Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Kā apgūt kareivja stratēģiju? (T.Marezs)
                                       

KAREIVJA DZĪVEI IR JĀBŪT SAKĀRTOTAI. JA JŪS GRIBIET GŪT PANĀKUMUS UZ KAREIVJA CEĻA, TAD NEVARIET ATĻAUTIES VELTĪGI TĒRĒT SAVU PERSONĪGO SPĒKU, DZĪVOJOT NEVĪŽĪGU DZĪVI.

   Pirmais norādījums, kas tiek dots skolniekiem, kuri uzkāpuši uz Kareivja Ceļa, noslēdzas tajā, ka viņiem ir jāizstrādā sevī spēcīgu pašdisciplīnu. Tiem lasītājiem, kuri nopietni ir nobrieduši sekot Kareivja Ceļam, ir jāsaprot, ka šis norādījums vienādā mērā attiecas arī uz viņiem. Ļoti svarīgi ir saprast, ka tolteku mācība pieprasa sistematizētu un disciplinētu pieeju, ja skolnieks vai lasītājs vēlas iegūt no šīs mācības labumu. Tieši to ir jāsaprot ar frāzi ''kareivja dzīvei ir jābūt sakārtotai''. Tomēr šeit ir svarīgi pasvītrot, ka šāda disciplīna netiek uzlikta uz skolniekiem, bet tā ir pašdisciplīna, ko skolnieki, kuri ir apzinājušies nepieciešamību sargāt un uzkrāt savu enerģiju, mērķtiecīgi izstrādā sevī paši, soli aiz soļa.
   Kopumā runājot, cilvēki dzīvo pilnībā nedisciplinētu dzīvi, izšķiežot savu enerģiju pa labi un pa kreisi. Parastam cilvēkam nav ne kārtības viņa ierastajā domāšanas veidā, ne apzinātas kontroles pār savām domām. Tieši otrādi, parasta cilvēka domāšanas veids, kā likums, ir steriotipiskas domāšanas fragmentu haotisks sajaukums, kas lielākoties ir dažādu ārēju stimulējošu ietekmju rezultāts. Tāpat nav arī kārtības parasta cilvēka emocionālās atskaņās uz apkārtējo pasauli. Nekontrolējamas un bieži nesaistītas ar notiekošo emocijas parādās spontāni un haotiski, un parasts cilvēks kā pagadās reaģē uz šīm emocijām un uz haotisko domu sajaukumu savā prātā. Ja mēs tā dzīvojam, tad mēs vienkārši neesam spējīgi taupīt un uzkrāt personīgo spēku, bet, ja mēs netaupām un neuzkrājam apzināti personīgo spēku, tad ātri to tērējam un jūtamies paguruši un apdulluši.
   Sekojoši, pašdisciplīna ir ārkārtīgi svarīgs nepieciešams nosacījums ceļojumam pa Kareivja Ceļu, un ir jāsaprot, ka tikai paši skolnieki var izstrādāt sevī šo pašdisciplīnu. Skolotājs var ieviest disciplīnu, prasot no skolnieka, lai viņš būtu disciplinēts savā ārējā uzvedībā un darbībās, bet skolniekam ir jāuzņemas atbildība par to, lai būtu disciplinēts savās domās un sajūtās. Bez tam nav jēgas tajā, ja skolnieks domā, jūt un rīkojas kā kareivis skolotāja klātbūtnē, ja tad, kad skolotājs nav blakus, viņš uzvedas nedisciplinēti.
   Pašdisciplīna ir ārkārtīgi svarīga tajā, kas skar mācības izzināšanu un pielietošanu šajā ceļā. Skolēni, kuri strādā ar nagvālu un iegūst viņa norādes, apmācās individuāli, un tāpēc nagvāls viņiem nodod tikai tās mācības daļas, kas ir vajadzīgas viņiem tekošā momentā. Nagvāls tā rīkojas, jo tīri teorētiska pieeja, kad skolnieks iegaumē mācību intelektuālā līmenī – ir veltīga laika tērēšana, kas nedod nekādu labumu. Tieši šī iemesla dēļ lasītājs nevarēs gūt nekādu labumu no mācības, ja aprobežosies tikai ar doto koncepciju izlasīšanu. Nagvāls neļaus skolniekam iet parastas ziņkāres pavadā, bet uzstās, lai viņš pielietotu mācību savā ikdienas dzīvē. Bet tā kā lasītājs strādā ar informāciju, tad acīmredzami, ka uz viņa gulstas atbildības slogs sekot līdzi tam, lai ziņkāre nebūtu pārāka par praktisko darbu. Kareivja Ceļš – ir praktisks ceļš, kas pieprasa cītīgu darbu, pielietojot mācības praksē.
   Ir jāsaprot, ka kļūt par kareivi ir visas dzīves uzdevums un, ka šajā sakarā visas mācības daļas ir savstarpēji saistītas un iekļaujas viena otrā. Sekojoši, lasītājam no sākuma vajag izzināt pamatinformāciju, sīki iepazīties ar pamata koncepcijām, un pēc tam tās jāpapildina ar koncepcijām un detaļām, kas ir dotas tālāk.
   Tāpat tiek pieņemts, ka lasītājs ir labi pazīstams ar noteiktiem terminiem, kas tiek izmantoti tolteku mācībā un tiek doti pirms tam. Starp tiem nav daudz tādu terminu, kas atbilst vienīgi tolteku mācībai, tomēr tolteki pievērš lielu uzmanību vārdu izmantošanā un tāpēc bieži nosaka vārdus visai neparastā veidā, kas nav ierasts parastam cilvēkam. Dēļ neuzmanības vai paviršas attieksmes pret vārdiem koncepciju detaļas un nianses var tikt pilnībā palaistas garām.

