Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Kareivja izaicinājums I daļa (T.Marezs)

 

LAUVA
 
Kareivja ceļā, kurš ir redzējis dzīvības un nāves pašu būtību, nav nekas, ar ko viņš nespētu tikt galā.
 
UZ ZINĀŠANU CEĻA NEVIENS CILVĒKS NEVAR PALIKT DZĪVS, JA VIŅŠ NAV GATAVS ATZĪT NĀVES VĒRTĪBU. NĀVE IR LABĀKAIS KAREIVJA PADOMDEVĒJS.
 
   Veicot savu likmi uz spēku un izzinot spēka medīšanas mākslas pamatus, medniekam tagad ir vajadzība iegūt praktisku pieredzi. Tikai iegūstot šādu pieredzi viņš var pāriet kareivja līmenī, jo vienīgā atšķirība starp mednieku un kareivi - pieredzes pakāpē. Dēļ pieredzes trūkuma, mednieks ļoti maz zin par spēka medību praktisko pusi. Kareivis, no otras puses, ir cilvēks, kurš ir norūdījies cīņā par spēku.
 
NE MUMS IZLEMT, VAI MĒS KĻŪSIM PAR KAREIVJIEM VAI NĒ. ŠIS LĒMUMS ATRODAS TO SPĒKU ROKĀS, KURI VIRZA VISU RADĪBU DZĪVES.
 
   Šis aforisms ļoti bieži pilnīgi nevietā izsauc skolniekā satraukuma sajūtu. Taču, ja mēs atcerēsimies, ka gan mednieks, gan kareivis iziet vienādu sagatavošanos, un arī seko kopīgam mērķim, tad redzēsim, ka nav iemesla uztraukumam. Galu galā, vienīgā atšķirība starp cilvēkiem ir praktiskā pieredzē, ko viņi ir ieguvuši.
   Šajā sakarā vienmēr vajag paturēt galvā, ka pieredzi nav iespējams ieplānot iepriekš, cilvēks to nekontrolē. Neviens nevar izmainīt savu likteni, un tieši liktenis nosaka cilvēka pieredzi, ko viņš iegūst konkrētā dzīvē. No mums tiek prasīts tikai veicināt mūsu likteņa atvēršanos, saprātīgi sadarbojoties ar spēkiem, kas virza mūs visas dzīves garumā. Darbojoties tādā veidā, mēs varam izmantot visas mūsu iespējas un izdabūt visu iespējamo pieredzi. Saprātīga sadarbība ar mūsu liktens spēkiem arī ir Tolteku mācības pamatmērķis. Viss, kam skolnieks tiek apmācīts, tai skaitā savākšanas punkta virzīšanu, tiek virzīts uz to, lai palīdzētu iemācīties šādu sadarbību. 
   Nepieciešams pasvītrot, ka parasta cilvēka dzīves pieredze, mednieka pieredze un kareivja pieredze formē trijstūri, kas ir ļoti vajadzīgs pilnvērtīgai patiesa Tolteka eksistencei. Nevērīgi attiecoties pret šo trijstūri, cilvēki ir pakļauti kļūdainam uzskatam, ka Tolteki kaut kādā mērā pamet pasauli. Bet nekas nevar būt tālāks no patiesības, jo kareivis, tāpat kā mednieks, nekad neaiziet no pasaules, jo, ja viņš to izdarītu, viņam nāktos atteikties no īpašību izmantošanas, kas piemīt cilvēciskai būtnei.
   Dzīves pieredzes trīs tipi ir trīs atšķirīgas, bet tai pat laikā savstarpēji saistītas un savstarpēji atkarīgas cilvēka apziņas īpašības. Skolēnam vajag visas šīs trīs apziņas īpašības attīstīt līdz to potenciāla maksimumam, īpaši piesardzīgi integrējot katru no tām savā dzīvē. Neprātīgi būtu uzskatīt, ka kāds cilvēks var kļūt par zināšanu cilvēku, atgrūžot tās īpašības, kas viņu arī padara par cilvēku. Viss uz tonāla salas atrodas tur tāpēc, ka tas ir vajadzīgs mums, lai iegūtu vajadzīgo pieredzi, lai kļūtu par kareivjiem. Uz šīs salas nav nekas, no kā vajadzētu tikt vaļā, tas attiecas arī uz apziņas dažādiem līmeņiem vai īpašībām.
   Gan mednieks, gan kareivis saprot, ka vienīgā patiesā cilvēces eksistences jēga uz zemes ir totālas apzinātības sasniegšana. Ar savas pieredzes palīdzību kareivis nonāk pie sapratnes, ka zināšanas patiesībā ir spēks.
   To nav tik grūti saprast, ja mēs atceramies par to, ka spēks ir noskaņošanās enerģija. Kad mēs iegūstam zināšanas pieredzes rezultātā, tas nozīmē, ka pateicoties šai pieredzei mēs esam kaut ko uztvēruši, kas agrāk nav ticis apzināts. Bez šaubām, tāda uztvere ir noskaņošanās rezultāts, kurš savukārt ģenerē spēku. Tas protams skar tieši zināšanas, nevis informāciju. Vienmēr vajag atcerēties, ka informācija - ir tikai teorija, tai laikā, kad zināšanas ir tas, kas nāk ar pieredzi. Bez prakses informācijai un teorijai nav spēka, bet zināšanas ir spēks
   Tāpēc, lai iegūtu spēku, vajag maksimāli izmantot visu mūsu pieredzi. Tas savukārt nozīmē to, ka mums ir jātiecas uztvert pēc iespējas vairāk. Tieši tiekšanās uztvert ir spēka medības, bet tā kā spēks ir netaustāms un neparedzams pretinieks, kareivja dzīve pārvēršas bezgalīgā izaicinājumā.
 
