Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Gaisma uz brīvību I daļa (T.Marezs)

TĪĢERIS
 
Neviens nevar iekļūt lamatās bez savas piekrišanas.

 
 
VIENĪGĀ SAKĀVE DZĪVĒ IR ATTEIKŠANĀS NO CĪŅAS.
 
   Paskatoties uz vienkārša cilvēka dzīvi, tad, vispirms, satriec tas, ar cik ļoti skumīgu un vienveidīgu eksistenci, zināmā mērā ir spiesti, samierināties cilvēki. Cilvēks dzimst, izaug, iet uz skolu, pēc tam, iespējams, koledžā vai universitātē, atrod darbu, dzīvesbiedru, rada ģimeni, atliek naudu mašīnai, mājai, mēbelēm, brauc ikgadējā atvaļinājumā, noveco un visbeidzot nomirst. Nevar neizbrīnīt tas, kā cilvēkam izdodas visā šajā nezaudēt saprātu un būt pat lielākā vai mazākā mērā apmierinātam ar dzīvi. Bet ko tur, tāds ir cilvēces lielākās daļas liktenis.
   Noteiktā savas dzīves brīdī daži cilvēki sev uzdod jautājumu:''Un tas ir viss, ko dzīve var piedāvāt''? Tomēr, viņiem reti izdodas atrast atbildi uz šo jautājumu. Bēdīgi, bet nespējot atrast saprātīgu un praktisku risinājumu, viņi piespiež sevi samierināties ar tādu likteni un cenšas izdabūt maksimumu no tā, kas viņiem ir.
 
PARASTAM CILVĒKAM DZĪVE IR TRAUKSMAINA UN VIENVEIDĪGA NODARBE - EKSISTENCE, KURĀ, LAI ARĪ IR SAVI PRIEKI, BET TĀS PAMATIEZĪME IR TIKAI APĀTISKA PĀREJA NO VIENAS AKTIVITĀTES CITĀ, UN VISS PRIEKŠ TĀ, LAI ATKLĀTU, KA LAIME, KO VIŅŠ MEKLĒ, PATSTĀVĪGI NO VIŅA AIZSLĪD. TĀDA CILVĒKA DZĪVE ATŠĶIRAS AR TUKŠUMA SAJŪTU UN NOTRULINĀTĀM ALKĀM AIZPILDĪT ŠO TUKŠUMU, BET, NEZINOT PIE KĀ VIŅU VELK, CILVĒKS IEVĒRO, KA VIŅA SIRDĪ IR IEKĀRTOJUSIES SPIEDOŠA VELTĪGUMA SAJŪTA. UN PAVISAM DRĪZ VIŅŠ REDZ, KA DZĪVE IZSLĪD VIŅAM CAURI PIRKSTIEM, IZNIEKOTA UZ CILVĒKA SĪKUMAINĪBAS BEZJĒDZĪGĀM TRIVIALITĀTĒM. 
 
   Visi mēs sākam savu dzīvi kā paši parastākie cilvēki, bet tas nenozīmē, ka mums nav iespējas lipināt savu dzīvi pēc saviem ieskatiem. Mēs varam uzskatīt sevi par likteņa upuriem, bet, lai arī no paša nolemtības (likteņa) noslēpties nevar, visiem mums ir dota spēja pacelties virs likteņa. Katram no mums ir dota iespēja izlemt priekš sevis, kādu mēs vēlētos izveidot savu dzīvi. 
 
PROBLĒMA IR TĀDA, KA VISI MĒS PIEDZIMSTAM KĀ MUĻĶI, JEB TĀDI IR MŪSU CILVĒCISKIE APSTĀKĻI.
 
   Savā muļķībā mēs bieži ārkārtīgi lepojamies, ka esam cilvēki. Mēs pieprasām sev privilēģijas un tiesības, saceļam troksni vai apvainojamies, ja mūsu prasības netiek izpildītas. Bet paskatieties uz cilvēku. Paskatieties, ko viņš dara ar planētu, ar saviem līdzcilvēkiem, ar citām būtnēm, kas apdzīvo šo zemi kopā ar mums. Paskatieties uz viņa dziļākajām emocijām un apslēptajām domām. Cilvēki daudz prāto par ētiku un morāli, bet tai pat laikā slēpj tādas domas un jūtas, ka to inde un zemiskums izsauc psihisko piesārņojumu, kas ir daudzreiz postošāks par jebkādu fizisku piesārņojumu.
 
