Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Gaisma uz brīvību II daļa (T.Marezs)
 

   Pirmais uzdevums, ko iegūst skolnieks, noslēdzas savas sociālās nosacītības sistemātiskā dzēšanā, jo, kamēr viņš pie tās stingri pieturās, par nekādu reālu progresu nevar iet ne runas. Tehnika, kas to ļauj paveikt, tiek saukta par ne-darīšanu, un tiek praktizēta kopā ar pārskatīšanu. Ne-darīšanas tehnika tiks aprakstīta šeit
   No sociālas nosacītības nav iespējams atbrīvoties vienas nakts laikā, un, lai pilnībā atcerētos visu dzīvi ir vajadzīgs laiks. Jauniņais nevar rēķināties ar acumirklīgu veiksmi, lai atbrīvotos no kaut kā tik tiešām nozīmīga, bet ar to strādājot, viņš pakāpeniski sāk atbrīvoties no sociālās nosacītības. Ļoti bieži skolniekam liekas, ka viņš ir sadūries ar nepārvaramu šķērsli pārskatīšanas vai ne-darīšanas praksē. Viņš buksē vienā vietā un jūt, ka, lai cik spēcīgi viņš necenstos, viņam nekādi nesanāk atcerēties kaut ko tiešām vērtīgu vai izpildīt ne-darīšanu.
 
KAD KAREIVIS CIEŠS NEVEIKSMI KĀDĀ ATSEVIŠĶĀ KAUJĀ PAR ZINĀŠANĀM - TAS NENOZĪMĒ, KA VIŅŠ IR UZVARĒTS. CEĻOJOT PA ZINĀŠANU TAKU MĒS CĪNĀMIES DAUDZĀS KAUJĀS, VIENĀS MĒS UZVARĀM, CITĀS - CIEŠAM SAKĀVI. VEIKSME NAV ATKARĪGA NO TĀ, CIK KAUJĀS MĒS UZVARĒJĀM, BET NO TĀ, CIK LABI MĒS CĪNĪJĀMIES.
 
