Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Darbs ar emocijām un nodomu (T.Marezs)
Drakons


                                                 


''...ar nofokusētu nodomu viņi sadalīs pasauli uz divām daļām, lai gaisma un tumsa tiktu pilnībā atmaskoti. Tad atkal uzlidos Likteņa Šķēps, un atkal Spēka Zobens ieskanēsies Vienotā Patiesībā un uzliesmos Vienota Spēka zila liesma''.

No Bezvārda pareģojumiem.

   Pirms mēs varēsim iedziļināties tādu praktisku tehniku izskatīšanā kā pārskatīšana un ne-darīšana, vajag ieviest skaidrību dažās pamata koncepcijās, par ko mēs minējām iepriekš (sk.iepriekšējos T.Mareza rakstus). Sakarā ar to, ir ārkārtīgi svarīgi atcerēties, ka Kareivja Ceļš - ir praktisks ceļš. Tas nozīmē, ka, pirmām kārtām, ja lasītājs no mācības vēlas gūt labumu, viņam tā ir jāpielieto praksē, un, otrkārt, patiesas zināšanas ir tās zināšanas, kas parādās personīgās dzīves pieredzes rezultātā. Es vēlreiz pasvītroju šeit šo momentu, jo ļoti bieži skolnieki iekrīt lamatās, uzskatot, ka viņiem pilnībā pietiek ar praktiskiem piemēriem, kas ir doti šajos rakstos, bet tas tā nav. Viss, kas ir mācībās, ir ļoti vajadzīgs, un kamēr skolnieks neieguldīs pūliņus, lai praktiski izmantotu katru no daudzajām mācības koncepcijām, viņš nespēs gūt panākumus uz Kareivja Ceļa. Un tas īpaši skar to mācības daļu, kas attiecas uz darbu ar emocijām un nodomu.
   Zināšanas, ko meklē kareivis, ir uztveres produkts - spēks, bet uztvere var notikt tikai ikdienas dzīves notikumu laikā. Tāda uztvere, acīmredzot, būs unikāla katram indivīdam, un tāpēc zināšanas, iegūtās personīgās dzīves pieredzes laikā, arī būs unikālas. Mācības praktiska izmantošana ātri jums palīdzēs apzināties, ka tādu zināšanu lielāko daļu nav iespējams pienācīgā veidā izpaust ar vārdiem, lai arī šīs zināšanas var būt jums saprotamas. Tieši šī iemesla dēļ Tolteki vienmēr ir pieturējušies viedoklim, ka īsta mācība nekad nevar tikt izpausta uz papīra vai ar kādiem citiem simboliem.
   Pretstatā ar vispārpieņemtiem uzskatiem, visas zināšanas parādās apziņas kreisajā pusē un pēc būtības ir iracionālas. Vienīgā darbība, kas notiek apziņas labajā pusē - ir zināšanu izskaitļošana un strukturēšana, kas iegūtas no kreisās puses, kā arī iegūtās teorētiskās informācijas sistematizācija. Vajag vienmēr atcerēties par to, ka apziņas kreisā puse ir iracionāla, un tāpēc tai nav līdzības ar ierasto secīgo lineāro domāšanas veidu, kas raksturīgs cilvēkam parastā apziņas stāvoklī, tas ir, ar labo pusi. Sekojoši, kreiso apziņas pusi nav iespējams tieši aprakstīt ar vārdiem - labākajā gadījumā mēs varam izpaust ar vārdiem kreisās puses pieredzi. Citiem vārdiem sakot, mēs varam izpaust un aprakstīt ar vārdiem to, kam kļuvām par lieciniekiem apziņas kreisajā pusē. Tomēr šis skaidrojums būs tikai zināšanu loģiska interpretācija, kuru nodošanai pietrūkst vārdu iespējas, jo vārdi pēc savas dabas pieprasa lineāru secīgu izklāstu, lai pateiktais vai uzrakstītais būtu saprotams.
   Attiecībā uz apziņas kreisās puses patieso dabu un izpausmi jauniņajiem vienmēr ir daudz maldu un nesapratnes. Tomēr, kreisajā pusē jeb paaugstinātā apzinātībā, kā to dažreiz sauc, nav nekā noslēpumaina. Visi cilvēki to labi pazīst, lai arī viņi to nekad pilnībā neapzinās vai arī to nesaprot. Tāpēc izskatīsim sīkāk šo tēmu, lai ieviestu tajā lielāku skaidrību. Priekš tā mums atkal ir jāizskata Apziņas Patiesības, kas ērtuma pēc tiek atkārtotas vēlreiz šeit.

APZIŅAS PATIESĪBAS

1. Visums sastāv no enerģētisko lauku bezgalīga skaita, kas atgādina gaismas diegus.

2. Šie diegveida enerģētiskie lauki iziet no neizmērojama izmēra avota, ko metaforiski sauc par Ērgli. Šie enerģētiskie lauki ir zināmi kā Ērgļa eminācijas.

3. Cilvēciskā būtne arī sastāv no šādiem bezgalīga skaita diegveidīgiem enerģētiskiem laukiem, kuri izpaužas lielas, spīdīgas olas formā. Šīs olas maksimālais vertikālais izmērs ir vienāds ar cilvēka ķermeņa garumu kopā ar izstieptām rokām vertikāli uz augšu. Maksimālais horizontālais šīs olas izmērs ir vienāds ar horizontāli izstieptām rokām uz abām pusēm. Šo olu sauc par cilvēka kokonu.

4. Mirdzošais gaismas punkts, kas izvietots uz kokona virsmas, katrā laika brīdī vienlaicīgi apgaismo tikai nelielu enerģētisko lauku grupu iekšpus kokona.

