Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Kareivim ir jātic! (T.Marezs)


KAREIVIM IR JĀTIC, JO TICĪBA IR VIŅA PATIESĀ ''ES'' NEATŅEMAMA SASTĀVDAĻA.

   Iepriekšējā nodaļā mums nācās atkāpties no secīga mācības izklāsta, lai dotu lasītājam iespēju labāk redzēt viņam priekšā stāvošo uzdevumu. Tagad viņam ir vieglāk redzēt, kā viena ar otru savstarpēji iedarbojas dažādas mācības koncepcijas un kāpēc priekš kareivja ir tik svarīgi būt vērīgam un nedomāt nošķirošās kategorijās. Katri aforismi, koncepcijas un tehnikas, kas tiek dotas mācībā, - ir nepieciešams instruments, un no skolniekiem netiek prasīts apgūt instrumentu, ko viņam var nākties neizmantot. Neviens mehāniķis nevarēs veikt auto apkopi tikai ar viena skrūvgrieža palīdzību; lai paveiktu šo darbu pienācīgā veidā, viņam ir jāizmanto dažādi instrumenti. Tieši tāpat, jebkura mājsaimniece nevarēs pagatavot labas pusdienas ar vienas tējkarotes palīdzību; priekš tā viņai vajadzēs izmantot dažādus virtuves piederumus, tai skaitā arī plīti. Tas pats attiecas arī uz tolteku mācību - visi tajā dotie instrumenti ir nepieciešami, lai sasniegtu panākumus uz Kareivja Ceļa.
   Tā kā mēs esam aizskrējuši samērā tālu uz priekšu, lai iegūtu mums vajadzīgo perspektīvu, tad mums tagad jāturpina apmācība no tās vietas, no kuras mēs pārskrējām uz priekšu. Un tātad, tagad mēs atkal atgriežamies pie četriem kareivja instrumentiem.
   Koncepcija, ko sauc par jātic, ir pamata koncepcija, un tā cauriet visu mācību, tai skaitā arī tādas koncepcijas kā četri kareivja meistarības instrumenti un četri dabiskie ienaidnieki. Kareivim ir jātic, jo ticība - ir viņa patiesā ''es'' neatņemama sastāvdaļa. Bez ticības sev vienkārši nav iespējams panākt panākumus uz Kareivja Ceļa.
   Parastam cilvēkam dzīve ir tāda, kāda tā ir, jo viņš nekad neapzinās to, ka viņa domas un sajūtas - ir darbības šī vārda pilnā nozīmē. Caur visa dzīvā saistību mūsu darbības iedarbojas ne tikai uz mūsu dzīvi, bet arī apkārtējo pasauli. Šīs iedarbības klasisks piemērs ir viļņveida efekts, ar ko ir labi pazīstami daudzi cilvēki. Īsumā izskatīsim viena aiz otra sekojošu notikumu tipisku piemēru, kas var rasties viļņa efekta rezultātā.
   Vīrietim vārdā Artūrs darbā notiek strīds ar kolēģi, kurš kaut kāda iemesla dēļ šajā dienā ir ļoti aizkaitināms un agresīvs. Drīz pēc tam pie Artūra uz darbu atnāk sieva, lai viņam kaut ko pajautātu. Satracināts ar to, kā pret viņu izturējās kolēģis, Artūrs apsūdz savu sievu tajā, ka viņa viņam briesmīgi traucē strādāt. Stipri satraukta ar vīra uzvedību, sieva atgriežas mašīnā. Braucot atpakaļgaitā ārā no stāvvietas, satraukta un nespējīga koncentrēties, sieviete ietriecas blakus mašīnā. Nenākas sacīt, ka pēc šī atgadījuma Artūra sieva satraucas vēl vairāk, un, atnākot mājās, viņa kliedz uz dēlu par to, ka viņš nav sakārtojis savu istabu. Tagad zēns, savukārt satraukts un dusmīgs uz māti, iesit viņiem mājās mītošajam sunim. Saniknots ar to, kas notiek mājās, suns iekož garām ejošajam kaķim. Rezultātā kaķis metas virsū sunim, notiek nikns cīniņš, un kaķi nākas vest uz veterināro klīniku.
   Mūsu domas un jūtas smalkā, bet tomēr visai varenā veidā ietekmē tādā pašā veidā mūsu dzīvi, tāpat kā mūsu fiziskās darbības. Būtībā, lai arī domas un jūtas nav redzami, tām parasti ir tendence ietekmēt mūsu dzīvi pat vairāk, kā fiziskās darbības. Cilvēki dogmatiski pieturas pie viedokļa, ka tā kā viņi slēpj savas domas un jūtas, tad tas neietekmē viņu dzīvi. Tomēr tas tā nav. Izskatīsim kā tipisku piemēru situāciju, kad jūs nenovērsdamies skatieties uz cilvēku, kurš atrodas otras telpas galā, cilvēku piepildītā istabā. Pēc dažām sekundēm cilvēks, uz kuru jūs skatieties, pagriezīs galvu un paskatīsies tieši jums acīs. Pat vairāk, ja jums domas bija neķītras (piemēram), tad ir visai iespējams, ka jūs nosarksiet, kad viņš uz jums paskatīsies.    Jūs, protams, vienmēr variet sevi pārliecināt par to, ka augstāk minētā piemērā cilvēks patiesībā neapzinājās jūsu domas. Zināmā mērā jums būs taisnība, jo, iespējams, viņa racionālais prāts nereģistrēja to, par ko jūs domājāt, bet pats fakts, ka šis cilvēks no sākuma ar acīm neapskatīja visu telpu, bet uzreiz paskatījās jums tieši acīs, ir pietiekams pierādījums tam, ka kaut kādā mērā viņš pilnībā apzinājās jūsu klātbūtni un jūsu domas.
