Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Kā kareivis dod priekšroku rīkoties (T.Marezs)

Zilonis
 
 
Labvēlīgs gigants - kareivis, draugs un spēka balsts.
 
''...vecene, cilvēka tonāla simbols, kroplīga un gadsimtu nevērības iztukšota, gaida plakana kalna iekšpusē, kas virs zemes raga, sapņos par dienu, kad jauns zilonis atbrīvos viņu no ieslodzījuma un ar savu mīlestību un rūpēm atgriezīs viņai iepriekšējo spēku un skaistumu, - viņai - mūsu kopējai mātei''.
 
Fragments no sena afrikāņu mīta.
 
LAIKS IR NEVAINOJAMĪBAS PAMATS. TIKAI NĀVES SAJŪTA RADA CILVĒKĀ VĒLMI DARBOTIES NEVAINOJAMI.
 
   Vērojot to, kā rīkojas kareivji, var viegli nonākt pie secinājuma, ka viņi ir ārkārtīgi pārliecināti par sevi cilvēki. Tomēr vajag apzināties, ka ir milzīga atšķirība starp to, ko cilvēks parasti sauc par pārliecību sevī, un daudz dziļāku šī termina nozīmi. Šis termins mums ir svarīgs priekš tā, lai izskaidrotu atšķirību starp divām dažādām koncepcijām, bet tieši - nevainojamību un pilnību.  Nemaz nav viegli noteikt nevainojamību, nenonākot pilnības koncepcijā, un tomēr, starp šiem diviem jēdzieniem ir smalka atšķirība. Tā atrodas atšķirībā starp augstprātību un pazemību - diviem citiem terminiem, ko var saprast tikai ar termina pārliecības sevī palīdzību. Ja mēs gribam iet pa Kareivja Ceļu, tad šiem terminiem ir jābūt skaidri noteiktiem.
 
TAS, KO CILVĒKI PARASTI SAPROT AR PĀRLIECĪBU SEVĪ, NOZĪMĒ AUGSTPRĀTĪGU PAŠPAĻĀVĪBU; PAZEMĪBA NOZĪMĒ NEVAINOJAMĪBU DARBĪBĀS UN JŪTĀS.
 
   Lai to saprastu, mums jāapzinās, ka tad, kad cilvēks nešaubās par apkārtējo atzinību, viņš darbojas ar lielu pārliecību, un sauc to par pārliecību sevī. Bet, kā tikko cilvēks jūt, ka apkārtējie viņu neatbalsta, viņš pēkšņi zaudē savu iepriekš izrādīto drošsirdību. Tā notiek divu iemeslu dēļ, pirmkārt, savā augstprātībā cilvēks stūrgalvīgi pieķeras ticībai, ka viena personība var būt svarīgāka par kādu citu; bet, otrkārt, lai uzturētu savu svarīguma sajūtu, viņam ir vajadzīga apkārtējo atzinība.
   Tā kā kareivis neuzskata sevi augstāk vai zemāk par kādu, viņu neuztrauc iespējamība pazaudēt tēlu apkārtējo acīs. Citiem vārdiem sakot, kareivis netiecas justies svarīgāks par citiem, un tāpēc viņu neuztrauc sabiedriska atzinība. Brīvība no nepieciešamības meklēt atzinību arī ir tā patiesā pazemība. Tā kā kareivim nav jābaidās no ietekmes, ka viņa darbību rezultātā var ciest paša svarīguma sajūta, viņš domā tikai par to - lai darbotos vislabākajā veidā, pamatojoties uz paša zināšanām un pilnībā izmantojot visas savas spējas. Sekojoši - zem pārliecības sevī kareivis saprot pārliecību par savām paša spējām darboties kā nevainojamam kareivim.
   Var skaidri redzēt, cik liela ir atšķirība starp šīm divām pieejām, bet tomēr cilvēki bieži pieļauj kļūdu, identificējot savus atzinības meklējumus no apkārtējiem ar pārliecības par sevi uzturēšanu. Tiecoties iegūt atzinību apkārtējo acīs, cilvēks ļoti reti rīkojas brīvi, balstoties uz savām personīgajām zināšanām. Ja cilvēks izvairās rīkoties saskaņā ar savām personīgām zināšanām, lai panāktu kāda atzinību, viņš nevar rīkoties nevainojami.
 
