Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Kareivja izaicinājums II daļa (T.Marezs)



KAREIVIS DZĪVO AR IZAICINĀJUMU.
 
PARASTS CILVĒKS UZ VISU SAVĀ DZĪVĒ SKATĀS VAI NU KĀ UZ SVĒTĪBU , VAI KĀ UZ LĀSTU. KAREIVIS UZ VISU SKATĀS, KĀ UZ IZAICINĀJUMU.
 
   Paskatoties uz zaldātu, jebkurš varētu apgalvot, ka mīnu lauks kļuva viņam par svētību, jo ienaidnieki viņam pa to neseko. Vai arī otrādi, jebkurš var pateikt:''Laikam jau zaldāts bija nolādēts, un viņu vajāja neveiksmes, ja jau viņam nācās šķērsot nāvīgi bīstamo vietu, lai izglābtos no ienaidniekiem''. Izmantojot tādu tipisku pieeju, lielāko daļu notikumu mūsu dzīvē var izskatīt kā vai nu svētību, vai lāstu. Tomēr līdzīgas situācijas nav iespējams izzināt ar loģiski skaidrojumu palīdzību. Jūs variet tulkot jebkādu savu dzīves situāciju, kā vien vēlaties, un tas, cik jums tā ir svarīga, ir atkarīgs no tās nozīmes, ko jūs paši sasaistāt ar šo situāciju.
 
JEBKURA MŪSU DZĪVES SITUĀCIJA IR NEITRĀLA. MĒS PADARĀM TO VAI NU POZITĪVU VAI NEGATĪVU ATKARĪBĀ NO MŪSU ATRASTAJĀM NOZĪMĒM, AR KO MĒS PAŠI SASAISTĀM ŠO SITUĀCIJU. TOMĒR ŠĪ NOZĪME NEMAINA SITUĀCIJAS SATURU; SEKOJOŠI, SITUĀCIJAS NOZĪME KALPO TIKAI TAM, LAI NOMIERINĀTU RACIONĀLO SAPRĀTU.
 
   No mūsu piemēra ir skaidri redzams, ka zaldāts vienkārši nav tādā stāvoklī, lai meklētu radušās situācijas loģiskus skaidrojumus, un rezultātā priekš viņa situācijas nozīme pilnībā zaudē savu svarīgumu.
 
VĒLĒTIES DZĪVOT CITU DZĪVI IR NEPRĀTĪGA VĒLĒŠANĀS JEBKURAM CILVĒKAM. TĀDAS VĒLMES PAMATOJAS UZ NEPRĀTĪGU IDEJU, KA ĻAUJOTIES GĻĒVUMAM VAI SLINKUMAM, VAI ARĪ VIENLAICĪGI GĻĒVUMAM UN SLINKUMAM - TAS IR VĒRTĪGS LAIKA PAVADĪŠANAS VEIDS.
 
   Ja zaldāts sāks domāt par to, kā būtu, ja viņš pēkšņi nonāktu citā vietā vai arī sāktu fantazēt par labāku situāciju, viņš tikai ļaus savam saprātam novērsties no tekošā izaicinājuma. Acīmredzami, ka tā būs muļķīga rīcība, kas nesīs aiz sevis bojāeju. Tagad, kad viņš ir sadūries ar tādu izaicinājumu, dzīvība viņam ir kļuvusi svarīgāka par iztēlotajām vēlmēm. Paliekot ārkārtīgi vērīgs un gatavs nekavējoties rīkoties, zaldāts veic nākamo uzmanīgo soli, padarot vēl uz mirkli ilgāku savu dzīvību, kas karājas mata galā. 
   Ticība tajā, ka mums ir viss pasaules laiks, ir ne tikai muļķīga, bet arī traucē mums priecāties par dzīvi un to novērtēt, jo tur, kur nav apzinātība par nāvi, valda garlaicība un neapmierinātības sajūta. Kareivis zin, ka nāve viņu visu laiku izseko; tāpēc, lai cik viņam arī nebūtu atvēlēts laiks, viņš pieņem to kā nenovērtējamu dāvanu. Saprotot sava laika ierobežotību, kareivis bauda katru šīs nenovērtējamās dāvanas mirkli. Tas nozīmē, ka viņš dzīvo uz dzīvības un nāves robežas.
 