KAREIVIS DZĪVO AR IZAICINĀJUMU; SEKOJOŠI, PAŠDISCIPLĪNA IR VIŅA DZĪVES STRATĒĢIJA.
 
   Acīmredzami, ka nav iespējams veiksmīgi medīt spēku, dzīvojot nedisciplinētu dzīvi pusmiega stāvoklī. Spēka medības pieprasa no mums disciplinētu pieeju un patstāvīgu mednieka vērīgumu. Tomēr disciplīnas prasības bieži tiek iztulkotas nepareizi. Tiecoties būt pilnīgi apzināts, skolnieks izmisīgi mēģinās saprast un izanalizēt katru situāciju savā ikdienas dzīvē. Tajā nav nekā slikta, pie nosacījuma, ka skolnieks neaizmirst par nepārraujamo saikni starp tāda veida iegūto informāciju un viņa pasaules skatījumu.
   Meklēt paskaidrojumus savai pieredzei ir pareizi un labi, jo tikai tādā veidā mēs varam pietuvoties pie zināšanām, bet uzskatīt savus skaidrojumus par vienīgo realitāti - ir katastrofiska kļūda. Ir ārkārtīgi svarīgi atcerēties, ka visi skaidrojumi izmainīsies, kā tikko izmainīsies savākšanas punkta stāvoklis. Tāpēc jebkurš skaidrojums, kas ir saistīts ar noteiktu pieredzi, ir tikai daļa no patiesības, bet daļēja patiesība - tā nebūt nav visa patiesība. Ja lauvas medību laikā mums izdotos dabūt tikai viņa krēpes šķipsnu, mums nāktos atzīt, ka lauva no mums ir aizbēgusi.
 
KAREIVIS NEUZTRAUCAS PAR NOTIEKOŠĀ NOZĪMES MEKLĒJUMIEM. SADUROTIES AR NETAUSTĀMU UN NEPAREDZAMU PRETINIEKU NOZĪME ZAUDĒ SAVU SVARĪGUMU. ŠĪ IEMESLA DĒĻ, LOĢISKU SKAIDROJUMU MEKLĒJUMI IR BĪSTAMS LAIKA UN ENERĢIJAS PATĒRIŅŠ. 
 
   Prieks, dēļ veiksmīgi atrasta skaidrojuma, ir tas pats kas sajūsma par lauvas krēpes kušķīša iegūšanu. Taisnība ir tā, ka lauva ir aizbēgusi, bet mums tika tikai zināšanu fragments. Iegūtais zināšanu fragments spēlē svarīgu lomu, bet tikai pagaidām tas palīdz mums kļūt stiprākiem un gudrākiem savās spēka medībās.
   Ļoti bieži tieši šajā brīdī skolnieks nokļūst racionalizācijas lamatās. Aizmirstot par to, ka no pieredzes viņš ir izdabūjis tikai zināšanu fragmentu, skolnieks tūliņ priecīgi sāk teoretizēt par iegūtajām zināšanām. Un ļoti drīz viņš pametīs spēka medības, dodot priekšroku intelektuālām pārdomām.
   Sacītais nebūt nenozīmē, ka kareivis nekad neapstājas, lai padomātu un izsvērtu tālāko darbību variantus. Tieši otrādi, kareivis pievērš ārkārtīgi lielu vērību vissīkākajām detaļām savā dzīvē, viņš uzmanīgi izskata katru situāciju. Bet viņš to nedara, lai atrastu saprātīgus paskaidrojumus, bet, lai iegūtu skaidrību, kas ļaus viņam darboties efektīvi.
 