DARBOTIES NEVAINOJAMI - NOZĪMĒ DARĪT VISU VISLABĀKAJĀ VEIDĀ, KĀ VIEN JŪS VARIET, BALSTOTIES UZ TĀM ZINĀŠANĀM, KAS JUMS IR PIEEJAMAS DOTAJĀ MIRKLĪ.
 
LAIKS - IR NEVAINOJAMĪBAS PAMATS. TIKAI NĀVES SAJŪTA RADA CILVĒKĀ VĒLMI DARBOTIES NEVAINOJAMI.
 
   Kad cilvēks sastopas ar pilnības koncepciju, parasti viņš nevar noteikt starpību starp pilnību un nevainojamību. Bet pilnība un nevainojamība - nebūt nav viens un tas pats. Tieksmē uz pilnību slēpjas vēlme būt labākam par visiem. Un tajā nav nekas slikts, pie nosacījuma, ka cilvēks vēlas būt labāks ne dēļ tā, lai iegūtu apkārtējo atzinību vai atbalstu. Bez tam, cilvēks savā tieksmē uz pilnību, parasti tērē lielu daudzumu enerģijas un laiku, cenšoties sasniegt vēlamo mērķi. Cilvēks, kurš tiecas uz pilnību, parasti pieļauj kļūdu, ka viņam priekšā vēl ir daudz laiks. Tāda cilvēka devīze:''Ja uzreiz nesanāks, tad pamēģināšu atkal''. 
   Atkārtošanā, tāpat kā vēlmē būt labākam, nav nekā slikta, jo lielākoties gadījumu cilvēks var iemācīties darboties labāk tikai patstāvīgas prakses un atkārtošanas ceļā. Problēma ir tikai uzskatā par neierobežota laika esamību, lai turpinātu mēģinājumus. Jo, kamēr mūsos nav tā nepieciešamības sajūta sasniegt panākumus uzreiz, mūsu kūtrums noteikti traucēs mums to izdarīt. Bet bikls cilvēks gandrīz nekad nedarbojas vislabākajā veidā, izmantojot visas savas spējas un personīgo spēku.
 
ABSOLŪTU PILNĪBU VAR SASNIEGT TIKAI EKSTRAORDINĀROS APSTĀKĻOS. KAREIVJA UZDEVUMS IR SASNIEGT KATRĀ SITUĀCIJĀ TĀDU PILNĪBU, UZ KO VIŅŠ IR SPĒJĪGS.
 