   Ļoti ilgi cilvēks ir darbojies un klupis zem kļūdaina uzskata nastas, ka viņa ikdienas nodarbes ir kaut kādā veidā atdalītas no viņa garīgiem meklējumiem.

KAREIVJA CEĻŠ – NAV VINGRINĀJUMS GARĪGĀ ATTĪSTĪBĀ. KAREIVJA CEĻŠ – IR DZĪVESVEIDS, KAS IR NEPIECIEŠAMS KAREIVIM IKDIENAS IZDZĪVOŠANĀ. KAREIVIM TERMINI NAGVĀLS UN TONĀLS – IR TIKAI RUNAS PAVĒRSIENI, KAS VAJADZĪGI SKAIDRĪBAI; IZDZĪVOŠANAS AKTĀ ŠIE TERMINI PLŪSTOŠI PĀRIET VIENS OTRĀ.

Skolniekiem ir tikai viens veids kā kļūt par kareivjiem – dzīvot kareivja dzīvi katru dienu, visu dienu. Lai cik daudz viņi neteoretizētu, nefilozofētu, nerunātu un nelasītu par Kareivja Ceļu, tas ne par vienu soli nepietuvinās viņus spēkam.

ZINĀŠANAS VAR IEGŪT TIKAI DARBOJOTIES IKDIENAS DZĪVĒ.