CILVĒKU VAR PĀRSTEIGT NESAGATAVOTU, JA VIEN VIŅŠ SAVOS APRĒĶINOS NEIEKĻAUJ NEPAREDZAMO. BET APJUKT NO NEPAREDZAMĀ NOZĪMĒ IZTUKŠOT PERSONĪGO SPĒKU, TĀPĒC PIEŅEMOT SAVUS LĒMUMUS, KAREIVIM JĀRĒĶINĀS AR NEPAREDZAMĀ IESPĒJU. TAS NOZĪMĒ , KA KAREIVIS DZĪVO UZ DZĪVĪBAS UN NĀVES ROBEŽAS. KAREIVIS TĀ VAR DZĪVOT, TĀPĒC KA VIŅŠ PILNĪBĀ APZINĀS NOTIEKOŠO UN IR APVELTĪTS AR PAZEMĪBU.
 
   Kopumā cilvēks ļoti reti pilnībā apzinās notiekošo, jo savas dzīves lielāko daļu viņš vai nu sapņo par nākotni vai arī ir iegrimis domās par pagātni, un rezultātā reti pievērš uzmanību tam, kas notiek tagad. Tāpēc nemaz nepārsteidz, ka nepatikšanas viņu bieži vien pārsteidz nesagatavotu. Bez tam, neapzinoties notiekošo un tos izaicinājumus, kas tiek doti, tā ir galējas augstprātības un lepnuma izpausme. Ignorēt notiekošo nozīmē, ka mums nav dārga dzīvības velte, un tiek dota priekšroka sapņiem.
   Tāda pieeja ir pretstatā ar kareivja noskaņojumu, jo kareivis ir būtne, kurš ir iepazinis dzīves patieso vērtību. Atzīstot šo vērtību, kareivis var redzēt, ka dzīvības velte ir visaugstākais gods, kas viņam ir dots.
   Saprotot, ka viņam nav ko dot pretī par šo nenovērtējamo dāvanu, viņš piedāvā to vienīgo, kas viņam ir  - savu pilnīgu atzinību. Rāmi apzinoties savu cilvēcisko resursu trūcīgumu, kareivis zin, ka attaisnot šo neparasto dzīvības dāvanu viņš var tikai vienā veidā - pilnīgi apzināti attiecoties pret katru tās aspektu, kā pret dārgumu.
   Apzinoties, ka viņam nav nekā, ko viņš varētu piedāvāt pretī par šo pārsteidzošo velti, viņš piedāvā vienīgo, kas viņam ir - savu dziļu atzinību. Pazemīgi apzinoties cilvēka būtnes resursu trūcīgumu, kareivis var attaisnot brīnumaino dzīvības velti tikai vienā veidā - pilnā apzinātībā augstu vērtējot katru dzīves aspektu.
   Pilnīga apzinātība nozīmē arī nepieciešamību ņemt vērā neparedzamo, jo kareivis zin, ka dzīvo tekošā visumā, ko piepilda neparedzami spēka izgājieni. Tāpēc, pieņemot lēmumu, kareivis ņem vērā faktu, ka viņam nav iepriekš zināms, kāds tieši būs viņa lēmuma gala rezultāts. Atzīstot nezināmā eksistenci, kareivis nekad neuzskata, ka viņam nevajag pilnā mērā apzināties notiekošo.
   Pilnībā apzinoties notiekošo, kareivis bauda savu dzīvi, jo tā nekad nav tukša un garlaicīga, tieši otrādi, viņa dzīve ir nepārtraukta pārsteidzošu notikumu ķēde, kur katrs no notikumiem ved uz jaunu piedzīvojumu, pie jauna izaicinājuma. Viņam katrs jauns izaicinājums ir aizraujoša pieredze, jo, izmantojot savas iespējas, lai cik riskanti tas nebūtu, kareivis atzīst smalko robežu starp bojāeju un izdzīvošanu. Parastam cilvēkam dzīve uz robežas ir pielīdzināma nakts murgam; bet kareivim tā ir iespēja, ko viņš ar prieku izmanto, jo viņam dzīve uz bojāejas un izdzīvošanas robežas - ir viņa dziļas atzinības un cieņas izpausme attiecībā uz dzīvību.
 
