Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Kareivja meistarības četri instrumenti II daļa (T.Marezs)
                 

                         

KAREIVIM IR JĀKLAUSA SAVA SIRDS. PRIEKŠ TĀ JUMS IR JĀSEKO SAVĀM JŪTĀM - BET TO IR ĻOTI GRŪTI IZDARĪT KONTEKSTĀ AR JŪSU SKATĪJUMU UZ PASAULI. PERSONĪGĀS VĒSTURES DZĒŠANAS TEHNIKA IR SPĒCĪGS LĪDZEKLIS, LAI ATBRĪVOTOS NO JŪSU IEROBEŽOTĀ SKATĪJUMA UZ PASAULI.

   Personīgās vēstures dzēšanas tehnikas pielietošanas rezultātā attīstās īpašība, ko sauc par sajūtu, kas pēc savas dabas ir tiešs pretstats skaidrībai - īpašībai, kas attiecas uz Austrumiem. Sajūta ir spēja piedalīties dzīvē brīvi, bez ierobežojumiem, ko uzliek loģiski priekšstati. Gadījumā ar Lindu to var ļoti viegli redzēt. Visas savas bērnības laikā Linda pamatoja savu rīcību uz to, kas, kā viņa uzskatīja, bija patiesība. Rezultātā viņa faktiski nekad nepiedalījās dzīvē brīvi, bet tā vietā cīnījās ar dzīvi līdz tādai pakāpei, ka kļuva par vientuļu un nelaimīgu sievieti. Sajūtot apdraudējumu no katra vīrieša puses savā dzīvē, Linda nevarēja uzticēties nevienam, un rezultātā viņai neveidojās attiecības ar vīriešiem, lai būtu tie darba kolēģi, draugi vai viņas pielūdzēji.
   Kareivis zin, balstoties uz savu dzīves pieredzi, ka pasaule nav tāda, kādu viņš to iztēlojas, viņš nepieļauj līdzīgu kļūdu - viņš neuzskata, ka saprot visu patiesību. Atzīstot to, ka ārējais visums un, ka arī viņa personīgais iekšējais visums ir bezgalīgi un daudzreiz pārsniedz viņa saprašanas robežas, kareivis patstāvīgi tiecas adaptēties pie dzīves tādā mērā, kā tā attīstās un, lai cik dīvaina tā neliktos no pirmā skatiena. Rezultātā viņš izvairās no slazda, kur viņu var ievest loģiski priekšstati. Kareivis zin, ka, ja pat viņš dotajā mirklī nesaprot, kas notiek patiesībā, ar laiku viņš atklās jebkāda notikuma patieso nozīmi, ja viņš sekos tā plūsmai un to neatgrūdīs. Tajā arī noslēdzas šī termina patiesā nozīme, kas zināms kā plūstamība.
   Tādu īpašību kā plūstamība nav vienkārši saprast un aprakstīt ar vārdiem. Tāpēc izmantosim analoģiju, lai izskaidrotu šo ārkārtīgi svarīgo koncepciju. Iztēlojieties cilvēku, kurš dzīvoja pirms laika, kad tika izgudrots motors. Tādam cilvēkam pazīstami virszemes transporta veidi bija iejūgts zirgs vai citi līdzīgi dzīvnieki, jāšana, velosipēds, vai arī viņš vienkārši ceļoja ar kājām.
   Līdz motora izgatavošanai nebija citi virszemes transporti; bet cilvēkam, kuru sauca Kārlis Bencs, piemita drosme, kas vajadzīga, lai sekotu savam sapnim un atklātu tā potenciālu, un 1893 gadā viņš realizēja šo sapni un uztaisīja pirmo transportlīdzekli.
   Kad visiem tapa skaidrs, kā darbojas motors, tas viss uzreiz sāka izskatīties ļoti loģiski un skaidri kā gaiša diena. Tomēr līdz laikam, kad Bencs izstrādāja sava sapņa praktisku realizācijas projektu, viņam nebija nekas cits no kā viņš varētu sākt darboties, izņemot to, ko var saukt tikai par iekšēju sajūtu. Ja Bencs būtu racionāli domājošs cilvēks, kurš ir spējīgs ticēt tikai izzinātajai pasaulei, viņš nespētu sekot sava sapņa plūsmai.