   Tagad kā piemēru izskatīsim gadījumu no dzīves. Iztēlosimies jaunu pārdevēju, kuru sauc Džons. Džonam mācīja, ka izlēmīgas pozitīvas darbības, žestikulācija un mīmika ļaus viņam sasniegt daudz lielākus panākumus darbā, nekā nepārliecinoša piekāpīga maniere saskarsmē ar pircēju. Tas ir lielisks padoms, pie nosacījuma, ka Džons saprot to no nedarīšanas tehnikas pielietošanas pozīcijas. Džonam arī jāsaprot, ka viņa saskarsmes manierēm ar pircējiem, dabiskām vai iegūtām nedarīšanas tehnikas pielietošanas rezultātā, ir jāatbilst tam, kam viņš tic. Sekojoši, ja sirds dziļumos Džons neieredz savu darbu vai arī uzskata sevi par neveiksminieku, tad, lai cik pozitīvas arī nebūtu viņa saskarsmes manieres ar pircējiem, tas nepalīdzēs viņam gūt panākumus darbā. Lieta tāda, ka, ja Džons neieredz savu darbu vai arī tic tam, ka viņš ir bezcerīgs neveiksminieks, tad pat desmit gadi nedarīšanas tehnikas pielietošanā neko nemainīs. Visdrīzāk, Džona klienti kaut kādā līmenī apzināsies viņa negatīvās sajūtas, un tas, protams, negatīvi ietekmēs viņa darbu. Bez tam, ja pat klienti nenokļūs zem Džona negatīvo izjūtu ietekmes, tad pašas par sevi šīs sajūtas turpinās neizbēgami izjaukt viņa nedarīšanas tehnikas pielietošanas mēģinājumus.
   Ļoti svarīgi ir ņemt vērā, ka Džona sajūtu un domu ietekme nepāriet tad, kad viņš beidz darbu. Ja, atnākot mājās, Džons uztraucas par to, ka viņam iet slikti ar pārdošanu, vai nododas savai nepilnvērtības sajūtai, vai arī slīkst domās par to, kā viņš ienīst savu darbu, tad viņš ir nolemts neveiksmei. Patstāvīgi nododoties savām negatīvām sajūtām un domām, Džons novirza savu nodomu uz to, ka netiek galā ar pārdevēja darbu. Tas ir pareizi arī tādā gadījumā, ja Džons neapzinās to, ko dara. Sekojoši, visa viņa pozitīvā domāšana un mākslīgā drosme darbā nenesīs vēlamos rezultātus, kamēr viņš ticēs, ka viņam nav to spēju, kas ir vajadzīgas pārdevējam.
   No šī piemēra mēs varam redzēt domu un sajūtu ietekmi uz cilvēka dzīvi, un, ja mēs vēlamies sasniegt panākumus jebkurā izvēlētā lietā, tai skaitā arī nedarīšanas tehnikas pielietošanā, tad mums ir jākontrolē ne tikai savas fiziskās darbības, bet arī pilnībā jāapzinās savas domas un jūtas. Visi veiksmīgie biznesmeņi personīgās pieredzes ceļā bieži pārliecinās, ka lietišķi darījumi cieš neveiksmi ne tāpēc, ka tajā iesaistītie cilvēki pieņem nepareizus lēmumus, bet tāpēc, ka viņi vispār nevar pieņemt nekādu lēmumu. Visos līdzīgos gadījumos cilvēki parasti nespēj sākt rīkoties, jo šaubas par sevi.
   Pašā bezdarbībā nekā slikta nav, pie nosacījuma, ka tā ir apzināta izvēle, nevis šaubu nekontrolēta reakcija. Piemēram, ja cilvēks izdara izvēli nedarīt noteiktas darbības, jo zin, ka viņam labāk no tā atturēties, tad priekš viņa tā ir gudra izvēle. Bet, ja cilvēks atsakās rīkoties, jo viņš šaubās par savām spējām sasniegt panākumus, tad viņš jau ir atzinis sakāvi. Neticot savām spējām, šis cilvēks visdrīzāk cietīs sakāvi, pat, ja centīsies pamēģināt.
   Mūsu skatījums uz pasauli formējas attiecīgi tam, kādā veidā mēs formējam jūtas paši pret sevi un cik stipri ticam savām spējām. Acīmredzami, ka šis skatījums nosaka kādā veidā mēs izzināsim pasauli, un, sekojoši, kā mēs to uztversim. Tāpēc pasaule ir tāda, kādu mēs to uztveram, un dzīve ir tāda, kādu mēs to saprotam. Jebkāda uztvere balstās uz izvēli, neskatoties uz to, vai šo izvēli cilvēks izdara apzināti vai neapzināti. Sekojoši, ja cilvēks izrādās situācijā, kas viņam šķiet bezcerīga, tad viņš apzināti vai neapzināti veica izvēli skatīties uz šo situāciju kā uz bezcerīgu. Cits cilvēks, nonākot tieši tādā pašā situācijā, otrādi, var izdarīt izvēli skatīties uz to kā uz labvēlīgu iespēju. Pirmais cilvēks neatradīs savas problēmas risinājumu. Iespējams, ka arī otrs cilvēks ne vienmēr varēs atrast savas problēmas risinājumu, bet tā kā viņš uz to skatās kā uz labvēlīgu iespēju, tad vismaz viņš iegūs pietiekami daudz pieredzi un zināšanas saistībā ar šo situāciju.
   Mēs izdarām savu izvēli attiecīgi savam skatījumam uz pasauli, un, kā jau mēs redzējām, pasaule ir tāda, kādu mēs to uztveram. Kamēr cilvēks ticēja, ka nav iespējams lidot ar lidojošu aparātu, kas ir smagāks par gaisu, tas būtu absolūti neiespējami, bet kad brāļi Raiti izdarīja izvēli ticēt, ka tas ir iespējams, tad tas kļuva iespējams.