KAREIVIS PIEŅEM DZĪVES IZAICINĀJUMUS AR PATIESU PAZEMĪBU. LAI KĀDA NEBŪTU IZAICINĀJUMA NOZĪME, PRIEKŠ VIŅA TAS NEKAD NEBŪS IEMESLS NEAPMIERINĀTĪBAI, KAREIVJA NOZĪME - IR IZAICINĀJUMS, KO MET VIŅAM DZĪVE, PIEŅEMT UN PĀRVARĒT ŠOS IZAICINĀJUMUS KAREIVIM IR AUGSTS GODS.
 
   Vienīgais iemesls, kāpēc cilvēks ienīst pašu domu par dzīvi uz robežas, ir pieturēšanās idejai, ka viņa dzīve nav tāda, kādai tai būtu jābūt pēc viņa iedomām. Viņu bieži pārņem rūgtuma un neapmierinātības sajūta, un viņš visu laiku cer izmainīt savu dzīvi, lai tā kļūtu tāda kādu viņš iedomājas, ka būtu jābūt. Lai uzturētu tādas cerības, cilvēkam ir jātic kaut kādai nākotnei, kurā viņam izdosies materializēt savas vēlmes. Ja cilvēks pieturas pie tādiem uzskatiem, tad nemaz nepārsteidz tas, ka viņš ienīst domu par to, lai dzīvotu uz dzīvības un nāves robežas, jo šī koncepcija, un viss, kas ar to ir saistīts, apdraud viņa pasaules skatījumu un izsauc viņā nomācošu bīstamības un bojāejas sajūtu.
 
   Cilvēka nespējas pamatā pieņemt savu dzīvi tādu, kāda tā ir, atrodas uzskats, ka viņš savu dzīvi saprot labāk, nekā tie spēki, kas vada mūs visas dzīves laikā. Tomēr viņam nekad neienāk galvā, ka viņš nekādā veidā nevar pamatot tādu viedokli, jo nevienam no mums nepiemīt vajadzīgais redzējums, lai spriestu par paša likteni. Bet bez redzējuma tādi pieņēmumi nemainīgi bāzēsies uz augstprātību un racionālā prāta loģiku.
 
PARASTS CILVĒKS IR AUGSTPRĀTĪGS, JO RACIONĀLĀ PRĀTA PIEŅĒMUMI VIENMĒR ATSTĀJ UZ VIŅU IESPAIDU, UN VIŅŠ VIENMĒR LIEC GALVU TĀ PRIEKŠĀ.
 
RACIONĀLĀ PRĀTA PIEŅĒMUMI PIESPIEŽ MŪS TICĒT, KA MUMS JĀIZVAIRĀS NO SAVIEM IZAICINĀJUMIEM PAR KATRU CENU. BET TAS NOZĪMĒ KĻŪŠANU PAR GĻĒVULI, KURAM NAV PAŠCIEŅAS, KAS VAJADZĪGA, LAI ATTIEKTOS AR CIEŅU PRET BRĪNUMAINO DZĪVĪBAS DĀVANU.
 
   Kareivis nekad neuzvedas augstprātīgi, atšķirībā no tiem cilvēkiem, kuri uzskata augstprātību par savu likumīgu tiesību, jo kareivim piemīt pazemība (samierināšanās), bez tam viņš neattiecas attiecībā pret prātu ar tādu pagodinājumu, ko tam izrāda parasts cilvēks. Šajā jautājumā kareivis ir daudz saprātīgāks par parastu cilvēku, jo izskatīt racionālā prāta pieņēmumus kā pietiekamu pamatu tam, lai izvairītos no dzīves izaicinājumiem - ir pati neprātīgākā rīcība. Kareivis izmanto savu racionālo prātu tikai tam, lai tas virzītu viņu uz dzīves izzināšanu visā tās pilnībā, bet ne kā attaisnojuma meklēšanas līdzekli, kas ļautu viņam aizbēgt no saviem izaicinājumiem.
 