STARP SITUĀCIJAS NOZĪMI UN SKAIDRĪBU IR ĻOTI SMALKA ROBEŽA. JEBKURĀ SITUĀCIJĀ KAREIVIS TIECAS UZ SKAIDRĪBU, NEVIS MĒĢINA ATRAST NOTIKUŠĀ NOZĪMI.
 
   Jebkura situācija mūsu dzīvē ir izaicinājums, un tas mums dod iespēju kaut ko iemācīties.
   Pieņemot tādu izaicinājumu, mēs automātiski sasaistām ar šo situāciju kaut kādu nozīmi. Bet tā kā jebkura nozīme balstās uz tekošo atskaites sistēmu, tā, acīmredzami, būs ierobežota. Kareivis lieliski apzinās šo faktu un netērē ne laiku, ne enerģiju racionalizējot attiecībā uz tādām nozīmēm. Tā vietā viņš izmanto atrastās nozīmes, lai sasniegtu redzējuma skaidrību, kas parādīs viņam, kā rīkoties tālāk.
   Robeža starp situācijas nozīmi un skaidrību ne vienmēr ir skaidri atšķirama, bet sekojošais piemērs ļaus tikt mums to vairāk izprast. Izskatīsim vīra piemēru, kurš apvaino savu sievu nepamatotos tēriņos.
    Ja sieviete kļūs apmāta savos mēģinājumos tikt skaidrībā ar to, ko ar to domā viņas vīrs, apvainojot viņu naudas tērēšanā, tad lauvas tiesu no sava laika un enerģijas viņa iztērēs mēģinājumiem attaisnot savus tēriņus. Līdzīgi attaisnojumi novedīs tikai pie bezgalīgiem izskaidrojumiem, kuram ir taisnība un kā vajag izmantot naudu. Vēl jo vairāk, ir ļoti nelabvēlīga ticamība, ka strīdi drīzumā pāraugs pilnīgi bezjēdzīgos personiskos uzbrukumos. Ģimenes diskusiju karstumā viņi ar izmisīgu pārliecību mēģinās aizstāvēt sevi un savus viedokļus. Beigās, jūtoties vienādā mērā ievainoti, viņi sāks izteikt pieļāvumus, kuru patiesumā viņi paši nebūs pārliecināti.
   Kareivis ar milzīgu piesardzību attiecas pret tāda veida lamatām. Ja sieviete būtu kareivis, viņa neļautu sev iesaistīties attaisnojumos, bet tā vietā nokoncentrētos uz situācijas izskatīšanu, kā rezultātā viņa var iegūt zināšanas. Viņa to izdarītu, pirmkārt, atzīstot izaicinājumu, kas izpaužas kā vīra pārmetumi, un otrkārt, tiecoties pēc nepieciešamās skaidrības.
   Atzīstot sava vīra burtisko vārdu nozīmi, viņa pievērstu uzmanību tam, ka viņai, iespējams, tik tiešām trūkst pieredzes, apejoties ar naudu. Esot godīga pret sevi, sieviete necenstos attaisnot savus tēriņus. Tā vietā viņa uzmanīgi izvērtētu vīra pārmetumus un pievērstu uzmanību tam, kā viņa patiesībā tērē naudu. Tikai tā viņa ir spējīga sasniegt nepieciešamo skaidrību, lai iegūtu vajadzīgās zināšanas. 
   Ja pēc tādas analīzes sieviete nonāks pie secinājuma, ka viņa var iemācīties kaut ko noderīgu no sava vīra attiecībā uz naudas tērēšanu, būs muļķīgi atteikties no viņa padomiem un palīdzības. Bet, ja viņa skaidri redz, ka viņas attieksme pret naudu ir nevainojama, tad viņai vajag pārskatīt situāciju kopumā. Ja arī pēc tam sieviete jutīs vīra pārmetumu nepamatotību, viņai ir tiesības nepievērst uzmanību viņa pārmetumiem. Tomēr tas nebūt nav risinājums, jo taču nevar aizbēgt no problēmām, vienkārši tās ignorējot.
 
KAREIVJI UZVAR CĪŅĀS, NEIGNORĒJOT TĀS, BET AR SKAIDRĪBAS PALĪDZĪBU.
 