LAI ARĪ CILVĒKS SEVI UZSKATA PAR LABĀKU PĀR DZĪVNIEKU, PARASTI VIŅŠ VELK DAUDZ NOŽĒLOJAMĀKU EKSISTENCI, NEKĀ JEBKURŠ DZĪVNIEKS.
 
Neizbrīna taču, ka tā dzīvojot, mēs visi sevi uzskatām par upuriem? Pamatā mēs dzīvojam tā kā dzīvojam, jo
 
DIEMŽĒL, MĒS VISI JAU ESAM NEPRĀTĪGI.
 
   Paskatieties uz cilvēkiem, kas ir Jums blakus, salīdziniet viņu dzīvi ar savējo. Vai Jūs spējiet atkāpties no tā, ko uzskatījāt pa pareizu? Kā ticībā jūs pārliecinājuši? Vai jūs uz to esiet spējīgi? Atbilde vienkārša:''Nē''.
 
CILVĒKUS TUR SOCIĀLĀS NOSACĪTĪBAS VAŽĀS. TURĒT CILVĒKU FIZISKĀS VAŽĀS - VERDZĪBA; TURĒT CILVĒKU PSIHISKĀS VAŽĀS - PRETĪGĀS MELNĀS MAĢIJAS DARBĪBA. BET TĀ KĀ CILVĒCE IR PILNĪBĀ ŠĪ ĻAUNUMA SAKAUTA, TAD KATRS IR PASPĒJIS TAM PIELIKT SAVU PIRKSTU. CILVĒKI TURPINA ŠO POSTOŠO PRAKSI, UZSPIEŽOT TO SAVIEM BĒRNIEM. TĀPĒC KATRA CILVĒKA DARBĪBAS NOSAKA VIDUVĒJĪBAS IZVĀRDZINOŠĀ IETEKME - KO RADA SOCIĀLĀ NOSACĪTĪBA.
 
   Protams, var pamēģināt attaisnot savu uzvedību, lai liktu sev justies labāk. Piemēram, kā vecāki mēs varam sacīt, ka ar savām darbībām mēs tiecamies darīt labāk saviem bērniem. Galu galā, mūsu pienākums ir virzīt jauno paaudzi pareizā virzienā. Bēdīgi, bet pārāk bieži mēs uzskatām sevi par labiem vecākiem, uzspiežot savu gribu, savas idejas un uzskatus bērniem. Kad mums beidzot izdodas izskalot viņiem smadzenes un piespiest bērnus rīkoties, just un pat domāt līdzīgi mums, mēs atslābināmies pašapmierinātā laimes izjūtā. Un esam to pelnījuši! Jo mums taču izdevās laist pasaulē priekšzīmīgu pilsoni, kurš pazemīgi sēdēs pie ķēdes.
   Šādi attaisnojumi neko nemaina. Viena lieta ir virzīt bērnus ar mīlestību un stingrību, bet pavisam cita - uzspiest savu gribu, ļaunprātīgi izmantojot vecāku tiesības. Mūsu pienākums - mudināt bērnus domāt patstāvīgi un uzņemties atbildību par savu rīcību. Bet censties salauzt viņu gribu, piespiežot padoties mūsu spriedumu priekšā - ir nepiedodama cilvēktiesību pārkāpšana.
   Bērniem ir vajadzīga mīlestība, rūpes un stingra vadība, bet tāpat viņiem ir vajadzīga arī sapratne un vairāk par visu cieņa. Ja mēs neklausāmies savos bērnos, tad nevajag brīnīties, kad viņi pārstāj klausīties mūs. Ja mēs klausāmies viņos tikai tāpēc, lai uz katra soļa iznīcinātu viņu cerības un vēlmes, tad nevajag uztraukties, ka reiz viņi pret mums izgāzīs savas dusmas un rūgtumu. Bērni daudz vairāk mācās no piemēra, ko mēs viņiem dodam, nekā no mūsu pamācībām. Ja mēs ar cieņu un sapratni ieklausīsimies viņu jautājumos, lūgumos un vēlmēs, viņi ar tādu pašu cieņu un sapratni attieksies pret mūsu padomiem un pamācībām. Ja mēs dāvāsim un izjutīsim mīlestību pret saviem bērniem, nepārvēršot to važās, bērni vienmēr atbildēs mums ar to pašu.
   Tas, kas attiecas uz mums kā uz vecākiem, vienādā mērā attiecas uz mums kā uz valsts pilsoņiem. Visi mēs esam cietuši no sociālās nosacītības cietsirdības, bet tomēr vajag saprast, ka patiesībā upuru starp mums nav.
 