5. Kad enerģētiskie lauki, ko apspīd šis gaismas punkts, izplata savu gaismu uz attiecīgiem enerģētiskiem laukiem ārpus kokona, notiek uztvere. Šo gaismas punktu sauc par punktu, kur savācas uztvere, vai saīsināti par savākšanas punktu.

6. Savākšanas punktu var nobīdīt uz jebkuru citu vietu kokona virspusē vai pat ārpus tā. Tā kā savākšanas punkts apgaismo jebkādus enerģētiskos laukus, ar ko nonāk kontaktā, tad jaunie enerģētiskie lauki, kas tiek apspīdēti šādas pārbīdes rezultātā, veido jaunu uztveri. Tieši tādu jaunu uztveres līmeni sauc par redzējumu.

7. Kad savākšanas punkts nobīdās pietiekami tālu, cilvēks uztver pilnīgi citu pasauli, tikpat reālu, kā to pasaule, ko mēs uztveram ierasti.

8. Ir noslēpumains spēks, zināms kā nodoms, kas eksistē visur Visumā. Tieši šis spēks izsauc uztveri, jo tieši nodoms, pirmkārt, noskaņo enerģētiskos laukus, un, otrkārt, izsauc tādas noskaņošanās apzināšanos.

9. Kareivja mērķis ir izmēģināt visas iespējamās uztveres, kas ir pieejamas cilvēkam. Visu uztveru kopums sastāda to, kas ir zināms kā Absolūta Apzinātība. Eksistē citāds nāves veids, kas ir raksturīgs cilvēkam, kurš ir sasniedzis tādu apzinātības stāvokli.