PASAULE IR TĀDA, KĀDI JŪS IZDARIET IZVĒLI TICĒT. TIEŠI TĀPAT, JŪS ESIET TĀDS, KĀDU IZVĒLI JŪS IZDARIET TICĒT.

   Jebkuram skolēnam ir ļoti grūti saprast šo principu. Lai arī katrs to var saprast intelektuālā līmenī, bet tam noticēt un izmantot praksē vienmēr ir ļoti grūti. Tomēr mēs varam sev atvieglināt šo uzdevumu, ja apzināsimies, ka viss dzīvē ir mūsu personīgās izvēles rezultāts. Tādējādi, šī principa būtība ir tajā, ka mēs pēc savas izvēles varam izmainīt visu, ko vēlamies izmainīt, ieskaitot arī to, kādā veidā mēs sajūtam sevi un ko domājam paši par sevi.
   Šajā pasaulē nav upuru, lai arī cilvēki to centīgi atsakās atzīt. Iespējams, ka man nav lemts iegūt kaudzi naudas, bet tas nenozīmē, ka man sava dzīve būs jānodzīvo galējā nabadzībā. Ja es tā dzīvoju, tad tas notiek tikai tāpēc, ka esmu izdarījis tādu izvēli. Tieši tāpat, ja man ir lemts piedzimt par invalīdu, tas nenozīmē, ka mani dzīvei obligāti jābūt neveiksmīgai. Daudzi invalīdi dzīvo piesātinātu dzīvi. Vēl jo vairāk, ja mēs uzmanīgi ieskatīsimies, kā dzīvo šie invalīdi, tad redzēsim, ka viņu dzīve tāda kļuva tikai dēļ tā, ka viņi ir invalīdi. Šajā ziņā viens no labākajiem stāstiem, laikam jau, ir saistībā ar Helēnu Kelleri, kura, neskatoties uz savu aklumu un kurlumu, kļuva ne tikai par izcilu filologu, bet arī par brīnišķīgu pasniedzēju un sabiedrības darbinieku.
   Gadījumā ar Helēnu Kelleri mēs redzam arī iedarbību, kā mūsu skatījums uz pasauli ietekmē ne tikai mūs pašus, bet arī apkārtējos cilvēkus. Ja Helēnas vecāki viņai atmestu ar roku, un, ja viņas skolotāja Anna Salivana viņai neticētu, tad Helēnai nebūtu pat bijis iespējas pamēģināt sasniegt kaut ko dzīvē. Visa Helēnas Kelleras dzīve aizskar koncepcijas, kas iziet aiz šīs grāmatas robežām, un es viņu te pieminu tikai tāpēc, ka viņas dzīve - laikam jau ir viens no izcilākiem stāstiem, kas parāda visa dzīvā savstarpējo saistību.     
   Beigās mēs atklājam, ka mēs nevaram izolēt savu ticību un pārliecības no savām domām un jūtām. Mūsu pasaules uztvere balstās uz to, kam mēs ticam, bet mūsu ticība un pārliecības, savukārt, tiek noteiktas ar to ko mēs domājam un ko jūtam. Šajā ziņā mēs burtiskā nozīmē veidojam formu pasaulei, kurā mēs dzīvojam, jo mēs kontrolējam arī savas domas un jūtas. Lai arī dēļ sociālās nosacītības un dēļ savas nevēlēšanās uzņemties atbildību par savu dzīvi cilvēki tic, ka viņi ir savas dzimšanas apstākļu, apkārtējo cilvēku un apstākļu upuri, tomēr tādus piemērus kā Helēna Kellera nav iespējams ignorēt vai noliegt.

KATRS NO MUMS - IR PERSONĪGO DOMU UN JŪTU PRODUKTS, UN APSTĀKĻI, KUROS ATKLĀJAS MŪSU SŪTĪBA, PARĀDĀS TĀ REZULTĀTĀ, KO MĒS PAŠI IZSAUCAM SASKAŅĀ AR SAVU SKATĪJUMU UZ PASAULI.