   Tas ir ārkārtīgi svarīgs moments. Ļoti bieži cilvēki pilnībā palaiž garām savas iespējas sasniegt panākumus dēļ tā, ka tad, kad viņi atrod meklētās atbildes, tad sliecas tās ignorēt, ja šīs atbildes neierakstās tajā, kas ir zināms, un viņi nemainīgi izskata tādas atbildes kā analoģiskas. Saistībā ar to ir interesanti pieminēt, ka tieši tas pats parasti notiek ar bērniem, jo bērniem, tāpat kā gadījumā ar Lindu, nepiemīt pietiekama dzīves pieredze, lai zinātu par to, ka pasaule nav tāda, kādu cilvēks sev to iztēlojas, un tāpēc bērni arī ir spiesti uztvert visu apkārtnotiekošo tiešā nozīmē. Un arī pieaudzis cilvēks patstāvīgi iekrīt racionālā prāta loģisku pieņēmumu slazdā.
   Piemērā ar Lindu mēs redzam, ka, ja viņa vēlas sasniegt panākumus nedarīšanas tehnikas izmantošanā, tad viņai jāizvairās no loģisku uzskatu lamatām, bez tam, viņai arī ir jādzēš sava personīgā vēsture – šī tehnika tiks aprakstīta šajā grāmatā nedaudz vēlāk. Dotajā brīdī mēs koncentrēsimies tikai uz to īpašību, kas attīstās šīs tehnikas pielietošanas laikā, runa iet par sajūtu.
   Kopumā runājot, cilvēki ir sliecīgi nenopietni uztvert savas sajūtas un pieturas pie racionāla prāta loģikas kā pie vienīgās savas īpašības, kas būtu jāņem vērā. Tomēr, lai cik tas arī dīvaini nebūtu, liela daļa lielu izgudrojumu un atklājumu kā reiz sākās kā iztēle vai iekšēja sajūta. Ja pār pasauli valdītu loģika un, ja pasaulē nebūtu cilvēku, kuri būtu gatavi sekot sajūtai vai atradumam, cilvēciskā domāšana būtu pilnībā neauglīga un apstātos apziņas evolūcija. Prasme domāt loģiski – ir lieliska īpašība, lai varētu sapni realizēt praktiski, bet jebkurš sapnis paliek par nezināmu lielumu, kamēr tas nav realizēts fiziskajā eksistencē. Saskaroties ar neizzināto, viņa paša dabas spēkā, kareivis var vadīties tikai pēc sajūtas.''Jūti savu ceļu tumsā'', - šis vecais teiciens izsaka kareivim daudz ko. Saistībā ar to lasītājam ir vēlams pārlasīt to mācības daļu, kas attiecas uz emociju un nodoma izmantošanu.
   Atgriezīsimies pie piemēra par Lindu. Tagad viņai ir jāiegūst plūstamība – spēja sekot situācijas plūsmai, nevis tā jānoraida, izejot no tās tiešas nozīmes. Kārtīgi to iegaumējot, Linda vairs nevar reaģēt uz apkārtējo pasauli ierastā veidā, un tāpēc viņai ir jāiemācās uzticēties dzīves plūsmai. Viņa to var panākt izmantojot nedarīšanas tehniku. Tomēr viņas uzticība dzīves plūsmai nevar pamatoties tikai uz aklu ticību; jo, ja Linda rīkosies balstoties tikai uz aklu ticību, tad viņa ļoti ātri pārliecināsies par to, ka pasaulē patiešām ir cilvēki, kuriem nevar uzticēties.
   Sajūtai nav nekas kopīgs ar aklu ticību, tieši otrādi, sajūta un skaidrība – ir vienas monētas divas puses. Ieraugot dzīves savstarpējo saistību, Linda zin, pamatojoties uz dzīves pieredzi, ka dzīve nav tāda, kādu viņa sev to iztēlojas, - tas nozīmē, ka viņa nevar spriest par cilvēkiem un situācijām, balstoties uz savu pagātnes pasaules skatījumu. Tādējādi, saskaroties ar nezināmu personību vai nezināmu situāciju, Linda var darīt tikai vienu – vadīties pēc savas iekšējās sajūtas. Tieši tas tiek domāts zem frāzes ''klausi savu sirdi''. Pirms tam Linda ierasti reaģēja, gandrīz pilnībā balstoties uz loģiskiem pieņēmumiem, kas smelti no viņas skatījuma uz pasauli, kuras daļa bija arī ticība, ka nevar uzticēties nevienam vīrietim. Tagad viņai ir jāiemācās uzticēties savai sirdij, vai savām sajūtām, jebkādā situācijā.
