver savu vairogu. Viņš var atļauties ņemt līdzi šajā ceļojumā tikai šo vairogu - nemaz ne tik daudz. Kareivim ir jābūt plūstošai būtnei, un tāpēc viņam ir jāceļo ar vieglumu. Kareivis nav sarūgtināts par to, ka viņam pieder tik maz, jo viņš zin, ka, lai cik mazs nebūtu viņa vairogs, tomēr tas ir spēcīgs un varens, un, ja kareivis pārvaldīs savu vairogu nevainojami, tad viņam nekad nevajadzēs neko citu. Un tā, kareivis dodas savā ceļojumā uz neizzināto, piepildīts ar vērību, bailēm un cieņu, kā arī ar absolūtu pārliecību par sevi.
   Priekšā kareivim ir garš un grūts ceļojums, kas pilns ar daudziem izaicinājumiem, kas liks kareivim rīkoties viņa spēju robežās un laiku pa laikam pat aiz tām, bet tagad viņš ir pilnībā gatavs šim ceļojumam. Pie nosacījuma, ka viņš turpinās darboties nevainojami, meistarīgi pārvaldot savu vairogu, kareivis sasniedz panākumus nākamā savas sagatavošanas daļā. Viens sasniegums vedīs pie cita, kamēr beigu beigās kareivis nepratīs pilnā mērā nomest cilvēciskās būtnes formu un ieiet pilnībā otrās uzmanības stāvoklī. Šī koncepcija ļoti pārsniedz mācības rāmjus, bet es to te pieminu tāpēc, lai norādītu uz priekšā stāvošo uzdevumu un tādējādi radītu vajadzīgo noskaņojumu priekš šī aizraujošā ceļojuma - visaizraujošākā no visiem ceļojumiem. Prast nomest cilvēciskās būtnes veidolu, saglabājot pie tam pašu iekšēji piemītošo uzbūvi, viņa dzīvības svarīgo būtību, - ir šī procesa gala rezultāts, kas ir zināms kā pārvēršanās, tas nesalīdzināmais nevainojama kareivja akts, kas noved pie maksimālas brīvības.


 

Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (08.12.17)
Skatījumu skaits: 48 | Atslēgvārdi: tonāls, personīgais spēks, pārvēršanās, nosapņotais, egoisms, sapņotājs, pārtapšana, nepilnvērtība
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]