Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Kā apstādināt pasauli? (T.Marezs)

                                       

APSTĀDINĀT PASAULI - NOZĪMĒ VEIKT GRANDIOZU MAĢISKU AKTU. KAD KAREIVIS VEIC ŠO VAROŅDARBU, VIŅŠ KĻŪST PAR BRĪVU BŪTNI, KURAS RĪCĪBĀ IR SPĒKS, UN REZULTĀTĀ VIŅA SŪTĪBA SĀK ATKLĀTIES PAŠĀ APBRĪNOJAMĀKĀ UN BRĪNUMAINĀKAJĀ VEIDĀ.


   Tagad mēs esam nonākuši pie Kareivja Ceļa pašas būtības, bet tiešāk, pie tās sarežģītās priekš izpratnes tehnikas, kas saucās pasaules apstādināšana. Apstādināt pasauli - nozīmē apstādināt savu pasaules skatījumu, un tas ir dabiska iekšējā dialoga apturēšanas rezultāts. Pasaules apstādināšanas koncepciju nebūt nav grūti saprast ar prātu. Tomēr pēc savas būtības tā ir ārkārtīgi sarežģīta, un, ja skolnieks to neizzinās pilnībā līdz tam pirms ķersies klāt pie tās praktiskā pielietojuma, tad viņš to nespēs izdarīt pienācīgā veidā, un rezultātā viņa mēģinājums kļūt par kareivi, visdrīzāk beigsies ar pilnīgu neveiksmi.
   Tādu lietu kārtību vēl vairāk sarežģī tas, ka pasaules apstādināšana ir tehnika, kas ir domāta apzinātības kreisajai pusei, bet tas, kas notiek šajā pusē, ir ļoti grūti aprakstāms ar vārdiem. Kā tas vienmēr notiek ar to, kam ir sakars ar kreiso apzinātības pusi, labākā gadījumā mēs varam gari un plaši par to runāt, tas ir, mēs varam aprakstīt ar vārdiem kreisās apzinātības puses notikušā rezultātus, bet mēs nekad nevarēsim tieši aprakstīt ar vārdiem, kas tieši tur notiek. Tāpēc, īpaši šajā nodaļā, lasītājam bieži liksies, ka es novēršos no tēmas, bet tāda šķietama novēršanās ir ļoti nepieciešama, lai nodotu šīs tehnikas nianses, kā aprakstīšanai trūkst vārdu.
   Kā jau tika teikts iepriekšējās nodaļās, Ceļa grūtības nav teorētiskā sarežģītībā, bet, lai cik tas paradoksāli nebūtu, tā vienkāršībā. Īpaši tas attiecas uz pasaules apstādināšanas tehniku, tā kā šajā tehnikā ir daudz smalku nianšu, kas no pirmā acu skatiena šķiet nenozīmīgas. Ja izskata šīs nianses katru atsevišķi, tad katra no tām izskatās savā ziņā interesanta, tomēr samērā nebūtiski. Kā likums cilvēki tādā veidā skatās uz visu, ko dara kareivji, jo parasta cilvēka racionālais prāts ir līdz tādai pakāpei vērsts uz sarežģītību, ka tāds cilvēks gandrīz nekad neievēro cilvēka darbības, kuram piemīt patiess spēks.
   Piemēram, tieši tādēļ varens kareivis var iziet cauri pūlim tā, ka viņu neviens neievēros. Tādi kareivji, ja vēlas, var iziet cauri pūlim, manipulēt ar apziņu, kas piemīt šim pūlim, un neviena personība šajā pūlī neievēros neko īpašu. Dažiem no pūļa var likties dīvaini, ka viņi pēkšņi sajuta dziņu izdarīt to, par ko pat neaizdomājās minūti atpakaļ, bet kopumā viņi vienkārši uzskatīs, ka reaģē paši uz savām domām. Cilvēki, kā likums mēdz būt tik nosacīti, ka viņu uzmanību tikai pievērš teatrāli skati, un tamlīdzīgs cilvēku pūlis nekad nesaprot, ka viņi tikko ir izjutuši vienu no pašiem satriecošākajiem maģiskajiem aktiem.
   Kareivja māksla ir tāda, ka viņam nemaz nevajag pievērst īpašu uzmanību uz sevi, ja tā nav nepieciešamība, un kareivis brīnišķīgi zin, ka tajā arī ir viņa milzīgā priekšrocība attiecībā uz viņam apkārt esošām cilvēciskām būtnēm. Tā kā kareivis nav cirka klauns, tad viņš nemaz neapvainojas, ka neviens neievēro viņa maģiju. Kareivja spēja nodarboties ar savām lietām nemanāmi - ir viens no pašiem izcilākajiem tolteku sasniegumiem, jo tas sniedz ne tikai kareivim neierobežotu brīvību, bet arī palīdz izvairīties no nāvīgām augstprātības un paša svarīguma lamatām. Pasaules apstādināšana nokļūst zem šīs kareivja maģijas kategorijas. No ārienes pasaules apstādināšanā nav nekā teatrāla, bet katram kareivim, kurš ir veicis šo aktu, tā ir satriecoša dzīves pieredze, kas nes brīnišķīgus rezultātus.
   Lai to skaidri saprastu, vajag apzināties, ka visas iepriekš izklāstītās tehnikas ir neatņemamas sastāvdaļas, kas tiek izmantotas pasaules apstādināšanas aktā. Sekojoši, pasaules apstādināšana - ir sastādošā tehnika, kas pieprasa meistarību visās tehnikās, kas tika dotas, kā arī dažās citās tehnikās, kas tiks dotas vēlāk. Tādējādi, mums ir jāapvieno viss līdz šim izzinātais vienā tēmā, un jāsaprot, kā šīs koncepcijas un tehnikas kopā veido vienotu veselumu, ka ir daudz lielāks summā par atsevišķām daļām. Bet pirms mēs pie tā pāriesim, no sākuma izskatīsim pasaules apstādināšanas rezultātus, lai lasītājam nebūtu šaubas par to, ka šis akts ir ārkārtīgi svarīgs jebkuram, kurš vēlas kļūt par kareivi.
   Kā jau varēja novērot vērīgs lasītājs, ir vairāki vaidi, ar kā palīdzību mēs varam noteikt atšķirību starp skolnieku un īstu kareivi. Starp visiem iespējamiem nosacījumiem ir viens , kas, laikam jau, ir vissvarīgākais, bet tiešāk: kareivis ir cilvēks, kurš apstādināja pasauli, tai laikā, kad skolnieks ir tas, kurš vēl to mācās darīt. Tomēr izmantojot jauno apmācības metodi, jauniņajam dažreiz ir grūti noteikt, vai kāds skolnieks ir sasniedzis kareivja līmeni vai nē. Tas notiek tāpēc, ka šodien skolnieki var sasniegt daudzus no tiem rezultātiem, kas ir pasaules apstādināšanas akta rezultāti.
   Pats svarīgākais pasaules apstādināšanas rezultāts ir tajā, ka kareivis atbrīvojas no savas sociālās nosacītības, un ir arī spējīgs pārbīdīt un pārvietot savu savākšanas punktu pēc savas vēlēšanās. Saistībā ar to vajag atcerēties, ka savākšanas punkta pārbīdes ceļā kareivis sasniedz skaidrību, bet pārvietošanas ceļā - izmainītu uztveres stāvokli. Lai arī sasniegto skaidrības stāvokli pamatoti var saukt par izmainītu uztveres stāvokli, ir svarīgi neaizmirst par to, ka visas savākšanas punkta pārbīdes attiecas tikai uz pirmo uzmanību vai parastu apzinātību. No otras puses, pārvietojot savākšanas punktu, kareivis ieiet otrajā uzmanībā vai paaugstinātas apzinātības stāvoklī, kas tehniski ir patiesais uztveres izmainīts stāvoklis.
   Lai iemācītos pārbīdīt un pārvietot savākšanas punktu pēc savas vēlēšanās, skolniekam ir nepieciešams prast izmantot visas iepriekš aprakstītās tehnikas, kas, protams, ietver sevī nepieciešamību dzīvot kā kareivim. Acīmredzami, skolnieks veic savu pirmo svarīgo soli savā attīstībā, kad viņš iegūst prasmi pārbīdīt savu savākšanas punktu, kas vajadzīgs tam, lai sasniegtu skaidrību. Kad viņš tiek galā ar šo uzdevumu, tad pāriet mednieka līmenī. Pēc tam, kad viņš arī ir iemācījies dzīvot kā kareivis un prot pārvietot savu savākšanas punktu, lai ieietu paaugstinātas apzinātības stāvoklī pēc savas vēlēšanās, tad tāds skolnieks pilnībā pamatoti var saukties par kareivi.