   Mācoties klausīt savu sirdi, Lindai ir jāizmanto visu iegūto skaidrību, jo tad viņa varēs būt vērīga un pamanīs pat pašas sīkākās norādes uz to, ka, iespējams, kaut kas nav īsti pareizi. Tas visai atšķiras no aizdomīguma, lai arī no pirmā acu uzmetiena var likties līdzīgi. Aizdomīgums balstās uz nepareizām pārliecībām, tai laikā kad vajadzība būt vērīgam rodas no zināšanas, ka āriene ir mānīga. Bez tam, aizdomīgums – ir mūsu pasaules redzējuma daļa, tai laikā, kad skaidrība rosina mūs atbrīvoties no sava pasaules skatījuma, lai mēs varētu novērtēt bez nepareizām pārliecībām jebkādu situāciju savā dzīvē. 
   Sekojoši, ir jābūt skaidram, ka sajūta – nav akla ticība vai neskaidrs impuls, ar ko to parasti asociē, bet ir sirds akts, kas balstīts uz skaidru dedukciju. Vienīgā atšķirība starp sajūtu un skaidrību ir tajā, ka skaidrība pamatojas uz zināmo, pārbaudītām zināšanām, bet sajūta prasa apstiprinājumu praksē. Tāpēc sajūta ir skaidrības pretpols. Kareivis izmanto skaidrību, kad viņam ir darīšana ar izzināto, bet saskaroties ar neizzināto, viņš vadās pēc savām sajūtām.Vēlāk mēs turpināsim izskatīt, kas ir sajūta, jo šī sarežģītā koncepcija savijas ar dažām citām.

KAD JŪS IZRAUSIET SAVA PASAULES SKATĪJUMA SAKNES, TAD SAPRATĪSIET, KA IR NESKAITĀMA SKAITA DAŽĀDU REALITĀŠU. LAI SASNIEGTU ŠĪS REALITĀTES, TĀS VAJAG REDZĒT SAPNĪ TIEŠI TĀPAT, KĀ JŪS IZSAPŅOJIET EKSISTENCĒ SAVU SOCIĀLO NOSACĪTĪBU.

   Sapņošanas tehnikas pielietošanas rezultātā attīstās īpašība, ko sauc par siltumu, kas ir noturības pretpols, kas attiecas uz Ziemeļiem. Sapņošana ir spēja apzināti pārbīdīt vai pārvietot savākšanas punktu, lai savāktu alternatīvu realitāti. Šajā ziņā sapņošana ir cieši saistīta ar sajūtu, tieši tāpat kā noturība ir saistīta ar skaidrību. No pirmā skatiena var būt nesaprotami, kā sapņu redzēšana un siltums var būt saistīti viens ar otru, tā saprašanas atslēga atrodas īpašībās, kuras attiecas uz Rietumiem un Dienvidiem – jeb sajūtā un siltumā.
   Līdz šim sapņošanas māksla netika pasniegta, jo sākumā lasītājam ir jāsaprot, ka eksistē citas realitātes, tikpat uzticamas kā tā, kas parasti tiek uzskatīta par reāli eksistējošu, pirms viņš varēs izzināt patieso sapņošanas dabu. Iepazīstoties ar sapņošanas tehniku, visi skolnieki sākumā pieļauj kļūdu, uzskatot, ka esošā vieta sapņošanā notiks viņa atskaites sistēmas rāmjos. Tomēr tas ir visai tālu no patiesības, jo sapņošanā jums ir darīšana ar neizzināto, bet neizzinātais pēc būtības nevar būt jūsu atskaites sistēmas rāmjos. Tas arī ļoti skaidri parāda savstarpējo saikni starp sajūtu un sapņošanu, jo tie abi mums ir vajadzīgi, kad mums ir darīšana ar neizzināto, tai laikā, kad skaidrība un noturība mums ir vajadzīgi, kad mums ir darīšana ar izzināto.