   Šie deviņi postulāti ir Tolteku Mācības stūrakmeņi. Visa kareivja izpratne un darbības balstās uz šīm fundamentālajām koncepcijām. Tāpēc šīs patiesības vajag cītīgi izzināt, kamēr tās netiks ielāgotas un apgūtas pilnībā. Bez šīs Tolteku Ceļa ābeces mācība pārvērtīsies nevajadzīgu tukšu intelektuālu teoriju krājumā.
   Izskatot Apziņas Patiesības, vajag atcerēties par to, ka cilvēks ir makrokosmosa mikrokosmos, tas ir, cilvēks ir precīza visa visuma kopija miniatūrā. Visumā ir septiņi savstarpēji saistīti enerģētisko lauku milzīgi diapazoni, kur katrs savukārt sastāv no septiņiem apakšdiapazoniem. Tā tas ir arī attiecībā uz cilvēku. Izstiepjoties dažu šādu milzīgu diapazonu platumā, cilvēka kokonā ir apakšdiapazonu kombinācija, kas veido enerģētisko lauku īpašu kopumu. Šis enerģētisko lauku kopums veido tādu apziņas īpašību, kas identificējas kā cilvēciskās būtnes raksturīga iezīme.
   Šo apakšdiapazonu kombināciju izskatīšana var izsaukt neizpratni daudziem cilvēkiem, izņemot pieredzējušus redzošos, tāpēc nosauksim to pavisam vienkārši - par Cilvēka Diapazonu. Tomēr, tā kā lielākā daļa iespējamo uztveru iekšpus Cilvēka Diapazona atrodas aiz parasta cilvēka pieredzes robežām un attiecīgi aiz viņa parastas apziņas robežām, tas tehniski tiek noteikts kā neizzinātais.
   Tolteku mācībā parasta apziņa ir zināma kā Pirmā Uzmanība, tas ir, apziņas labā puse. Kreisā apziņas puse ir zināma kā Otrā Uzmanība. Pirmā Uzmanība tiek noteikta kā visu iespējamo uztveru pārvietošana savākšanas punkta ''normālā'' stāvoklī. Šajā ziņā parasts cilvēks, kuram savākšanas punkts ir stingri nofiksēts, vienmēr izmanto tikai vienu no visiem iespējamiem uztveres pārvietojumiem, kas ir pieejami parastā apziņā un sauc to par izzināto. Bet kareivis, kuram piemīt plūstošs savākšanas punkts, otrādi, izmanto visas iespējamās Pirmās Uzmanības pārvietojumus un sauc to par skaidrību.
   Otrā uzmanība, vai apziņas kreisā puse, ir uztveres visu iespējamo pārvietojumu kopums, kas kļūst pieejams ikreiz, kad savākšanas punkts pārvietojas pa visurieni Cilvēka Diapazona robežās, tas ir, to enerģētisko lauku robežās, kas veido uztveru patieso apvidu, kas pieejami cilvēciskai būtnei. Lai izvairītos no daudzajiem pārpratumiem nākotnē, vajag apzināties, ka šiem laukiem, protams, ir jāiekļauj sevī arī dzīvnieku valstības enerģētiskos laukus, kā pārstāvis ir arī cilvēks.
   Loģiskā domāšana ar tās lineārajām īpašībām ir iespējama tikai zem cilvēka racionālā prāta ietekmes. Bet racionālais prāts var funkcionēt tikai parastā apziņā, jo tikai tad, kad savākšanas punkts noskaņojas uz tiem enerģētiskajiem laukiem, kas veido Pirmo Uzmanību, domāšana var notikt secīgā lineārā veidā. Tā vienlaicīgi ir Pirmās Uzmanības īpatnība un priekšrocība. Bet katru reizi, kad savākšanas punkts noskaņojas uz enerģētiskajiem laukiem, kas nav Pirmās Uzmanības daļa, lineārā domāšana tiek pārtraukta un zināšanas parādās iracionālā veidā, kur nav secības, un sekojoši arī piesaiste pie laika.
   Kad zināšanas parādās iracionālā veidā, kur nav piesaistes pie laika, cilvēkam notiek acumirklīga apgaismība vai atklāsme. Tādu apgaismību tehniski sauc par redzējumu, vai arī, tajā gadījumā, ja cilvēkam nepietiek enerģija vai personīgais spēks, apgaismība atveras lēni, un tad tā daba kļūst līdzīga sapnim. Tā kā sākumā nevienam no skolniekiem nepiemīt pietiekams personīgais spēks, tad zināšanu iegūšanas procesu, kas notiek, pārvietojot savākšanas punktu uz apziņas kreiso pusi, tehniski sauc par sapņošanu.
   Miega laikā cilvēka savākšanas punkts no Pirmās Uzmanības puses vairs netiek nofiksēts, un tāpēc tas patvaļīgi pārvietojas pa visurieni, bet pārvietojas haotiski, - rezultātā mēs redzam tā saucamos ''parastos sapņus''. Bet tikai nedaudziem cilvēkiem piemīt vajadzīgā prāta disciplīna, kas nepieciešama tam, lai atcerētos savus parastos sapņus, tāpēc, kad savākšanas punkts atgriežas savā ''normālajā stāvoklī'', viņi bieži ''aizmirst'' to, par kā lieciniekiem kļuva apziņas kreisajā pusē. Bet tas, kad mēs aizmirstam tādas zināšanas, nenozīmē, ka tās uz mums neiedarbojas, tas vienkārši noved pie tā, ka tās izpaužas zemapziņas zināšanu veidā, kā to parasti sauc psihologi. Pat mūsu parastie sapņi rada zemapziņas ietekmi uz mūsu apziņu un tāpēc arī uz to, kā mēs uztveram visu notiekošo mūsu dzīvē. To apstiprinās jebkurš kompetents psihologs.