   Kad skolnieks saskaras ar tādu šķērsli, viņam neatliek nekas cits kā cīnīties, mēģinot veikt pārrāvumu. Viņam var likties, ka viņš ciešs sakāvi, bet tā tas nebūt nav, jo vienmēr tā būs laicīga neveiksme, ja, protams, tā var izteikties.
   Turpinot cīņu, skolnieks piespiež sevi pārraut savākšanas punkta fiksāciju. Tas ir svarīgs moments, jo reāls progres nav iespējams, kamēr mēs neesam spējīgi kustināt savas uztveres savākšanas punktu. Tieši tādēļ Senie Redzošie, pirms deva uzdevumus, piespiedu veidā bīdīja savu skolnieku savākšanas punktu.
   Nav iespējams nodzīvot dzīvi ar savākšanas punktu, kas ir stingri nostiprināts tajā pašā pozīcijā, kurā atradās dzimšanas brīdī. Dzīves laikā cilvēks nepārtraukti pārkārto savu savākšanas punktu, pat to neapzinoties. Tomēr šī iemesla dēļ viņš ''aizmirst'' savas pieredzes nozīmīgu daļu un to, kādā veidā viņš ir nonācis pie šīm zināšanām.
   Lai labāk saprastu doto procesu, var iztēloties savākšanas punktu, kas ir ļoti līdzīgs radiostaciju uztveršanas pogai, kas ķer vajadzīgo vilni. Ikreiz, kad mēs to grozām, aparāts noskaņojas uz kādu vilni un pārslēdzas uz citu radiostaciju. 
   Cilvēka uztveres savākšanas punkts darbojas tieši tāpat, jo ļauj mums uzskaņoties uz noteiktiem enerģētiskiem laukiem, kas formē mūsu pasaules skatījumu. Zem šī skatījuma ietekmes mēs iegūstam noteiktu pieredzi un zināšanas, kas atbilst tieši šim skatījumam. Ja pēc tam mēs noskaņojamies uz citiem enerģētiskajiem laukiem, tad iegūstam citu pasaules ainavu. Tāds jauns skatījums liek mums zaudēt kontaktu ar iepriekšējiem pārdzīvojumiem un zināšanām - tos ''aizmirst''. Vajag atzīmēt, ka patiesībā mēs neko neaizmirstam. Vienkārši pa virsu mūsu vecajam pasaules skatījumam pārliekas jauns pasaules skatījums ar tā pavadošajiem pārdzīvojumiem.
   Tādas uzklāšanās rezultātā iepriekšējās zināšanas kļūst zemapzinīgas. Zināšanu pārejas fakts uz zemapziņu nebūt nenozīmē, ka tās ir zaudējušas ietekmi uz mūsu darbībām. Gluži otrādi, mūsu domas, jūtas, un sekojoši, arī darbības nepārtraukti atrodas zem zemapziņas ietekmes. Lūk, kāpēc skolnieks bieži sastopas ar nežēlīgu pretestību mēģinot atbrīvoties no vecajiem ieradumiem. Zemapziņas zināšanas dod priekšroku izpausties ļoti negaidīti. Tādējādi, pat nesaprotot, kas notiek, skolnieks var pēkšņi atskārt, ka viņš dara kaut ko, ko diktē viņa zemapziņa.
   Tādēļ, ļoti pašsaprotami ir tas, ka, lai pilnībā atcerētos un veiksmīgi izpildītu ne-darīšanas prakses, ir nepieciešams mācēt novirzīt savu savākšanas punktu visos iepriekšējos stāvokļos. Tikai pārvietojot to iepriekšējos stāvokļos, mēs varam atjaunot tajā laikā iegūtās zināšanas un saprast, kādi ieradumi ir iesakņojušies konkrētā pieredzē.
   Saprotiet, nav nozīmes, ja mēs no sākuma saskarsimies ar šķietamām neveiksmēm. Lai cik tas paradoksāli neskanētu, veiksme uz Zināšanu Ceļa nekādi nav saistīta ar cīņas beigām, svarīgi ir tikai tas, cik nevainojami mēs cīnāmies. Jo tieši cīņa piespiež mūs virzīt savu savākšanas punktu. Kā tikko mēs iegūstam prasmi virzīt savākšanas punktu, viss maigi un nesāpīgi nostājas savās vietās. Galvenais - piespiest to izkustēties no sava stāvokļa, un tas ir vienīgais, kas prasa nopietnus pūliņus. Tiklīdz tiks sasniegti tajā panākumi - tā ceļš taps brīvs.
   Visos norādījumos, ko saņem skolnieks, pamatakcents tiek virzīts tieši uz pūliņiem, kas pieprasa savākšanas punkta kustīguma iegūšanu. Pilnībā nav svarīgi, kāda tehnika tiek izmantota vai kāds uzdevums tiek dots, vienīgais visu instrukciju mērķis - novirzīt skolnieku uz cīņu par paša uztveres plūsmainību. 
   Bez tam, jo smagāka cīņa, jo plūsmaināks beigu beigās kļūs skolnieks. Šeit piemērota būs analoģija ar smago atlētiku: jo smagāka stanga, jo spēcīgs jūs. Bet tai pat laikā, sociālā nosacītība ir tāda, ka, ja pirmais mēģinājums beigsies ar neveiksmi, cilvēks nekavējoties uzskatīs sevi par zaudētāju. Beigās viņš secinās, ka viņam trūkst nepieciešamo prasmju un nekavējoties pārtrauks tālākos mēģinājumus. 
   Tomēr ir svarīgi saprast, kas tad īsti ir tās saucamās uzvaras un zaudējumi, veiksmes un neveiksmes. Šo koncepciju var saprast tikai kontekstā ar izpausmes jēgu ''sekot noteiktam ceļam'', neatkarīgi no tā, vai tas ir garīgs ceļš vai karjeras izaugsme.
 