   Kad cilvēks sāks iet uz Kareivja Ceļa, viņam ir pilnībā jāsaprot, ka priekš šī ceļojuma no viņa tiek prasīta absolūta uzticība savam morālajam pienākumam. Piemēram, cilvēks, kurš izvēlas mūka dzīvi, iet klosterī uz visu dzīvi, un viņam ir jāpieņem solījums, kas iedveš viņā absolūtu uzticību savai saistībai. Lai arī tolteki neizolē sevi no apkārtējās pasaules, un, lai arī nagvāls neliek saviem skolniekiem dot nekādus solījumus, tomēr, absolūtas uzticības princips savai morālai saistībai cilvēkam, kurš ir uzgājis uz Kareivja Ceļa, ir tāds pats kā mūka dzīvē. Visiem skolniekiem, kuri ir uzgājuši uz Kareivja Ceļa, agru vai vēlu ir jāpakļaujas savas personīgās iekšējās būtnes gribai un tādējādi jāizdara izvēle pieņemt priekš sevis stingru morālu saistību, dzīvot kareivja dzīvi.
   Nenākas teikt, ka cilvēciskās būtnes daba ir tāda, ka neviens cilvēks nevēlēsies kaut ko mainīt savā dzīvē, ja viņš ar to ir apmierināts. Cilvēks ir gatavs izmainīt savu dzīvi tikai tad, kad nonāk pie apzinātības, ka viņa dzīve vairs nevar iet pa savu iepriekšējo kursu. Bet šāda apzināšanās nevar tikt pamatota uz intelektuālu lēmumu, jo intelektuāliem lēmumiem pietrūkst emocionālais impuls, kas ir vajadzīgs radikālām izmaiņām. Nākotnes skolniekam ir jāsasniedz tādu etapu savā dzīvē, kur viņš varēs skaidri redzēt, ka viņam nav citas izvēles, kā iet pa Kareivja Ceļu. Tikai tad, kad uziešana uz Kareivja Ceļa kļūst cilvēkam par izdzīvošanas aktu, šis ceļš priekš viņa iegūst vajadzīgo nozīmīgumu, un tikai tad skolnieks ir spējīgs mobilizēt pietiekami personīgo spēku, lai pārvarētu savus izaicinājumus.
   Tieši tādēļ, ka cilvēki neredz vai nejūt vajadzību izmainīt savu dzīvi, viņi parasti pārtrauc tā saucamā garīgā ceļa meklējumus. Tādi cilvēki bieži izjūt vajadzību ieviest savā dzīvē zināmu garīgumu. Bet viņi uzskata, ka jebkāda līdzīga mācība, ko viņi ieviesīs savā dzīvē, būs tikai viņu dzīves papildinājums. Nav iespējams apgūt Kareivja Ceļu, ja attiekties pret to kā pret savas dzīves papildinājumu, - šī ceļa pati daba (raksturs) pieprasa no cilvēka absolūtu uzticību savai garīgai saistībai un pilnīgu skolnieka pārvēršanos kareivī.
   Kad mēs runājam par stingru morālu saistību, tad mums ir jābūt arī skaidram tam, ka kareivji neiet pa atteikšanās ceļu. Būt par kareivi nozīmē pilnībā kontrolēt visas savas darbības, intelektuālas, emocionālas un fiziskas. Sekojoši, uz Kareivja Ceļa skolniekiem ļoti reti tiek uzlikta kaut kāda disciplīna, un viņi var piedalīties jebkādās izklaidēs vai iemīļotās ierastās nodarbēs, kas viņiem patīk – piemēram, smēķēt, lietot alkoholu vai ēst gaļu, - pie nosacījuma, ka viņi vienmēr pilnībā kontrolē katru no darbībām, ko viņi izvēlas darīt. Atslēgvārdi šeit – izvēle un paškontrole.

KAREIVIS PATS IZDARA IZVĒLI, KUR VIŅAM PIEDALĪTIES. JA KAREIVIS IZLEMJ KAUT KUR PIEDALĪTIES, TAD TAS IR SASKAŅĀ AR VIŅA STRATĒĢIJU.