   Lai arī tas var izklausīties šokējoši, bet parasts cilvēks, kā likums, vispār nedomā, jo, pirmkārt, viņš nekad neatceras to, par kā liecinieku kļuva apziņas kreisajā pusē, un, otrkārt, viņš nespēj realizēt dažādus uztveres pārvietojumus parastas apziņas stāvoklī. Rezultātā, parasts cilvēks reti atrod nestandartu problēmu oriģinālus risinājumus. Tā vietā viņš no visiem spēkiem mēģina manipulēt ar uzskatiem un domām, kas ir iegūti izglītības un audzināšanas rezultātā, lai pielāgotu to radušos problēmu risināšanai. Tas vienmēr noved pie tā, ko sauc par ''ieciklētu domāšanu'' vai ''iekšējo dialogu'', bet tas savukārt beigās beidzas ar to, ka cilvēks cenšas aizbāzt apaļu caurumu ar kvadrātveida korķi!
   Īstie domātāji - ir cilvēki, kuri ir spējīgi kaut kādā veidā pārvietot savākšanas punktu vai nu Pirmās Uzmanības robežās, vai Otrajā Uzmanībā. Tas, ko cilvēks parasti apraksta kā spožu ideju vai skaidrības uzliesmojumu, nav nekas cits kā, savākšanas punkta pārvietošanās rezultāts. Šajā ziņā ir vērts atzīmēt, kā daudzas, tās saucamās, spožās idejas pirmo reizi cilvēkiem ir radušās sapnī, neatkarīgi no tā, vai tie bija, tā saucamie sapņi nomodā vai parastie sapņi.
   Acīmredzot, ka pirmais uzdevums, kas stāv katra skolnieka priekšā, noslēdzas tajā, lai iegūtu pietiekami daudz personisko spēku, kas pietiek, lai varētu nobīdīt savu savākšanas punktu. Sākumā skolniekam ir jāiemācās kustināt savu savākšanas punktu normālas apziņas rāmjos, lai sasniegtu redzējuma skaidrību, bet pēc tam viņam jāiemācās nobīdīt savākšanas punktu paaugstinātā apziņā, lai sasniegtu uztveres izmainītus stāvokļus.
   Lai cik paradoksāli tas neskanētu un, lai kādu neizpratni tas neizsauktu, bet iegūt personīgo spēku, kas nepieciešams savākšanas punkta kustināšanai vai pārvietošanai, var tikai ar nodoma palīdzību. Vienmēr vajag atcerēties, ka tieši nodoms rosina mūs uztvert, un, ka personiskais spēks ir uztveres produkts. Tolteki definē nodomu vienu vienīgo spēku, kas eksistē visur visumā, - vai pavisam vienkārši sakot - kā nesatricināmu gribu vai Ērgļa mērķi. Nodoms ir visās dzīvības formās kā organiskās, tā neorganiskās, un tāpēc tas skaidri parādās visu iespējamo dzīvības formu kaleidoskopiskā parādē, kā arī notiekošo procesu izmaiņu dažādās stadijās.
   Patiesais cilvēka mērķis ir mācīties attīstīt un virzīt nodoma spēku, kas ir tikpat nesatricināms cilvēka apziņā tāpat kā apziņā, kas piemīt Pašam Ērglim. Sekojoši, nodoms nav svešs ārpus-zemes spēks, bet mantojums, kas tiesīgi pieder cilvēkam. Katrs no mums piedzimst ar spēju pilnā mērā attīstīt nodoma spēku.
   Tomēr te ir svarīgi atšķirt terminus cilvēciskā būtne (human) un cilvēks (man). Tolteki nosaka cilvēcisko būtni kā sociālu personību, dzīvojošu fiziskajā plānā, tas ir - tonāls. Etimoloģijā piedēklim ''hu'' angļu vārdā ''human'' ir sākums seno ēģiptiešu valodā, un tas nozīmē ''tīģeris''. Tāpēc termins ''cilvēciskā būtne'' burtiski nozīmē ''cilvēks-tīģeris'' vai pavisam vienkārši ''cilvēks-dzīvnieks''. Tomēr ir jābūt skaidram, ka fiziskajā plānā neiemiesojas cilvēciskā būtne, bet drīzāk apziņa, kas piemīt nagvālam. Tieši šī apziņa, ko vairākums ezotēriskās skolas dēvē par pārmiesojošos ego, Tolteku mācībā sauc par sapņotāju. Sekojoši - termins cilvēks definējas kā nagvāla, sapņotāja un tonāla kopums.
   Sapņotāja koncepcija iziet tālu aiz pirmās grāmatas tematikas robežām, mēs to pieminējām tāpēc, lai, pirmkārt, izvairītos no nevajadzīgiem robiem sniegtajā informācijā, un, otrkārt, lai atzīmētu, kāpēc tonālu bieži dēvē par nosapņotu. Citiem vārdiem sakot, fiziskā iemiesojuma laikā sapņotājs redz sapnī ne tikai tonālu, bet arī šī tonāla nozīmi. Šo koncepciju ir ļoti svarīgi saprast, jo tieši sapņotāja griba pauž nodomu ar sava instrumenta - tonāla palīdzību - fiziskajā eksistencē. Tāpēc mēs varam redzēt, ka nebūt nav tik grūti attīstīt nodomu, jo nodoma attīstīšana ir katra cilvēka liktenis. No mums tiek prasīti tikai vajadzīgie pūliņi, un tur arī noslēdzas praktiskā darba vērtība.