CEĻA VĒRTĪBA IR TAJĀ, KĀ TU PA TO EJ. JA TU SAJŪTI, KA CEĻŠ, PA KURU TU EJ, NAV PRIEKŠ TEVIS, PAMET TO NEKAVĒJOTIES. TOMĒR TAVAM LĒMUMAM, SEKOT CEĻAM VAI NĒ, IR JĀPAMATOJAS UZ SKAIDRĪBU, KAS RODAS PATEICOTIES KAREIVJA DZĪVES DISCIPLINĒTĪBAI, BET NEVIS UZ BAILĒM VAI GODKĀRI. LĒMUMI, KAS IR PIEŅEMTI ATSKURBINOŠĀ SKAIDRĪBAS GAISMĀ, NEVAR NEVIENAM KAITĒT, UN VĒL JO VAIRĀK PAŠAM.
 
   Kā jau mēs zinām, beigu beigās nav tik svarīgi, cik cīņās mēs uzvarējām, un cik cietām sakāvi, galvenais ir tas, vai mēs cīnījāmies, un, ja cīnījāmies, tad cik labi. Vai mēs bēgām bailēs no cīņas lauka vai turējāmies drošsirdīgi, atdodot sevi visu?
   Neviens kareivis nenoliegs, ka dažkārt zināšanas var būt ļoti biedējošas, īpaši tad, ja apdraud mūsu drošības sajūtu. Lielākai daļai cilvēku vienkārši pietrūkst drošsirdības, lai cīnītos cīņā, kura, kā viņi zin, var kļūt par bargu pārbaudījumu viņu pašu dārgākajām idejām un iemīļotākajām pārliecībām. Saskaroties ar izaicinājumu, viņi drīzāk dos priekšroku iespiest asti un bēgt, lai tikai nesaskartos ar nepieciešamību atteikties no uzskatiem, pie kuriem viņi vienmēr ir pieķērušies, un kas veido visu viņiem svarīgākā pamatu. Bailes pazaudēt personīgās pārliecības var būt tik spēcīgas, ka stūrī iedzīts cilvēks ir pat spējīgs padarīt sev galu.
   Gļēvulība - bēgt no ceļa dēļ bailēm saskarties ar to, ko cīņa var tev dot. Un galēja muļķība - nogriezties no ceļa dēļ tā, ka tas neatbilst tavām sākotnējām gaidām. Nevienā no šiem variantiem nav īstas skaidrības, jo viens balstās uz bailēm, bet otrs uz paredzējumiem, kuru sakne ir godkārē. Bailēm un godkārei trūkst skaidrības, bet bez skaidrības nevar būt nekāds progress.
   No otras puses, dažreiz mēs redzam cilvēku, kurš ir apzinājies, ka izvēlētais ceļš nav priekš viņa, bet tomēr viņš turpina to iet vienkārši tāpēc, ka cilvēkam trūkst drošsirdības to ceļu pamest. Tādam cilvēkam atteikties no ceļa - nozīmē atzīties sev un apkārtējiem, ka viņam nebija taisnība. Viņš uzskata to par pazemojumu. Tā vietā, lai godīgi atzītu savu kļūdu, viņš sāk nikni aizsargāt izvēlēto ceļu un no visiem spēkiem, racionalizējot, attaisnot savas darbības.
 
IZVĒRTĒ KATRU CEĻU UZMANĪGI UN VĒRĪGI, IZMĒĢINI TO TĀ, KĀ UZSKATI PAR VAJADZĪGU, BET TAD UZDOD SEV, UN TIKAI SEV, VIENU VIENĪGU JAUTĀJUMU:''VAI ŠIM CEĻAM IR SIRDS?'' KATRS NO CEĻIEM IR LĪDZĪGS JEBKURAM CITAM. VIENAS TAKAS VIJĀS CAURI PAUGURIEM, CITI IR LĪDZĪGI LIDOJOŠAI BULTAI, BET BEIGU BEIGĀS VISAS TAKAS VED UZ NEKURIENI. VIENĪGĀ ATŠĶIRĪBA STARP VIENU VAI OTRU CEĻU IR TAJĀ, KA VIENAM IR SIRDS, BET CITAM TĀS NAV. CEĻŠ AR SIRDI TEVI ATBALSTĪS, ATVIEGLOJOT TAVU NASTU UN NESĪS PRIEKU. CEĻŠ BEZ SIRDS PIESPIEDĪS TEVI KLUPT, TAS SALAUZĪS TAVU GARU UN AGRU VAI VĒLU TU SĀKSI SKATĪTIES UZ SAVU DZĪVI AR NAIDU UN RŪGTUMU.
 