Tādējādi, kad kareivis dzer alkoholu, tad viņš to nedara tāpēc, lai piedzertos uz izvairītos no atbildības par savu dzīvi, vai, lai iegūtu vajadzīgo drosmi pirms nepatīkamas sadursmes, bet vienkārši tāpēc, ka viņam ir patīkami izdzert pāris glāzes, un viņam piemīt pietiekama paškontrole, lai neļautu savām spējām notrulināties vai pazust zem alkohola ietekmes. Citiem vārdiem sakot, kareivis izdara izvēli izdzert tikai tādu alkohola daudzumu, kā rezultātā viņš nezaudēs paškontroli. Kareivis nekad neatļausies izdzert tik daudz, lai zaudētu paškontroli, un viņš nekad nedzers, lai izvairītos no atbildības par savām darbībām vai, lai izvairītos no saviem izaicinājumiem. Tas pats attiecas uz visu pārējo ar ko nodarbojas kareivis.
   Šis jautājums te tiek skarts dēļ diviem iemesliem. Pirmkārt, cilvēkiem izdodas justies par visnotaļ labiem cilvēkiem, atsakoties no kaut kā un pārliecinot sevi, ka viņi ir paaugstinājuši savu garīgo līmeni atteikšanās ceļā. Piemēram, daži cilvēki neēd gaļu, jo uzskata, ka nav labi nogalināt dzīvniekus dēļ ēdiena. Tāpēc šie cilvēki kļūst par veģetāriešiem, bet tai pašā laikā viņi dod priekšroku ignorēt to faktu, ka arī augi ir dzīvības formas, un, ka pat ūdens, ko mēs dzeram, un gaiss, ko elpojam ir pilni ar dzīviem mikroorganismiem. Tādējādi argumentam, ka mums nevajag nogalināt dzīvniekus dēļ ēdiena, ir maz jēgas, jo kāda gan starpība starp cilvēciskas būtnes nogalināšanu, dzīvnieka, auga vai mikroorganisma? Slepkavība paliek slepkavība jebkādā eksistences līmenī. Bez tam, visas dzīvības formas pārtiek no citām dzīvības formām – tā to ir noteicis spēks. Šajā ziņā kareivis izlemj neizmantot ēdienā cilvēka gaļu nevis dēļ morālas problēmas, bet tikai tāpēc, ka saskaņā ar vienotu likumu neviens būtņu veids nepārtiek no personīgās sugas pārstāvjiem. Tāda ēšana, lai arī eksistē, ir rupjš dabas pārkāpums un kaut kāda laicīga disbalansa rezultāts.
   Pašatteikšanās – nav garīgās izaugsmes rādītājs, tieši otrādi, tā ir skaidra pašapmāna un personīgā svarīguma sajūtas pazīme. Tāda veida uzvedība mudina cilvēkus sajust, ka atteikšanās ceļā viņi kaut kādā veidā sevi paceļ uz augstāku garīgās attīstības līmeni salīdzinājumā ar apkārtējiem. Tomēr šajā jautājumā ir nepieciešamība sekot līdzi tam, lai tiktu skaidri noteikta atšķirība starp pašatteikšanās aktu un to, kas ir personīgās izvēles (priekšrokas) rezultāts. Atgriezīsimies atkal pie mūsu veģetārisma piemēra. Ir cilvēki, kuri ir pilnībā dabiski veģetārieši, jo viņiem vienkārši nepatīk gaļas garša un tekstūra. Vai arī ir cilvēki, kuri personīgās izvēles rezultātā atsakās no gaļas (piemēram, izvērtējot visus ''par''un ''pret''). Viņi dod priekšroku neēst gaļu tieši tāpat, kā kāds dod priekšroku zemeņu piena kokteilim nevis šokolādes, tāpēc viņu personīgai izvēlei nav nekāda sakara ar garīgā līmeņa paaugstināšanu. Jāatzīmē, ka tas pats attiecas uz alkoholu un smēķēšanu. Kareivis var atteikties no tā, nevis dēļ tā, lai kļūtu labāks par citiem, bet, ja, piemēram, izvērtējis visus plusus un mīnusus, kas rodas izvēles rezultātā. Tā ir stratēģiska izvēle, lai sasniegtu zināmus panākumus.
   Otrkārt, lai kļūtu par kareivi, cilvēkam ir patstāvīgi jāuzvedas kā kareivim, lai kādā situācijā viņš neatrastos. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc kareivis nevar izvēlēties vientuļnieka dzīvi, jo īstais pārbaudījums tam, vai cilvēks ir īsts kareivis noslēdzas tajā, vai viņam piemīt kareivja spēja pieņemt visu savā dzīvē nevainojami. Nepavisam nav grūti būt garīgam, sarunājoties baznīcā ar mācītāju, bet daudz grūtāk ir uzvesties nevainojami, kad jūsu kaimiņš ir ieslēdzis savu ''hi-fi'' uz pilnu skaļumu. Tieši tāpat, nepavisam nav grūti pieturēties pie kopējas mīlestības koncepcijas meditācijas laikā, bet daudz grūtāk to ir darīt patstāvīgi, visas dienas garumā, īpaši tad, kad līdzcilvēki, acīmredzami, neizjūt nekādu vēlmi uzvesties draudzīgi.
   Kareivis pārsvarā sev neatsaka, jo viņš redz visā labvēlīgu iespēju pārbaudīt sevi un palielināt savu personīgo spēku, pārvarot katru izaicinājumu, ar ko viņš saduras. Tieši tāpēc tiek teikts, ka Kareivja Ceļš – nav vingrinājums garīgā attīstībā. Tas nenozīmē, ka kareivis nav garīga būtne, jo patiesībā viņš tāds ir, pat necenšoties būt garīgs. Domai par to, lai censtos būt garīgs, nav nekādas jēgas priekš kareivja, jo viņš zin, ka patiesībā viņš ir gan gars, gan ķermenis, nagvāls un tonāls. Kareivis zin, ka viņš ir sapņotājs, kurš ir izpaudies fiziskā eksistencē, tāpēc viņš dzīvo gara dzīvi, kurš izzina caur pieredzi fiziskās esamības dzīvi. Runājot pavisam vienkārši, kareivis pieņem garīgo un fizisko ar vienādu mīlestību, tos neatdalot, jo zin, ka pēc būtības tie ir līdzīgi, jo ir tikai vienotas dzīves divu pretstatu izpausmes.
   Kareivim veltīt sevi tikai garīgiem meklējumiem – ir tāda pati liela kļūda, kā pilnībā nodoties savu zemes tieksmju apmierināšanai. Kareivis nevar būt garīgāks ne vairāk, kā viņš var būt materiālistisks. Tā kā kareivim nav sadalošas attieksmes pret dzīvi, viņš nevar pateikt:''Tas ir garam, bet tas tonālam'' vai ''Tas ir Dievam, bet tas ir man''. Kareivis dzīvo kareivja dzīvi visu dienu, katru dienu un pilnā mērā bauda šo procesu, jo viņš ir brīva būtne, ne ar ko neapmāta vai neviena neplosīta. 
   Lielākoties, vislielākais kareivja izaicinājums – ir kaislīgi mīlēt dzīvi un visu, ko tā viņam var dot, bet tai pašā laikā palikt brīvam no visa. Pats brīnišķīgākais priekš kareivja – būt dzīvam, bet blakus tam viņš neizjūt riebumu pret nāvi. Kareivis priecājas, kad viņu mīl, bet, lai priecātos, viņam nav obligāti jābūt mīlētam. Kad kareivis redz skaistu tauriņu, kurš lidinās pa dārzu, viņš bauda tā, skaistumu, un viņam nerodas vēlme viņu noķert, lai savāktu tauriņu kolekciju. Kad kareivis dzird putnu dziesmas, viņš pievienojas šai dziesmai; un, kad viņš redz kukaini, kurš iet bojā ķirzakas mutē, viņš izjūt gan kukaiņa ciešanas, gan ķirzakas gaviles.
   Beigu beigās, neviens no mums nevar atdalīt savas garīgās tieksmes no ikdienas darbībām. Tās ir līdzīgas un dabiskā veidā atrodas harmonijā viena ar otru. Analoģiski, viss dzīvais ir savstarpēji saistīts un patstāvīgi mijiedarbojas, jo ir savstarpēji atkarīgi. Augi neaugtu, ja nebūtu lietus, bet lai lītu lietus, ir jābūt saulei, gan mākoņiem, gan kokiem. Pilsētā nebūtu pārdevēji, ja tur nebūtu iedzīvotāju, bet, lai pilsētā būtu iedzīvotāji, tur jābūt pārdevējiem, kuri pārdod ēdienu un apģērbu.