   Laikam jau jauniņos, kuri apgūst sapņošanas tehniku, visvairāk tracina tas, ka no sākuma viņiem šķiet, ka absolūti nekas nenotiek. Šī neapmierinātība – ir dabisks to gaidu rezultāts, ka viņi kļūs par kaut-kā lieciniekiem, vai izjutīs kaut ko, ko nekad nav izjutuši savā atskaites sistēmā. Turklāt skolnieki aizmirst par to, ka tieši viņu racionālajam prātam ir jāinterpretē tas, ar ko viņi saskaras ekskursijā, kas ved neizzinātajā, un pagaidām viņu racionālais prāts nevar saprast, ar ko ir saskāries, tāpēc cilvēks vienkārši nav spējīgs reģistrēt neko citu kā sajūtas. Atkal izmantosim analoģiju, lai tiktu skaidrībā ar šo momentu.
   Racionālais prāts visās ziņās nav nekas cits kā kompjūters, un tāpat kā jebkādam kompjūteram, racionālajam prātam ir jābūt ieprogrammētam priekš katras atsevišķas funkcijas izmantošanas. No pašas dzimšanas katra bērna racionālais prāts programmējas priekš tā, ko cilvēks atzīst kā realitāti. Tas ir pats sociālās nosacītības pamats, un šīs nosacītības jeb programmēšanas pašā centrā, atrodas vispārpieņemts uzskats, ka pasaule ir tas uztveres līmenis, kas nosaka, kas ir reāls un kas nav. Pat vēl vairāk, ja cilvēks saduras ar kaut ko, kas pilnībā iziet no viņa atskaites sistēmas rāmjiem, tad cilvēks vispār nav spējīgs to reģistrēt. Piemēram, ja kompjūters nav ieprogrammēts darbam ar grafiku, tad viņš nespēs atpazīt bildes un nespēs tās apstrādāt. Tieši tāpēc sapņošanas mākslas jauniņie bieži neizjūt sapņošanas praktizēšanas laikā neko nozīmīgāku par neskaidru sajūtu.
   Tomēr, kā jau mēs redzējām, tādas sajūtas ir ļoti svarīgas, kad mēs iesoļojam neizzinātajā, un tām ir primāra nozīme sapņošanas mākslā. Bet tiem cilvēkiem, kuri vienmēr paļaujas uz loģiku, ir grūti uzticēties savām sajūtām, jo viņiem vienmēr ir kārdinājums skatīties uz savām sajūtām kā uz kaut ko, kam nav nekāda pamata. Skolniekam būs vajadzīgs laiks un neatlaidīga prakse, lai iemācītos uzticēties savām sajūtām tās patstāvīgi uzturot praksē. Šajā ziņā, atkal jau, vajag pielietot nedarīšanas tehniku. Mēs to izskatīsim sīkāk tajā mācības daļā, kas veltīta sapņošanas mākslai, bet tagad mums ir nepieciešama iepriekšēja iepazīšanās ar šo tēmu, lai labāk saprastu šo mācības daļu.
   Atgriezīsimies tagad pie īpašības, ko sauc par siltumu, un, kas ir sapņošanas produkts. Kā jau tika atzīmēts iepriekš, kad mums bija darīšana ar Rietumiem, visa evolūcija ir atkarīga no īpašības, ko sauc par sajūtu. Ja mēs nejustu, ka dzīvē ir kaut kas vairāk, izņemot banālu eksistenci, tad mēs nekad nedotos labākas dzīves meklējumos. Tieši tāpat, ja Bencs nejustu, ka var uzbūvēt patstāvīgi braucošu transportlīdzekli, viņš nekad nesekotu savam sapnim. Tādējādi, vienmēr sajūta mūs ved zināšanu meklējumos neizzinātajā. Lai arī parasts cilvēks neapzinās pilnā mērā ar to saistīto procesu, tomēr tieši viņa sajūta izsauc sapņošanu. Šajā ziņā nav nozīmes, kāds ir šīs sapņošanas veids, - sapņi nomodā, parasti sapņi, ko mēs redzam, kad guļam, vai arī sapņošana, ko izmanto tolteki, kā laikā kareivis mērķtiecīgi pārbīda vai pārvieto savu savākšanas punktu.