   Kareivis pieiet pie pilnības koncepcijas pilnīgi savādāk nekā parasts cilvēks. Zinot, ka viņu izseko nāve, kareivis pilnībā apzinās, ka viņam var nepietikt laiks tam, lai pamēģinātu vēlreiz, ja viņš nespēs sasniegt panākumus uzreiz. Visi aktieri to ļoti labi saprot. Kad aizkari paceļas, aktierim ir tikai viena iespēja nodemonstrēt savu meistarību. Ja viņš izgāzīsies, tad visa viņa nākotnes karjera var izrādīties zem jautājuma zīmes. Kareivis atzīst arī to, ka labākie dzīves momenti nekad neatkārtojas. Ja ir atkārtojumi, pirmatnējā ietekme zūd, un tas, kas paliek - nebūt nav tā labākā izvēle. Lai izgaismotu šo momentu, izskatīsim kā piemēru muzikanta koncertu un koncerta ierakstu.
   Mūzikas ieraksts ir neslikts dzīvās uzstāšanās aizvietotājs. Tomēr, lai cik labs nebūtu ieraksts, tas nekad pilnā mērā nevarēs aizstāt dzīvo mūziku. Koncerta laikā notiek vibrējošas enerģijas apmaiņa starp muzikantiem un skatītājiem kopā ar sajūsminošu uztraukumu, ko izsauc neparedzamība, kas ir saistīta ar izpildījuma procesu. Nevainojami pasniegta uzstāšanās neizmērojami vairāk iedvesmo, nekā pats ideālākais ieraksts. Īstā atšķirība ir tajā, ka uzstāšanās laikā vienmēr ir kļūdas iespējamība. Rezultātā gan muzikants, gan auditorija atrodas uz robežas, viņi ir saspringti un vērīgi. Pēc uzstāšanās, kad viss ir noritējis gludi, vienmēr rodas dīvains visaptverošas laimes un atvieglojuma sajaukums. Tāda sajūta nekad nevar parādīties pie ieraksta klausīšanās tikai tāpēc, ka nav saspringtības, kas rodas izpildījuma laikā, kad muzikantam ir tikai viena iespēja.
   Šajā ziņā kareivja dzīves stils ir tāds pats kā muzikantam. Viņš nevar atļauties apjukuma un neizlēmības greznību, jo nāves klātbūtne neļauj kareivim tērēt laiku uz paviršu izpildījumu. Kareivis skatās uz katru savu darbību, kā uz pēdējo uz Zemes, bet tas nozīmē, ka tai jātiek izpildītai vislabākajā veidā. Tas nenozīmē, ka kareivim noteikti jābūt pašai pilnībai savās darbībās; tā vietā, viņš cenšas darboties tik labi, cik var konkrētā situācijā. Tādējādi viņa darbības iegūst absolūtas apzinātības vibrējošu iezīmi, sajauktu ar to asumu, kas nāk no zināšanas, ka dotais dzīves mirklis neatkārtosies atkal.
   Katrs mūsu dzīves mirklis aiziet. Neviens aizgājušais mirklis nevar atgriezties, un neviena labvēlīga iespēja nevar atkārtoties, šo vārdu tiešajā nozīmē. No mūsu piemēra ar muzikantu mēs varam redzēt, ka pat tad, kad viņš izpilda vienu un to pašu koncertu simtiem reižu, starp tiem neatradīsies pat divi vienādi. Dzīve nekad neatkārtojas, tikai tehnisku ierakstu var klasificēt kā identisku atkārtojumu.
   Tā kā neviens dzīves mirklis nevar atkārtoties, tad diez vai ir jēga tērēt laiku uz darbībām, kurās mēs neizliekam visas savas spējas un spēku. Tieši tāpēc, ka cilvēki tā rīkojas, viņi arī dzīvo dzīvi , kas pilna ar nožēlām, raudām par aizgājušo jaunību un sērām pēc zaudētām iespējām un sabrukušām attiecībām. Neviens no mums nav nemirstīgs, un neviens no mums nezin, kur un kad satiks savu nāvi. Nāve mūs izseko no paša dzimšanas brīža. Tās klātbūtnē jebkura darbība, neatkarīgi cik nozīmīga tā ir, var kļūt par pēdējo. Nāve mūs var sasniegt tad, kad atrodamies veikalā, pie mašīnas stūres, pie galda, blakus mīļotajam cilvēkam, vai kamēr vienkārši vērojam skaistu saulrietu. Ja jebkura mūsu darbība var kļūt par pēdējo darbību uz zemes, tad ir nozīme darboties ar pilnu spēku, vislabākajā veidā izmantojot visas savas spējas, un pilnā mērā izbaudīt visu, kas ir katrā no šiem dažiem pēdējiem mirkļiem. 
   Dzīvot, zinot, ka katrs mirklis, katra darbība mūsu dzīvē ir svarīga, - nozīmē piepildīt savu dzīvi ar neskaitāmām bagātībām un piesūcināt katru no savām darbībām ar īpašību, ko sauc par nevainojamību. Nevainojamam kareivim nav nozīmes, ka viņa dzīve vai viņa darbības var būt ne visai pilnīgas. Kareivis dzīvo ar pilnu spēku un vienmēr darbojas tik labi, cik vien var, un tāpēc viņš ne par ko nenožēlo un nemokās vainas apziņā. Tāda dzīve ir piepildīta ar prieku un pārsteidzošiem notikumiem, jo tajā nav, ne garām palaistu labvēlīgu iespēju, ne zaudētu baudas mirkļu.
   Nepārtraukta pakaļdzīšanās pēc pilnības tās daudzveidīgajās izpausmēs ir galvenais iemesls tam, kāpēc pasaulē nav laimes. Cilvēks nevar baudīt savu dzīvi pārsvarā dēļ tā, ka viņš to parasti atliek uz nākotni. No sākuma viņš grib izveidot sev tādu karjeru, pēc tam nopirkt tādu māju un uzkrāt konkrētu bankas rēķinu, kas viņam šķiet pilnības virsotne, un tikai pēc tam sākt baudīt dzīvi. Pakaļdzenoties pilnībai cilvēks nekad pilnā mērā neizbauda dotos mirkļus vai tekošo situāciju, un tāpēc viņš ļoti reti darbojas ar pilnu spēku, izmantojot visas savas spējas. Tā vietā cilvēks dzīvo dzīvi, kur laime vienmēr ir kā mirāža, bet dzīve ir piepildīta ar nepatikšanām, ko viņš pilnībā neuztver, un viņa entuziasma atņemtās darbības ir tālu no nevainojamām.
 