   Atbrīvojies no sava pasaules skatījuma un apveltīts ar spēju sasniegt uztveres izmainītus stāvokļus, kareivis tagad var noskaņot jebkādus enerģētiskos laukus pēc savas izvēles. Ja kareivis pārvieto savu savākšanas punktu pietiekami tālu no tā ierastā stāvokļa, tad tā rezultātā radusies uztvere tik radikāli atšķiras no parastās, ka jauno uztveres līmeni pilnīgi pamatoti var klasificēt kā pavisam citu pasauli. Tehniski tas ir zināms kā jaunas pasaules savākšana.
   Lai arī citu pasauļu savākšana - ir koncepcija un tehnika, ar ko darīšana mums var būt tikai nedaudz vēlāk, mēs te skarsim šo koncepciju, lai norādītu uz priekšā stāvošo uzdevumu, jo citu pasauļu savākšana ir skolēna apmācības dabisks progress, pēc tam, kad viņš prata apstādināt pasauli. Un tā īsumā izskatīsim šo koncepciju, lai dziļāk izprastu pasaules apturēšanas tehniku.
   Kopumā, cilvēka diapazonā eksistē desmit dažādas pasaules, kas var tikt savāktas, kur viena no, protams, ir tā, ko mēs uztveram parastas apzinātības stāvoklī. Pārējās deviņas pasaules ir tikpat reālas un īstas, tāpat kā parastā cilvēciskā pasaule, bet šīs pasaules var uztvert tikai tad, kad tās ir savāktas. Tas nozīmē, ka, tad kad kareivis ir spējīgs pārvietot savu savākšanas punktu stāvoklī, kurā eksistē viena no šīm deviņām pasaulēm, tad viņš var noskaņoties uz tiem enerģētiskajiem laukiem, kas sastāda šo pasauli. Tādējādi kareivis faktiski savāc savu uztveri šīs jaunās pasaules robežās.
  
   Tomēr svarīgi ir neaizmirst par to, ka cilvēka mirdzošais kokons ir viens koherents veselums, kas sastāv no daudziem enerģētiskiem laukiem, kas kopīgi savstarpēji mijiedarbojas kā vienots kontinuums. Kokonā nav starpas vai apvidi, kas nav aizpildīti ar enerģētiskiem laukiem. Sekojoši, lai arī cilvēka diapazonā ir desmit dažādas pasaules, šīs desmit pasaules  neeksistē neatkarīgi viena no otras. Starp šīm pasaulēm ir neskaitāms daudzums enerģētisko lauku, kas tās savieno vienu ar otru, un kas var pilnībā samulsināt jauniņo.
   Enerģētiskiem laukiem, kas eksistē starp dažādām pasaulēm, piemīt ārkārtīgi plašas frekvenču variācijas, kur katra frekvence plūstoši pāriet nākamā. Sekojoši, kādai pasaulei tuvākie enerģētiskie lauki līdzinās šīs pasaules laukiem, tomēr tādā mērā kā mēs attālināmies arvien tālāk no šīs pasaules, enerģētiskie lauki, ar ko mēs saskaramies, pakāpeniski sāk iegūt nākamās pasaules iezīmes utt. Tāpēc mēdz būt ļoti grūti atšķirt to, kādai pasaulei pieder kāds no starpā esošajiem enerģētiskajiem laukiem. Beigu beigās, tas, ar kādu pasauli visciešāk ir saistīti tie lauki, ar ko mēs saskaramies, parāda tikai to, kādā pakāpē šajos enerģētiskajos starplaukos atspoguļojas īpaša iezīme, kas piemīt katrai pasaulei. 
   Tikai ļoti pieredzējušiem redzošajiem piemīt spēja skaidri atšķirt  katru no enerģētiskā lauka īpašo iezīmju dažādām pakāpēm. Tomēr katram kareivim ir svarīgi zināt, ka starp desmit pasaulēm eksistē noteikta savstarpējās saiknes sistēma, un ļoti svarīgi, lai katrs kareivis saprastu šo sistēmu un spētu to atpazīt. Ja runāt pavisam vienkārši, šīs savstarpējās saiknes - ir savstarpējās saistības rezultāts starp desmit pasaulēm un tolteki tās sauc par Kareivja Ceļa dārgakmeņiem vai vienkārši par dārgakmeņiem
   Starpposmu enerģētiskajos laukos, kas ir apkārt desmit pasaulēm, kas eksistē cilvēka diapazonā, ir divdesmit divu dārgakmeņu kopums. Divdesmit vienam no tiem piemīt spilgti izteiktas personiskas iezīmes, bez citām atšķirīgām iezīmēm, kas piemīt enerģētiskajiem laukiem. Šos dārgakmeņus var ļoti viegli sajaukt ar pasaulēm. Tomēr ir svarīgi zināt, ka cilvēka diapazonā ir tikai desmit patiesas pasaules; dārgakmeņi - ir tikai savstarpējās saiknes starp šīm pasaulēm. Sekojoši, ja savākšanas punkts nepārvietosies pietiekami tālu, lai savāktu vienu no deviņām pasaulēm, tad faktiski kareivis uztvers vienu no dārgakmeņiem, un, lai arī tas būs izmainīts uztveres stāvoklis, tas nesavāks jaunu pasauli kā tādu.
   Nepieciešams atzīmēt, ka viss sacītais par citām pasaulēm attiecas tikai uz cilvēka diapazonu. Cilvēka kokonā ir daudz vairāk pasauļu, kas var tikt savāktas; dažas no tām savācas ar lielām grūtībām, citas - ''satraucoši viegli''. Es speciāli izmantoju frāzi ''satraucoši viegli'', jo ne mazums mūsu priekšteču prakšu bija visādā ziņā patiešām šausminošas. Viena no tādām praksēm ietver zvēra pasaules savākšanu, un starp visām iespējamām pasaulēm, šo pasauli savākt ir visvienkāršāk, jo cilvēkam piemīt ļoti cieša saikne ar dzīvniekiem.
   Nav vienkārši aprakstīt ar vārdiem, kas tieši ir zvēra pasaule, izņemot ka var pateikt, ka savācot šo pasauli, kareivis var ieņemt jebkāda dzīvnieka veidolu pēc savas izvēles. Tomēr ir jāatzīmē, ka dzīvnieciskajiem instinktiem zvēra pasaulei piemīt citas iezīmes - iezīmes, kas patiešām ir pretīgas un atbaidošas cilvēciskā būtnē. Bez tam, zvēra pasaules savākšana vienmēr rada pilnīgu pārvēršanos, jeb, precīzāk, pārmiesošanos. Citiem vārdiem sakot, kareivis, kurš ir savācis zvēra pasauli uz laiku var patiešām visai reāli pārveidoties jebkurā dzīvniekā pēc savas izvēles, vai ieņemt jebkuru dzīvniekam līdzīgu formu, kādu viņš vien var iztēloties. 
   Kareivji, kuri iet pa Brīvības Ceļu, neizmanto tādas prakses, jo tādas prakses nesniedz patiesas zināšanas, bez tam, tām ir tendence uzlikt nedzēšamu nospiedumu uz cilvēka personīgo spēku. Tas nozīmē, ka, ja kareivis sāks savākt zvēra pasauli, tad viņa personīgais spēks uz visiem laikiem saglabās šīs pasaules īpašību iezīmes. Te nevar sīkāk to aprakstīt, kā vien norādīt uz to, ka tādas sekas ir pilnīgi nevēlamas kareivim, kurš ceļo pa Brīvības Ceļu, jo pēc savas būtības tās ir regresējošas. Ja tādas sekas pieaug patstāvīgas prakses rezultātā, tad faktiski kareivis arvien vairāk līdzinās zvērveidīgajam. Tieši uz šī pārdabiskā fenomena balstās daudzas savādas leģendas, un šajā ziņā piemēri par vilkačiem, lai arī mūsdienās ir spēcīgi pārspīlēti, nemaz nav tik fantastiski, kā to ir pieņemts uzskatīt. 
   Ņemot vērā augstāk minēto, vajag saprast, ka cilvēks ir patiešām maģiska visuma būtne, kurai piemīt ne tikai potenciāls, kam nav zināmu robežu, bet arī viņu apvij noslēpums, ko nevar izzināt ar racionālu prātu. Tomēr cilvēciskās eksistences bēda noslēdzas tajā, ka mūsu laikā parasts cilvēks dzīvo neauglīgu dzīvi, ieslīgstot ikdienišķā sīkumainībā, kas automātiski izslēdz jebkādu savas brīnišķīgās dievišķās dabas apzinātību un personīgo neticamo potenciālu. Tāds lietu stāvoklis ir sarūgtinoša cilvēka nezināšanas mēroga liecība un viņa uzcītīgās tieksmes rezultāts, pieturēties pie savas sociālās nosacītības, kas viņu visādā ziņā ietekmē negatīvi. 