   Runājot tehniski, jebkāds sapņošanas veids – ir realitātes sapņošana, kas atšķiras no tās, pie kā esam pieraduši, un, lai arī sajūta ved pie jaunām zināšanām, tomēr tikai ar sapņošanas mākslas starpniecību, mēs varam iegūt šīs jaunās zināšanas, kuras mēs sajutām. Parasts cilvēks pieļauj kļūdu, uzskatot, ka sapņi un sapņošana – nav realitātes sapņošana, bet vienkārši iztēles lidojums. Tomēr saprotiet, ka vienīgā atšķirība starp izgudrotāju un cilvēku, kurš pat nenojauš kā aizsiet kurpju šņores, kamēr viņam to neiemāca, ir tajā, ka tā saucamajam izdomātājam piemīt drosme sekot saviem sapņiem, tai laikā, kad augstāk pieminētais cilvēks, kurš cīnās ar savām šņorēm, netic, ka sapņi ir reāli.
   Ļaudis, kuri uzticas savām sajūtām, ļauj sev izzināt savu potenciālu sapņošanas mākslas izmantošanas ceļā, neskatoties uz to, apzinās to viņi vai nē, izstrādā sevī iezīmi, ko var aprakstīt kā izaudzēšanas spēju. Šo raksturīgo iezīmi jūs variet pamanīt, piemēram, dārzniekā, kurš sēj sēklu pilnā pārliecībā, ka no tās izaugs vēlamais augs, vai mātē, kura baro savu bērnu ar pārliecību, ka viņas bērns izaugs stiprs, vesels un laimīgs cilvēks. Audzēšana – ir rūpju izpausme, kas ir vajadzīga jebkurai dzīvai radībai, lai viņa varētu augt, attīstīties un uzplaukt. Bez šīm rūpēm un sēklas, arī bērni ietu bojā. Šīs rūpes faktiski ir tas siltums, kas uzaudzē visu dzīvo.
   Atgriezīsimies pie piemēra ar Lindu. Nav grūti redzēt, ka viņa vienmēr ir sapņojusi par to, lai viņu atzītu un novērtētu tādu, kāda viņa ir. Tiecoties realizēt savu sapni, Linda, lai arī sākumā nepareizi saprata visa dzīvā savstarpējo saistību, sasniedza lielus panākumus, kas ir atzinības cienīgi. Lai arī viņas sajūtas bija negatīvas un balstītas uz nepareiziem uzskatiem, tomēr tās kļuva par viņas motivāciju, tiecoties realizēt savu sapni. Tagad, apveltīta ar jaunām zināšanām, un pielietojot nedarīšanas tehniku, Linda var izmantot savas sajūtas pozitīvā nozīmē, lai sekotu savam sapnim, to izaudzējot.
   Tagad Linda pilnībā saprot, ka, ja viņa grib realizēt savu sapni, tad viņai tam ir jāseko, izmantojot visu to, ko viņa ir iemācījusies. Ar pārskatīšanas palīdzību viņa ieraudzīja savu dzīvi patiesā gaismā un nonāca pie visa dzīvā savstarpējās saistības sapratnes. Iegūstot skaidrību, viņa ieguva pārliecību par sevi un spēja sniegt sev atzinību par saviem sasniegumiem. To sasniedzot, Linda tagad var pielietot nedarīšanas tehniku, lai iegūtu noturību un iemācītos klausīt savu sirdi. Tagad, saskaroties ar neizzināto, Linda, klausoties savu sirdi, var iemācīties uzticēties savām sajūtām, un, lai atbrīvotos no savas pagātnes un realizētu savu sapni, viņai atliek tikai nodoties šī sapņa izaudzēšanai. Tas, saprotams, nozīmē nedarīšanas prakses pielietošanu, jo iepriekšējais darbību veids radīja situācijas, kurās viņa vienmēr varēja sevi pārliecināt, ka negūst pelnīto atzinību.
   Acīmredzami, ka tāda izaudzēšana nozīmē to, ka Lindai savs sapnis jāsaskaņo ar savām dzīves vērtībām. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo arī sapņos ir jābūt absolūtai skaidrībai. Cilvēka sapņi nepiepildās bieži tāpēc, ka viņa nodoms mēdz būt pārāk neskaidrs un izplūdis, vai arī tāpēc, ka viņš lolo sapni, kas ir pretstatā ar visa dzīvā savstarpējo saistību. Šajā ziņā ir pārsteidzoši, ka cilvēkam vispār izdodas piepildīt kādu no saviem uzdevumiem, pat ja dažreiz viņš tos izpilda daļēji. Tāpat ir interesanti atzīmēt, ka daudzi cilvēki, kuri sasniedz lieliskus panākumus, paši atzīstas, ka viņi nekad tos nesasniegtu, ja nebūtu apvīti bērnībā ar rūpēm un atbalstu. Bērni bieži realizē vecāku sapņus tāpēc, ka vecāki nosapņoja savu bērnu nākotni esamībā – tieši tādā pašā veidā, kādā Bencs nosapņoja motoru un auto.