NEVIENS NEVAR NOKĻŪT LAMATĀS BEZ SAVAS PIEKRIŠANAS.
 
   Neviens nevar paverdzināt cilvēku pret viņa gribu. Šo faktu apstiprina daudzu cilvēku piemēri, kuriem izdevās pārraut tradicionālās uzvedības un disciplīnas ķēdes. Un nožēlu izsauc tikai viens: kaut arī tādi cilvēki spēja atbrīvoties, uzkrājot tam nepieciešamo personīgā spēka daudzumu, tomēr tā bieži izrādās par maz, lai noteiktu jaunu mērķi un jaunu dzīves virzienu.
   Bez mērķa un virziena šādi cilvēki nereti beidz savu dzīvi likuma otrā pusē - likuma, ko radījuši parasti cilvēki parastai dzīvei. Atraujoties no šīs pasaules tradīcijām un nosacījumiem, tādi dumpinieki reti atrod līdzjūtību likuma pusē, ko uzspiež tie, no kā viņi pirmkārt arī bēga.
   Ja dumpinieki, tā arī neprot atrast jaunu dzīves mērķi, bet izrādās pietiekami saprātīgi, lai paliktu pareizā likuma pusē, viņi neizbēgami pārvēršas tajos, ko Tolteki dēvē par sīkajiem tirāniem. Sīkie tirāni pavada savu atlikušo dzīvi, atbrīvojoties no sava iekšējā niknuma un neapmierinātības sajūtas, pārvēršot apkārtējo dzīves murgā. Tādi cilvēki bieži veic attiecībā pret saviem bērniem tās pašas ļaundarības, no kurām paši ir cietuši bērnībā.
 
   Augstākminētā iespaidā uzdodiet sev jautājumu, kas Jūs pats īstenībā esiet? Kāda ir Jūsu loma dzīves scenārijā? Esiet godīgs pret sevi. Necentieties sevi piemuļķot, nekavējoties izlemjot, ka Jūs esiet unikāls, jo neviens taču nav izolēts no dzīves. Varbūt Jūs piedalieties melno magu sazvērestībās? Vai varbūt esiet sīkais tirāns? Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, padomājiet par cilvēkiem, kas ir Jums apkārt. Vai viņi Jūs ciena? Vai tiešām mīl? Uzticas?
   Cilvēki - vienmēr ir spoguļi, kuros mēs redzam savu atspulgu. Un šie spoguļi parāda mums arī mūsu pašu aizspriedumus. Ja vieni cilvēki atspoguļo mīlestību, bet citi - niknumu, tad var redzēt, ko mēs mīlam, bet ko nicinām. Būtībā, mēs visi esam dzimuši meļi, bet spoguļi nemelo. Spoguļi vienmēr parāda mums mūsu domas, jūtas un darbības attiecībā uz apkārtējo pasauli. Mēs varam kaut vai ar putām uz lūpām noliegt atspulga patiesumu, bet mēs to nespēsim mainīt, kamēr neizmainīsimies paši. Un tiklīdz mēs paši izmainīsimies, izmainīsies arī mūsu spogulis - tāds ir gaismas un atspulga likums.
   Ik pa laikam kareivis ar nodomu projicē kādu veidolu, kas ieved apkārtējos maldos. Tādu manevru sauc par stalkingu vai izsekošanu. Ir vairāki iemesli, kāpēc kareivis izseko citus, bet īpaši svarīgs stalkings ir gadījumā, kad ir saskarsme ar sīko tirānu. Sīkie tirāni ne pavisam nav patīkami sarunu biedri, viņi vienā vai citādā veidā piespiež apkārtējos ciest, bet pareizi izvēlēta stratēģija ļauj iegūt no viņiem daudz zināšanu veltes.
   Sīkie tirāni - nav vienkārši spoguļi, jo bez visa cita viņi parāda mums mūsu vājības. Tieši tādēļ kareivis apzināti pamodina sīko tirānu sākt vajāšanu. Priekš tā viņam vajag pievērst sīkā tirāna uzmanību uz sevi, bet tai pat laikā ir jāmaina savas metodes ātri un efektīvi, lai izvairītos no sīkā tirāna nagiem. Tāda metode ļoti atgādina lauvas kaitināšanu - kas ir ne tikai sarežģīti, bet arī ļoti bīstami. Bet tai pat laikā sīkā tirāna izsekošana ir spējīga daudz ko iemācīt, tā piespiež mūs izdabūt uz āru visu to potenciālu, par kuru mēs savādāk neuzzinātu.
 