   Parasts cilvēks reti atrod savu ceļu ar sirdi, jo visbiežāk viņš iet ceļu, ko viņam ir ierādījusi viņa sociālā nosacītība. Lielākā daļa cilvēku ienīst tik daudz ko savā dzīvē: darbu, transportu, mājas, radiniekus, savas izlolotās bailes. Rezultātā viņi iznieko savas dzīves nozīmīgu daļu, jūtoties nelaimīgi, nokaitināti nolād savu dzīvi un dzīvo vienmēr vēloties ko citu. No tādiem cilvēkiem patstāvīgi var dzirdēt komentārus šādā stilā: ''Ja vien man veselība būtu stiprāka. Ja vien man būtu vairāk naudas. Ja vien mana sieva mani labāk saprastu. Ja vien mani bērni mani klausītu. Ja vien politiskā situācija valstī būtu mierīgāka. Ja vien varētu izmainīt pagātni. Ja vien es zinātu, kas būs. Ja vien...''.
   Šādi cilvēki nekad nedzīvo tekošajā mirklī, viņi vienmēr lidinās pagātnē vai nākotnē. Tagadne viņiem neko nenozīmē, tā vienkārši ir nevietā, jo tās vietu ieņem vai nu nelaimīga pagātne vai nenoteikta nākotne. Viennozīmīgi, ka tas nav ceļš ar sirdi, jo tas nenes ne mieru, ne prieku, ne sajūsminošu noslēpuma sajūtu. Tā vietā tas mums piedāvā tikai vienveidīgu un skumju ceļojumu, kas ir piesūcināts ar apātiju un sapīkumu.
   Tādā nogurdinošā dzīvē nav vietas entuziasmam, vēlmes iesaistīties jebkādās kaujās, un vai ir tajā, kas tāds, dēļ kā būtu vērts cīnīties? Lēni, bet pārliecinoši savas bezjēdzības un neadekvātuma pieaugošā sajūta sāk ņemt virsroku. Nospiedoša veltīguma sajūta uzveic cilvēku, un beigu beigās viņš padodas, atsakoties no tālākās cīņas. Un tas faktiski nozīmē neveiksmi. Atteikšanās no mēģinājumiem ir tas pats kas sakāve.
   Bet būtība ir tajā, ka dzīvē nav neveiksmju kā tādu. Ciest sakāvi vienā no daudzajām kaujām - nav neveiksme. Tā ir tikai sakāve kaujā. Pat, ja mēs ciešam sakāvi, vienīgais, kam ir nozīme, - iegūtajai pieredzei. Kad mēs cīnāmies nevainojami, mēs mācāmies, un tieši šai mācībai, šai izzināšanai, šai pieredzei ir nozīme, bet nevis cīņas gala rezultātam. Vienīgā sakāve dzīvē - atteikšanās no cīņas.
   Kareivis ir cilvēks, kurš cīnās par brīvību no sociālās nosacītības, par brīvību domāt un izlemt patstāvīgi, par brīvību pārvietot savu savākšanas punktu pēc savas gribas, tādējādi atverot pieeju jebkādam pasaules skatījumam pēc savas izvēles, un vispirms jau par brīvību baudīt dzīvi un pārdzīvojumu bagātību, ko tā sniedz. Tāds dzīves veids nebūt nenozīmē, ka visas cilvēka vēlēšanās automātiski piepildīsies, jo tas ir atkarīgs no viņa likteņa konkrētā iemiesojumā. Bet ko tas patiešām nozīmē - tad tas ir mierīga un labvēlīga dotā cilvēka nozīmes atklāšana, neatkarīgi no tā, vai tā būs bagāta dzīve villā vai pieticīga dzīve mazā mājiņā. Tādā dzīves mierā cilvēks smeļ prieku un sajūsmu, kas izriet no zināšanas, ka iet viņš pa ceļu ar sirdi, bet sirds vienmēr ir tur, kur ir mūsu īstā nozīme. 
   Pirms mēs nonākam pie zināšanas par to, kas mēs esam patiesībā un kāds ir mūsu patiesais liktenis šajā iemiesojumā, mēs vienmēr iznēsājam varen lielu daudzumu vēlmju un tieksmju, kā piepildīšana, kā mēs ticam, padarīs mūs absolūti laimīgus. Bet, kad mūsu nozīme visbeidzot atklājas mūsu priekšā, tā skaistums mūs satriec bez izņēmumiem. Pat pašos savos drošākajos sapņos mēs nevarējām iztēloties pilnīgi neko tik brīnišķīgu un iedvesmojošu, kā mūsu pašu liktenis.
 