 NAV IESPĒJAMS KĻŪT PAR KAREIVI, NEAPTUROT PASAULI. LAI TO VARĒTU IZDARĪT, JUMS IR JĀTIC, KA TAS IR IESPĒJAMS UN, KA JŪS ESIET - MAĢISKA VISUMA BŪTNE, KURA IR SPĒJĪGA TO IZDARĪT.

   Kareivja uzdevums noslēdzas ne tikai tajā, lai atbrīvotos no sociālās nosacītības, bet arī tajā, lai sasniegtu to brīvību, kas ļaus viņam izsekot visu savu potenciālu - kā maģiskas būtnes. Tāda brīvība, protams, nozīmē spēju uzskaņot jebkādus enerģētiskos laukus pēc savas izvēles un izzināt visus daudz dažādos uztveres līmeņus, kas ir pieejami cilvēkam. Tomēr patiesu brīvību var sasniegt tikai tad, kad skolnieks ir spējis apturēt pasauli. Nav iespējams izzināt savu apslēpto potenciālu, kamēr mēs paliekam šīs pasaules lamatās, ko esam mantojuši savas fiziskās reinkarnācijas rezultātā, un kamēr mēs atrodamies zem sociālās nosacītības pieaugošas ietekmes. 
   Apkārtējie mums cilvēki var ļoti uzcītīgi censties mūs pārliecināt, ka šī pasaule - ir vienīgā eksistējošā realitāte, bet potenciālais kareivis jūt ar visām savas dvēseles dzīlēm, ka dzīve satur sevī kaut ko daudz vairāk, kā var likties no pirmā acu uzmetiena. Sekojoši, Kareivja Ceļa skolnieks izdara izvēli ticēt, ka viņš var veikt lēcienu pie savas iekšējā ''es'' avota, lai atklātu, pirmkārt, kas viņš ir patiesībā, otrkārt, ko ietver viņa patiesais potenciāls, un, treškārt, kas ir viņa īstā sūtība. Kad skolnieks pieņem šādu lēmumu, viņa progress uz Kareivja Ceļa nepārprotami paātrinās. 

 
   Tagad, kad mēs izskatījām, kāpēc ir tik svarīgi apturēt pasauli, mums ir jāatgriežas pie sākuma, lai definētu reālo procesu, kas ir tieši saistīts ar šīs visaptverošās koncepcijas praktisku pielietošanu. Kā jau tika sacīts agrāk, pasaules apturēšana - ir tehnika, kas ietver sevī visas līdz šīm izzinātās tehnikas, un, bez tām, arī dažas citas tehnikas, kas tiks aprakstītas vēlāk. Pagaidām lasītājam nav nepieciešams zināt šīs tehnikas. Kad viņš iegūs pasaules apturēšanas tehnikas praktiskas zināšanas, tad nākamās tehnikas automātiski ieņems savas vietas. Tādējādi tagad mēs koncentrēsimies uz jau iepriekš izklāstītajām tehnikām. 
   Ja mēs dažos vārdos vēlētos paust to, pie kā ir jānonāk skolniekam, pielietojot visas iepriekš minētās tehnikas, tad mēs to varētu aprakstīt ļoti precīzi ar vienu īsu frāzi, bet tiešāk: iemācīties sajust sevi par labu cilvēku. Tādējādi tā ir kardināla tēma, kas iziet cauri visai mācībai, kas tika izklāstīta līdz pat šim brīdim. Lielākā daļa to skolnieku, kuri neprata kļūt par kareivjiem, stūrgalvīgi atteicās atzīt, ka, iespējams, viņi ir kaut kas daudz vairāk, nekā viņu personīgais uzskats par sevi. Saistībā ar to vajag izcelt, ka visa sociālā nosacītība, kā gūstā mēs atrodamies, balstās uz uzskatu par personisko niecību vienā vai citā formā. Kopumā, cilvēce dzīvo smagu dzīvi tikai dēļ tā iemesla, ka cilvēki sāka atzīt, ka nav pelnījuši neko labāku. Vainas sajūtas nomākti un ar personisko niecības sajūtu, cilvēki pilnībā neapzināti pieturas pie uzskata par to, ka viņi ir upuri. Rezultātā cilvēku prātos turpina plaukt uzskati par personisko pārākumu, vai, otrādi, personisko nepilnvērtību, radot cilvēkā vai nu personisko svarīguma sajūtu vai žēlumu pret sevi. 
   Izskatīsim jēdzienu, kas rada apmulsumu ļoti daudzu cilvēku prātos, bet tiešāk, grēka teorētiska izpratne. Šis jēdziens ir diametrāli pretstatā ar visu tolteka mācību, jo uz Kareivja Ceļa skolniekus māca nenodoties savai niecības sajūtai. Tieši otrādi, viņiem māca koncepcijas un tehnikas, kuru praktisks pielietojums ļauj skolniekiem saredzēt savu dzīvi tās patiesā gaismā. Tādējādi viņi var iegūt tādu redzējumu, kas ir nepieciešams, lai pieņemtu sevi kā būtni, kurai ir noteikts mērķis un nozīme dzīvē.
   Mēs visi, neatkarīgi no tā, kas mēs esam un kādi varam būt, esam milzīgā vienotā daļiņas, ko sauc par dzīvību, un katram no mums ir sava mazā loma, ko mēs spēlējam grandiozā procesā, ko sauc par evolūciju. Loma, kas ir jānospēlē katram indivīdam, - tas ir tas ko mēs saucam par sūtību, un, lielākoties, evolūcija ir atkarīga no visu individuālo sūtību kopuma, jo ir tikai vienota dzīvība, attīstoša vienotu apzinātību. Tādējādi ir jābūt skaidram, ka ir tikai viens grēks – sadalītība. Citiem vārdiem sakot, katru reizi, kad cilvēks nododas pārākuma sajūtai pār citiem vai arī savai nepilnvērtības sajūtai, viņš nodala sevi no lielā vienotā.
   Jebkādai pārākuma vai nepilnvērtības sajūtai sākums ir personiskajā niecības sajūtā. Tā kā parasts cilvēks nav spējīgs redzēt personisko nozīmīgumu, kas viņam piemīt kā indivīdam, viņam ir neizbēgami jājūtas kā niecībai, un tāpēc viņš nevar pieņemt savu dzīvi tādu kāda tā ir. Rezultātā, tā vietā, lai skatītos uz saviem izaicinājumiem kā uz spēka veltēm, cilvēks izmisīgi cenšas pārvērst sevi un savu dzīvi par kaut ko tādu, kas, kā viņš uzskata, sniegs viņam iekšēju mieru un laimi. Tādējādi rīkodamies, cilvēks sāk cīnīties ar visiem un ar visu sev apkārt, tai skaitā arī pats ar sevi un ar savu personīgo sūtību. Šajā neprātīgajā procesā viņš nekad neuzsāk spēlēt savu lomu, lai realizētu savu pilno potenciālu un tādējādi nodara kaitējumu ne tikai pats sev, bet arī visiem apkārtējiem, jo nekad nevajag aizmirst par to, ka viss dzīvais ietekmē viens otru un tāpēc ir savstarpēji saistīts. Beigu beigās, tajā arī noslēdzas visa dzīvā savstarpējās saistības patiesā nozīme.
   Visas lielās pasaules reliģijas pievērš milzīgu svarīgumu tam, ka cilvēkam ir jānožēlo savi grēki. Kristietībā tiek īpaši uzsvērts, ka tam, kurš izsūdzēs un nožēlos savus grēkus, tiks piedots, un viņš mantos Dievišķo valstību. Šajā ziņā ļoti žēl, ka cilvēks savā slinkumā nekad necenšas pa īstam saprast viņa izmantoto vārdu jēgu. Ja viņš to darītu, tad ap grēka jēdzienu nebūtu tik daudz neizpratnes.
   Angļu vārds ''repent – nožēlot'' ir radies no veclaiku franču vārda ''repentir'', kas savukārt etimoloģijā ir radies no latīniskā vārda''contritus'', kas radies no ''terere'', kas angliski nozīmē ''to grind – malt, pārmalt''. Kad mēs pieņemam un pārvaram savus izaicinājumus, lai kādi tie arī nebūtu, mēs ''pārmaļam'' tos spēka veltēs. Pēc tā tādi izaicinājumi jau ir nokalpojuši, un tāpēc kļūst par ''contritus'', tas ir, pārstrādātiem. Tas pats princips tiek izmantots pārskatīšanas tehnikā. Atdzīvinot atmiņā tos izaicinājumus, ko mēs nevarējām drošsirdīgi pieņemt un pārvarēt, mēs ''pārmaļam'' tos, izmantojot to nozīmi; tas ir, mēs nožēlojam šī vārda patiesā nozīmē.