   Pirms pabeigt šo mācību mums ir jāizskata vēl viens jautājums. Tas saistās ar tā saucamās Trešās Uzmanības koncepciju. Lai arī, kā jau tika minēts, mūsu laikā lielākai daļai skolnieku Trešās Uzmanības sasniegšana nav tiešs dzīves uzdevums, tomēr Trešā Uzmanība attiecas ne tikai uz nodomu, bet arī uz divām citām koncepcijām, kas šodien izsauc nopietnu interesi visā pasaulē, bet tiešāk: meditāciju un maģiju.
   Man bieži jautā par Tolteku attieksmi pret meditāciju. Bet, lai saprastu Tolteku skatījumu uz meditāciju, ir svarīgi pilnībā izprast sapņotāja koncepciju. Meditācija nav ''ieciklēta'' domāšana, un nav arī mantru bezjēdzīga atkārtošana, jo viss tas aizved pie iekšējā dialoga. Īsta meditācija ir pilnīgs iekšēja klusuma stāvoklis, kurā ir tikai apzinātība. Šī apzinātība arī ir sapņotājs, un, kad ir sasniegts šis stāvoklis, sociālā būtne faktiski atrodas kopējā apzinātības stāvoklī ar savu sapņotāju un sāk uzturēt nagvāla mērķi.
   Rezultātā tas nozīmē, ka meditācijas laikā praktizētājs ieiet pilnīgas apzinātības stāvoklī, un tādā stāvoklī viņš ir spējīgs uztvert sava sapņotāja patieso mērķi. Tāpēc ir jākļūst skaidram, ka praktizētājs nevar sasniegt patiesas meditācijas stāvokli, kamēr nebūs pilnībā iemācījies iekšējā dialoga apturēšanas mākslu. Bet, lai apturētu iekšējo dialogu, mums ir vajadzīgs personīgais spēks, tāpat kā visam citam, ko mēs darām.
   Beigu beigās nav nozīmes kādu meditācijas veidu izmanto cilvēks, ja vien viņš praktizē sevis izvēlēto veidu tā, ka tas noved pie iekšējā dialoga apturēšanas un personīgā spēka iegūšanas. Tāda ir visu meditāciju tehniku patiesais mērķis, bet diemžēl, lielākā daļa cilvēku, kuri praktizē meditāciju iekļūst meditācijas vai mantras formālās puses lamatās un rezultātā nekad nesasniedz vēlamo mērķi. Piemēram, praktizējot Radža-Jogu, cilvēks parasti top apmāts ar vizualizācijas aktu, neapzinoties, ka vizualizācija ir tikai līdzeklis, kurš palīdz apturēt iekšējo dialogu. Tieši tāpat, cilvēks, kurš izmanto mantru meditācijā bieži kļūst apmāts ar mantras atkārtošanu un neapzinās, ka mantras atkārtošanu vajag pārtraukt, kad rodas iekšējā klusēšana. Abos šajos gadījumos tieši apmātība kļūst par neveiksmes iemeslu un notur savākšanas punktu stingri nostiprinātu parastā apziņā.
   Sakarā ar to, vajag pievērst uzmanību ļoti svarīgam momentam: kad kareivis iegūs pietiekamu nodomu, viņš būs spējīgs apturēt iekšējo dialogu, kas savukārt ļaus viņam iznīcināt apziņas fiksāciju un panākt savākšanas punkta plūsmainību. Tikko tas tiek panākts, kareivis ne tikai ieiet apzinātības stāvoklī, kas piemīt viņa sapņotājam, bet arī kļūst vienots ar savu sapņotāju, un sāk uzturēt sava sapņotāja mērķi, kurš, protams ir viņa reālais ''es''. Tieši šādu apzinātības stāvokli sauc par Trešo Uzmanību, - apzinātības stāvokli, ko sasniedzot, kareivis var apzināti manipulēt ar vienīgā spēka izpausmi, kas piemīt viņa sapņotājam, kurš eksistē visumā, bet tiešāk ar Ērgļa gribu vai nodomu. Tieši tāpēc Tolteki apgalvo, kad kareivja dzīvē pienāk laiks, kad kareivja griba savienojas ar Ērgļa nodomu.
   Šo izteicienu nevajag jaukt ar reliģiozo Vienotās Apziņas koncepciju vai ar Kopējo Apziņu, vai ar ieiešanu Dieva Prātā vai Sirdī, vai ar citām līdzīgām koncepcijām. Šajā sakarā vienmēr vajag atcerēties par to, ka zem Trešās Uzmanības ir domāta spēja mērķtiecīgi pārvietot savākšanas punktu jebkurā pozīcijā Cilvēka Diapazona robežās. Kareivji nav tik augstprātīgi, lai aizmirstu to, ka to darot, viņi darbojas vienkārši neizzinātā robežās. Neizzinātais vēl jau projām paliek neaizskarts.
   Tā kā cilvēks ir makrokosmosa mikrokosmos, arī viņš satur sevī neizzināmo, bet, lai piekļūtu pie šiem enerģētiskajiem laukiem, cilvēkam jāuzdrošinās iziet aiz Cilvēka Diapazona robežām. Tas visnotaļ ir iespējams, bet uzdrošināties ieiet neizzināmajā - nozīmē pārstāt būt par cilvēcisku būtni. Bez šaubām, pienāks diena, kad cilvēks sasniegs tādu apzinātības līmeni, kas ļaus viņam droši ieiet neiedomājamā neizzināmajā plašumā, bet dotajā laikā tas nav cilvēces sapņotāju mērķis. Trešās Uzmanības sasniegšana ir pietiekams darbs un izaicinājums lielākajai daļai cilvēces esošajā laikā.