PAKAĻDZĪŠANĀS PĒC PILNĪBAS - IR MUĻĶĪGS LAIKA UN PERSONISKĀ SPĒKA PATĒRIŅŠ, TURPRETĪ, NEVAINOJAMAS DARBĪBAS, PAPILDINA PERSONISKO SPĒKU.
 
   Iemesls, kāpēc cilvēks piešķir tādu milzīgu nozīmi pilnībai noslēdzas tajā, ka viņam ļoti patīk paša pārākuma ideja pār apkārtējiem. Rezultātā cilvēki tērē ļoti daudz laika domājot par pilnību. Šīs pārmērīgās pārdomas viņos izsauc daudz bailes un šaubas, kas pamatojas uz paša nepilnvērtības sajūtu. Cilvēks atrod attaisnojumu tādām negatīvām sajūtām, izskatot tās kā domājoša cilvēka iezīmi - cilvēka, kuram piemīt dziļa vērība un tāpēc var izskatīt jebkādu situāciju no visām pusēm. Diemžēl, tas ir visai tālu no patiesības, jo cilvēks nedomā - šī vārda tiešajā nozīmē. Patiesībā viņš vienkārši nododas savām šaubām un bailēm un rezultātā veltīgi tērē savu dārgo laiku un palaiž garām labvēlīgas iespējas.
 
PATIESA DOMĀŠANA - IR ACUMIRKLĪGA. TIKAI TRIVIĀLAS DOMAS, PAMATOTAS UZ ŠAUBĀM, AIZŅEM CILVĒKAM DAUDZ LAIKA, RIŅĶOJOT PA GALVU.
 
Sociālā nosacītība iemāca mums domu par to, ka tiekšanās uz pilnību ir cilvēces visaugstākais mērķis, bet racionālā prāta pieņēmumi viņu pārliecina, ka šaubīties un uzturēties apjukumā ir pilnīgi normāli. Un, kad cilvēks redz, ka apkārtējie domā tieši tāpat , viņš stiprina sevī šo ticību. Klausoties racionālā prāta pieņmēmumos un meklējot apkārtējo atzinību, parasts cilvēks nonāk apburtā aplī, ko radījis ir pats. Lai izrautos no šī apļa, cilvēkam jābūt gatavam, pirmkārt, izmantot savas iespējas, otrkārt, palikt bez apkārtējo atzinības, un, pats galvenais, jārīkojas pret racionālā prāta loģiku.
 