   Ja mēs un mūsu dzīves apstākļi ir mūsu domu un jūtu produkti, ko mēs paši izvēlamies, tad, ja mēs sev nepatīkam tādi kādi esam, un, ja mēs gribam, lai mūsu dzīve kļūtu savādāka, tad, acīmredzot, mums ir jāizdara izvēle izmainīt to, kādā veidā mēs domājam un jūtam. Izmainot savas domas un jūtas, mēs izmainām savu skatījumu uz pasauli, un tas ir pilnībā nepieciešams, ja mēs gribam kļūt par kareivjiem. Kamēr mūsu skatījums uz pasauli nav elastīgs, mūsu savākšanas punkts paliek stingri nofiksēts, un mēs nespējam sasniegt vajadzīgo skaidrību.
   Nevainojamam kareivim nav skatījuma uz pasauli. Jo kareivis ir absolūti plūstoša būtne, viņš izvēlas jebkādu skatījumu uz pasauli, kas atbilst dotā momenta prasībām. Tomēr pirms skolnieks spēs sasniegt tādu apzinātības līmeni, viņam, kā minimums, ir jāprot būtiski izmainīt savu skatījumu uz pasauli, lai sasniegtu to redzējumu skaidrību, kas ļaus viņam saprast, ko nozīmē būt plūstošam. Nenākas stāstīt, ka, ja cilvēks ir ar sevi apmierināts un viņam patīk viņa dzīve, viņam nav pamata vai vēlmes mainīt kaut ko savā dzīvē. Tāds cilvēks arī nebūs ieinteresēts atrast Kareivja Ceļu.
   Tomēr pat paši uzticamākie un patiesākie skolnieki, kuri iet pa Kareivja Ceļu, bieži saduras ar pretestību, lai izmainītu to kādā veidā viņi jūt un domā paši par sevi un savu dzīvi. Tāda cīņa parasti notiek tad, kad skolnieki neatzīst nepieciešamību izmainīt savu skatījumu uz pasauli. Sākumā lielākoties skolnieki pieļauj kļūdu, uzskatot, ka viņi var kļūt par kareivjiem kontekstā ar savu personīgo skatījumu uz pasauli. Tas vispār nav iespējams. Jau sākotnējās mācībās tiek teikts, kad prasās pilnīga pārvēršanās, lai kļūtu par kareivi. Ar tādu pārvēršanos tiek domāts, ka sākumā mums ir jāpārveido savs skatījums uz pasauli, un to var izdarīt tikai vienā veidā, bet tiešāk: jāsagrib izmainīt savu skatījumu uz pasauli, jāizdara izvēle to izmainīt. Kad mēs panāksim kaut vai nelielus panākumus savā pasaules skatījuma pārvēršanā, tad mums kļūst daudz vieglāk turpināt pārvēršanās kareivī procesu.
   Ja skolnieks, kurš ir uzgājis uz Kareivja Ceļa, cieš neveiksmi jau savas sagatavošanas agrā stadijā, bet tas patiešām notiek, tas notiek tāpēc, ka viņš nevar atzīt nepieciešamību izmainīt savu skatījumu uz pasauli, bet, otrādi, tā vai savādāk izdara izvēli saglabāt tā nepieskaramību. Jebkurš skolnieks, kurš nonāk uz Kareivja Ceļa, skaidri zinot, ka viņam nav izvēle, kā vienīgi cīnīties par pilnīgu pārvēršanos kareivī, sasniegs panākumus, bet jebkurš, kurš grib iet pa Kareivja Ceļu pats ar saviem noteikumiem, ir nolemts neveiksmei. Mēs nevaram uzspiest nosacījumus Garam; mēs vai nu bez ierunām sekojam viņam izdzīvošanas aktā, vai arī paliekam tur, kur esam.
   Kad skolnieks ir atzinis nepieciešamību kļūt par kareivi, tad viņam ir ārkārtīgi svarīgi noticēt, ka viņš vairs nav tas cilvēks, kāds bija pirms tam, un tāpēc viņš vairs nevar darboties kā iepriekš. Vispirms viņam jānotic, ka viņa iepriekšējais skatījums uz pasauli vairs nedarbojas, un tāpēc pasaule nav tāda, kādu viņš to iztēlojas. Priekš tā kareivim ir jāizmanto nedarīšanas tehnika, vai jāizseko sevi. Uzvesties tā, kā arī just un domāt par sevi tādējādi, kā mēs to darījām iepriekš, - nozīmē izmantot mūsu ierasto rīcības veidu, un tieši tā mēs saglabājam un uzturam savu skatījumu uz pasauli. Tikai caur nedarīšanas tehniku skolnieks var izrauties no ierobežojošā pasaules skatījuma.
   Mācības daļa, kas skar nedarīšanas tehniku, jau tika izklāstīta iepriekšējās mācībās, un tagad mums ir daudz sīkāk jāizskata šī ārkārtīgi svarīgā koncepcija, lai izprastu vajag ticēt tehnikas daudz dziļāku nozīmi, tā kā šīs tehnikas papildina viena otru. Tāpēc atgriezīsimies pie piemēra par jauno pārdevēju Džonu.
   Izskatot situāciju ar Džonu, mums vajag saprast, ka, ja Džons pa īstam baudīs savu darbu, tad viņš automātiski darba laikā izjutīs pozitīvas sajūtas un strādās efektīvi. Tas, ka viņam pietrūkst entuziasma, lai būtu pozitīvs, tad tas var nozīmēt vienu no diviem: vai nu viņam patiešām nepatīk pārdevēja darbs, vai arī viņš vēlas būt par pārdevēju, bet viņam trūkst vajadzīgais pārliecības līmenis par savām spējām. Sekojoši, Džonam no sākuma vajag pārliecināties par to, ka priekš viņa pārdevēja darbs - ir ceļš ar sirdi. Ja Džons būs pārliecināts, ka vēlas kļūt par lielisku pārdevēju, tad viņš būs arī gatavs darīt visu nepieciešamo, lai to panāktu.
   Bet, ja Džons nonāk pie secinājuma, ka viņš ienīst pārdevēja darbu un viņam labāk nodarboties ar kaut ko citu, tad viņam šis darbs - nav ceļš ar sirdi. Ja viņam šis darbs ir tālu no sirds, Džons nekad nespēs novirzīt savu nodomu uz preces pārdošanu. Bet, ja viņš dēļ kāda iemesla ir spiests strādāt šo darbu, tad labākais, ko viņš var izdarīt - izmantot visu savu personīgo spēku uz to, lai tiktu galā ar šo darbu pietiekoši labi, lai to nepazaudētu. Bet arī tādā gadījumā Džons ar laiku iztukšosies un sāks ienīst savu darbu. Iztukšots un izmisis, nelaimīgais jaunais cilvēks jutīsies nokļuvis lamatās.
   Bet, ja otrādi, Džons nonāks pie secinājuma, ka strādāt par pārdevēju - ir vēlme, kas nāk no viņa sirds, tad, pat ja viņš jutīsies pilnīgi nederīgs un nespējīgs attiecībā uz šo darbu, viņam ir jāturpina strādāt par pārdevēju un jāapgūst šī profesija.
 