STARP AUGSTPRĀTĪBU UN PAZEMĪBU IR MILZĪGA ATŠĶIRĪBA. AUGSTPRĀTĪBA BALSTĀS UZ PIEŅĒMUMU, KA KĀDS IR PĀRĀKS PAR KAUT KO VAI KĀDU CITU. PAZEMĪBA BALSTĀS UZ ZINĀŠANĀM, KA NEVIENS NAV NE AUGSTĀKS, NE SVARĪGĀKS PAR PĀRĒJIEM VAI KAUT KO. BET CILVĒKS UZSKATA SEVI PAR PAZEMĪGU, KAD PIETURĀS PIE TĀ, KO VIŅŠ DĒVĒ PAR PAGODINĀJUMU PRET AUGSTĀKO; REZULTĀTĀ SAVĀ LEPNUMĀ VIŅŠ KLANĀS AUGSTPRĀTĪBAS PRIEKŠĀ.
 
   Cilvēks pieņem izaicinājumu tikai tādā gadījumā, kad loģisku spriedumu ceļā, viņš nonāk pie secinājuma, ka var sasniegt panākumus. Patiesībā, tikai nedaudzi cilvēki labprātīgi uzņemsies uzdevumu, kurš, kā viņi domā, var nostādīt viņus neizdevīgā stāvoklī. Tādi spriedumi vienmēr pamatojas uz ticību, ka, ja mēs nespēsim sasniegt panākumus, tad zaudēsim savu reputāciju un kritīsim apkārtējo acīs. Šī ticība savukārt paredz, ka kāds tā vai savādāk ieņem daudz augstāku stāvokli, jo tikai tad, kad kādam ir daudz svarīgāks stāvoklis, tad viņš var to zaudēt.
   Atšķirībā no parasta cilvēka kareivis zin, ka viņš ir ne vairāk un ne mazāk svarīgs, kā jebkurš cits. Viņš to zin dēļ savas esamības fakta. Nenovērtējamā dzīvības dāvana, ar ko viņš ir apveltīts, tas ir tas pats dzīvības spēks, ar ko ir apveltīts gan karalis, gan nabags, gan kukainis. Tāda zināšana ir ļoti atskurbinoša, ka tikai patmīlīgs muļķis, ignorējot šo faktu, nevar iegūt pazemību. Kareivis neuzvedas augstprātīgi un neatbalsta citu augstprātību, tieši otrādi, pateicoties savai pazemībai, viņš iegūst dziļu cieņu pret visu dzīvo - gan pret sevi, gan pret karali, gan pret ubagu, gan atomu, tas ir, pret jebkādu dzīves izpausmi, lai kāda būtu tās forma.
   Cilvēks bieži jauc pazemību ar augstprātību, un tāpēc viņam nav patiesas cieņas pret dzīvību. Padomājiet par zaldātu, kurš glābj savu dzīvību. Kā jūs rīkotos viņa vietā, ja atrastos tādā situācijā? Neizbēgamas bojāejas priekšā jūs rīkotos tāpat. Tomēr parastā dzīvē cilvēki mīl žēloties un tādējādi izdabā savai nevarības sajūtai. Patiesībā nav nekas slikts nevarīguma sajūtā, bet ļauties tādai sajūtai - tā ir pavisam cita lieta. Ja zaldāts ļautos savai nevarīguma sajūtai, viņš jau būtu miris zaldāts. 
   Cilvēce ir pieradusi ļauties savai bezpalīdzības sajūtai, un to parasti uzskata par pazemības iezīmi. Paziņojot par savu nevarīgumu kādā situācijā, cilvēks vienmēr mēģina manipulēt ar citiem, pārliekot uz citu pleciem savu atbildību. Tā kā vienmēr ir cilvēki, kuri tā vien gaida, lai izpaustu sevi, bezpalīdzīgs cilvēks nekad nepaliek bez izpalīdzīgas rokas. Acīmredzami, ka bezpalīdzība ir kļuvusi par visērtāko instrumentu, ko cilvēks izmanto ikreiz, kad satiekas ar izaicinājumu, kas viņu biedē, vai ko viņš priekš sevis uzskata par pazemojošu. Tas fakts, ka cilvēki, kā likums, ir gatavi palīdzēt bezpalīdzīgam cilvēkam, nekā nemaina to faktu, ka tāds cilvēks vienkārši manipulē ar citiem priekš savām interesēm. Manipulēšanai ar citiem nav nekas kopīgs ar pazemību. Gluži otrādi - tā ir augstprātības izpausme.
   Situācijas, kad patiešām ir vajadzīga palīdzība, rodas ļoti reti, un tādos gadījumos cilvēkam, kurš sniedz palīdzību, nekad nenākas uzņemties uz sevis svešu atbildību. Atbildības pārlikšana - vienmēr ir manipulēšana, ar kā palīdzību cilvēks uztur tā saucamo sociālās nosacītības kārtību.
 