KAREIVIS NEVAR PIETURĒTIES PIE RACIONĀLĀ PRĀTA LOĢIKAS, JO VIŅŠ ZIN, KA NĀVE NEATSTĀJ VIETU LABPRĀTĪGIEM PIEŅĒMUMIEM. TĀPĒC KAREIVIS NEKAD NEPALAIŽ GARĀM MIRKLI, KAD VAJAG IZMANTOT SAVU GARĀM TRAUCOŠOS IESPĒJU.
 
   Racionālā prāta pieņēmumi - ir cilvēka vislielākās lamatas. Tajos mirkļos, kad cilvēkam vajag izmantot savas iespējas, racionālais prāts noteikti traucēs viņam visādu šaubu un baiļu izskatā. Racionālajam prātam nav ne tieksme uz piedzīvojumiem, ne humora izjūta. Tā vietā viņš izceļas ar nepiekāpību un greizsirdību. Racionālais prāts greizsirdīgi seko līdzi tam, lai cilvēks viņam pievērstu visu savu uzmanību. Viņš vienkārši ciest nevar, kad cilvēks pievērš uzmanību citām savām spējām, tādām kā sajūtām vai intuīcijai. Katru reizi, kad racionālais prāts ievēro apdraudējumu savai varai, viņš vienmēr liek lietā dīvainu paņēmienu - viņš cenšas, parasti ar apjukuma palīdzību, piespiest cilvēku atzīt sakāvi un pārtraukt cīņu.
   Uzlaižot virsū apjukuma miglu, racionālais prāts parasti sasniedz savu mērķi, piespiežot cilvēku pieturēties pie tā saucamās saprātīgās pieejas. Rezultātā cilvēks neizbēgami kļūst izbiedēts un neizlēmīgs, bet tādos nosacījumos viņš nekad neizmanto savas iespējas. Tomēr cilvēks nekad neapzinās, ka piekāpjoties loģikas secinājumiem un izvēloties saprātīgu drošu pieeju, viņš vienmēr palaiž garām labvēlīgas panākumu iespējas. Dīvainais racionālā prāta paņēmiens noslēdzas tajā, ka saprātīgs cilvēks drīzāk atzīs savu sakāvi, nekā sāks šaubīties loģisku secinājumu pareizumā un atbrīvosies no racionālā prāta varas. Tāpēc tāds cilvēks vienmēr meklēs attaisnojumus savai bezdarbībai, tā vietā, lai izmantotu savu acumirklīgo iespēju.
 
PARASTS CILVĒKS VIENMĒR MĒĢINA ATRAST PATVĒRUMU SAKĀVĒ, LAI VIŅŠ VARĒTU PADOTIES PAMATOJOTIES UZ RACIONĀLĀ PRĀTA SECINĀJUMIEM. BET NEVAR VILTOT NE NEVEIKSMI, NE TRIUMFU.
 
   Tas, ko cilvēks parasti sauc par neveiksmi, nav neveiksme kā tāda. Tas ir vienkārši iegansts, lai izvairītos no izaicinājuma, kurš nepatīk viņa racionālajam prātam. Vienīgais veids, kā apiet racionālā prāta kontroli - ir atcerēties, ka loģikai ir vara pār cilvēku līdz tam laikam, kamēr viņš uzskata savu skatījumu uz pasauli par vienīgo iespējamo realitāti. Apturiet savu skatījumu uz pasauli, un racionālais prāts nekavējoties dosies uz savu vietu. Racionālais prāts nevar uzvesties kā visaugstākā vara, ja cilvēks nepieturas pie sociālās nosacītības noteikumiem, jo cilvēka racionālais prāts ir pilnībā ieprogrammēts ar cilvēka sociālo nosacītību. Tomēr, kā jau mēs redzējām, cilvēks var apturēt savu skatījumu uz pasauli un atbrīvoties no sociālās nosacītības ķēdēm tikai tādā gadījumā, ja viņš dzīvo un darbojas kā kareivis.
 