NEVIENS KAREIVIS NEBĒG NO SAVIEM IZAICINĀJUMIEM, BET, NO OTRAS PUSES, KAREIVIS ARĪ IZVĒLAS SAVAS CĪŅAS. NAV JĒGAS CĪNĪTIES CĪŅĀ, KUR NAV VĒLAMO APBALVOJUMU.
  
   Tas ir ļoti svarīgs mirklis, jo bieži vien cilvēki pieturas pie sava darba tāpēc, ka baidās to pamest; vai arī pamet darbu, ko ļoti mīl, tikai tāpēc, ka uzskata, ka viņiem nav spēju, kas vajadzīgs šim darbam. Tas attiecas ne tikai uz darbu, bet arī uz visu pārējo dzīvē, lai būtu tās attiecības starp cilvēkiem, talanti vai Kareivja Ceļš. Kopumā, cilvēki nedzīvo kareivja dzīvi ne tāpēc ka viņi nevēlas tā dzīvot, bet galvenokārt tāpēc, ka viņi netic, ka ir spējīgi uz to.

KATRS NO MUMS IR TĀDS, KĀDAM VIŅŠ SEV TIC.

   Šajā sakarā ir svarīgi zināt, ka mūsu nodoms aktivizē un padara iespējamu visu to, uz ko mēs fokusējamies. Ja mēs novirzām savu uzmanību uz neveiksmi, mēs nodomājam ciest neveiksmi, bet, ja mēs koncentrējamies uz veiksmi, tad mēs nodomājam sasniegt veiksmi. Šis apgalvojums izskatās ļoti vienkāršs, un parasta cilvēka reakcija ir domāt, ka tas nevar būt tik viegli un vienkārši. Bet tā domājot mēs jau novirzām savu nodomu uz to, ka tam jābūt kaut kam daudz sarežģītākam un grūtākam. Kareivis, otrādi, zinot, ka veiksmes noslēpums slēpjas tajā, lai uzkrātu pēc iespējas vairāk personīgo spēku, vienmēr tiecas uz vienkāršību, jo sarežģīšana - ir personīgā spēka nevajadzīga noplūde.

KAREIVIS NOVĒRŠ VISAS SAVAS NEVAJADZĪGĀS DARBĪBAS; TĀDĒJĀDI VIŅŠ NOSARGĀ SAVU PERSONĪGO SPĒKU.