   Kā kareivis, sieviete tagad apzinās, ka patiesībā ne tēriņi ir problēmas būtība, un vīra apvainojumi ir virzīti uz kaut ko citu. Citiem vārdiem sakot, patiesais izaicinājums slēpjas kaut kur citur.
   Šajā piemērā var skaidri redzēt, ka, lai būtu par kareivi, ir lielā mērā vajadzīgs godīgums un skaidrība. Nebūt nav vienkārši pieņemt situāciju objektīvi, kad tiek apdraudēta mūsu neaizskaramība. Parasta cilvēka reakcija ir uzreiz sākt sevi aizstāvēt, mēģinot attaisnot savu rīcību. Tomēr, tādējādi reaģējot, mēs vienmēr nonākam lamatās, nostiprinot savu skatījumu uz pasauli, un rezultātā vēl vairāk slīgstam tajos apstākļos, no kuriem cenšamies atrast izeju.
 
TIKAI KAREIVIS VAR IZDZĪVOT KAUJĀ PAR SPĒKU.
 
   Vienīgais veids kā izvairīties no mūsu cilvēciskās ierobežotības lamatām - ir dzīvot kā kareivim, tas ir, attiekties pret katru dzīves situāciju kā pret izaicinājumu spēka medību laikā.
 
IEGŪSTOT MEDNIEKA ZINĀŠANAS UN PIEREDZI, KAREIVIS TIEK GALĀ AR KATRU NO SAVIEM IZAICINĀJUMIEM, ATTIECOTIES PRET TIEM AR LIELU CIEŅU.
 
   Kultivējot tādu attieksmi pret situācijām, kas rodas viņa dzīvē, kareivis audzē sevī neviltotu cieņu pret visu, kas sastopas viņa ceļā. Sekojoši, pat, ja kāds viņu apvaino, kareivis nezaudē pār sevi kontroli, jo uztver katru uzbrukumu kā izaicinājumu. Tas nebūt nenozīmē, ka kareivis ar cieņu izturas pret apvainojumiem, drīzāk viņš ciena iespēju, ko izaicinājums viņam sniedz. Tā kareivis ne tikai iegūst skaidrību, bet arī saglabā kontroli, kas ir tik ļoti nepieciešama sastopoties ar netaustāmu un neparedzamu pretinieku. Tādējādi rīkojoties, kareivis nekad nenokļūst savas virspusējās sapratnes lamatās attiecībā uz notiekošo.
 
   Vispirms ir svarīgi saprast, ka cilvēks patstāvīgi izjūt vajadzību meklēt skaidrojumus, kas nomierinātu viņa prātu, jo neizzinātais ir ne tikai biedējošs, bet arī izsauc satraukumu un diskomforta sajūtu.
 
CILVĒKS PIEĻAUJ KĻŪDU TAJĀ, KA VIŅŠ MEKLĒ PASKAIDROJUMUS, KAS APSTIPRINA VIŅA PASAULES SKATĪJUMU. BET NEIZZINĀTO NAV IESPĒJAMS PASKAIDROT TĀDĀ VEIDĀ. REZULTĀTĀ, VISI PASKAIDROJUMI PĀRVĒRŠAS VAI NU AKLAS TICĪBAS, VAI AIZSPRIEDUMU IZPAUSMĒS.
 
   Protams, ka nav nekas slikts tajā, ka mēs cenšamies atrast piemērotus skaidrojumus visam mums apkārt. Bet cilvēkam nekad neienāk prātā, ka tādējādi viņš vienkārši formē savu uzskatu par apkārtējo pasauli, kam viņam patīk ticēt. Cilvēks vienmēr cenšas paskaidrot visu pasaulē ar tādu skaidrojumu palīdzību, kas patīk viņam un, kas var nomierināt viņa racionālo saprātu, bet tie izrādās bieži vien visai tāli no patiesības. Tādā veidā cilvēks patstāvīgi uztur savu skatījumu uz pasauli un rezultātā saglabā sava savākšanas punkta fiksētu stāvokli.
   Ja viņa paskaidrojumi vairāk vai mazāk atbilst viņa pasaules skatījumam, cilvēks jūtas apmierināts ar sevi un jūtas pārliecināts. Tomēr viņa ticība paša skaidrojumos ir tik liela, ka, kad notiek kaut kas, kas met izaicinājumu to patiesumam, cilvēks sāk šaubīties, izjūtot nepārliecību. Pēkšņi viņš sajūt, ka viņa pasaules skatījums sagrīļojas, bet pats viņš ir spiests pārskatīt savus skaidrojumus vai arī, par nelaimi, kas notiek daudz biežāk, sāk tos aizstāvēt.
 