(Jūsu skatījums uz pasauli sastāv no jūsu uzskata par sevi un par apkārtējo pasauli, un tāpēc tas, kā jūs klausieties, domājiet, runājiet un reaģējiet, pamatojas uz jūsu pasaules skatījumu. Lai apturētu savu skatījumu uz pasauli, jums ir jāatbrīvojas no sava priekšstata par sevi un jāpārstāj būt tādam, kam tieciet, ka esiet. Ja jūs to izdarīsiet, jūs atbrīvosieties no sava priekšstata par apkārtējo pasauli un pilnīgi burtiski apturēsiet to apkārtējās pasaules uztveri, kam ticiet. To ir grūti paskaidrot ar vārdiem, bet, lai pārstātu uztvert pasauli tādu, kādu jūs to redziet, kā jūs to jūtiet, kā jūs par to domājiet, sākumā jums jāpārstāj būt tādam, kam tieciet, ka esiet).
 
CILVĒKS NEPIEDZIMST NE KĀ KAREIVIS, NE KĀ RACIONĀLI DOMĀJOŠA BŪTNE - MĒS PAŠI IZVĒLAMIES, PAR KO KĻŪSIM.
 
   Lai kļūtu par kareivi, cilvēkam ir jābūt gatavam izmantot savas iespējas un jācīnās par brīvību. Cita ceļa nav.
 
NEVIENS NEVAR KĻŪT PAR KAREIVI, VIENKĀRŠI VĒLOTIES TO IZDARĪT. KĻŪT PAR KAREIVI NOZĪMĒ CĪNĪTIES VISU DZĪVI.
 
   Kareivis nebūt nav pasargāts no parasta cilvēka problēmām. Cīnoties par to, lai būtu nevainojams, kareivis nereti nododas šaubām, bailēm, nepārliecībai un īpaši vientulības sajūtai. Tomēr kareivis zin, ka visas šīs sajūtas - ir tikai garastāvokļi, kas mudina viņu sasniegt augstākas virsotnes, un tāpēc viņš iegrimst šajās sajūtās, lai atrastu to daudz dziļāku nozīmi. Diemžēl, parasts cilvēks saprot savas sajūtas virspusēji un nekad necenšas atpazīt to patieso vērtību.
 
JA KAREIVIS SAJŪT VAJADZĪBU PĒC MIERINĀJUMA, VIŅŠ VIENKĀRŠI IZVĒLAS KĀDU VAI KAUT KO, VAI BŪTU TAS DRAUGS, SUNS VAI KALNS, UN IZRUNĀ SAVAS APSLĒPTĀS JŪTAS. KAREIVIM NAV NOZĪMES, VAI VIŅŠ DABŪS ATBILDI, VAI IZDZIRDĒS TO, JO KAREIVIS NECENŠAS ATRAST SAPRATNI VAI PALĪDZĪBU - IZSAKOT SAVAS JŪTAS, VIŅŠ VIENKĀRŠI ATBRĪVOJAS NO SAVAS SASPRINGTĪBAS CĪŅĀ.
 