   Viena no lielākajām problēmām, ar ko saskaras skolnieki savos mēģinājumos apgūt Kareivja Ceļu, ir viņu uzskati, ka viņiem ir daudz laika, lai izlemtu, ko un kad viņi darīs. Tāds uzskats iedragā skolnieka personīgo spēku un pie tā pieturēties – ir tīrs neprāts. Mēs dzīvojam neparedzamā visumā, kur mūsu laika izpratne – ir tikai loģiska uzskata produkts. Ierastas un atkārtotas darbības rada cilvēka prātā laika kontroles ilūziju. Bet patiesībā nevienam no mums nav laika tā iemesla dēļ, ka laiks neeksistē. Tas, ko cilvēks sauc par laiku, - ir dzīves procesa apliecinājuma rezultāts, un, lai arī cilvēka nezināšana ir novedusi pie tā, ka cilvēks tic, ka var paredzēt šo procesu, tas nebūt tā nav, un ir absolūta muļķība.
   Cilvēks var plānot, ka pēc divdesmit gadiem viņš aizies pensijā, bet uz Zemes nav tādas varas, kas varētu garantēt viņam eksistenci pat tuvākās divdesmit minūtēs. Daži cilvēki dzīvo ļoti ilgu dzīvi, citi – ļoti īsu. Daži cilvēki saslimst un slimo daudzu gadu garumā līdz pat nāvei, citi neslimo nekad, bet nomirst negaidīti. Nāve, tāpat kā dzīvības proces vienmēr ir bijusi un būs absolūti neprognozējama. Tādējādi mēs plānojam savu aiziešanu pensijā pēc divdesmit gadiem vai arī plānojam savu rītdienu, izejot no uzskata, ka saule ausīs, kā tas vienmēr ir bijis pagātnē. Bet saprotiet, ka mēs nekad nevaram būt pārliecināti par to, ka dzīve rītdien būs tāda pati kā šodien.
   Šajā ziņā skolnieki ļoti bieži pieļauj kļūdu, uzskatot, ka viņi var atlikt kareivja dzīvi uz rītdienu, vai līdz ballītes beigām nākamnedēļ, vai līdz tam brīdim, kad tiks galā ar tekošām problēmām savā dzīvē. Bet Gars pacietīgi negaidīs un nedos mums laiku dēļ sīkumiem un svārstībām. Kad izskan Gara Klauvējiens, mēs vai nu uzreiz viņam sekojam, vai arī uz visiem laikiem paliekam tur, kur esam. Ja mēs svārstāmies, vai sekot Garam, vai atlikt kareivja dzīvi, mēs jau sevi pakļaujam neveiksmei, jo šīs šaubas parāda, ka mēs vēl nejūtamies gatavi atstāt pagātni un iesoļot jaunā dzīvē.