   Acīmredzami, ka tad, kad mēs satiekamies aci pret aci ar saviem pagātnes neatrisinātajiem izaicinājumiem un tos pārvaram, tad attiecīgi mums tiek piedots.Tomēr arī te cilvēks nesaprot vārda nozīmi, ko izmanto, jo angļu vārdam ''forgiveness – piedošana'' nav nekādas saistības ar vispārpieņemto gļēvo uzskatu par grēka piedošanu. Angļu vārds ''forgive – piedot'' – ir sens vārds, kura piedēklis ''for'' burtiski nozīmē ''to reject – atteikties'', tas ir, atteikties maksāt (angļu vārds ''to give'' dotajā kontekstā nozīmē ''maksāt''). Citiem vārdiem sakot, ja saskaņā ar savu uztveri cilvēks ir grēkojis attiecībā uz citu būtni, tad, kamēr šim cilvēkam saglabājas vainas sajūta, viņš turpinās maksāt šai personai vienā vai otrā veidā, cenšoties noņemt no sevis sava grēka slogu. Tāpat, ja cilvēks jūt, ka kāds pret viņu ir rīkojies netaisni, tad viņš turpinās pieprasīt samaksu par viņam nodarīto kaitējumu. Tieši par šādu stāvokli tolteki runā kā par atkarību no citu cilvēku labvēlības.
   Un tā, ir jābūt skaidram, ka, kad cilvēks patiesi nožēlo, tas ir, redz savus izaicinājumus to patiesā gaismā, viņš atsakās maksāt citai personai vai beidz pieprasīt, lai maksātu viņam. Citiem vārdiem sakot, cilvēks piedod ne tikai sev, bet arī tiem, kuri palīdzēja viņam tikt galā ar izaicinājumu. Bez tam, ja cilvēks ir radīts pēc Dievišķā veidola un līdzības, tad Dievišķā Valstība viņam pieder likumīgi dēļ viņa dievišķās izcelsmes kā Dieva dēla. Tomēr, baznīcai ir arī taisnība, apgalvojot, ka cilvēkam ir jāatbrīvojas no grēka, lai mantotu Dieva Valstību, jo kā gan vēl cilvēks var pieprasīt savas neatņemamas tiesības, kā tikai cīnoties par to, lai atbrīvotos no sadalītības grēka, tas ir, no savas sociālās nosacītības.
   Kas attiecas uz grēka jēdzienu, tad ir ļoti svarīgi saprast, ka patiesībā neeksistē grēka kā tāda. Patiesā grēka nozīme noslēdzas tajā, ka cilvēks nespēlē savu lomu, lai atklātu savu, kā maģiskas būtnes, pilnu potenciālu, kas teoloģiskos terminos nozīmē nevēlēšanos dzīvot kā Dieva dēlam. Citiem vārdiem sakot, kad cilvēks izvairās no saviem izaicinājumiem, atsakoties izzināt to patieso nozīmi, viņš faktiski nododas ticībai, ka nav spējīgs pieņemt un pārvarēt šos izaicinājumus. Rezultātā šāds cilvēks agru vai vēlu sāk justies kā upuris, un atriebjoties viņš vienā vai otrā veidā padarīs apkārtējos par saviem upuriem. Šāds cilvēks nesaprot nožēlas patieso nozīmi, un tāpēc nevar piedot ne pats sev, ne citiem šī vārda pilnā nozīmē. Patstāvīgi atrodoties atkarībā no citu labvēlības, šāds cilvēks patstāvīgi jūtas nepatiesi apvainots un pēc tam atkal un atkal izjūt vainas sajūtu par savu atriebību. Tāds cilvēks neatrodas saskaņā ar apkārtējo pasauli, un patiešām dzīvo grēkā – sadalītības grēkā, kurā cieš viņš pats.
   Ņemot vērā augstāk teikto apmācības procesā par to, kā apstādināt pasauli, skolniekam no sākuma ir jābeidz apgalvot sev, ka viņš ir tā personība, par ko sāka uzskatīt sevi savas sociālās nosacītības rezultātā. Tas, protams, nozīmē arī nepieciešamību apturēt savu iekšējo dialogu, kas savukārt ved pie personīgās vēstures dzēšanas sākuma, kas ļauj skolniekam izjaukt pa daļām savu pasaules skatījumu. Apstādināt pasauli - nozīmē pielikt punktu savai sociālajai nosacītībai, nozīmē pārtraukšanu galvot sev, ka mēs esam apstākļu upuri un pārtraukt nodoties jebkādai sajūtai un domai par paša niecību. Apstādināt pasauli - nozīmē apzināti pieņemt pilnīgu atbildību par sevi un savām darbībām, lai būtu tās fiziskas, emocionālas vai mentālas. Apstādināt pasauli - nozīmē nonākt tās savas dzīves etapā, kad mēs nolemjam pielikt punktu visam, kas padara mūs nelaimīgus, un sākt pavisam jaunu dzīvi. 
   Tomēr tāds lēmums nedrīkst tikt pieņemts vienā acumirklī, un tas nevar tikt pamatots uz vienkāršu vēlēšanos vai prāta slēdzienu par to, ka pasaules apstādināšana liekas neslikta ideja. Tāda lēmuma pieņemšana - ir iekšējās norādes neizbēgams rezultāts, nākošs pa tiešo no sirds. Tāds norādījums ir zināms kā Gara Klauvējiens, un šīs norādes nozīme ir ļoti vienkārša un tai pat laikā ļoti dziļa - ''paliec tur, kur tu esi, un ej bojā, vai arī izmanto savu garām traucošos iespēju''
   Diez vai personība, kura ir apmierināta ar savu dzīvi, ir gatava pieņemt lēmumu izmantot savas iespējas. Cilvēks pa īstam ir spējīgs izmantot savas iespējas tikai tad, kad saprot, ka viņam nav citas izvēles. Sekojoši, izvēle kļūt par kareivi un cīnīties par brīvību, - tas nav lēmums, kas balstīt uz romantisku priekšstatu par slavu un spēku, bet izdzīvošanas akts
   Tomēr savā augstprātībā cilvēks stūrgalvīgi pieturas pie savas sociālās nosacītības, un viņa bailes attiecībā uz nezināmo ir tik ļoti spēcīgas, ka parasti ir vajadzīga kaut kāda traģēdija vai katastrofa, pirms indivīds būs gatavs apdomāt jaunu iespēju izmantošanu. Tāpēc tādiem cilvēkiem Gara Klauvējienam jāizskan kaut kāda briesmīga atgadījuma veidā. Tomēr tas nebūt nav obligāts nosacījums, jo pasaulē ir pietiekami daudz cilvēku, kuri ir izmantojuši garām traucošos iespēju tikai tāpēc, ka bija pietiekami jūtīgi un vērīgi, lai klausītu savu sirdi. 
    Saistībā ar to vajag aizskart tēmu, kas visai bieži izsauc ziņkāri un spekulācijas, bet tiešāk, vīziju tēmu, kas balstās uz reliģiozu ekstāzi. Kad dzīves apstākļi piespiež indivīdu izmantot savas dzīves iespējas, tad nereti tas notiek kopā ar spontānu savākšanas punkta pārvietošanos paaugstinātā apzinatības stāvoklī uz zināmu laiku. Tādu pārvietošanos var izsaukt smaga slimība, spēcīgs šoks, nepārnesamas skumjas vai kāds cits emocionāls pārdzīvojums. Kad notiek tāda spontāna savākšanas punkta pārvietošanās, tad persona parasti izjūt izmainītu uztveres stāvokli. Bet tā kā viņai nav atskaites sistēmas, kas vajadzīga tam, lai uztvertu šo izmainīto stāvokli tādu, kāds tas ir patiesībā, tad šī persona ir spiesta interpretēt šādu parādību viņai zināmos skaidrojumos ar racionālā prāta palīdzību. 
   Acīmredzami, ka indivīds interpretēs tādu parādību saskaņā ar savu sociālo nosacītību. Piemēram, ja indivīds tiek audzināts kristietības tradīcijā, tad viņš izjutīs reliģiozu ekstāzi: Dieva vai eņģeļa parādīšanos, vai vienkārši kā dievišķu gaismu. Tāda savākšanas punkta pārvietošanās paaugstinātā apzinātībā vienmēr ir neilga, bet, pat, ja tā ilgst tikai dažas sekundes, to izjūtot, indivīds būs pārliecināts, ka viņu piesauc nožēlot savus grēkus. Visticamāk tāds indivīds nekad nav dzirdējis par pasaules apstādināšanas tehniku, bet, ja viņš attieksies pret šo parādību nopietni un rīkosies pareizi, balstoties uz savu dzīves pieredzi, tad viņš patiešām apturēs pasauli. Jāsaka gan, ka tāda personība nevarēs apstādināt pasauli tā, kā to saprot tolteki, tas ir, viņa neiegūs spēju pārbīdīt vai pārvietot savu savākšanas punktu pēc savas vēlēšanās, bet jebkurā gadījumā viņa pilnībā izmainīs savu pasauli. 