IZZINĀŠANA IR VIENĪGAIS CILVĒKA FIZISKĀS EKSISTENCES ATTAISNOJUMS. TĀDA IR MŪSU NOZĪME, NO KURAS MĒS NEVARAM IZBĒGT NE PIE KĀDIEM APSTĀKĻIEM.
 
   Zem izzināšanas vajag saprast empīrisku zināšanu iegūšanu, jo Kareivja Ceļš, pirmkārt, ir prakses ceļš. Informācijas iegūšana - nav izzināšana, tā nav apmācība. Informācija visās nozīmēs ir bezjēdzīga līdz tam laikam, kamēr netiek pielietota ikdienas dzīvē, vērtīgas ir tikai tās zināšanas, kas palīdz cilvēkam labāk saprast savu nozīmi un tādējādi veicina atklāsmi. Un, lai arī tiem, kuri tic, ka var kontrolēt savu dzīvi, smagi padodas šī fakta pieņemšana, tā patiesums ir nepārprotams. 
   Cilvēks var gadsimtiem ilgi domāt par izvēles brīvību, bet tai pat laikā, viņš stūrgalvīgi atsakās pieņemt, ka ir tikai divas izvēles: vai nu palīdzēt atklāt savu paša nozīmi, vai tam pretoties. Sekojot savai nozīmei, cilvēks dzīvo laimīgu un labvēlīgu dzīvi, pretojoties - viņš pļauj neveiksmes un ciešanas.
   Ir smagi pieņemt faktu, ka cilvēki ar nodomu liek šķēršļus savai nozīmei. Bet tomēr tieši ar to viņi nodarbojas, kaut arī neapzināti, un tikai dēļ sociālās nosacītības. Sociālā nosacītība neļauj mums rīkoties savādāk, nekā to sagaida no mums līdzcilvēki. 
   Tomēr vajag saprast, ka sociālā nosacītība, protams, ir atkarīga no universāla, visiem pieņemta, pasaules skatījuma. Šāda kopīga ainava nozīmē, ka katram ir jāpiemīt tai pašai atskaites sistēmai, kas ir visiem pārējiem. Un tas automātiski izslēdz no mūsu redzespunkta visus uzskatus, idejas un jūtas, kas neatbilst vispārcilvēciskajam uzskatam. Bet tai pašā laikā viena redzējuma ierobežotība nekad nav bijusi par cilvēka nozīmi.
 
CILVĒKA NOZĪME IR VISU VISUMA NESKAITĀMO DZĪVES IZPAUSMJU IZZINĀŠANA CAUR PAŠA PIEREDZI.
 