KRITISKĀS SITUĀCIJĀS VECIE IERADUMI VIENMĒR KĻŪST PAR PAŠU VĒLAMĀKO PATVĒRUMU, PAT, JA MĒS TOS IENĪSTAM.
 
   Lai izbēgtu veco ieradumu lamatas, un īpaši, lai neļautos savai bezpalīdzības sajūtai, kareivis ieņem pozīciju, kas sīkāk jau bija aprakstīta šeit.

LAI KAD ARĪ KAREIVIS NESASKARTOS AR KAUT KO NEZINĀMU, VIŅŠ UZVEDAS TĀ, IT KĀ NEKAS NEGATĪVS NEBŪTU NOTICIS. ZINOT, KA PASAULE NAV TĀDA, KĀDU VIŅŠ TO IZTĒLOJAS, KAREIVIS NETIC NEKAM DĒĻ PAŠAS TICĪBAS, UN TOMĒR VIŅŠ ATZĪST VISU ACĪMREDZAMO NOZĪMI. SEKOJOŠI, KAREIVIS ATZĪST NEATZĪSTOT UN IGNORĒ NEIGNORĒJOT. KAREIVIS NEKAD NEUZSKATA, KA VIŅŠ SAPROT VISU, BET ARĪ NEIZLIEKAS, KA NEKAS NAV NOTICIS. TĀ VIETĀ VIŅŠ UZVEDAS TĀ, IT KĀ SAGLABĀTU PAŠKONTROLI, LAI ARĪ PATIESĪBĀ VIŅŠ VAR BŪT PILNĪBĀ APJUCIS VAI IZBIJIES. IEŅEMOT TĀDU POZĪCIJU KAREIVIS IZVAIRĀS NO APSĒSTĪBAS.
 
   Lai saprastu šo visu daudz dziļāk, atgriezīsimies pie piemēra ar zaldātu. Ja mēs nezinātu apstākļus, kuros ir nonācis zaldāts, mēs novērotu pavisam citu ainavu.
   Mēs redzētu zaldātu, kurš iet lēnu soli pa apvidu. Vērojot viņa darbības, mēs varētu nonākt pie secinājuma, ka viņš kaut ko meklē zemē, vai, visdrīzāk zālē. Faktiski, zaldāts, pilnībā pārņemts ar savu meklējumu - ir mierīgas koncentrācijas iemiesojums. Uz viņu skatoties, rodas iespaids, ka viņam ir ļoti daudz laiks, un spriežot pēc viņa lēnajām un uzmanīgajām kustībām, neviens neuzskatītu, ka viņš izmisīgi cenšas glābt savu dzīvību. Tieši tas tiek domāts ar frāzi, ka ''kareivis uzvedas tā, it kā nekas negatīvs nenotiktu - tāda ir kareivja paškontrole.
   Ja zaldāts neticētu, ka viņam ir iespējas paglābties no ienaidniekiem, viņš neizmantotu tādu iespēju. Viņam bija nepieciešams atzīt situācijas burtisko nozīmi, tieši to, ka, ja viņš neies pa mīnu lauku, ienaidnieki viņu noķers un nogalinās, bet šķērsojot šo nāvīgi bīstamo apvidu, viņš visticamāk arī ies bojā. Citiem vārdiem sakot, zaldātam bija jāatzīst, ka bezdarbība dotajā situācijā nozīmē nāvi, bet arī darbība visdrīzāk nozīmē nāvi. 
   Izvērtējot situāciju, zaldātam bija jātic, ka viņš ies bojā, nokļūstot ienaidnieka rokās. Tieši tāpat, lai izvēlētos drošu ceļu starp mīnām, viņam bija jātic, ka viņš var uzkāpt uz mīnas un uzsprāgt. Bet neskatoties uz to, ka zaldāts ir pilnībā atzinis nāves klātbūtni, viņš nekrita izmisumā un nepadevās. Pārstāt cīnīties - nozīmē padevīgi ļauties nāvei. Neviens īsts kareivis pat neiedomātos par ko tādu.
 