   Beigu beigās, apstādināt pasauli - nozīmē kaut kādā savas dzīves etapā nonākt pie sapratnes, ka jebkurš pasaules skatījums ir stingrs ierobežojums, un pieņemt lēmumu atbrīvoties no visiem pasaules skatījumiem kopumā. Kad nav nekāda pasaules skatījuma - tā ir koncepcija, ko nevar saprast ar racionālo prātu parastā apzinātībā. Tāpēc saprast augstāk minēto jēgu nebūt nav vienkārši. Lai atvieglinātu sapratni, mēs izskatīsim piemēru, kā indivīds var apstādināt pasauli, bet ir vēlreiz jāpasvītro, ka uz lasītāju vēl joprojām gulstas atbildība par to, lai viņš šo nodaļu izzinātu ārkārtīgi uzmanīgi un uztvertu tās pasaules apstādināšanas nianses, ko nevar izteikt ar vārdiem, jo tas skar kreisās apzinātības puses. Ja lasītājs palaidīs garām šīs nianses, tad viņš nevarēs izmantot šeit izklāstīto informāciju vajadzīgajā veidā. 
   Piemērs, ko mēs izskatīsim, nav hipotētisks, tas balstās uz reālas personības dzīvi - sievietes, kuru es saukšu par Lornu. Protams, Lorna nav šīs sievietes īstais vārds, bet šis piemērs - ir pilnībā patiess stāsts no dzīves. Es izvēlējos kā piemēru izmantot patiesu dzīves stāstu, lai lasītājam nebūtu šaubas par to, cik svarīgi ir apstādināt pasauli, un, lai arī parādītu lasītājam, ka, lai kādi nebūtu mūsu dzīves apstākļi, mums visiem ir izvēle pacelties pāri šiem apstākļiem, pārvarot savus izaicinājumus, ja mēs to vēlamies izdarīt. Minot šo piemēru, es varētu aprobežoties tikai ar to stāsta daļu, kas tieši skar pasaules apstādināšanu, bet tad mēs zaudētu daudz nianšu, kas nosaka tieši šo faktu. Tāpēc mēs izskatīsim Lornas stāstu visā pilnībā.
   No bērnu dienām Lorna ticēja, ka sievietes ir sliktākas par vīriešiem un viņas vienkārši ir otrās sortes cilvēki. Tāpēc viņa vienmēr tiecās iegūt vīriešu atzinību. Tāpēc, kad viņa astoņpadsmit gados satika jaunu cilvēku, kurš pēc viņas uzskata bija īsts vīrietis, tad viņa gluži vienkārši zaudēja galvu no mīlestības pret viņu. Lornas draugs, Dens, būtībā kopumā bija neslikts cilvēks, izņemot to, ka viņš arī uzauga ģimenē, kur sievietes bija pakļauto stāvoklī. 
   Viņu attiecību sākumā Dens maigi aplidoja Lornu, un ļoti glaimotā Lorna visādi centās viņu apmierināt. Tāpēc, kad Dens izteica vēlēšanos, lai viņu attiecības kļūtu daudz tuvākas, viņa sajuta, ka nevar viņam atteikt. Tomēr Lornai tas bija grūts lēmums. Viņa uzauga stingri reliģiozā ģimenē un viņu mācīja uzskatīt, ka pirmslaulību attiecības ir grēks. Bet viņa baidījās arī par to, ka zaudēs Denu, ja neizpildīs viņa vēlēšanos. 
   Lai arī iestājoties seksuālās attiecībās ar Denu līdz laulībām, Lorna jutās netīra un grēcīga, viņa no visiem spēkiem centās slēpt savu vainas sajūtu ne tikai no Dena, bet arī pati no sevis. Bet vēl lielāks šoks, kam viņa nemaz nebija gatava, ka, lai arī viņa upurēja savu jaunavību, Dens ne reizi nedeva mājienu, ka domā ar viņu precēties. Sapratne par šādu situāciju piespieda Lornu justies vēl briesmīgāk. Izmisumā, cenšoties tikt galā ar šo mokošo sajūtu, ka viņa ir zaudējusi savu nevainību dēļ tā, lai Dens turpinātu viņu aplidot, Lorna nodevās neprātīgām seksuālām attiecībām ar viņu, cerot, ka tad viņš gribēs viņu precēt. Cenšoties sniegt viņam seksuālu apmierinājumu, Lorna sāka ģērbties, uzvesties, un pat runāt tā, lai izskatītos vēl kārdinošāka. Citiem vārdiem sakot, tāpēc ka Lorna nebija spējīga atzīt savu personīgo vērtību, tad viņa sāka iemiesot dzīvē savu pasaules skatījumu. 
   Pēc liktens gribas, pēc gada, kad viņa satika Denu, Lorna palika stāvoklī. Gaidot, ka, kā viņas bērna tēvs, Dens tagad attieksies pret to ar sapratni un tagad viņi apprecēsies, Lorna izstāstīja viņam par savu grūto stāvokli. Tomēr Dens nepauda nekādu sapratni. Jūtoties piespiests pie sienas un apmuļķots, viņš rupji metās Lornai virsū, apvainojot, ka viņa ir bezatbildīga palaistuve, kurai, acīmredzot pietrūkst prāts un pašcieņa, lai izsargātos. 
   Pilnībā nomākta Lorna izstāstīja par savu grūto stāvokli draudzenei darbā un pēc viņas rekomendācijas uztaisīja neoficiālu abortu. Nenākas pat teikt, ka aborts neatbrīvoja Lornu no apjukuma. Tieši otrādi, tagad viņa sāka attiekties pret sevi vēl sliktāk. Pārliecinājusies par to, ka viņa tagad ir ne tikai palaistuve, bet arī personīga bērna slepkava, Lorna sāka zaudēt visas pašapziņas paliekas. Tāpēc, kad Dens atkal pie viņas atgriezās pēc aborta, viņai pietrūka gan drosmes, gan gribasspēka, lai viņu padzītu. Vientuļa savās ciešanās, Lorna atkal pakļāvās viņas vienīgā vīrieša vēlmēm, kuru iepriekš mīlēja.
   Neskatoties uz visiem piesardzības mēriem, Lorna palika stāvoklī atkal pēc sešiem mēnešiem. Šoreiz viņa bija gatava tam, ka Dens būs nikns, un stingri izlēma, ka, pat, ja viņš negribēs viņu precēt, viņa netaisīs vēl vienu abortu. Kad Dens beidzot saprata, ka viņa netaisās mainīt savu lēmumu, viņš nelabprāt piekrita apprecēties dēļ viņu abu vecākiem. Savas dzīves šajā etapā Lorna bija pārliecināta, ka vīriešu pasaulē sievietes atrodas pilnīgi neizdevīgā stāvoklī, tāpēc jebkāda laulība būs labāka par nepieciešamību audzināt ārlaulību bērnu. 
   Dena un Lornas laulība cieta pilnīgu fiasko. Lai arī Dens nodrošināja Lornu un viņu dēlu ar jumtu, viņš izmantoja katru iespēju, lai padarītu viņas dzīvi nelaimīgu. Visas laulības garumā Lornai nācās ciest no cietsirdīgiem apvainojumiem. Bet, uzskatot, ka viņai nav tiesības žēloties, jo pagātnē bija sastrādājusi sliktas lietas, Lorna no visiem spēkiem centās būt laba sieva un māte. Strādājot kā vergs mājās un dārzā, vakaros viņa bieži klusi raudāja, kamēr neaizmiga no fiziska un emocionāla izvārguma. Lorna ātri iemācījās nepaust emocijas sava vīra klātbūtnē. Dažos gadījumos, kad viņa uzdrīkstējās tās paust, Dens spēcīgi saniknojās un seksuāli pazemojot deva viņai saprast, kas notiek ar sievietēm, kuras ar apmāna palīdzību liek vīrietim precēties. 
   Pēc trīs gadu ģimenes dzīves mokām, Lornai vairs nebija spēka izturēt viņa apvainojumus. Tāpēc viņa kādā dienā jūtu uzplūdā sakravāja čemodānus, paņēma dēlu un aizgāja, atstājot Denam zīmīti ar lūgumu par šķiršanos. Dens bija gatavs šo te šķiršanos dot. Tomēr tas nesniedza Lornai to atvieglojumu, ko viņa cerēja iegūt. Tā kā viņai nebija nekādas specialitātes, viņai bija ļoti grūti atrast piemērotu darbu. Ar naudu, ko viņa nopelnīja, nepietika ne viņai, ne viņas dēlam Džeimsam. Beigu beigās, pēc astoņpadsmit cīņas mēnešiem par izdzīvošanu, palikuši pavisam bez līdzekļiem, Lorna sāka nodarboties ar prostitūciju.