   Cilvēki var brīvi bīdīt savu savākšanas punktu no dabiskā stāvokļa un izsaukt absolūti jaunu pasaules redzējumu. Bet, pirmkārt, viņiem traucē vajadzīgo zināšanu trūkums. Taisnīgi ir arī tas, ka šīs zināšanas ne vienmēr ir brīvi pieejamas. Bet, pat tad, kad tās tiek brīvi piedāvātas, nevajag aizmirst, ka šajā pasaulē nekas netiek dots pa velti. Beigu beigās mums nāksies par visu samaksāt, kādreiz mums iegūto, pat par tā saucamām veltēm.
 
ŠAJĀ VISUMĀ NEKAS NAV PAR VELTI - ZINĀŠANAS VAR TIKT IEGŪTAS PAR MILZĪGU SAMAKSU.
SAMAKSA PAR ĪSTĀM ZINĀŠANĀM IR CILVĒKA DZĪVE. ZINĀŠANAS, KO TU MEKLĒ, VAR IEGŪT TIKAI VELTOT TĀM VISU SAVU DZĪVI.
TU NEVARI SEKOT ZINĀŠANU CEĻAM, NEDZĪVOJOT AR ŠĪM ZINĀŠANĀM.
TĀPĒC TAVAI UZTICĪBAI CEĻAM IR JĀBŪT ABSOLŪTAI.
SEKOŠANA ZINĀŠANU CEĻAM NAV CILVĒKAM VIEGLA. TĀPĒC ĪSTA APMĀCĪBA PRASA PIESPIEŠANU. 
 
   Daudzi vēlētos iegūt zināšanas, bet dotu priekšroku vienkārši tās kaut kur nopirkt, lai tikai nav jāstrādā, lai tās sasniegtu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pasaulē ir tik daudz skolas, kas piedāvā apgaismību, un kāpēc nav pārāk grūti atrast kādu guru, kurš par attiecīgu samaksu uzņemsies uz saviem pleciem jūsu atbildību mācīties. Bet, kā jau mēs runājām, patiesas zināšanas - ir sevis zināšana, bet tādas zināšanas neviens nespēj dot, tās nevar nopirkt pat par visas pasaules naudu.
   Vienīgais, ko var dot saviem skolniekiem īsts garīgs skolotājs, ir nepieciešamās norādes, kas palīdzēs viņiem sameklēt pašu apslēptās rezerves. Priekš tā garīgajam skolotājam ir jāpiespiež savus skolniekus izzināt, kas un kādi viņi ir patiesībā, jo bez šīm zināšanām viņiem neizdosies atklāt savu potenciālu. Tomēr godīgi ieskatīties sev acīs, kritiski attiekties pašam pret sevi un atzīt savus esošos trūkumus - ir reti pieņemami un vairākumā gadījumu ļoti biedējoši.
   Ņemot to vērā, nav pārsteidzoši, ka daudzi meklē tikai tādus skolotājus, kuri sniedz komforta sajūtu un apsola visu darbu izdarīt viņu vietā. Bet atrasties blakus īstam garīgam skolotājam nebūt nav komforti, jo viņš taču patstāvīgi liek mūsu priekšā nepieciešamību izskatīt mūsu pašu tos aspektus, kurus mēs visu savu dzīvi mēģinājām noslēpt no visiem, ieskaitot sevi. Tādu skolotāju neuztrauc, ko par viņu padomās skolnieki, viņš necenšas viņiem patikt. Viņa vienīgais uzdevums - ir pārliecināties par to, ka skolnieki iegūst tās zināšanas, ko meklē pie viņa vērsdamies. Acīmredzami, ka tādu skolotāju ir maz, un sameklēt tādus ir ārkārtīgi grūti, jo ļoti reti cilvēki, ir gatavi likt uz kārts savu reputāciju, un ir gatavi mīlēt savus skolniekus vairāk, nekā savas atzinības alkas.
 