JA JŪS NERĪKOJIETIES, ATLIEKOT UZ PĒC TAM DĒĻ BAILĒM NO NEVEIKSMES VAI DĒĻ TĀ, KA NEJŪTATIES SPĒJĪGS SASNIEGT PANĀKUMUS, TAD JŪS JAU ESIET CIETIS NEVEIKSMI.

Tā ir noteicis spēks, un tieši tāpēc tiek sacīts, ka Kareivja Ceļš ir nepieejams cilvēkam līdz viņš neapzināsies bez nekādām šaubām, ka viņam ir jāizdara kaut kas izmisīgs, lai izdzīvotu. Tieši tādā gadījumā vienmēr izskan Gara Klauvējiens, un šajā mirklī mums jābūt pilnībā gataviem sekot viņam, aizcirst durvis aiz sevis un uz visiem laikiem jāatstāj pagātne, pat neatskatoties atpakaļ. To izdarīt patiešām ir grūti, un neviens īsts tolteks nekad neteiks, ka tas ir viegli; tomēr, kad cilvēka dzīvē pienāk tāds mirklis, viņa prātā nav šaubu. Dažos gadījumos, atkarībā no indivīda un viņa pagātnes apstākļiem, no šī mirkļa skolnieki ātri virzās uz priekšu pa Zināšanu Ceļu un pieņem savu no jauna iegūto dzīvi ar prieku un entuziasmu.
   Bet dažu skolnieku dzīvēs pēc kāda laika pēc uziešanas uz Kareivja Ceļa iestājas tāds brīdis, kad pēkšņi izrādās, ka viņi vairs nav pārliecināti, ka ir izdarījuši pareizo izvēli. Tas parasti notiek pēc tam, kad šis skolnieks sāk daudz skaidrāk saprast visu sava lēmuma nozīmīgumu. Tieši tad viņš atklāj, ka ir konfliktā ar visu, kam ir vieta viņa dzīvē. Viņš vairs nejūtas komforti ierastajā pasaulē, bet vēl nav samierinājies ar to, ka ir jāpieliek punkts savam iepriekšējam dzīves stilam. Rezultātā viņš sāk sacelties pret savu iekšējo ''es''. Būtībā šī ir bezjēdzīga cīņa, kas parasti neko nedod, izņemot emocionālas sāpes un diskomfortu. Bez tam skolnieks pats uzsāk tādu cīņu un tajā viņam neviens nespēj palīdzēt. Skolniekam ir jāatzīst, ka viņš pats pieņēma lēmumu sekot Garam, un tāpēc viņam ir jāuzņemas atbildība par šo aktu.
   Tāda iekšēja cīņa atzīmē pašu īstāko kritisko stadiju skolēna sagatavošanās ceļā, un vienīgais, ko priekš viņa var izdarīt nagvāls šajā laikā - ir nodot pēc iespējas vairāk zināšanu. Agru vai vēlu notiek lūzuma punkts, kas prasa no skolnieka atkal pieņemt lēmumu. Viņam ir vai nu jāpārstāj cīnīties pret paša sūtību un jāpakļaujas kareivja ceļam, vai arī jāpamet Kareivja Ceļš. Ja šajā brīdī skolnieks pametīs Kareivja Ceļu, tad viņš neizbēgami aizripos atpakaļ uz savu ierasto pasauli, kur viņš pavadīs dzīves atlikumu ar domu par to, kas būtu, ja viņš būtu turpinājis sagatavošanos kā kareivis.
   No otras puses, skolnieks, kurš zin, ka viņam nav citas izvēles, kā kļūt par kareivi, atzīst, ka viņš dzīvo neparedzamā visumā, kur viņu patstāvīgi izseko nāve. Tāpēc šāds skolnieks uzreiz mācās dzīvot tikai tekošā mirklī. Pilnībā apzinoties, ka viņš nevar atļauties veltīgi tērēt ne laiku, ne personīgo spēku, skolnieks tiecas izmantot katru labvēlīgu iespēju, kas parādās viņa priekšā un tāpēc neatliek kareivja dzīvi uz vēlāku laiku. Tas ir brīnišķīgs prāta stāvoklis, un tieši tas nodrošina veiksmi, jo tādā prāta stāvoklī, skolnieks ātri apzinās, ka nav svarīgs mērķa sasniegums, bet pats ceļojums.