   Strādājot aģentūrā, kas pie viņas sūtīja klientus, Lorna pieņēma pie sevis vīriešus, dažreiz trīs dienā, nedēļu aiz nedēļas. Viņa dzīvoja divistabu dzīvoklī, un viņas mazais dēls bieži iegāja viņas istabā, blenžot kārtējo reizi un svešnieku mammas gultā. Ja Lornas laulība bija elle zemes virsū, tad šis viņas dzīves periods bija īsts nakts murgs. Lorna spēja saglabāt saprātu tikai tāpēc, ka apspieda visas savas emocijas. Viņa to turpināja darīt tik ilgi, kamēr beigu beigās vispār pārtrauca kaut ko just. Rezultātā, neizjūtot nekādas emocijas, Lorna sāka staigāt pa dzīvokli vienā naktskreklā, nerūpējoties par to, lai slēptu savu nodarbi no sava dēla. Dažiem no viņas klientiem patika, ka Džeims viņus vēroja, kad viņi nodarbojās ar seksu ar viņa māti, un pēc tam viņi bieži deva dzeramnaudu neko nesaprotošam bērnam, pateicoties Lornai par neparastu seksuālu pieredzi. 
   Pēc diviem prostitūcijas gadiem, viņa nomainīja savā gultā vairāk vīriešus, nekā spēja atcerēties, un nokļuva pašā bezdibenī. Zaudējot jebkādu pašcieņu un jau neizjūtot nekādas emocijas, Lorna pārstāja atzīt savas personiskās cilvēciskās īpašības. Ticības rezultātā, ka sievietes ir sliktākas par vīriešiem, un nemaz neredzot savu vērtību, Lorna iemiesoja dzīvē visbriesmīgāko nakts murgu. Bez tam, dēļ savas ticības, ka viņa var iekarot Dena mīlestību tikai vienā veidā - ziedot savu pašvērtējumu dēļ tā, lai apmierinātu viņa vēlmes, Lorma būtībā jau bija ieplānojusi prostitūtas karjeru. 
   Reiz, pēc mokošas tikšanās ar vienu no saviem klientiem, Lorna atgūlās atpūsties. Lai arī viņa jau sen attiecās pret fizisku vardarbību, kā pret vienkāršu savas profesijas risku, šis vīrietis bija īpaši cietsirdīgs. Sajūtot sāpes uz sava ķermeņa, kas klāts ar dziļiem skrāpējumiem un zilumiem, Lorna aiztaisīja acis, cenšoties nejust sāpes krūtīs - tur, kur asiņoja ievainojumi, kas bija palikuši no klienta zobiem. Cenšoties neaplaizīt piepampušās, asins pārklātās lūpas, Lorna negaidot priekš sevis apraudājās.
   Daudzu gadu garumā Lorna liedza sev raudāt un tagad, rodot atvieglinājumu šajās negaidītajās asarās, viņa sāka ļauties vaidiem. Bet pēc kāda laika, šie vaidi pierima, kad viņa sajuta, ka mazā rociņa maigi skar viņas vaigu. Pagriežot galvu un atverot acis, Lorna redzēja sevis priekšā sava mazā dēla noraudāto seju, un tas, ko viņa tajā mirklī ieraudzīja viņa acīs, satrieca viņu līdz sirds dziļumiem. 
   ''Māmiņ, nedroši nočukstēja mazais zēns, - lūdzu neraudi''. Pēc tam, cenšoties turēt asaras savās acīs, viņš nomurmināja:''Es mīlu tevi, māmiņ''.
   Apstulbusi un apjukusi, Lorna spēja tikai skatīties uz dēlu. Viņa vienkāršie vārdi kā atskaņa skanēja viņas galvā atkal un atkal. Dēla acīs nebija nosodījuma, tikai mīlestība un uztraukums par viņa māti. Pārsteigta, Lorna apsēdās, un piespiežot pie sevis dēlu, piespiedās ar seju pie viņa mazās trauslās krūts. Šajā mirklī ciešanas, kas tika apspiestas gadiem, pārpildīja Lornu, plosot viņas dvēseli neciešamās sāpēs. 
   Tādas briesmīgas emocionālas ciešanas viņa nekad iepriekš nebija izjutusi. Emocijas, ko viņa tik ilgi slēpa sevī, tagad bija kā drauds sajukt prātā. Bailes, šaubas, satraukums, dusmas, vainas apziņa, nožēla un daudz kas cits nomainījās cits pret citu. Tomēr visvairāk Lornu satrieca tas, ka kamēr ilga šīs briesmīgās ciešanas, viņas sešgadīgais dēls stāvēja blakus, piespiežot viņas galvu sev pie krūtīm, ar visu stoicismu un pieauguša cilvēka atbalstu. Šajā mazajā bērnā, savā dēlā, Lorna atklāja izturību, kas, kā viņai bija zināms, viņai pietrūka. Izjūtot briesmīgu kaunu, Lorna raudāja tik ilgi, kamēr viņai nebeidzās asaras. 
   Kad Lorna beidzot spēja nedaudz nomierināties, viņa piecēlās no gultas, piegāja pie telefona, un piezvanīja aģentūrai, un ar stingru izlēmību paziņoja, ka viņa vairs pie viņiem nestrādā. Šis gadījums ar dēlu pirmo reizi viņas dzīvē atmodināja viņā apzinātību, ka, iespējams, ka viņai tomēr ir kaut kāda vērtība. Gala rezultātā Lorna pieņēma lēmumu pārtraukt nodarboties ar prostitūciju - lēmumu, kas nozīmēja viņas pasaules skatījuma izmaiņu sākumu. 
   Pēc nedēļas Lorna atrada darbu par kasieri grāmatu veikalā, bet ar tādu algu viņiem nepietika ar Džeimsu dzīvošanai, un viņa iekārtojās nepilna grafika darbā par oficianti restorānā, netālu no mājām. Abi viņas darba devēji ar sapratni attiecās pret to, ka Lorna viena pati audzina dēlu, un neiebilda, ka Džeims lielu laika daļu pavada kopā ar viņu darbā. Lorna, beidzot izmantoja savu garām traucošos iespēju un veica izrāvienu pretī brīvībai, bet priekšā viņai bija vēl bija ilgs un grūts ceļš. 
   Kad Lorna un Džeims pielāgojās pie jaunās dzīves, un zēns sāka iet skolā, Lorna varēja nedaudz nomierināties, pa daļai atbrīvojoties no sava pagātnes saspringtā stāvokļa. Tomēr tas priekš Lornas bija cits murga sākums, tikpat briesmīga un mokoša, tāpat kā viņas pagātnes dzīves pieredze. Lornai vairs nebija iemesla apspiest emocijas, un viņu pārņēma personiskā niecības sajūta. Ar šausmām domājot par savu pagātni un, izjūtot dziļu pazemojumu par to, ka viņa tik daudz reizes samierinājās ar savu degradāciju, Lorna ne vienu vien reizi bija tuvu pašnāvībai. Visvairāk viņai bija kauns no tiem daudzajiem gadījumiem, kad viņa zaudēja pašcieņu Džeimsa klātbūtnes laikā. Tomēr, lai cik dīvaini tas nebūtu, kad viņa izjuta neciešamu kauna un vainas sajūtu, Lorna nekad neizdarīja pašnāvību tikai dēļ sava dēla. Tādos brīžos Lornai pie apziņas nākt palīdzēja atskārsme, ka neviena cita, izņemot viņu, Džeimsam nav, un, ka viņš pilnībā ir atkarīgs no viņas. 
   Saprotot, ka viņai patiešām ir vajadzīga palīdzība, Lorna sāka meklēt garīgu ceļu, kas varētu viņai sniegt kaut nelielu atvieglinājumu viņas izmocītajai dvēselei. Viņa nevarēja iet uz baznīcu, jo pēc tam, kad viņa uztaisīja abortu, Lorna bija pārliecināta, ka viņas grēki ir pārāk briesmīgi un nekad nevar tikt piedoti. Tagad, pēc vairākiem prostitūcijas gadiem, viņas vainas izjūta un grēcība kļuva vēl lielāka, nekā iepriekš. 
   Savos garīgā ceļa meklējumos, Lorna uzzināja par Kareivja Ceļu, un, uzsākot pārskatīšanas procesu, viņai izdevās sasniegt zināmu atvieglojumu. Tomēr viņas kauna sajūta bija tik spēcīga, ka viņa, lai kā arī necenstos, nespēja saskatīt savu dzīvi tās patiesā gaismā. Nododoties savas niecības sajūtai, Lorna spēcīgi ieslīga žēlumā pret sevi, un atsakoties atzīt to, ko viņa darīja, Lorna patstāvīgi izmantoja skaidrību, ko sasniedza pārskatīšanas laikā, lai nostiprinātu sevī to sajūtu, ka viņa ir apstākļu upuris. 