SKAIDROJUMI NAV REALITĀTE, TĀ IR TIKAI LAICĪGA PASAULES SISTEMATIZĀCIJA.
 
   Jebkurš cilvēks var iztikt bez apjukuma, ja apzināsies, ka visi skaidrojumi ir tikai produkts viņa laicīgajam pasaules skatījumam. Izskaidrot to var analoģija. Iztēlojieties, ka pastaigas laikā pa kalniem, jūs atrodiet augu, ko nekad iepriekš nebijāt redzējis. Rūpīgi to izpētot, jūs izdarītu kaut kādus secinājumus, iespējams, jums likās, ka augs kaut kādā mērā ir līdzīgs savvaļas rozei. Priecājoties, ka jums izdevās noteikt, kas tas ir par augu, jūs laimīgi turpiniet savu pastaigu.
   Pēc kāda laika jūs nokļūstiet savvaļas augu izstādē. Un tajā jūs uzziniet, ka augs, ko jūs uzskatījāt par savvaļas rozi, patiesībā ir kazene, kura pat neietilpst rožu dzimtā. Ja jūs šajā brīdī atzīsiet, ka jūsu secinājums bija tikai izsvērts pieņēmums, apjukums neradīsies. Bet, ja no otras puses, jūs būsiet pārliecināti, ka jūsu redzētais augs patiešām bija savvaļas roze, tad jaunā informācija novedīs jūs strupceļā.
   Analoģiski, ja mēs izvēlamies atcerēties to, ka mūsu pasaules skatījums ir tikai laicīga neizzinātā interpretācija, mūs nebūt nepārsteigs un nesamulsinās, ka kaut kas sāks izraisīt par to šaubas. 
   Bet, uzskatot savu pasaules skatījumu par neapstrīdamu, mēs neatstājām vietu citām iespējām, un, agru vai vēlu, apjukums gūs virsroku. 
 
APJUKUMS IR AR NODOMU IZSAUKTS PRĀTA STĀVOKLIS. MĒS VARAM PĒC SAVAS GRIBAS IEIET APJUKUMĀ VAI ARĪ IZIET NO TĀ. 
 
CILVĒKS AR NODOMU IEVED SEVI APJUKUMĀ, LAI VARĒTU ATSAUKTIES UZ NEZINĀŠANU.
 
   Apjukums ir pats ērtākais veids kā aizbēgt no realitātes, ko izmanto cilvēks ikreiz, kad viņam nākas saskarties ar kaut ko, kas viņu biedē vai kas viņam nepatīk. Tomēr, mēs vienmēr skaidri apzināmies, ko darām, lai arī varam izvēlēties neatzīt sev savus patiesos motīvus.
 
CILVĒKA RACIONĀLAIS PRĀTS AR NODOMU IEŅEM NEKĻŪDĪGA TIESNEŠA LOMU, KO PATS SEV IZTĒLOJAS. DIEMŽĒL, DZĪVE IR BEZGALĪGI PLAŠĀKA UN DZIĻĀKA PAR RACIONĀLĀ PRĀTA LOĢIKU.
 
   Racionālais prāts ļoti mīl būt svarīgs un iztēlojas, ka var izpildīt darbu, kam nav it nemaz paredzēts. Vienīgais racionālā prāta uzdevums ir atšķirt un izskaitļot. Tā vietā racionālais prāts cenšas uzņemties saprašanas funkciju, bet cilvēks nekad neiedomājas, ka patstāvīgi mainīgā visumā nav gandrīz nekā, kas prasa sapratni.
 
NEIZZINĀTĀ VISUMĀ, PIEPILDĪTĀ AR NEPAREDZAMIEM VILTĪGIEM SPĒKA PAŅĒMIENIEM, SAPRATNEI NEPIEMĪT LIELS SVARĪGUMS.
 