   Lai arī cilvēks, kā likums, nepiešķir lielu nozīmi sapņiem, sapņošanas māksla ir spēcīgs instruments, kā izmantošanas rezultāts pārsniedz parastas sapratnes robežas. Tomēr tās izmantošanas bīstamība noslēdzas tajā, ka mēs izaudzējam visu, kam pievēršam savu uzmanību. Sekojoši, mums ir jārūpējas par to, lai nefokusētos uz nevēlamo, jo nodoma spēks aktivizējas ar siltumu. Sapņi – ir ne tikai realitātes izsapņošana, kas var piepildīties, bet tas var notikt arī ar nakts murgiem. Tieši tāpēc mums ir jābūt apveltītiem ar skaidrību sapņošanas mākslā. Gadījumā ar Lindu tas atkal jau nozīmē nedarīšanas tehnikas pielietošanu, jo tā vietā, lai audzētu domu par to, ka viņa nekad negūs pelnīto atzinību un, ka vīriešiem nevar uzticēties, viņai jāaudzē doma par to, ka viņa ir pelnījusi atzinību un, ka ir vīrieši, kuriem var uzticēties.
   Tas nozīmē, ka tagad Linda ir gatava izskatīt sapņa reāliskumu, kas ir pretstatā tam, ko viņa izjuta pagātnē. Iepriekš Linda nevarēja realizēt savu sapni tikai tā iemesla dēļ, ka viņa pieturējās pie sava pasaules skatījuma it visā, lai ko arī nedarītu. Vēlmes izaudzēšana palīdzēs viņai piepildīt savu sapni, kas, kā viņa tagad zin, ir pilnībā reāla iespēja, un nepavisam ne nepamatota sapņošana. Tieši vēlēšanās izaudzēšana ir zināma kā nākotnes sapņošana esamībā vai nākotnes formēšanas akts nodoma izmantošanas ceļā.

   No augstāk minētā par četriem kareivja meistarības instrumentiem, tagad būtu jābūt skaidram, ka četras pamat-tehnikas ir ārkārtīgi svarīgas un tās ļoti cieši savijas viena ar otru un ir savstarpēji saistītas. Tas attiecas uz visu tolteku mācību, un, ja skolnieks ciešs neveiksmi savos mēģinājumos kļūt par kareivi, tad parasti tas notiek tāpēc, ka viņš cenšas pielietot praksē atsevišķas mācības daļas, neatkarīgi vienu no otras. Visas tehnikas, koncepcijas un aforismi balstās viens uz otra, un tāpēc nav iespējams pielietot veiksmīgi tikai kaut kādu vienu mācības daļu, izslēdzot tai laikā pārējās.
   Šeit mums ir jāizskata viens pēdējais moments, bet tieši: jūs nespēsiet sasniegt panākumus uz Kareivja Ceļa, ja jūs virza bailes vai ambīcija. Lai arī parasti cilvēki nonāk uz šī ceļa ar personīgu pasaules skatījumu un līdz ar to nes sev līdzi gaidas (cerības), kas balstās uz bailēm vai uz ambīcijām, tomēr agru vai vēlu bailes un ambīcijas nomaina četri kareivja meistarības instrumenti. Lai tiktu skaidrībā ar šo momentu, atkal atgriezīsimies pie mūsu piemēra par Lindu.
   Protams, Lindas gadījumā bailes bija viņas katalizators, lai sāktu iet Kareivja Ceļu. Nobīstoties no tā, kādā veidā nelokāmi attīstījās viņas dzīve, Linda saprata, ka viņai vajag radikāli izmainīt savu dzīvi, ja viņa vēlas atrast īstu laimi. Bērnībā Lindu virzīja bailes, ka brālis iegūst visu tēva uzmanību, bet vēlāk par virzītājspēku kļuva ambīcija uzvarēt, lai tur vai kas. Tikai tad, kad viņa saprata, ka ne bailes, ne ambīcija neatnesīs viņai laimi, pēc kā viņa tik ļoti tiecās, Linda bija gatava iet Kareivja Ceļu, bet no sākuma viņai vajadzēja pacelties pār savām bailēm un ambīciju.