   Izjūtot žēlumu pret sevi, Lorna ne tikai mierināja sevi ar to, ka ir apstākļu upuris, bet arī sāka sevi lutināt ar dažāda veida ēdienu. Tagad, pilnīgi pārliecināta par to, ka ar viņu apiesies netaisni visādā ziņā, tāpēc ka ir sieviete, Lorna sevi slepeni mierināja ar saldumiem, kas vien viņai bija pa rokai. Pagātnē viņa nebija spējīga atzīt savu vērtību, un tagad Lorna pārmetās uz citu galējību, ieslīgstot žēlumā pret sevi. Četru mēnešu garumā, izdabājot sev pārmērīgā ēdiena daudzumā, viņa pieņēmās milzīgā svarā, un, lai arī rezultātā viņa sāka žēlot sevi vēl vairāk, tomēr viņa nepārtrauca savu maniakālo uzvedību. 
   Pēc sešiem mēnešiem Lorna pieņēmās svarā gandrīz trīs reizes virs normas un rezultātā dēļ savas nepievilcīgās ārienes zaudēja oficiantes darbu. Ap to laiku viņa jau bija uz izgāšanās robežas savā mēģinājumā kļūt par kareivi, un, lai arī viņa lieliski zināja, ka cieš neveiksmi dēļ izdabāšanas sev, tomēr, kamēr viņa nezaudēja oficiantes darbu, viņa nevēlējās skatīties sejā tam faktam, ka viņa atkal iet uz pagrimumu. 
   Kad restorānā viņai pateica, ka viņai ir jāaiziet no sava darba, jo viņas ārējais izskats atbaida klientus, Lorna šokā devās uz mājām, lai visu apdomātu. Kā tas tagad bija kļuvis par ieradumu, sākumā viņu pārņēma spēcīga žēluma sajūta pret sevi. Bet, kad beidzot, viņa vairs nespēja raudāt, Lorna nopietni sāka apdomāt savu tagadējo briesmīgo finansiālo stāvokli. Apzināšanās, ka viņai atkal nāksies sākt cīņu par izdzīvošanu, viņu šokēja ar negaidītu atskurbinošu spēku. Vēl joprojām apstulbusi un apjukusi no šī šoka, Lorna sevi noķēra pie domas, lai atkal sāktu nodarboties ar prostitūciju. Tomēr doma par to, ka tagad viņas ķermenis ir kļuvis groteski resns, ātri vien viņu atskurbināja. Ar biedējošu skaidrību, kas pati par sevi bija šokējoša, Lorna bija spiesta atzīt, ka neviena aģentūra nepieņems viņu strādāt ar tādu komplektāciju, un neviens vīrietis, pie pilna saprāta, neuzskatīs viņas trekno ķermeni par pievilcīgu. 
   Šī apzināšanās bija visai atskurbinoša, bet vēl vairāk viņu šokēja tas, ka viņa vispār varēja padomāt, lai atgrieztos prostitūcijā. Tāpēc tajā naktī Lorna nespēja aizmigt, viņa veica savas prostitūcijas karjeras un savas tagadējās dzīves pārskatīšanu. Beigu beigās, agri no rīta viņa nonāca pie sapratnes: tas, kad viņa nodevās savas niecības sajūtai un žēlumam pret sevi, nav novedis ne pie kā laba. Viņai kļuva skaidrs, ka, ja viņa turpinās uzvesties līdzīgā veidā, tad nespēs atrast izeju no sava grūtā stāvokļa. Pēc tam, saprotot, ka ja viņa grib izdzīvot, viņai ir radikāli jāmaina sava dzīve, un Lorna mēģināja domāt par to, ko gan viņa var izdarīt, lai izmainītu savu dzīvi. 
   Par to domājot, Lorna no sākuma domās turpināja atgriezties pie saviem trūkumiem, vainas sajūtas, un visvairāk, pie sava nepārvaramā kauna un niecības sajūtas. Bet beigās, nonākot līdz pilnīgam izvārgumam, Lorna beigu beigās saprata, ka, ja viņa grib atrast izeju no sava grūtā stāvokļa, viņai ir jāatrod sevī vismaz kaut kas labs. Citiem vārdiem sakot, nesaprotot to, ko viņa dara, Lorna kaut kādos savas būtības dziļumos nonāca pie apzinātības, ka viņai nepietiks tikai ar to, ja viņa izmainīs savu pasaules skatījumu, bet, viņai šis skatījums ir pilnībā jāizsakņo. 
   Atcerēsimies, ka Lorna no bērnu dienām ticēja tam, ka sievietes ir sliktākas par vīriešiem, jo pašām par sevi viņām nav nekādas vērtības, un, lai arī uz Kareivja Ceļa viņa saprata, ka tas nav pareizs pasaules skatījums, viņa tomēr nespēja pacelties virs savas niecības sajūtas. Rezultātā viņa vienkārši nomainīja savu iepriekšējo pasaules skatījumu uz citu, saskaņā ar kuru pret viņu izturējās cietsirdīgi un padarīja par upuri, jo viņa ir sieviete. Tādējādi mēs varam redzēt, ka abi šie skatījumi bija balstīti uz niecības sajūtu. Tomēr tagad Lorna zināja skaidri - ja viņa grib izdzīvot, viņai nepieciešams kaut kādā veidā atbrīvoties no savas pagātnes, tas ir, Lorna saprata, ka viņai ir jāaptur savas personīgās niecības pasaule, atrodot sevī kaut vai kaut ko labu. 
   Jau sāka lēkt saule, kad Lorna beidzot nonāca pie domas, ka viņa ir paveikusi vismaz trīs labas lietas savā dzīvē. Pirmā no tām - kad viņa nolēma netaisīt otro abortu un par jebkādu cenu saglabāt Džeimsu. Otra - kad viņa izlēma pārtraukt izturēt Dena apvainojumus un aizgāja no viņa. Trešā labā lieta bija - kad viņa pameta prostitūciju un nolēma uzsākt godīgu tīru dzīvi. Rodot sevī atzinību par šo rīcību, Lorna sajutās daudz labāk. Lieliski zinot, ka viņa nespēj izmainīt pagātni vai izmainīt savu pagātnes rīcību, Lornai tomēr izdevās saredzēt, ka pat viņas dzīvē bija kaut kas, par ko viņai nevajag kaunēties. 
   Pēc tam, novērtējot savu stāvokli, Lorna spēja atzīt to, ka, lai kāda nebūtu viņas pagātne, viņai priekšā vēl ir visa pārējā dzīve. Bez tam, atzīstot kā labumu to, ka viņai pietika noturības, lai paveiktu kaut vai dažas labas lietas, Lorna sajuta pārliecību par to, ka viņa atkal pratīs paust tādu pašu noturību arī nākotnē. Bez tam, Lorna zināja, ka viņa vēl joprojām ir vajadzīga Džeimsam, un, pat ja pagātnē viņa bija ļoti slikta māte, tad vismaz viņa var pacensties būt laba māte nākotnē. Beidzot sajuzdama zināmu atvieglojumu, Lorna iegāja dušā, apģērbās, un, piepildīta ar izlēmību atrast sev jaunu darbu, devās uz tuvāko veikalu, lai nopirktu rīta avīzi. 
   Tajā dienā ne rīta, ne vakara avīzē nebija darba sludinājumu, kas būtu piemēroti Lornai. Tomēr Lorna izjuta neaprakstāmi lielu atvieglojumu, kas sajaucās ar analoģisku absolūtas pārliecības sajūtu, ka viņa atradīs darbu. Viņas galvā grozījās tikai viena doma - dēļ sevis un Džeimsa viņai nepieciešams uzveikt žēlumu pret sevi un savu personīgo nepilnvērtību. Pat to neapzinoties, tajā dienā savā centienā izdzīvot Lorna apstādināja pasauli. 
   Stingri nodomājot atrast sev darbu, Lorna cītīgi nodarbojās ar tā meklējumiem, gandrīz aizmirstot par ēdienu. Tāpēc, kad pēc trīs nedēļām viņa devās uz pārrunām sekretāra-telefonista amatā starptautiskā kompānijā, viņa jau bija zaudējusi lielu daļu sava svara. Tā kā ar piedāvāto algu pietika viņai un Džeimsai priekš dzīvošanas, viņa gāja uz pārrunām, stingri noskaņojot savu prātu uz to, lai dabūtu šo darbu. Viņa ne reizi neļāva sev šaubīties par savu derīgumu šim darbam, un bija izlēmības piepildīta šoreiz neciest neveiksmi, Lorna spēja atstāt ļoti labvēlīgu iespaidu šajās pārrunās. Rezultātā viņa dabūja šo darbu, bet pēc četriem gadiem, kā laikā viņa izgāja vakara mācības, Lorna ieņēma mārketinga vecākā menedžera amatu.