   Saprašana ir tikai attaisnojums nevajadzīgiem loģiskiem skaidrojumiem. Par spilgtu piemēru var kalpot pīlēns, kuram pirmo reizi nāksies iepeldēt ūdenī. Pīlēnam nevajag saprast peldēšanas principus, pirms viņš varēs peldēt. Viņš vienkārši iekāpj ūdenī un instinktīvi sāk peldēt. 
   Analoģiskā veidā, kad bērns mācās staigāt, mēs viņam nebūt nestāstām par gravitācijas likumiem un muskuļu koordinācijas pamatiem. Tā vietā mēs rīkojamies iracionāli, mēs vienkārši viņu uzmundrinām veikt šo kustību, ko taisnīgi var dēvēt par brīnumu. Bērns iemācīsies staigāt vēl ilgi pirms tam, kad sāks kaut ko saprast par gravitācijas likumiem vai izstudēs anatomiju. Tomēr cilvēka racionālais prāts dod priekšroku ignorēt tādus faktus.
   Racionālais prāts vienmēr tiecas sameklēt loģiskus skaidrojumus notiekošajam, pat ja tas nozīmē mēģinājumu aizbāzt ar kvadrātveida korķi apaļu caurumu. Tomēr, ja prātam neizdosies atrast piemērotu skaidrojumu notiekošajam, viņš ļoti bieži rīkojas pilnīgi iracionāli - pilnībā noliedz notiekošo.
 
KAREIVIS, ZINOT TO, KA NOTIEKOŠĀ SAPRATNE NAV NEPIECIEŠAMA, ATZĪST ŠĶĒRSLI, KAD AR TO SASKARAS, BET PĒC TAM TO PĀRVAR.
 
   Kad kareivis saskaras ar problēmu, viņš nomierina savu prātu, atzīstot šo problēmu kā šķērsli, kas parādījies viņa dzīvē, bet tā vietā, lai iegrimtu pārdomās, cenšoties saprast šo problēmu, viņš vienkārši uzreiz ķeras klāt tās risināšanai. Pašām par sevi problēmām ir tikai viena vērtība, tās mums palīdz kļūt daudz līdzsvarotākiem - emocionāli, daudz apķērīgākiem - mentāli un daudz gudrākiem - garīgi.  
   Tā, piemēram, zaldātu sagatavošana paredz šķēršļu joslas pārvarēšanu. Katra šķēršļa uzdevums - piespiest zaldātu atrast sevī potenciālās rezerves, kuras savādāk nekad neatklātos. Problēmas, ar kurām sastopas kareivis, nes tādu pašu nodomu. Vienīgā sapratne, kas ir svarīga kareivim, - tā ir sevis sapratne un sava potenciāla sapratne, un tieši pie šīs sapratnes ved visas viņa problēmas.
 
   Tomēr ne tikai tās dzīves situācijas, kas rodas mūsu dzīvē, nodrošina mūs ar nepieciešamajiem šķēršļiem, bet arī, tā saucamā, tumšā puse vai netikumi. Sakarā ar to mums ir nepieciešams vēlreiz apzināties sociālās nosacītības postošo ietekmi. No agras bērnības visus māca slēpt tos mūsu pašu aspektus, kas tiek uzskatīti par necienīgiem. Tomēr, nebūs lieki sev atgādināt, ka nav iespējams kļūt par pilnīgu cilvēku, atgrūžot kaut kādus sevis aspektus.
 
NOLIEGŠANA - SEV IZDABĀŠANAS VISSLIKTĀKĀ FORMA.
KAREIVIS SKATĀS UZ SAVĀM VĀJAJĀM PUSĒM KĀ UZ SAVU PĀREJU UZ SPĒKU.
 
   Kopumā, cilvēki ir pārņemti ar tieksmi attaisnot pašu uzvedību un skaidrot visu notiekošo savā dzīvē. Pārsteidzoši, cik bieži mēs varam dzirdēt apgalvojumus šādā stilā:''Ja es agrāk zinātu to, ko zinu šodien, tad izvēlētos citu profesiju. Ja es aizstāvētu disertāciju, tad man tā nevajadzētu šodien nostrādāties. Ja man nebūtu tik daudz problēmu dzīvē, tad es daudz vairāk veltītu laiku Kareivja Ceļam''. Tādas pārdomas ir absurdas, un tomēr cilvēki patstāvīgi cenšas attaisnot sevi un savu rīcību līdzīgā veidā, aizmirstot par to, ka viss mūsu dzīvē, tāds kāds tas ir, jau ir pilnīgs, un, ka šķēršļi nodrošina mūs ar visu nepieciešamo priekš tā, lai mums varētu būt darīšana ar spēku.
 
NEVIENS CILVĒKS NEVARĒTU PAZIŅOT, KA VIŅAM BŪTU SPĒKS, JA VIŅA DZĪVE VAI VIŅA DZĪVES APSTĀKĻI BŪTU SAVĀDĀKI.
 