KAREIVJA STATUS - NAV SPECIĀLAS TRENIŅ-PROGRAMMAS BEIGU REZULTĀTS, BET KLUSS SEVIS ATZINUMS PAR KAREIVI, KAS RODAS NO ZINĀŠANAS, KA ESIET KĻUVIS NEVAINOJAMS CEĻOJUMĀ PA KAREIVJA CEĻU. KĻŪT PAR KAREIVI - TAS PATS PAR SEVI NAV MĒRĶIS, JO KAREIVJA DZĪVE - IR MŪŽĪGS ZINĀŠANU UN BRĪVĪBAS MEKLĒJUMS,KAS STIEPJAS BEZGALĪBĀ.

   Skolnieks, kurš to zin, velta visus savus pūliņus, lai izmantotu visu viņam piemītošo personīgo spēku, lai cik tas varbūt mazs nebūtu, lai dzīvotu kā kareivis esošā mirklī. No sākuma skolnieka personīgais spēks ir ierobežots, tāpēc no malas var likties, ka viņa dzīves kvalitāte nav būtiski mainījusies. Tomēr, iekšēji skolnieks zin, ka viņa dzīve, pirms tam garlaicīgā un tukšā, ir kļuvusi piesātināta un atalgojoša, jo viņš tagad katru dienu atklāj jaunus gara dārgumus. Ja viņš pirms tam dzīvoja, izjūtot neskaidru virzību, tad tagad viņš iegūst iekšēju mieru, kas rodas no mērķa sajūtas esamības. Tādam skolniekam dzīve atkal kļūst par spožu, cerību pilnu piedzīvojumu.
   Kad skolnieks ir ieguvis tādu prāta stāvokli, tad var pamatoti teikt, ka viņš ir apguvis kareivja stratēģiju. Dzīvojot saskaņā ar šo stratēģiju, skolnieks ātri mācās, pilnveidojot savas dabiskās spējas līdz augstam meistarības stāvoklim, kas pārsteidz pat viņu pašu, un viņš sāk taupīt un uzkrāt personīgo spēku, kamēr tas nekļūs tik daudz, lai viņš varētu stāties cīņā par spēku. Tādi ir dzīves ieguvumi saskaņā ar kareivja stratēģiju. Tādas stratēģijas apgūšana ir viens no pirmajiem nepieciešamiem nosacījumiem priekš katra skolnieka, kurš patiešām grib sekot Kareivja Ceļam. Šī stratēģija nav nekas cits kā prāta stāvoklis, un to apgūt pa spēkam ir katram cilvēkam, kurš ir gatavs atstāt aiz muguras savu ierasto pasauli. Pēc savas nozīmības kareivja stratēģija ir visaptveroša, un ir daudz varenāka, kā var likties no pirmā skatiena.
   Kas gan mums ir nepieciešams, lai apgūtu šo stratēģiju? Pirmkārt, pārliecība par to, ka mūsu dzīve nevar turpināties iepriekšējā konteksta rāmjos. Otrkārt, kad atskan Gara Klauvējiens, mēs uzreiz, bez šaubām, sekojam Garam. Treškārt, jau no paša sākuma mēs atzīstam, ka Kareivja Ceļš neļauj mums ņemt līdzi neko no mūsu bagāžas, kas iegūta pagātnē. Ceturtkārt, lai sasniegtu panākumus uz Kareivja Ceļa, pieprasās, lai mūsu lēmums sekot Garam, kļūtu priekš mums par stingru morālu pienākumu. Un, visbeidzot, mums ir jābūt gataviem izstrādāt pašdisciplīnu – cilvēka iezīmi, kurš uzņemas pilnu atbildību par savām darbībām. Nekas cits nav nepieciešams.


 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (02.10.17)
Skatījumu skaits: 207
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]