   Lēmumi, kas ir balstīti uz bailēm vai ambīcijām, var tikt atcelti jebkurā brīdī – vai, kad pāries bailes, vai arī kad kaut kā izmainīsies ambīcija. Lēmumi kļūst neatgriezeniski tikai tad, kad tie balstās uz cilvēka ticību par to, ka dzīvē ir jābūt kaut kam vairāk, kā tas ir bijis iepriekš. Bez tam, tikai neatgriezeniskiem lēmumiem piemīt spēks radikāli mainīt cilvēka dzīvi, un, lai iegūtu četrus kareivja meistarības instrumentus, cilvēkam ir jābūt gatavam realizēt pilnīgu savas dzīves pārvēršanos kareivja dzīvē.
   Tas atgriež mūs pie sapņošanas un siltuma koncepcijas, kas izaudzē sapni. Katrai cilvēciskai būtnei piemīt potenciāls mīlēt – lai būtu tā mīlestība pret kādu citu būtni, mīlestība pret sevi, mīlestība pret sapni vai mīlestība pret dzīvi. Frāze ''mīlestība pret sevi'' nenozīmē egoismu – tas ir savu patieso vērtību godīgas atzīšanas akts. Parasts cilvēks diez vai apzinās, ka viņš reti kad ir laimīgs un nevar sasniegt vēlamos panākumus dzīvē dēļ naida pret sevi. Tāpat kā gadījumā ar Lindu, cilvēki vienmēr atrod veidu kā atspoguļot savu naidu pret sevi uz citu personību, un rezultātā viņi jūtas netaisni apvainoti, neatzīti vai nemīlēti. Bet patiesībā viņi neatzīst paši savu vērtību, un tāpēc ir mūžīgi neapmierināti ar sevi, jo nespēj sevi mīlēt un pieņemt tādus, kādi viņi ir.
   Vajag atzīmēt, ka īpašība, ko sauc par siltumu, lai arī ir cieši saistīta ar mīlestību, nav viens un tas pats. Cilvēks, kā likums, nesaprot mīlestības patieso dabu. Tas, kas parasti tiek saprasts kā mīlestība, nav nekas cits kā noteiktu nosacījumu virkne, kas, tiekot apmierināti, izsauc spēcīgu apmierinājuma sajūtu. Tieši šis apmierinājums bieži kļūdaini tiek uzskatīts par mīlestību, un tāpēc, kad šie nosacījumi netiek pildīti vai arī cerības nepiepildās, tā saucamā mīlestība var pēkšņi pārvērsties nepatikā vai pat naidā. Tas īpaši attiecas uz attieksmi pret sevi, jo, lai arī cilvēki bieži ir spējīgi atzīt kāda cita nevainību, viņi gandrīz nekad to nav spējīgi izdarīt attiecībā uz sevi. Parasti tikai dogmatiska personība atklāti paziņo par savām vērtībām un plusiem, tomēr šādi paziņojumi nekad nav balstīti uz mīlestību un savu vērtību atzīšanu, bet balstās uz augstprātīgu uzskatu par personīgu pārākumu pār apkārtējiem.
   Patiesa mīlestība ir pilnībā beznosacījumu, šajā ziņā tā ir reflektoriska (nevilša) atbalss uz dzīvi, kas rodas visa savstarpējās saistības pilnīgas sapratnes rezultātā. Tur, kur ir īsta mīlestība , tur paša svarīguma sajūtu nomaina samierināšanās, bet nosodīšanu nomaina sapratne. Mīlestība ir spēks, kas eksistē neatkarīgi no nosacījumiem un darbojas neskatoties uz gaidām (cerībām). Kā īstas mīlestības piemēru var izskatīt gadījumu, kad māte zin, ka viņas dēls ir vainīgs slepkavībā, un, atzīstot, ka viņš ir jāsoda par viņa izdarīto noziegumu, māte raud viņa soda laikā, jo viņš ir viņas dēls, un viņa viņu mīl, neskatoties uz to, ko viņš ir izdarījis. Šajā gadījumā mātes sirdī var nebūt naida pret tiem, kuriem ir jāveic taisnā tiesa pār viņas dēlu, un viņa nemēģinās kaut kā novērst viņa sodu. Dziļi savā sirdī šī māte var izjust tikai milzīgu rūgtumu un sēras par mīļotā dēla zaudēšanu, un sērot par to, ka liktenis nav pasaudzējis ne viņas dēlu, ne viņa upuri. Daudzi cilvēki nemīl ne citus, ne paši sevi, šī vārda patiesā nozīmē.