   Uzskatīt, ka mūsu uzmanību ir pelnījis tikai tas, kas ir grūts, - ir nepareiza pārliecība, bet vadīties pēc jebkādas nepareizas pārliecības, - ir nevajadzīga darbība. Kareivis, zinot par to, ka pasaulē nav nekas, kas būtu tāds, kādu viņš to sev iztēlojas, saprot, ka būtu kļūda uzskatīt, ka, ja kaut kas izskatās vienkāršs, tā nevar būt patiesība, vai arī ka tas būs tikpat vienkārši patiesībā. Apgalvot, ka mēs novirzām savu nodomu uz veiksmi vai neveiksmi - šis apgalvojums var likties ļoti vienkāršots, bet tajā, kā strādā cilvēka prāts, nav nekā vienkārša. Tieši tāpat, pats nodoms ir vienkāršs, un zināmā mērā tas tā ir, bet ļoti daudz no veidiem, kur mēs to izmantojam, ir ārkārtīgi sarežģīti. Izskatīsim, kā tas viss darbojas, atgriežoties pie mūsu piemēra par Džonu.
   Iztēlosimies, ka Džons ir nonācis pie secinājuma, ka viņš patiešām vēlas kļūt par lielisku pārdevēju. Tagad viņam ir jāatzīst pašam sev, ka iemesls dēļ kā viņam iet slikti ar pārdošanu, acīmredzot ir tāds, ka viņam trūkst pārliecība par sevi. Zinot, ka pasaule nav tāda, kādu viņš sev to iztēlojas, Džonam ir arī jāatzīst, ka viņš nevar novērtēt savu problēmu, izejot tikai no tās redzamās nozīmes. To pilnībā atzīstot, Džons tagad var ķerties klāt pie savas problēmas atrisināšanas, skatoties uz to kā uz izaicinājumu. Vajag vēlreiz atkārtot, ka visi izaicinājumi, - patiesībā ir spēka veltes, bet, lai iegūtu šīs veltes, mums ir jāiekaro savs spēks. Protams, tāda velte - ir zināšanas, un tā kā zināšana rodas noteikta uzdevuma izpildes rezultātā, Džons var iekarot savu spēku tikai vienā veidā - atrisinot jautājumus, kas izsauca viņa problēmas rašanos.
   Lai atrisinātu savu problēmu, Džonam ir, pirmkārt, jāizmanto pārskatīšanas tehniku, lai noskaidrotu, kāpēc tad, kad viņam ir kaut kas jāpārdod klientam, viņš jūt, ka viņam tas nesanāks; un, otrkārt, strādājot ar klientiem viņam ir jāpielieto nedarīšanas tehnika. Džona uzdevums nozīmīgi paliks vieglāks, ja viņš novēros sevi darba laikā. Tas nozīmē, ka Džonam ir jābūt vērīgam - pats pirmais nepieciešamais nosacījums uz Kareivja Ceļa.
   Novērojot sevi darba laikā, Džons drīz vien top pārsteigts ar to, cik lielu domu un sajūtu haotisku maisījumu viņš sajūt, cenšoties pārdot preci potenciālam klientam. Džons pamana, ka no brīža, kad viņš tiekas ar klientu notiek liela savstarpējā darbība - savstarpējā darbība, kurā jūtas, kas saistītas ar cerību pārdot preci, sajaucas ar sajūtām, ka viņam tas nesanāks, radot viņa prātā pilnībā haotiskas, konfliktējošas vienu ar otru domas. Būtībā ir pārsteidzoši, ka ar tādu domāšanas veidu Džons vispār kaut ko dara pienācīgi un, ka viņam laiku pa laikam, tomēr sanāk kaut ko pārdot saviem klientiem.
   Acīmredzot, ka, ja Džons vēlas kļūt par labu pārdevēju, tad viņš nevar nodoties haotiskām, konfliktējošām savā starpā domām un emocijām. Tieši otrādi, - viņam ir jākoncentrē sava uzmanība un jākontrolē savu ierasto domāšanas veidu. Tas nozīmē, ka viņam ir patstāvīgi jāseko līdzi savām domām un sajūtām. Tieši šī iemesla dēļ kareivis tiecas uz vienkāršību, jo tādējādi viņā novērš visas nevajadzīgās domas un sajūtas. Ekonomējot uz savām domām un sajūtām, kareivis ne tikai taupa savu personīgo spēku, bet viņam arī kļūst vieglāk kontrolēt tās domas un sajūtas, ko viņš izmanto ar kaut ko nodarbojoties. Būtībā tas ir iekšējā dialoga apturēšanas sākums - tā ir tehnika, kas tiks aprakstīta nākamās mācībās.
   Tagad mums vajag pievērst uzmanību ārkārtīgi svarīgam momentam, kas skar to, ko sauc par mākslu klausīties. Lielākā daļa cilvēku pilnībā neprot klausīties citos, šī vārda pilnā nozīmē. Kā likums, cilvēka iekšējais dialogs mēdz būt tik skaļš un visaptverošs, ka cilvēks nav spējīgs dzirdēt citus. Rezultātā cilvēki parasti dzird citu izteiktos vārdus, bet patiesībā viņš šajos vārdos neklausās, un pat tad, kad viņi cenšas klausīties, tad pilnībā patvaļīgi uztver visu, ko dzird, savā pasaules redzējuma kontekstā.
   Saprotiet, ka tad, kad mēs klausāmies citu cilvēku, un vienlaicīgi cenšamies uzturēt savu pasaules skatījumu, tad mēs neizbēgami darām vienu no diviem: ja šis cilvēks izsaka viedokli, kas ir saskaņā ar mūsu pašu, mēs izmantojam viņa vārdus, lai nostiprinātu paši savu skatījumu; vai arī, ja viņa izteiktais viedoklis ir pretstatā ar mūsu pašu, tad mēs uzreiz ieņemam aizsardzības pozīciju. Kā tikko mēs ieslīgstam vienā no šīm divām reakcijām, mēs praktiski pārstājam klausīties. Pirmajā gadījumā mēs dzirdam tikai apstiprinājumus, ko vēlamies dzirdēt; otrajā gadījumā mēs esam aizņemti ar domām par to, kā vislabāk aizstāvēt savu redzes punktu un rezultātā sākam formēt galvā savu atbildi, tajā laikā, kad mūsu sarunu biedrs vēl turpina runāt.