   Mūsu cilvēciskās eksistences lāsts ir pārliecībā, ka dzīves problēmas traucē mums realizēt visu savu potenciālu. Katra mūsu problēma ir izaicinājums, spēka velte, kas sniedz mums brīnišķīgu iespēju, iespēju sākt cīnīties par savu brīvību. Par to jau mēs runājām šeit
   Īpaši svarīgi ir atzīt savu tumšo pusi, un arī, tā saucamos, trūkumus un vājās puses. Jāsaka, ka tas nav viegls uzdevums. Sociālā nosacītība noved pie tā, ka mūs moka liela vainas un pašu nederīguma sajūta, kad mēs redzam savas vājās puses. Tomēr vajag atcerēties, ka mūsu vājās puses ir tikai mūsu nerealizētais potenciāls - potenciāls, ko mēs vēl neesam pilnībā apguvuši.
   Lai cilvēki iegūtu brīvību, viņiem traucē vainas izjūta, ko daudzi izjūt, kad aizstāv savas tiesības un pretendē uz to, kas likumīgi viņiem pieder. Bet kareivis neizjūt vainu, kad cīnās par to, kas viņam pieder, lai būtu tā nauda, cieņa, zināšanas vai viņa paša tumšā puse.
   Uzmanīgi vērojot savas vājās puses, mēs nonākam pie apziņas, ka katrā no tām slēpjas vērtība. Tāpēc vajag uzmanīgi izzināt savas vājības un pēc tam tās jāpārveido tajā, kam tam potenciāli ir jābūt. Tikai tā mēs varam kļūt tik tiešām pilnīgi un brīvi. Cilvēka tumšā puse patiešām nav patīkama, neviens kareivis to nenoliegs, bet slēpt šo tumšo pusi, izliekoties, ka tā neeksistē, - ir briesmīga muļķība.
   Cilvēki parasti atsakās skatīties uz savu tumšo pusi, jo baidās atzīt savus trūkumus, pat paši sev. Tādas bailes pamatojas uz to, ka cilvēks patstāvīgi uztraucas par savas reputācijas saglabāšanu apkārtējo acīs. Tomēr, lai cik tas arī paradoksāli nebūtu, kad cilvēks saskaras ar nenovēršamu nāvi, viņš instinktīvi rīkojas tā, lai izdzīvotu. Tādos brīžos viņš ne uz mirkli neaizdomājas par savu reputāciju, un nesavtība var pēkšņi pārvērsties rūdītā egoismā, bet drošsirdība pilnīgā gļēvulībā.
 
KAREIVIS PIETUVOJAS ZINĀŠANĀM, PILNĪBĀ SAGATAVOJIES NĀVEI, UN TĀPĒC VIŅŠ APIET VISAS IESPĒJAMĀS LAMATAS.
 
SAGATAVOJIES PAŠAM ĻAUNĀKAJAM, KAREIVIS NEVAR APJUKT NO NEGAIDĪTĀ, JO VIŅŠ NECER PALIKT DZĪVS.
 
SKATOTIES NĀVEI ACĪS, KAREIVIS PĀRTRAUC VISAS NEVAJADZĪGĀS DARBĪBAS; TĀPĒC VIŅA LIKTENIS ATVERAS BEZ ŠĶĒRŠĻIEM.
 