   Ņemot vērā visu augstāk teikto, Trešo Uzmanību var definēt kā tādu apzinātības iezīmi, kas izpauž sevi kā sapņotāja mērķis. Šo apzinātības iezīmes izpausmes rezultātu fiziskajā eksistencē parasts cilvēks sauc par maģiju vai brīnumu. Šim mērķim, ko mēs saucam par maģiju, ir trejāda daba, un tas izpaužas kā kustība, skaņa un krāsa. Protams, ka šī trejāde piemīt sapņotājam. Fiziskajā eksistencē mēs redzam, ka kustība atbilst fiziskai darbībai, skaņa - domai, bet krāsa - emocijai. Tāpēc mēs arī sakām, ka emocija dod sākumu domai, kas materializējas darbībā.
   Šajā grāmatā nav iespējams, ko vairāk pateikt par nodomu, izņemot to, ka maģija nav nekas cits kā nodoma izmantošana, izmantojot manipulācijas ar krāsu, skaņu un kustību, vai arī ar emociju, domu un darbību. Tas ir pats pareizākais no visiem iespējamiem maģijas definējumiem. Viss tas tiek aizskarts te viena iemesla dēļ - ir ļoti svarīgi saprast, ka emocija ir sapņotāja nodoma izpausme fiziskajā eksistencē. Tāpēc, kā varēsiet ievērot, visur Tolteku mācībās emociju svarīgums tiks atkal uzsvērts vienā vai otrā veidā.
   Lai noskaidrotu visas pāri palikušās neskaidrības attiecībā uz maģiju, vajag atzīmēt, ka maģijā eksistē divas izpausmes formas. Viena no maģijas formām, kur burvis izmanto tīru nodomu, ir zināms kā Otrais Spēka Gredzens, un tas ir aprakstīts augstāk. Otra forma ir zināma kā Pirmais Spēka Gredzens. Tā ir senākā un pazīstamākā maģijas forma, kas balstās uz visiem iespējamiem rituāliem, vārdojumiem un formulām. Otra maģijas forma ir liela un visai ierobežota, jo ir balstīta uz tonāla spēku.
   Disciplinētam tonālam, lieliski kontrolētam, patiešām piemīt personīgs spēks. Tieši šo seno noslēpumu, apslēpto Tolteku tradīcijas dziļumos, bieži saprot nepareizi. Tomēr šis spēks ir ne tikai ierobežots salīdzinot ar nodoma spēku, bet arī izsmeļams. Tāpēc cilvēks, kurš praktizē otro maģijas veidu var iztukšot gan sevi, gan savu spēku, bet tas neizsauc īpašu entuziasmu īstos Toltekos. Nodoms ir ne tikai daudz praktiskāks un varenāks, bet arī bezgalīgs un neizsmeļams spēks. Tādus divus maģijas ceļus attiecīgi sauc par: Lielais Ceļš un Mazais Ceļš, vai arī Galvenā Spēka Ceļš vai Otršķirīgā Spēka Ceļš, vai Maga Tīra Nodoma Ceļš un Burvja Maģisko Formulu Ceļš, vai arī Maga Ceļš un Šamaņa Ceļš utt.
   Svarīgi ir atcerēties, ka beigu beigās nav nekā cita kā nodoma - Ērgļa griba, un šis nodoms izpaužas cilvēkā, pirmkārt, kā viņa sapņotāja krāsa un, otrkārt, kā viņa tonāla emocija. Tāpēc visā praktiskajā darbā skolnieka uzdevums ir tajā, lai iemācītos attīstīt savu dabisko mantojumu - nodomu. Kā tikko viņš to saprot, viņa priekšā paveras skaidrs ceļš uz priekšu. Pēc tam aiz viena soļa sekos nākamais, kamēr, visbeidzot, skolnieks neiegūs prasmi manipulēt ar nodomu, kas savukārt viņu novedīs arī pie prasmes strādāt arī ar skaņu un kustību.
   Tas nozīmē, ka skolnieks automātiski kļūst par magu, bet tas ne vienmēr notiek vispārpieņemtā šī vārdā nozīmē. Dzīves maģija - ir kaut kas daudz lielāks, nekā tikai fenomenālas darbības, kas rada tādu sajūsmu, bailes un pagodinājumu. Cilvēka maģisko spēku nozīme nebūt nav izklaidēt apkārtējos, bet radīt, šī vārda pilnā nozīmē. Dažreiz, zināmu iemeslu dēļ, magam ir svarīgi, lai viņš varētu demonstrēt savus spēkus fiziskajā plānā, un tad, pieliekot nepieciešamos pūliņus un patērējot vajadzīgo laiku, viņš attīstīs sevī tādas spējas. Tomēr ne katram ir liktenis paredzējis demonstrēt tādus fenomenālus spēkus dotajā dzīvē.
   Tīra nodoma mags nav cirka dzīvnieks; viņa darbs pieprasa cilvēka pašdisciplīnu un godīgumu, kurš ir izzinājis visa dzīvā savstarpējo saistību. Tāpēc patiess mags iedziļinās saprātīgā sadarbībā ar liktens spēkiem, un mācās izmantot savus maģiskos spēkus mūžīgā lieliskā radīšanas spēlē. Bet tādas darbības notiek aizkulisēs, pasaulēs, ko pagaidām vēl nav redzējušas parastu mirstīgo acis. Tieši šajās neredzamajās pasaulēs, kur darbojas visi īstie Tolteki, viņi pieņem neatgriezenisku lēmumu doties ceļojumā pa Spēka Ceļu, no kura nav atgriešanās.