KAREIVIS NEKAD NEVIENAM UN NEKAM NEATDOD SAVU PERSONĪGO SPĒKU, PAT SAVAI NĀVEI.
 
   Tā vietā, lai justos bezpalīdzīgs, zaldāts izmantoja savas iespējas, lai cik niecīgas tās nebūtu, un iegāja tieši ellē. Tādējādi rīkojoties, zaldāts atzina nāvi, bet tai nepadevās. Tieši to nozīmē frāze, ka kareivis atzīst, neatzīstot un ignorē, neignorējot.
 
NENOVĒRŠAMAS NĀVES PRIEKŠĀ VISS ZAUDĒ SAVU SVARĪGUMU, JO PATS ĻAUNĀKAIS JAU IR PAVISAM TUVU. ATZĪSTOT NĀVI KĀ DZĪVĪBAS NEATŅEMAMU FAKTORU, KAREIVIS VIENMĒR SAGLABĀ MIERU UN SKAIDRĪBU.
 
  Zaldātam nav ne mazākā priekšstata par to, kādas būs viņa darbību baigas, bet tas arī nav viņa rokās. Pieņemot atbildību par savu stāvokli, viņš izvēlas vienīgo praktiski realizējamo izvēli, kas viņam ir pieejama. Šeit zaldāts darbojas nevainojami, un tāpēc viņš ilgi nedomājot zin, ka viņa darbību rezultāts - nav viņa rokās. Vienīgais, ko viņš var darīt dotajā situācijā - ir pilnībā apzināties notiekošo, šķērsojot šo nāvīgi bīstamo apvidu. Tieši tas tiek domāts zem frāzes, ka ''kareivis neuzskata, ka viņš visu saprot, kas tagad notiek, bet viņš arī neignorē situāciju''. Kareivis vienkārši rīkojas nevainojami, balstoties uz tām zināšanām, kas viņam ir pieejamas dotajā brīdī.
 
KAREIVJA NEVAINOJAMĪBA NEĻAUJ VIŅAM KĻŪT APMĀTAM AR SAVU DARBĪBU IESPĒJAMAJIEM REZULTĀTIEM. UZVARA VAI ZAUDĒJUMS - NAV VIŅA ROKĀS, KAREIVIS IR PILNĪBĀ PĀRŅEMTS AR DOTĀ BRĪŽA IZAICINĀJUMU.
 
KĻŪT APMĀTAM NOZĪMĒ ZAUDĒT PAŠKONTROLI. TO KAREIVIS NEVAR ATĻAUTIES, JO VIŅAM VIENMĒR IR JĀSAGLABĀ MIERS, JĀBŪT VĒRĪGAM UN GATAVAM NEKAVĒJOTIES RĪKOTIES.
 