ZINĀŠANAS VIENMĒR IR AUGSTĀKAS UN VARENĀKAS PAR CILVĒKU. SEKOT ZINĀŠANU CEĻAM NOZĪMĒ CĪNĪTIES PAR PAŠA IZDZĪVOŠANU. 
UZKĀPJOT UZ ŠĪ CEĻA DĒĻ ZINĀŠANĀM TEV IR JĀBŪT GATAVAM CĪNĪTIES TĀ, IT KĀ UZ KĀRTS IR LIKTA TAVA DZĪVĪBA.
SĀKUMĀ NEVIENS CILVĒKS NEZIN, KO NOZĪMĒ IZZINĀŠANA, JO VIŅAM TAČU NAV ZINĀMS, KO NOZĪMĒ BŪT CILVĒKAM. TĀPĒC VIŅŠ VĒLAS APBALVOJUMUS, KAS PARASTI IR PRETRUNĀ AR VIŅA NOZĪMI UN TĀPĒC NEVAR TIKT IEGŪTI.
 
   Kā likums, cilvēki ir apburti ar tā saucamām pārdabiskām spējām, ar varoņiem un viņu pārsteidzošajiem varoņdarbiem, kas prasa īpašu talantu. Klausoties un lasot tādus stāstus, katrs cilvēks, katrs bērns, apslēpti, dziļi iekšā sevī, iztēlojas sevi varoņa vietā un sāk sapņot, kā viņš rīkotos, ja viņam būtu kādas spējas vai arī viņš spētu valdīt pār pārdabiskiem spēkiem. Bet patiesībā cilvēki netic, ka ir spējīgi uz tādiem varoņdarbiem, un vairākumā gadījumu, ļoti apmulstu, ja kāds uzzinātu par viņa apslēptajiem sapņiem.
   Sociālā nosacītība neļauj parastiem cilvēkiem veikt kaut ko ekstraordināru. Varoņiem ir pieļaujami darboties tikai ārpus parametriem, ko nosaka sociālā nosacītība. Nodarboties ar maģiju var magi, jo viņi taču eksistē aiz normālu cilvēku rāmjiem. Bet sekretāres maģisko spēju izpausme birojā tiks vērtēts kā vispārpieņemtu normu pārkāpums. Savās bailēs tikt atraidītiem cilvēki izmisīgi pieturas pie vispārpieņemtu sabiedrisku normu rāmjiem. Viss, kas viņiem atliek - laiku pa laikam slepeni nodoties saviem sapņiem.
   Tā cilvēki arī veido savu dzīvi, un atkarībā no tā, cik ļoti viņi tic savu sapņu realitātei, viņi neapzināti sāk projicēt savas apslēptās vēlmes, cerības un bailes uz apkārtējo pasauli ap sevi. Ja cilvēks izjūt spēcīgu iekšēju tracinājumu, viņš nepārprotami sāk redzēt šo tracinājumu arī apkārtējā pasaulē. Tādam cilvēkam viss apkārt liekas agresīvs. Līdzīgi ir cilvēkam, kurš izjūt iekšējas bailes, viņam apkārtējā pasaule liekas biedējoša un draudīga.
   Patiesībā, cilvēki reti lolo vienu sapni, parasti viņus pārņem savā starpā konkurējošu ideju savāds sajaukums. Tāpēc arī viņu dzīves kļūst par savdabīgu jūtu un domu sajaukumu. Viss tas noved pie tā, ka darbības arī kļūst pretrunīgas: vienā situācijā cilvēks rīkojas kā varonis, bet citā - uzvedās kā pēdējais gļēvulis.
   Ir svarīgi saprast, ka cilvēka slēpto sapņu lielākā daļa knapi iziet pilnīgas apziņas gaismā. Pretēji, tie atrodas pa pusei apzinātā emocionālo impulsu krēslainā pasaulē un parasti tiek uzturēti tajā ar nepārvaramas vainas izjūtas palīdzību. Šajā pasaulē mūsu apslēptie sapņi barojas no apspiestu vēlmju un emociju vētrainiem brikšņiem un nes apjomīgu ražu visiespējamāko jocīgu un greizu ideju un cerību veidā, ko cilvēks uzskata par saviem dzīves mērķiem un savas īstās būtības atspulgu.
   Augstāk teiktā gaismā ne pavisam nepārsteidz, ka cilvēks nezin, kas viņš ir patiesībā, nezin, kādām ir jābūt viņa patiesajām vēlmēm un domām. Sekojoši, neviens neuziet uz Zināšanu Ceļa ar pareizām gaidām, vai, tā teikt, pareiziem motīviem.
   Labākais, ko var darīt jauniņais uz Zināšanu Ceļa, - ir atnākt ar atvērtu prātu, gatavu visam, lai kas arī netiktu prasīts, kas ļautu iepazīt zināšanu patieso dabu un savu patiesās būtības nostūrus. Tikai šajā gadījumā ir iespējams progres. Tikai tad, kad meklētājs sāk veltīt sevi sevis paša būtības izpētei, kas ir apslēpta pusapzinātības ēnā, viņš saprot, cik ļoti biedējošas var būt šīs zināšanas. Tieši šajā brīdī viņam ir jābūt gatavam cīnīties tā, it kā no cīņas iznākuma ir atkarīga viņa dzīvība. 
 