   Atslēgas uz neredzamām pasaulēm ir kareivja pieredzē un viņa meistarībā izmantot emocijas un nodomu. Tāpēc pirmais praktiskais uzdevums, kas stāv katra skolnieka priekšā - iemācīties atpazīt, kas ir viņa emocijas patiesībā, bet pēc tam iemācīties to, kā tās gudri izmantot.
   Šajā brīdī katrs skolnieks jautā, kā viņam vajag izmantot savas emocijas, un tomēr šis jautājums, lai cik tas arī nebūtu neizbēgams, ir pilnībā nepamatots. Tikpat labi skolnieks varētu pajautāt, kā viņam izmantot savas plaušas elpošanai vai kājas, lai stāvētu vai ietu! Šādi jautājumi ir pilnīgi bezjēdzīgi viena iemesla dēļ: ja mēs neelpotu, tad nomirtu, bet, ja nenostātos uz kājām, tad nevarētu staigāt. Ir jāapzinās to, ka neviens mums nemācīja kā vajag elpot vai kā izmantot kājas. Šīs abas darbības ir vienkārši nodoma akti, tāpat kā viss pārējais, lai ko mēs nedarītu, un šajā ziņā emociju izmantošana ne ar ko neatšķiras.
   Tomēr tāpat kā cilvēku vairākums tā arī neiemācās dziļi elpot ar pilnu krūti, tāpat lielākā daļa nav mācījušies pareizi sadalīt ķermeņa svaru, lai optimāli izmantotu savu muskuļu sistēmu. Jebkurš operas dziedātājs apstiprinās, ka pareiza elpošana ir īpaša māksla, bet jebkurš vieglatlēts atzīs, ka ir neatlaidīgi trenējies daudzu gadu garumā, lai iemācītos pareizi sadalīt ķermeņa svaru, izdalīt katru muskuli, pirms viņš spēja izpildīt sarežģītus atlētiskus trikus. Skolnieks, kurš ir nostājies uz Kareivja Ceļa arī iziet cauri ļoti līdzīgai treniņ-programmai, mācoties to, kā pareizi izmantot emocijas. Sakarā ar to, es gribu pasvītrot, ka visi mēs elpojam, visi mēs izmantojam savu ķermeni, un visi mēs izmantojam savas emocijas. Vienkārši daži no mums to dara labāk nekā citi.
   Pasaulē ir tikai nedaudzi cilvēki, kuri pilnīgi pamatoti var teikt, ka viņi kontrolē savas emocijas. Vairākums cilvēku pilnībā vai daļēji apspiež savas emocijas vai kaut kādā pakāpē nevar apzināti tās kontrolēt. Tomēr iemācīties atbrīvot un izmantot emocijas nemaz nav tik grūti, bet priekš tā mums vajag daudz dziļāk iedziļināties savās dzīves situācijās, ja mēs vēlamies izvairīties no nepatīkamām situācijām un nevēlamiem notikumiem. Tomēr pirms mēs izskatīsim kā to izdarīt, mums vajag izskaidrot svarīgu momentu, kas ļoti bieži izsauc pārpratumus.
   Šis moments skar atšķirību starp jūtām un emocijām. Apzinieties, ka šiem diviem vārdiem ir atšķirīgas nozīmes, un tie nav sinonīmi. Jūtas, tāpat kā domas, var izsaukt emocijas, bet jūtas - nav emocijas. Mēs izskatīsim patieso jūtu dabu citās mācībās, pagaidām pietiks pateikt, ka jūtas ir zināšanas, kas tiek reģistrētas apziņas kreisajā pusē, kur racionālajam saprātam nav atskaites sistēmas. Bet emocijas ir otrreizējie impulsi, ko ģenerē uztveres akts, un atkarībā no individuālā skaidrības līmeņa, tās var būt vai nu tīras un vienkāršas, vai sarežģītas un sajauktas.
   Lai to saprastu, ir vajadzība zināt, ka ir tikai četras tīras emocijas: dusmas, bailes, prieks un skumjas. Visas citas emocijas ir divu vai četru pirmatnējo emociju sajaukums, un tāpēc tādas emocijas ir samaisītas. Četras tīrās emocijas ir vēlēšanās izpausmes, vienīgā spēka fiziska izpausme, kas mīt visumā - nodoma. Dusmas - vēlme cīnīties, bailes - vēlme atkāpties, prieks - vēlme dzīvot, un skumjas - vēlme mainīties.
   No augstāk minētā tagad ir jābūt skaidram, kāpēc skolniekam ir tik svarīgi atpazīt, kas īstenībā ir viņa emocijas, jo tikai tā viņš spēs tās gudri izmantot. Uz to ir tikai viens ceļš - vajag sasniegt tādu apzinātības līmeni, par ko mēs jau runājām augstāk, bet tiešāk - jābūt ārkārtīgi modram - tas ir pirmais nepieciešamais nosacījums ceļojumam pa Kareivja Ceļu. Cilvēks nevar iemācīties to, kā kļūt par kareivi, ja viņš dzīvo pusmiega stāvoklī. Kareivis pilnībā apzinās, kādas emocijas ģenerē uztveres akts, kas tās ir izsaucis, kā arī to nozīmi un potenciālu.
   Lai jums būtu skaidrs, kā vajag izmantot emocijas, izskatīsim dažus piemērus. Iztēlojieties vīrieti, kuru sauc Leons. Leons vienmēr ir atšķīries ar ātru aizkaitināmību un agresivitāti. Mēs jau runājām par to, ka apspiest emocijas ir bezjēdzīgi, bet tas nenozīmē, ka Leons var ļaut savai agresivitātei iziet ārpus kontroles. Lai gūtu panākumus uz Kareivja Ceļa, viņam jāiemācās prasmīgi izmantot savu agresivitāti, ka arī jāiemācās izmantot to kā instrumentu pārskatīšanā.
   Izskatot Leona situāciju, iztēlosimies, ka reiz Leons redz, kā kaimiņš izmet savu miskasti pār sētu viņa dārzā. Nenākas pat teikt, ka Leonu acumirklī pārņem niknums, bet, ja viņš vienkārši pārsistu kaimiņam degunu, tad tas nepavisam nepalīdzētu viņam tikt galā ar savu uzdevumu. Lai arī šajā mirklī Leons ļoti vēlas iesist kaimiņam pa seju, viņš zin, ka to darīt viņam nevajag. Tai pat laikā viņš nevar arī pilnībā ignorēt notikušo. Tāpēc Leons izstrādā darbību plānu. Paņemot miskastes maisu, viņš akurāti savāc visu kaimiņa izmesto miskasti, tad iet pie kaimiņa mājas un zvana pie durvīm.
   Leonu vēl aizvien krata aiz niknuma, kad kaimiņš ver vaļā durvis, bet piespiežot sevi nomierināties, viņš pieklājīgi pasniedz kaimiņam maisu ar miskasti, sakot :"Man šķiet, ka Jūs pazaudējāt šo manā dārzā''.
   Nosarkstot aiz kauna, kaimiņš paklausīgi paņem savu miskasti un nomurmina atvainošanos. Leons tikai nosmīn atbildē, un saka, cik ļoti patīkami viņam bija atgriezt pazaudēto, pagriežas un aiziet uz mājām. Šajā gadījumā Leons ne tikai neapspieda savas dusmas, bet arī rīkojās nevainojami, ļaujot dusmām uzkurināt viņa darbības. Rezultātā Leons ieguva ārkārtīgu apmierinājumu un uzzināja, ka izmantot emocijas tādā veidā ir patiesībā ļoti jautri un patīkami. Bez tam, Leons apzinājās, ka kontrolējot savas dusmas, viņš izvairījās no ļoti nepatīkamas situācijas rašanās.