   Daudzi cilvēki sliecas vai nu pilnībā neapzināties patieso mīlestības dabu, vai arī dod priekšroku to ignorēt. Bez tam, pēc savas dabas mīlestība ir intelektuāls akts, kas ir atkarīgs gan no skaidrības, gan no zināšanu līmeņa. To zin katra māte, balstoties uz dzīves pieredzi. Savas sociālās nosacītības rezultātā lielākā daļa mātes uzskata par pienākumu uzreiz iemīlēt savu jaundzimušo bērnu, un tāpēc viņām bieži ir kauns atzīties, ka no sākuma viņām nebija īstas mīlestības pret zīdaini. Tomēr tas ir pilnībā dabiski, jo, lai mēs pa īstam spētu iemīlēt nepazīstamu cilvēku, ir vajadzīgs laiks.
   Tādējādi, romantisks uzskats par ''mīlestību no pirmā acs skatiena'' ir malds, un gadījumā ar pieaugušiem cilvēkiem tas bieži ir attaisnojums miesiskai kaislei. Mīlestība no pirmā skatiena vienkārši nav iespējama. Parasti viens otram nepazīstami cilvēki labākā gadījumā var just viens pret otru siltumu. Piemēram, tēvs jutīs siltas jūtas pret jaundzimušo dēlu, un šis siltums izaudzēs zēnā tās īpašības un talantus, kuri sākotnēji radīja tēvā siltu attieksmi pret bērnu. Tēva rūpes un atbalsts savukārt radīs tādas pašas dēla jūtas pret tēvu. Kad starp tēvu un dēlu parādīsies saikne, kas ir balstīta uz siltumu, viņu starpā attiecības sāks attīstīties vienā vai citā veidā, atkarībā no tēva zināšanām.
   Ja tēvs neko nezin par mīlestības patieso dabu, tad viņš, pat to neapzinoties, ļaus attīstīties attiecībām starp sevi un savu dēlu nosacītā ''mīlestībā''. Tādā gadījumā dēls nokļūs neapskaužamā stāvoklī, jo viņam vajadzēs patstāvīgi apmierināt tēva prasības, lai saglabātu viņa atzinumu un ''mīlestību''. No otras puses, ja tēvs atzīst patieso mīlestības dabu, tad ar laiku viņš iemācīsies mīlēt un pieņemt savu dēlu tādu kāds viņš ir. Šis piemērs attiecas uz visiem attiecību veidiem, lai būtu tās attiecības starp sievu un vīru, brāli un māsu, diviem draugiem, māti un jaundzimušo vai cilvēku un apkārtējo pasauli.
   No augstāk sacītā ir jābūt skaidram, ka siltums rodas pirms īstas beznosacījuma mīlestības, un tieši šī iemesla dēļ tas ir ārkārtīgi svarīgs kareivja dzīvē, kuram, ceļojot pa ceļu ar sirdi, ir jāuzzin patiesā mīlestības nozīme. Tas, kad Kareivja Ceļš tiek saukts par ceļu ar sirdi – nav vienkārši romantisks ideāls, bet fakta konstatācija. Panākumi un laime, iekšējs miers un apmierinājums nevar tikt dāvāts no kādas citas būtnes puses – tas ir prasmes produkts atzīt personīgo vērtību un mīlēt pašam sevi. Lindas problēmas neradās dēļ tā, ka viņu nemīlēja viņas tēvs, un nevis dēļ tā, ka brālis atņēma viņas tiesības. Tās parādījās tāpēc, ka Linda ticēja, ka viņa ir sliktāka par savu brāli un tāpēc nav mīlestības cienīga. Viņas problēmas būtība, ka viņa neatzina personīgo vērtību un tāpēc sevi nemīlēja. Šajā ziņā ir ārkārtīgi svarīgi saprast, ka ne bailes, ne ambīcijas nekad nevar radīt cilvēkā mīlestības sajūtu.

 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (06.10.17)
Skatījumu skaits: 172 | Atslēgvārdi: izzinātais, personīgās vēstures dzēšana, aizdomīgums, sajūta, plūstamība, mīlestība, sapņošana, skaidrība, sapņi, neizzinātais
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]