IEKŠĒJĀ ''ES'' IZZINĀŠANA IR NE TIKAI ĻOTI BIEDĒJOŠA, BET ARĪ VISAIZRAUJOŠĀKĀ NO VISĀM IESPĒJAMĀM VIRZĪBĀM. 
TUVOŠANĀS ZINĀŠANĀM IR LĪDZĪGI, KĀ IESAISTĪTIES CĪŅĀ PAR PAŠA DZĪVĪBU. TĀPĒC KAREIVIS TUVOJAS ZINĀŠANĀM ABSOLŪTĀ MODRĪBĀ, AR BAILĒM, GODU UN PILNĪGU PĀRLIECĪBU. JEBKURU, KURŠ IZRĀDĪSIES TIK MUĻĶĪGS, KA TUVOSIES ZINĀŠANĀM KAUT KĀ SAVĀDĀK, SAGAIDA RŪGTA NOŽĒLA. BET, JA CILVĒKS IR PIETIEKAMI GUDRS, LAI ATZĪTU SAVU ZINĀŠANU MEKLĒJUMU PAR DZĪVĪBAS UN NĀVES JAUTĀJUMU, VIŅAM NEBŪS IEMESLA, LAI NOŽĒLOTU, JO TĀDA PIEEJA PASARGĀ VIŅU NO MUĻĶA VIEGLPRĀTĪBAS.
 
   Augstākminētais aforisms ir zināms kā kareivja vairogs un ir pelnījis pašu cītīgāko uzmanību. Pilnīga analīze tiek piedāvāta šeit, šeit tas tika pieminēts dēļ tā, lai attēlotu, cik svarīga ir pietuvināšanās zināšanām un, ka tas prasa no meklētāja pilnu atbildību. Nāvīgu kļūdu pieļauj tas, kurš tuvojas zināšanām neapzināti un vieglprātīgi, jo reiz kaut ko iemācoties, no tā atbrīvoties nebūs iespējams. Informāciju var ātri savākt un tikpat ātri aizmirst, bet ar zināšanām tāds numurs neies cauri.
   Parasti cilvēks nevar pietuvoties patiesajām zināšanām pamatā dēļ tā, ka nezin tieši, ko viņš grib. Lielākā daļa cilvēku dzīvo gaismā, kas atspoguļojas apziņas virspusē, un rezultātā viņi nekad neienirst paša apziņas tumšajos nostūros, un tāpēc nekad nesasniedz veselumu. 
   Tomēr, lai iegūtu īstas zināšanas, kā arī spēku, kas ļauj tās izmantot, cilvēkam ir jāsasniedz veselumu. Nepieciešams pilnībā zināt katru sevis daļu. Viss potenciāls, gan labais, gan sliktais ir jāiznes pilnas apzinātības gaismā, nav svarīgi, cik biedējošas vai nepatīkamas var izrādīties mūsu būtības vistumšākās puses. Tieši tāpēc katram skolniekam uz Kareivja Ceļa tiek piedāvāta tehnika, ko sauc par pārskatīšanu.
   No pašas pirmās sagatavošanas dienas skolniekam ir jāsāk pārskatīt sava dzīve vissīkākajās detaļās, no esošā mirkļa līdz pat dzimšanas brīdim. Acīmredzami ir tas, ka šis uzdevums nav no vieglajiem vai ātri izpildāmiem. Lielākajā daļā gadījumu pilnīga atcerēšanās prasa ilgus gadus, bet ar to nodarboties vajag pienācīgi, ja skolnieks cer gūt panākumus uz Zināšanu Ceļa. Tikai ar visas dzīves pārskatīšanas palīdzību skolnieks var iegūt patiesu savas būtības sapratni. Šīs tehnikas apraksts ir dots šeit.
   No visa, līdz šīm brīdim, izklāstītā, ir jābūt skaidram, kādas ir zināšanu īpašības un daba.
 