   Cilvēks var pa īstam klausīties citos tikai tad, kad viņam nav skatījuma uz pasauli, ko vajag aizstāvēt. Kopā ar to, cilvēkam arī jāzin kas viņš ir un kāds viņš ir, un to, ka viņš sev tic. Ja cilvēks ir pārliecināts par savām zināšanām, viņš nekad nejutīs, ka viņa zināšanas ir apdraudētas dēļ vārdiem vai citu cilvēku viedokļiem. Mēs ieņemam aizsardzības pozīciju tikai tad, kad jūtamies apdraudēti, vai kļūstam pašpaļāvīgi, kad nejūtam pārliecību par sevi un savām zināšanām.
   Mēs varam iemācīties klausīties citus tikai vienā veidā - izmantojot nedarīšanas tehniku. Lielākā daļa cilvēku bieži nodarbojas ar to, ka aizstāv savus viedokļus un idejas, par ko viņi ir ne visai pārliecināti, - tā ir viņu darbības veida daļa. Pielietot nedarīšanas praksi - nozīmē zināt, ka, lai kad mēs nejustu apdraudējumu savam pasaules skatījumam, tas notiek tāpēc, ka mums tiek mests izaicinājums. Tā kā kareivis cenšas atbrīvoties no sava pasaules skatījuma, tad viņš būtu muļķis, ja nepieņemtu šo izaicinājumu. Pielietojot praksē šo nedarīšanas tehnikas aspektu, ļoti svarīgi ir izmantot apkārtējos cilvēkus kā savus spoguļus, jo šie spoguļi atklās mums pārpilnībā informāciju par mums pašiem. Kareivis sev tic, un viņam nav pasaules skatījuma, ko vajag aizstāvēt, un tāpēc viņš var atļauties klausīties jebkuru cilvēku un visu to, ko viņam ziņo cita personība, pat ja šis ziņojums var būt negatīvs.
   Jātic - tehnikas apgūšana, kā arī viss, ko dara kareivis, sākas no nedarīšanas tehnikas pielietošanu. Tomēr šeit ir svarīgi saprast, ka ticībai nav nekas kopīgs ar aklu ticību. Akla ticība nozīmē, ka cilvēks pilnībā paļaujas uz kādu vai kaut ko. Ticība nozīmē, ka cilvēks rīkojas pamatojoties uz zināšanām, kas ir pārbaudīti fakti. Tieši tāpat, ir ļoti liela atšķirība starp to, kad cilvēks akli tic kaut kādai personībai, un kad viņš tic šai personībai. Akla ticība nozīmē, ka cilvēks cer, ka šī personība attaisnos viņa cerības; ticība - ka cilvēks zin, ka šī personība ir spējīga kaut ko izdarīt. Tas pats attiecas arī attiecībā uz sevi un situācijām, kas rodas mūsu ikdienas dzīvē.
   Rīkoties, akli uzticoties faktiem, kas mums ir pieejami jebkurā situācijā, kas rodas - nozīmē rīkoties uz labu laimi; bet rīkoties, pamatojoties uz faktiem, kas mūsos neizsauc nekādas šaubas - nozīmē rīkoties, pamatojoties uz zināšanām, kam, kā mēs zinām, var ticēt. Sekojoši, kareivis nevar balstīt savus lēmumus un darbības uz aklu ticību, jo viņš zin, ka tāda ticība ir miglaina un nenoteikta. Tāpēc kareivim ir jāmeklē fakti, kam viņš var ticēt, pirms pieņemt lēmumu par to, kā viņš rīkosies. Tieši te ir ļoti liela atšķirība starp Kareivja Ceļu un kursu, kam seko parasti cilvēki.
   Kareivis atzīst, pirmkārt, ka viņš dzīvo neparedzamā visumā, kur dzīve viņam nedod nekādas garantijas, un, otrkārt, ka viņš nevar zaudēt laiku, jo viņu visu laiku izseko nāve. Tādu grūtu apstākļu priekšā, kādi gan kareivim paliek fakti, uz kā pamata viņš var darboties ar pārliecību?
   Tādā situācijā kareivis var zināt skaidri tikai vienu - viņš nevar vilcināties un tāpēc nevar svārstīties attiecībā uz saviem lēmumiem. Lai kas arī nenotiktu, kareivim ir jārīkojas tieši tagad, jo nāves klātbūtnē viņam jārīkojas tagad vai nekad. Bez tam, neatkarīgi no tā, vai izlems kareivis kaut ko darīt vai izlems atturēties no kaut kādām darbībām, viņš zin, ka visa viņa nākotne ir atkarīga no viņa izvēles rezultāta. Sekojoši, kareivis atzīst, ka viņam, un tikai viņam, ir pilnībā jāuzņemas atbildība par savām darbībām.
   Tikai šos faktus kareivis var zināt skaidri. To nav nemaz tik daudz, bet, lielākoties, tajos ietilpst viss, kas tikai var būt vajadzīgs jebkuram kareivim, jo šo vareno faktu praktizēšanas rezultāts pārsniedz iztēles robežas. Atzīstot šo faktu, ka viņa dzīves laiks uz Zemes ir ierobežots, un, ka viņš var nomirt jebkurā mirklī, kareivis pārvērš savu parasto laiku maģiskā laikā; dzīvojot tekošā brīdī un uzņemoties pilnīgu atbildību par savām darbībām, kareivis iegūst tādu gatavību rīkoties nekavējoties, kas padara katru viņa darbību par viņa pašdisciplīnu un vislabāk atzīto izpausmi. Kareivja gara nevainojamība - tam viņš apslēpti dod priekšroku.