   Ļoti daudz kas no sociālās nosacītības novājinošām ietekmēm zaudētu savu spēku, ja mēs atzītu faktu, ka nāve mūs visu laiku izseko. Kaut kādā veidā cilvēks ir iemācījies sevi pārliecināt, ka viņam ir garantēta ilga dzīve. Tam ticot, viņš uzskata, ka viņam pieder viss pasaules laiks, ko var izniekot bailēm, šaubām un citiem sīkumiem. Tomēr nāves priekšā praktiski visas šīs bailes un sīkumi pilnībā zaudē savu nozīmi. Kareivis to zin, tāpat kā zin arī to, ka līdzīga nemirstības koncepcija - ir pasaka priekš muļķiem. Neviens ar pārliecību nevar paziņot, ka viņam ir lemts nodzīvot pat tuvāko stundu.
   To apzinoties, kareivis ar prieku atzīst savas nāves klātbūtni. Atceroties par to, ka viņš var nomirt jebkurā mirklī, kareivis atmet visu, kas viņam traucē brīvības meklējumos. Necerot izdzīvot, kareivis veikli apiet sociālās nosacītības lamatas, jo viņu nenomoka muļķīgs uztraukums par paša reputāciju.
   Vēl jo vairāk, ieņemot tādu pozīciju, kareivis arī izvairās no apsēstības saistībā ar cīņas rezultātu. Tas nebūt nenozīmē, ka kareivis uzvedās neapdomīgi. Tieši otrādi, tā kā viņš medī spēku, viņš darbojas ārkārtīgi uzmanīgi, bet, atšķirībā no parasta cilvēka, viņš nav apmāts ar cīņas rezultātu. Uzvara cīņā var būt svarīga vienīgi tad, ja mēs ceram palikt dzīvi.
   Viena no sliktākajām lamatām - ticībai ilgai dzīvei, ir mūsu gaidu bezgalīga ķēde. Bet, ja mēs cerēsim uz kaut ko, mēs varam vilties, mēs varam apjukt no kaut kā negaidīta, un vispār, vienkāršāk runājot, varam viegli iekļūt nelaimē. Lai saprastu šo ideju daudz skaidrāk, izskatīsim zaldāta piemēru, kurš bēgot glābj savu dzīvību.
   Vienīgais ceļš, kurš ir pieejams zaldātam - skriet tieši pāri mīnu laukam. Mirkļi lido strauji, un tāpēc zaldātam nav laika uz sīkām šaubām un bailēm. Ja viņš paliks uz vietas, viņu notvers ienaidnieki un nogalinās, bet, ja viņš skries pāri mīnu laukam, viņam būs maz mazītiņa iespēja izglābties.
   Tāds zaldāts ir ārkārtīgi vērīgs un ir gatavs nekavējoties rīkoties. Saduroties ar tādu izaicinājumu, viņš nejūtas vīlies. Viņš ātri saprot, ka viņa ienaidnieki, kuri paši šo lauku ir nomīnējuši, diez vai viņam pa to sekos. Nerēķinoties izdzīvot, viņš saprot, ka šis ceļš, lai cik tas bīstams nebūtu, ir viņa vienīgā cerība izglābties. 
   Apjukt no pārsteiguma tādā vietā - nozīmē iet bojā, tāpēc zaldāts kustās ārkārtīgi uzmanīgi. Šajā situācijā no viņa tiek prasīta tikai asa apzinātība un tiešs novērtējums. Zaldāts zin, ka pārsteidzīga un nevērīga pārvietošanās novedīs pie tūlītējas bojāejas. Dzīve viņam tagad tiek mērīta soļos un sekundēs.
   Atrodoties zem tāda spiediena, zaldāts atklāj sevī potenciālas iespējas, par kurām agrāk nenojauta. Viņa sajūtas neparasti saasinās, un viņš pārdzīvo iekšējā klusuma stāvokli, kurā nav kārdinājuma domāt par kaut ko citu, kā tikai par to, kur savu kāju likt, sperot nākamo soli. Laiks it kā apstājas, zaldāta koncentrētība ir tik intensīva, ka viņš neuzdrošinās domāt ne par noieto attālumu, ne par to, cik vēl ir palicis. Ļaut savam prātam novērsties, pat uz sekundi, - nozīmē nomirt. Visa viņa uzmanība, viss viņa personīgais spēks ir pilnībā jāatdod izdzīvošanas aktam.
 
VISS MŪSU DZĪVĒ IR TIKAI IZAICINĀJUMS. IZAICINĀJUMS NEKAD NEVAR BŪT LABS VAI SLIKTS; MĒS PAŠI DODAM SAVU VĒRTĒJUMU SAVIEM IZAICINĀJUMIEM, TĀDĒJĀDI DAROT AR TIEM TO, KO VĒLAMIES.
 
   Zaldāta iespēja izdzīvot praktiski ir pielīdzināma nullei, un viņš to atzīst. Bet tai pat laikā viņam ir zināms: ja viņš neieietu mīnu laukā, viņu gaidītu nenovēršama nāve no ienaidnieka rokas. Tagad, kad viņš ir izvēlējies šo ceļu, bezcerību nomaina izaicinājums. Par vienu nelielu kļūdu zaldāts samaksās ar savu dzīvību. Saduroties ar tik nepārvaramām grūtībām, zaldāts būtu muļķis, ja cerētu palikt dzīvs. Bet kareivim apraudāt savu likteni, izdabājot sev šajā šaubīgajā greznībā, nozīmē pa tukšo iztērēt savu dārgo personīgo spēku, un palaist garām savu izaicinājumu. Īstais izaicinājums, ar kuru viņš ir sadūries tagad nav tajā, lai izglābtos, bet tajā, lai prastu aiziet pēc iespējas tālāk un noturēties pēc iespējas ilgāk, pirms viņš nomirs.Lasīt turpinājumu

 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (15.04.16)
Skatījumu skaits: 364 | Atslēgvārdi: nāve, nozīme, apjukums, loģika, vājās puses, dzīvība, racionālais prāts, saprašana, izaicinājums, skaidrība
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]