ĪSTAS ZINĀŠANAS IR IEKŠĒJĀ ''ES'' IZZINĀŠANA, BET TĀ KĀ KATRA CILVĒKA IEKŠĒJĀ BŪTĪBA IR UNIKĀLA, ŠĪS ZINĀŠANAS  NEVAR IEGŪT, VIENKĀRŠI PAR TĀM RUNĀJOT. 
ZINĀŠANĀM, KAS IR IEGŪTAS NO CITIEM, TRŪKST PĀRLIECĪBAS, KAS IR NEPIECIEŠAMA, LAI TĀS VARĒTU PIELIETOT. NESATRICINĀMA PĀRLIECĪBA TIEK IZAUDZĒTA TIKAI AR PRAKSES PALĪDZĪBU.
 
   Neviens nevar dabūt labumu no cita cilvēka zināšanām tikai tāpēc, ka vienīgās zināšanas, uz ko mēs pārliecinoši varam paļauties ir tās, kas ir iegūtas no paša pieredzes. Iemācīties teoriju par iešanu pa virvi var jebkurš, bet tas nepasargā no kritiena, ja cilvēks izlems to pamēģināt patstāvīgi. Tikai regulāri praktizējot, mēģinot un kļūdoties, viņš visbeidzot varēs noiet pa virvi, nenokrītot.
   Paskatoties no cita leņķa, var redzēt, cik maz palīdz svešs viedoklis par mūsu ārpus-zemes skaistumu, ja mēs paši sevi uzskatām par neglīteņiem. Tikai esot pārliecinātam par savu pievilcību, jūs pieņemsiet komplimentu par savu ārējo izskatu, bet vienīgā iespēja noticēt, ka Jūs izskatāties labi - ir praktizēt ticību par savu skaistumu. Runā, ka ''skaistums ir vērotāja acīs'', un, lai arī cilvēki, nekautrējoties atkārto šo veco izteicienu, paši viņi reti tam tic. Un tomēr, ļoti bieži skaistais vienam, var šķist pilnīgi nepievilcīgs citam. Piemēram, ir vīrieši, kurus piesaista kuplas sieviešu krūtis, bet ir arī tādi, kuri dod priekšroku sievietēm ar mazām, labi veidotām krūtīm. Lai vai kā, bet neviena no sievietēm, lai kādam tipam viņa neatbilstu, neuzskatīs sevi par pievilcīgu, kamēr pati tam nenoticēs un praksē nepārliecināsies par savu skaistumu.
   Šie piemēri ir taisnīgi un jebkādu dzīves situāciju, bet te mēs atkal uzduramies uz sociālās nosacītības postošo ietekmi. Ja bērns, mācoties staigāt, bieži krīt, tad apkārtējie sāk viņam stāstīt, cik neveikls viņš ir. Kad viņš izaugs, viņš noticēs, ka, piemēram, iešana pa virvi galīgi nav priekš viņa. Analoģiskā veidā cilvēkus ietekmē mode. Ja tagad ir tendences virzītas uz sievietēm ar lielām krūtīm, tad sievietes ar mazām krūtīm jūtas apdalītas, bet, ja pēkšņi mode mainīs savas priekšrocības par labu mazu krūšu dāmām, tad pārējās sievietes nekavējoties sāks slēpt savas vērtības.Lasīt turpinājumu

 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (01.04.16)
Skatījumu skaits: 372 | Atslēgvārdi: zināšanas, ceļš ar sirdi, stalkings, ne-darīšana, Tolteku tradīcija, Tolteki
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]