   Kad Lorna sāka pelnīt pietiekami daudz naudu, lai pienācīgi materiāli nodrošinātu sevi un dēlu, viņa sāka ļoti nopietni strādāt ar savas personīgās vēstures dzēšanu. Lai arī tas nebūt nebija vienkārši, viņa uzcītīgi tupināja ar to strādāt kā drosmīgs un izlēmīgs cilvēks, kuru vadīja bailes par patiesām zināšanās par to, kas ir elle zemes virsū. Bez visa tā, Lorna zināja, ka, lai arī viņa nevar izmainīt pagātni, tomēr, viņa var padarīt savu dzīvi labāku, formējot nākotni pēc savas gribas. Šajā ziņā Lorna saprata, ka vienīgā cerība uz labāku nākotni viņai un viņas dēlam bija tajā, lai viņa spētu pacelties uz daudz augstāku sevis apzināšanās līmeni. Saprotot, ka viņa spēs palīdzēt Džeimsam tikt gala ar emocionālajām traumām, kas tika iegūtas agrā bērnībā, tikai tad, ja viņa spēs samierināties ar savu pagātni un iemācīsies justies par labu cilvēku, Lorna nonāca pie visa dzīvā savstarpējās saistības sapratnes.
   Pēc pieciem gadiem, kopš tā laika, kad Lorna pieņēma ļoti svarīgo lēmumu apstādināt pasauli, viņa beidzot spēja samierināties ar savu pagātni. Redzot savu dzīvi patiesā gaismā, viņa spēja piedot sev, saviem vecākiem un Denam. Vairs nejūtoties par upuri un pierādot sev, ka viņa patiešām ir kaut kā vērta, Lorna kļuva par slaidu elegantu sievieti ar apburošu smaidu un pielīpošu humora izjūtu. Beidzot atbrīvojoties no pagātnes negatīvās ietekmes, Lorna ieguva nesatricināmu cilvēka mieru, kurš, neskatoties uz to, ka ļoti smagi cieta, sasniedza dzīvē panākumus. Bez tam, izejot cauri savai dzīves pieredzei, Lorna tagad ieguva to sirds atvērtību, kas rodas no zināšanas, ka visam dzīvē ir sava nozīme. 
   Lornas stāsts - ir, laikam jau, viens no spilgtākajiem tā piemēriem, cik grūti ir dažiem cilvēkiem atbrīvoties no sava pasaules skatījuma. Tomēr neviens no mums nevar tiesāt cita cilvēka likteni, jo kurš zin, ko var sagatavot katram no mums mūsu sūtība? Iespējams, lielākoties, Lornai nebija citas iespējas, kā iziet cauri rūgtajam pašpazemošanās ceļam, lai uzzinātu pašcieņas cenu. Tomēr neviens nevar noliegt, ka bieži notiek tā, ka kādam ir jānokrīt, lai tie, kuri iet aiz viņa, tiktu brīdināti par klupšanas akmeni. Šajā ziņā Lorna necieta neveiksmi, jo nokrītot tik stipri un zemu, viņa parādīja ne tikai savam dēlam, bet arī daudziem citiem apkārt esošajiem cilvēkiem personīgās vērtības neticības nāvīgās lamatas, kā arī to, cik bīstami ir nodoties savas personīgās niecības sajūtai. 

 LAI APTURĒTU PASAULI, JUMS IR JĀSAPROT, KA JUMS IR JĀPĀRSTĀJ CĪTĪGI PIETURĒTIES SAVAM PASAULES SKATĪJUMAM, - TIKAI TAD JŪS IEGŪSIET PERSONĪGO SPĒKU, KAS PIETIKS PRIEKŠ TĀ, LAI VEIKTU IZRĀVIENU PRETĪ BRĪVĪBAI. 

   Kā ir skaidrs no piemēra par Lornu, neeksistē pasaules apstādināšanas tehnikas kā tādas. Pasaules apstādināšana - tas ir process, kas sākas ar cilvēka apzināšanos par to, ka viņam ir jāmaina savs pasaules skatījums un beidzas ar pārliecību par to, ka, lai izdzīvotu, viņam ir jāatbrīvojas no savas personīgās niecības sajūtas. Šajā ziņā vajag saprast, ka pasaules apstādināšana - tas ir personīgā spēka iekarošanas lēmuma galvenais rezultāts. Atkarībā no indivīda, cilvēks var apstādināt pasauli drīz pēc tam, kad viņš ir pieņēmis lēmumu iekarot personīgo spēku, jeb, kā gadījumā ar Lornu, tam var būt vajadzīgs ilgs patstāvīgas cīņas un apjukuma laiks. Lorna pieņēma lēmumu iekarot personīgo spēku tajā dienā, kad aizgāja no vīra, bet pasaules apturēšana viņai kļuva par grūtu uzdevumu, un viņa ar to nespēja tikt galā ātri. 
   Kad mēs nolemjam iekarot personīgo spēku, tas nozīmē, ka mēs saprotam, ka nevaram dzīvot vairs kā iepriekš. Tas nozīmē nepieciešamību veikt radikālas pārmaiņas, kā procesā mums ir jāizsakņo savs pasaules skatījums. Tomēr, kad mēs to tiecamies realizēt, tad ļoti drīz saprotam, ka lielāko daļu mūsu pasaules skatījuma sastāda šī te spēcīgā savas niecības sajūta, ko katrs no mums ir iemantojis savas sociālās nosacītības rezultātā. Neviens cilvēks, kurš ir izlēmis iekarot personīgo spēku, nedrīkst izjust ne mazāko cerību nostāvēt, saskaroties no šī lēmuma izejošiem izaicinājumiem, ko viņam metīs spēks, kamēr viņš vēl aizvien nodosies savas niecības sajūtai. Tādējādi, visu nepilnvērtību pazīmju izsakņošana kļūst priekš cilvēka par izdzīvošanas aktu, un tieši šis akts apstādina pasauli. Sekojoši, visas tehnikas un koncepcijas, kas tika dotas līdz šim, ir nepieciešamas priekš tā, lai sasniegtu panākumus tajā, lai kļūtu par kareivi. 
   Beigu beigās, apturēt pasauli ir tikpat viegli un tikpat grūti, kā pieņemt lēmumu iemācīties justies par labu cilvēku. Priekš tiem skolniekiem, kuri te ir cietuši neveiksmi, tas kļuva par barjeru, ko viņi uzcītīgi uzskata par nepārvaramu. Tiem skolniekiem, kuri ir pārvarējuši šo barjeru, to arī nebija viegli paveikt, bet izdarot izvēli dzīvot, nevis eksistēt, tādi skolnieki izstrādāja sevī noturību, kas ir galvenā īsta kareivja iezīme. 
   Nenākas pat sacīt, ka lēmums iemācīties sajusties par labu cilvēku nevar tikt balstīts uz augstprātīgu uzskatu par personīgo pārākumu pār apkārtējo pasauli. Tas nevar arī tikt pamatots uz personīgo nepilnvērtību, kas piespiež cilvēkus noslēgties savā personīgajā pasaulītē. Sajusties par labu cilvēku šī vārda patiesā nozīmē var tikai tad, kad cilvēks ir sasniedzis sapratni par visa dzīvā savstarpējo saistību. Kad mēs esam spējīgi redzēt, ka viss dzīvais mijiedarbojas un tāpēc ir savstarpēji atkarīgs, tad mēs patiešām iegūstam patiesu samierināšanos un pateicoties tam esam spējīgi pieņemt sevi tādus kādi mēs esam, un arī esam spējīgi atzīt, ka mūsu dzīvei ir mērķis, un, sekojoši, nozīme arī ir tam, ka tā atklāšana ir mūsu pienākums. Tādējādi, lai apturētu pasauli, mums ir jāprot stingri nostāvēt jebkādos dzīves apstākļos, un, pieņemot un pārvarot izaicinājumus, ko met mums spēks, jāiekaro savs personīgais spēks

 JA JŪS GRIBIET APSTĀDINĀT PASAULI, JUMS IR JĀIEKARO SAVS SPĒKS, BET NEVIENS CILVĒKS NEVAR IEKAROT SAVU SPĒKU, JA UZSKATA, KA NAV PELNĪJIS TO IEGŪT. 



 

Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (13.06.18)
Skatījumu skaits: 29 | Atslēgvārdi: pasaules apstādināšana, pasaules savākšana, labs cilvēks, dārgakmeņi, piedošana, vīzijas, grēks
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]