   Tādējādi rīkojoties, zaldāts uzvedas tā it kā saglabā paškontroli, un vērojot viņa darbības, nekad un neviens nenoticētu, ka zaldāts ir pilnībā izsists no sliedēm un ir spēcīgi izbijies.Pateicoties savai nevainojamajai uzvedībai kareivis izbēg no nāvīgajām apmātības lamatām. Kļūt apmātam ar kaut ko - nozīmē ciest sakāvi vēl pirms kauja ir sākusies.
   Ja zaldāts kļūtu apmāts ar vēlmi palikt dzīvam, viņš kristu panikā un jebkurā gadījumā aizietu bojā. Ja viņš kļūtu apmāts ar tieksmi aizbēgt, tad mēģinājums šķērsot mīnu lauku pēc iespējas ātrāk, arī viņu nogalinātu. Bet tā kā zaldāts nav apmāts ne ar bailēm no nāves, ne ar cerību izglābties, viņš faktiski atzīst gan vienu, gan otru un vienlaicīgi to neatzīst. Tas ir pats labākais prāta stāvoklis, un tā arī ir pati kareivja būtība. Parastam cilvēkam šāds stāvoklis ir līdzīgs nakts murgam, bet kareivim, kurš dzīvo ar izaicinājumu, pat nakts murgs ir tikai izaicinājums, kas ir pelnījis pašu labāko uzvedību.
 
VISVAIRĀK KAREIVIM IR NEPIECIEŠAMS, LAI VIŅA PAŠKONTROLE BŪTU NEVAINOJAMA; TĀPĒC VIŅŠ NEVIENAM UN NEKAM NEĻAUJ SEVI IETEKMĒT NEGATĪVI. KAREIVIS VAR SKATĪTIES SEJĀ NĀVEI, BET TAS NEKĀDI NEIZPAUDĪSIES VIŅA DARBĪBĀS.
 
   Vienīgā cerība zaldātam izglābties ir pieņemt nāves klātbūtni un ļaut šai klātbūtnei virzīt viņu uz paša liktens atklāsmi. Ja viņam ir lemts izdzīvot, nāves klātbūtne palīdzēs viņam izvēlēties drošu ceļu starp mīnām un aiziet no ienaidniekiem. Tai pat laikā nāves draudi atturēs sekotājus turpināt pakaļdzīšanos pāri mīnu laukam. Bet, ja zaldātam ir lemts mirt, tad kā minimums viņš nomirs nevainojamā nāvē, nevis kā šņukstošs gļēvulis. 
   Mēs visi reiz nomirsim. Ja mēs varam nomirt rīt vai pēc gada, tad kāpēc tas nevar notikt šodien, tieši šobrīd? Bailes no nāves piespiež cilvēku bēgt no tās par katru cenu, pat uz cienījamas dzīves rēķina. Lai arī kareivis arī baidās no nāves, viņš tomēr zin, ka nāve ir viņa patstāvīgs pavadonis un labākais padomdevējs. Tāpēc kareivis necenšas izvairīties no nāves, jo viņam ir zināms, ka, kamēr viņš izturēsies pret nāvi ar lielu cieņu, nāves klātbūtne viņu virzīs uz nevainojamu dzīvi, piepildītu ar visām iespējamām bagātībām, spēku un sajūsmu, ko sniedz viņam izaicinājumi.
 
PĒC TAM, KAD KAREIVIS IR REDZĒJIS PAŠU DZĪVĪBAS UN NĀVES BŪTĪBU, PASAULĒ VAIRS NAV NEKAS, AR KO VIŅŠ NESPĒTU CĪNĪTIES, LAI ARĪ, SPRIEŽOT PĒC VIŅA UZVEDĪBAS, NEVIENS CILVĒKS NEKAD TO NEIEDOMĀTOS.
 
Tolteki apgalvo, ka cilvēks var attaisnot nenovērtējamo dzīvības velti tikai vienā veidā - dzīvojot nevainojamu kareivja dzīvi. Viņi to var apgalvot ar godu, bez augstprātības vai lepnuma, jo viņi nonāca pie patiesas gan dzīvības, gan nāves sapratnes. Tikai tie, kuriem patiešām piemīt pazemība, var saprast, ka dzīvība nav svarīgāka par nāvi. Bez nāves dzīvības vērtība pakāpeniski kļūtu pilnīgi niecīga.
 
 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (15.04.16)
Skatījumu skaits: 306 | Atslēgvārdi: ieradumi, nāve, dzīve, nozīme, racionālais prāts, izaicinājums, pazemība, uztvere, augstrprātība, neparedzamais
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]