   Bet, ja Leons nebūtu agresīvs, bet kūtrs cilvēks, viņš varētu izmantot situāciju tieši tāpat, - tādā gadījumā viņš ļautu savām dusmām uzkurināt drosmi. Bet, ja Leons izlemtu, ka nav vērts tikties ar kaimiņu aci pret aci, viņš varētu vienkārši atstāt maisu pretī kaimiņa durvīm ar zīmīti, kurā būtu pieklājīgs lūgums atturēties no līdzīgas uzvedības nākotnē. Rezultāts būtu analoģisks, bet Leons, tā vai citādi, tiktu galā ar savu uzdevumu.
   Bet tagad izskatīsim sievietes piemēru, kuru sauc Lidija, kura ir ļoti kautrīga, un ir ārkārtīgi viegli ievainojama. Atšķirībā no Leona, Lidija pilnībā nav agresīva, bet tieši otrādi, viņa savas dzīves lielāko daļu pavada bailēs par to, ko par viņu varētu runāt cilvēki. Reiz pie viņas ciemos ierodas māsa, un, nemaz viņu nevēloties kaut kā aizvainot, joko par viņas svaru. Nekavējoties Lidija jūtas apvainota un sāk kaunēties par savu figūru, bet tā vietā, lai kā parasti noklusētu, viņa atbild tā, ka viņas māsa apjūk no pārsteiguma.
   Nedaudz padomājot, Lidija noliek rokas uz gurniem un izliekoties sašutusi, lai arī neko līdzīgu patiesībā nejūt, drošsirdīgi atbild māsai: ''Prieks redzēt tevi, dārgā māsiņ. Pat, ja es esmu resna, man vismaz pietiek pieklājības uzvesties tā, lai mana māsa justos ciemos gluži tāpat kā mājās''.
   Apjūkot no negaidītās Lidijas reakcijas, māsa steidzīgi mēģina nogludināt savu netaktisko joku, bet patiesi nosmejoties un atvēzējoties no viņas atvainošanās, Lidija atkal izsit savu māsu no līdzsvara. Nezinot, kā uzvesties tālāk, māsa vērīgi atturas no personīgām piezīmēm pret Lidiju.
   Lidija uzvarēja šajā cīņā tāpēc, ka atteicās reaģēt ierastā manierē, kad jutās aizskarta un tā vietā, lai pakļautos bailēm, Lidija izmantoja savas bailes, lai uzjundītu savu asprātību. Citiem vārdiem sakot, lai arī Lidija pagātnē noslēgtos sevī dēļ bailēm, ka, iespējams, viņa nav tik slaida, kāda varētu būt, šoreiz viņa ļāva savām bailēm tālākas apsmiešanas priekšā palīdzēt atbildēt māsai pretī. Spontānās izrēķināšanās brīdī, pirmais ierocis, kas bija viņai pa rokai, bija asprātība, ar kā palīdzību viņa atmaksāja savai māsai ar to pašu monētu.
   Izskatīsim citu piemēru. Viljams tic, ka cieš no depresijas, jo viņa sieva iesniedza šķiršanos. Tomēr iedziļinoties esošajā situācijā, viņš apzinās, ka viņa tā saucamā depresija ir viņu dziļo skumju blakusefekts. Vēl jo vairāk, par to domājot, viņš sāk redzēt, ka viņa dzīvē ir noteikta likumsakarība tajā, kad viņš izjūt skumjas. Skumjas pārņem viņu kā reiz tad, kad viņš ir spiests saskarties ar zināmām savas dzīves nopietnām pārmaiņām.
   To apzinoties, Viljams saprot, ka esošā situācijā viņš var izvēlēties vienu no diviem: vai nu pacensties apspiest savas skumjas, vai pilnībā iegrimt tajās un pacensties saskatīt, kāda spēka velte priekš viņa atrodas šajās skumjās. Acīmredzot Viljamam nepavisam nav viegli šķirties no šīs sievietes, kuru viņš mīl un ar kuru ir nodzīvojis kopā vairāk kā desmit gadus. Tomēr, viņš zin arī to, ka sieva neiesniegtu šķiršanos, ja viņa gribētu turpināt dzīvot ar viņu.
   Nolemjot neapspiest savas skumjas, Viljams ļauj sev pilnībā izjust to ietekmi, un negaidīti sev par lielu izbrīnu atklāj, ka šīs skumjas aiznesa prom jebkādu apvainojumu uz sievu. Šajā skaidrības mirklī viņam pēkšņi kļūst pilnībā acīmredzams, ka šķiršanās iemesls nav viņā pašā, bet tajā, ka sieva izmisīgi cenšas aiziet no dažiem viņa ieradumiem, ko viņš ir ieguvis kopdzīves laikā. Tagad Viljams atceras, ka sieva vairākas reizes žēlojās par to, ka viņš vairs nav tas cilvēks, ar kuru viņa apprecējās, un viņam palika pilnībā skaidrs tas, ka šķiršanās neko nemainīs. Tā vietā viņam vajag izmainīt tos ieradumus, kas izsauca nesaskaņas viņa ģimenes dzīvē. Pēkšņi izjūtot spēka uzplūdumu depresijas vietā, Viljams izlemj cīnīties par ģimenes saglabāšanu.
   Vēl viens piemērs. Sintija, jauna meitene, ceļā uz pārrunām ļoti nervozē un pārdzīvo, ka viņai neizdosies dabūt darbu. Saprotot to, ka viņas uztraukums viņai liek raizēties tikai vēl vairāk, viņa nolemj padomāt par kaut ko citu. Sintija sāk iztēloties, cik viņa būs laimīga, ja viņu pieņems šajā darbā. Dažos īsos mirkļos Sintija izjūt īstu prieku, un, lai arī šī sajūta ātri pazūd, prieka mirkļi palīdz viņai apzināties, ka viņa var ierasties uz pārrunām jūtoties vai nu nepārliecināta un nervoza, vai, otrādi, priecīga un mierīga. Lieliski saprotot, ka no viņas uztraukuma nekas nemainīsies, Sintija atkal koncentrējas uz priecīgām domām. Rezultātā, tikšanās sākumā ar savu nākotnes priekšnieku, viņa tiek galā ar savu nervozitāti un turas pārliecinoši un viegli visas intervijas laikā. Citiem vārdiem sakot, Sintija izmantoja prieku, lai tiktu galā ar savu nervozitāti un uztraukumu.
   No piemēriem, kas tika minēti augstāk, tagad ir jābūt skaidram, kas skolniekam ir jādara, lai viņš varētu, pirmkārt, labāk atpazīt savas emocijas un, otrkārt, efektīvi tās izmantot. Tomēr jums vajag apzināties, ka, lai arī nemaz nav tik grūti iemācīties izmantot emocijas, izmantot tās apzināti un efektīvi - ir pavisam kas cits. Efektīva emociju izmantošana - ir īpaša meistarība, ko iegūt var tikai patstāvīgas prakses rezultātā. Pat vēl vairāk - emociju izmantošana ir arī nepieciešams priekšnosacījums, lai praktiski izmantotu pārskatīšanas tehnikas, kuras tiek izskatītas un aprakstītas šeit.


 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (12.11.16)
Skatījumu skaits: 406 | Atslēgvārdi: jūtas, Emocijas, nodoms
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]