   Tā dod priekšroku rīkoties kareivis, tāda ir viņa gara nevainojamība.
   Bet, kad parasts cilvēks jūt vajadzību pēc mierinājuma, viņš nemainīgi meklē sava pasaules skatījuma apstiprinājumu. Tādos gadījumos cilvēks parasti saskaras ar izaicinājumu, ar kuru, kā viņš jūt, viņš nevar tikt galā, un tāpēc viņš vēršas pie kāda, kurš noteikti viņam piekritīs. Jūtoties nespējīgs tikt galā ar radušos situāciju, viņš cenšas pārliecināt savu uzklausītāju, ka dotajā gadījumā ir bezjēdzīgi turpināt cīnīties. Tādējādi viņš dod saprast draugam, ka vēlas gūt atbalstu tajā, lai padotos un atzītu sakāvi. Ja draugs viņam piekrīt, cilvēks ir pārliecināts, ka viņam ir visas tiesības padoties uz paša nosacījumiem, tā vietā, lai turpinātu cīnīties.
   Nepieciešamais pamatnoteikums ceļojumam pa Kareivja Ceļu ir nevainojamība darbībās, bet, lai sasniegtu nevainojamības stāvokli mums ir jāupurē savs pasaules skatījums - ticība, ka mums ir neierobežots laiks uz šīs Zemes. Šeit racionālais prāts vienmēr ieved mūs maldos, jo racionālajam prātam ļoti patīk piespiest mums ticēt, ka viņš visu saprot un visu tur zem kontroles. Tomēr, pasaulē nav gandrīz nekas, kas prasītu sapratni, izņemot to faktu, ka visiem mums ir pārsteidzošas spējas un potenciāls, ko mēs atklājam tikai tad, kad virs mūsu galvām nozib zobens.
   Sekojoši, kareivis dod priekšroku dzīvot ar izaicinājumu, un viņš atzīst to faktu, ka viņš nevar atļauties rīkoties tā, it kā būtu nemirstīgs. Kareivis netērē veltīgi laiku žēlabām par savu dzīvi, un netērē arī veltīgi savu personīgo spēku, lai vainotu citus. Dzīvojot uz dzīvības un nāves robežas, kareivis nekad nepalaiž garām to mirkli, kad var izmantot acumirklīgo izdevību un cīnīties par personīgo spēku. Kareivis ir nevainojama būtne, kurš cīnās par brīvību, un savā cīņā viņš redz dzīvi tādu, kāda tā ir patiesībā. Kareivim dzīve - ir īss, bet priecīgs ceļojums šajā brīnišķīgā un brīnumainā pasaulē, ekstravagants ceļojums, bagāts ar izaicinājumiem un labvēlīgām iespējām, ceļojums, kur viņam ir viss nepieciešamais, lai padarītu savu ceļojumu priecīgu un veiksmīgu.
 
   Šodien cilvēce kopumā stāv uz jaunas ēras sliekšņa. Tāpēc spēki, kuri virza visu būtņu dzīvību un nāvi, kuri dzīvo uz šīs Zemes, atveda jūs pie šīs informācijas. Saskaņā ar senu pareģojumu, es atklāju šeit zināšanas, kas nekad iepriekš nevienam netika atklātas, kā tikai nedaudzajiem izredzētajiem. Tādēļ jūs vairs nevariet aizbildināties ar nezināšanu. Gars klauvē pie jūsu durvīm tieši šobrīd. Jūs variet atvērt durvis vai ignorēt šo klauvējienu - kā paši vēlaties. Jūs variet, ja vēlaties, izmantot savu acumirklīgo iespēju un doties kopā ar Garu, vai arī variet atgriezties pie savas iepriekšējās eksistences, kas jums bija līdz šim, ja tā jums saka jūsu sirds.
   Bet pirms izdarīsiet savu izvēli, uzdodiet sev šo jautājumu: ''Vai manam ceļam ir sirds?'' 
   Es nevaru jūsu vietā atbildēt uz šo jautājumu, tāpat kā nav manos spēkos izpaust ar vārdiem visu to asumu, kas man ir jānodod jums tagad. Tā vietā es jums piedāvāju izlasīt caurstrāvojošos Voltera de la Māra vārdus. Savā dzejolī ''Klausītāji'' viņš ļoti precīzi nodod šī mirkļa noskaņojumu un saspringtību.
 