KAREIVIS IR CILVĒKS, KURŠ IR IEMĀCĪJIES MĪLĒT DZĪVI UN VISAS NESKAITĀMĀS BAGĀTĪBAS, KO TĀ VIŅAM NES, UN VISPIRMS JAU CEĻU, PA KURU VIŅŠ IET. NAV LIELĀKA PRIEKA PRIEKŠ KAREIVJA, KĀ IET PA CEĻU AR SIRDI. VIŅŠ IET PA ŠO TAKU, AIZTUROT ELPU IZBRĪNĀ, UN SAVĀ SIRDĪ VIŅŠ PRIEKPILNI PATEICAS DZĪVEI PAR ŠO BRĪNIŠĶĪGO PRIVILĒĢIJU, AR MĪLESTĪBU UN ATZINĪBU APSKAUJ VISU, KAS TIEK SASTAPTS CEĻĀ.
 
   Dzīvot kareivja dzīvi, kurš cīnās par brīvību, nozīmē dzīvot veiksmīgu dzīvi - veiksmīgu sekojot savam ceļam ar sirdi, kurā cilvēka nozīme atklājas pašā neticamākajā un vissajūsminātākajā veidā. Uz šī ceļa katrs izaicinājums ir tikai vēl viena aizraujoša cīņa, piedzīvojums, kas ved kareivi pie kārtējiem neizzinātiem dzīves brīnumiem. Katrs kareivis sāk savu dzīvi līdzīgi jebkuram cilvēkam. Skolniekam, kurš ir izgājis uz Kareivja Ceļa, ir raksturīgas tās pašas bailes un šaubas, kas piemīt visiem apkārtējiem. Vienīgā atšķirība ir tajā, ka skolnieks ir saņēmis savu drošsirdību rokā un, norūdot sevi, ir pieņēmis gaismu uz brīvību.
   Ja mēs izrādījāmies pietiekami drošsirdīgi, un esam noķēruši garām traucošo izdevības mirkli, rodas ķēdes reakcija: viens seko aiz otra, un reiz pašā cīņas karstumā mēs atklājam, ka mūsu komanda patiesi ir kļuvusi par Ērgļa komandu. No šī brīža mēs iegūstam brīvību, un pasaule pārvēršas nebeidzamā prieka un pasakainu iespēju plūsmā.
   Tāda ir Ērgļa velte cilvēkam - katram cilvēkam, kurš tiecas mēģināt un stūrgalvīgi turpina mēģināt, lai ko tas viņam maksātu. Bet apbalvojums ir lielāks, daudz lielāks, tūkstoš reižu lielāks, nekā pūliņi, kas tiek prasīti, lai sasniegtu šo velti.


 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (01.04.16)
Skatījumu skaits: 319 | Atslēgvārdi: zināšanas, ceļš ar sirdi, stalkings, es, apmācība, Tolteku tradīcija, Tolteki, ne-darīšana
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]