SKOLNIEKS SĀK AR PĀRLIECĪBU PAR TO, KA TIKAI KĻŪSTOT AR PAŠDISCIPLĪNAS PALĪDZĪBU PAR NEVAINOJAMU KAREIVI, VIŅŠ VARĒS SAVU DZĪVI NODZĪVOT BEZ NOŽĒLĀM, BET AP TO LAIKU, KAD VIŅŠ IEGŪST KAREIVJA MEISTARĪBU, VIŅŠ ZIN, BEZ JELKĀDĀM ŠAUBĀM, KA GARA NEVAINOJAMĪBA - IR TAS, KAM VIŅŠ DOD PRIEKŠROKU.

   Tādu apzinātības stāvokli var sasniegt tikai tādā gadījumā, ja skolnieks izdara izvēli ticēt, ka priekš viņa Kareivja Ceļš - ir vienīgā praktiski piepildāmā izvēle. Cilvēki, kuri uzskata, ka viņiem vēl ir tālu līdz nāvei un, ka viņiem ir kaudze laiks priekš tā, lai šaubītos un svārstītos, vilcinātos un darbotos ne nevainojami, nekad nespēs sasniegt panākumus uz Kareivja Ceļa. Bet skolnieki, kuri tic, ka viņiem nav citas izvēles, kā iet Kareivja Ceļu, izdarīs visu, lai piespiestu sev noticēt, ka viņi ir spējīgi kļūt par nevainojamiem kareivjiem. Sākumā šī ticība vienmēr ir vāja un trausla, bet tā kā skolnieki ir nodomājuši kļūt par kareivjiem, viņu ticība sev kopā ar patstāvīgu praktizēšanu pakāpeniski pieaugs, kamēr, galu galā, nekļūs pilnīgi nesatricināma. Tādiem skolēniem tehnikas jātic apgūšana - ir izdzīvošanas akts, bet skaidra zināšana, ka viņus izseko nāve, ļauj viņiem uzturēt savu uzmanību nokoncentrētu uz šo aktu.

NĀVES KLĀTBŪTNĒ VISS KĻŪST PAR SPĒKU, UN PARASTAS DARBĪBAS PIESŪCINĀS AR MAĢIJU.

   Visumā nav akta, kas pārsniedz ticēšanas aktu, un nav lielāka spēka, kā nodoms. Būtībā ticība un nodoms - ir vienas monētas divas puses, un tieši emocija sasaista tās vienu ar otru. Intelektuāla ticība ir lēta, to nav grūti iegūt, bet cilvēciskai būtnei ir raksturīgi nepiedot nekādu reālu nozīmi tam, kas ir lēts un viegli sasniedzams. Rezultātā cilvēks atmet jebkādu intelektuālu ticību katru reizi, kad jūt, ka var to nomainīt pret labāku. Bet, ja cilvēkam piemīt ticība, kas ir uzlādēta ar emociju, tad viņš rīkosies ekstraordināri, lai saglabātu un aizsargātu savu ticību. Ja viņš uzskata, ka šī ticība viņam ir nepieciešama, lai saglabātu labklājību un laimi, tad viņš drīzāk mirs, nekā atteiksies no savas ticības.
   Šajā ziņā cilvēks, kurš ir izvēlējies kļūt par kareivi, neatšķiras no tāda cilvēka, jo priekš viņa nofiksēts skatījums uz pasauli - ir pats nicināmākais ierobežojums, kas ir analoģisks mūža ieslodzījumam. Neviens cilvēks, kurš tiecas kļūt par kareivi, nevar samierināties ar tādu ierobežojumu, ar tādu brīvības apspiešanu, tāpēc viņš drīzāk mirtu, nekā samierinātos ar mūža ieslodzījumu. Bet tā kā skolnieks netaisās mirt, bet, otrādi, plāno izkļūt no saviem pasaules redzējuma ierobežojumiem, tad viņš izdarīs vienīgo, ko viņš var izdarīt - viņš izdarīs izvēli ticēt, ka viņam ir iespēja izrauties.
   Tā kā šāda atbrīvošanās - ir pirmās pakāpes uzdevums, viņa lēmumu uzlādē emocija. Tieši ar emocijas palīdzību viņš no sākuma var aktivizēt savu nodomu, bet pēc tam, visbeidzot, novirzīt to uz uzdevuma izpildi. Kad skolnieks tiek ar to galā, tad pēc kāda laika viņš atklāj, ka viņa pasaules skatījums brūk. No sākuma izmaiņas nav lielas, bet tā kā skolnieks redz, ka viņš tomēr ir kaut ko sasniedzis, tad viņš paliek mundrāks, viņa ticība sev pieaug. Tādā mērā, kā viņš iegūst pārliecību par sevi, viņa ticība sev stiprinās, bet tas savukārt stiprina viņa nodomu.
   Atbrīvoties no sava skatījuma uz pasauli un rezultātā kļūt par kareivi - ir izcils sasniegums, bet svarīgāk pat ir tas, ka atskatoties atpakaļ, kareivis saprot, ka viņa sasniegtā brīvība - nav atbrīvošanās, ko organizē kaut kāds ārējs spēks, bet secīgs apmācības procesa rezultāts par to, kā sev ticēt.

TICĪBA - NAV AKLA TICĪBA, BET VARENS MAĢISKS AKTS.

   Izdarīt izvēli noticēt tam, ka pārveidot savu pasaules skatījumu visnotaļ ir iespējams, - ir samērā viegls uzdevums, bet tādējādi skolnieks veic savu pirmo maģisko darbību, bet tiešāk: viņš sāk sev ticēt šī vārda pilnā nozīmē. Ar šo brīdi viņš sāk kļūt brīva un absolūti tekoša būtne. Tagad visi viņa uzskati un jūtas, kas sastāda viņa skatījumu uz pasauli, sāk izkliedēties, kā migla saules ietekmē. Beidzot, atbrīvojoties no ierobežojumiem, ko viņš pats sev ir uzlicis, skolnieks ir nopelnījis īstu atzīstamu skolnieka titulu. No šī brīža viņam pa spēkam ir viss, uz ko cilvēks ir spējīgs, un viņš zin, ka nav tālu tā diena, ka viņa darbību rezultātā viņa griba savienosies ar Ērgļa nodomu.

 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (01.12.17)
Skatījumu skaits: 105 | Atslēgvārdi: akla ticība, pārliecība, cilvēki spoguļi, šaubas, atbildība, pasaules skatījums, izvēle, ticība, nodoms, nepārliecība
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]