''Vai te ir kāds?'' - Ceļotājs pajautāja,
Pieklauvējot pie durvīm, ko apmirdzēja bāls mēness.
Nakts klusumā dzirdams viņam bija,
Tikai tas, kā zirgs pie vārtiem čirkstināja sulīgu zāli.
Tikai tumšs putns strauji pacēlās no torņa, 
Pārlidojot viņam pār galvu...
Un atkal pieklauvēja viņš pie durvīm un uzsauca:
''Vai šajā mājā ir kāds dzīvs?''
Stāvot pie mājas sliekšņa, viņš gaidīja samulsis,
Nedzirdot ne vārdu, ne soļu skaņu.
Bet neviens nepaskatījās uz viņu no logiem,
Un neatnāca atvērt durvis uz viņa saucienu...
Un spokaini bija viņa klausītāji,
Mītošie tukšās zālēs,
Mēness apspīdētā naktī, aukstumā viņi sastinga,
Izdzirdot kliedzienu no dzīvo pasaules.
Sadrūzmējoties uz tumšām kāpnēm,
Viņi stāvēja Mēness staros,
Klausoties satraucošo ceļotāja saucienu, 
Izjaucošo kluso mieru.
Stāvot vientuļi pie aizvērtām durvīm,
Kur bija tikai kluss aukstums, kas atbildēja uz viņa saucienu, 
Ar sirdi viņš sajuta viņu atgrūšanos,
Un klusums viņam kļuva skaidrāks par vārdiem.
''Nododiet viņiem, ka es atnācu! Savu vārdu es turēju!
Bet neviens man neatbildēja..." - atkal izkliedza viņš,
vēl skaļāk pieklauvējot pie mēmajām durvīm, un gāja pie zirga.
Mājas klusajās sienās bija dzirdama pakavu klaboņa...
Un, lai arī atbalss atkārtoja katru ceļotāja vārdu,
Un mājā dārdēja viņa balss skaņa,
Tāpat nekustīgi bija klausītāji,
Un neviens viņam neatvēra durvis uz klauvējienu...
Viņi klausījās soļu skaņā, pakavu skaņā pret akmeņiem,
Nopakaļ viņam skatījās tik zvaigznes un mēness.
Bet kad beidzot apklusa tālumā zirga pakavu skaņas,
Nemanāmi mājās atkal atgriezās klusums.
 
   Ja Jūs izlemsiet, ka uz ceļa, pa kuru gājāt līdz šim, jūs variet sasniegt vēlamo, tad nav vajadzības atvērt durvis. Tādā gadījumā mierīgi aizmirstiet to visu, bet atcerieties - pie katra cilvēka Gars atnāk tikai reizi dzīvē. Dzīve neatkārtojas, jo atkārtošanās novestu pie stagnācijas. Ticēt, ka jums būs laiks to panākt vēlāk - ir spēle priekš muļķiem, jo pieklauvējot pie durvīm, Gars gaida atbildi tikai vienu mirkli, bet pēc tam aiziet. Visas dzīves garumā tikai nāve - ir mūsu patstāvīgais pavadonis, bet viņa, protams, mums nedod garantiju uz dzīvi.
   Bet, ja Jūs tomēr izlemsiet atbildēt uz klauvējienu durvīs, atcerieties: jūs izvēlaties ceļu bez atpakaļceļa. Kā tikko cilvēks nostājas uz Brīvības Ceļa, viņa dzīve mainās neatgriezeniski, un šīs izmaiņas neļauj viņam turpināt iepriekšējo eksistenci. Un atkal labākais, ko es varu darīt tagad - ir piedāvāt jums izlasīt T.S. Eliota četrrindi no dzejoļa ''Maga klejojumi''.
 
''Un mēs atgriezāmies mājās šajās Karalistēs,
Bet tagad mēs vairs nejūtamies šeit, kā pie sevis mājās,
Starp cilvēkiem, kuri ir kļuvuši mums sveši, un dieviem un likumiem,
Es priecātos par vēl vienu nāvi''.

 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (20.04.16)
Skatījumu skaits: 297 | Atslēgvārdi: iespējas, pilnība, laiks, racionālais prāts, Tolteki, sakāve, pazemība, nevainojamība, domāšana, augstprātība
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]