Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Četri dabiskie ienaidnieki IV daļa - Vecums (T.Marezs)

   

   Tagad mēs pārejam pie pēdējā no četriem cilvēka dabiskajiem ienaidniekiem, bet tiešāk pie vecuma, kas attiecas, kā jau var gaidīt, uz Rietumiem - nāves vietu. Lai arī parastam cilvēkam reti sanāk cīnīties ar skaidrību vai ar spēku, viņš nevar izbēgt ne vecumu, ne bailes, jo tās ir neatņemamas dzīves sastāvdaļas. Tomēr kareivja vecums - nav gluži tā pati parādība, kas parasta cilvēka vecums, lai arī savā ziņā tie ir ļoti līdzīgi viens otram.

UZVEICOT SAVAS BAILES, APVELTĪTS AR KONTROLI PĀR SKAIDRĪBU UN PROTOT TURĒT ZEM KONTROLES SAVU SPĒKU, KAREIVIS, BEIDZOT, NONĀK PIE KRUSTCELĒM, KAS IR ZINĀMAS KĀ CETURTAIS DABISKAIS IENAIDNIEKS - VECUMS. KĀDĀ VECUMĀ KAREIVIS SATIKSIES AR SAVU IENAIDNIEKU, DAUDZĒJĀDĀ ZIŅĀ IR ATKARĪGS NO VIŅA PERSONĪGĀ SPĒKA LĪMEŅA. AR DAŽIEM KAREIVJIEM TAS NOTIEK TIKAI DZĪVES BEIGĀS, JO VIŅIEM IR VAJADZĪGS DAUDZ LAIKS, LAI UZVEIKTU TRĪS CITUS IENAIDNIEKUS; BET AR TIEM, KURI SPĒJA UZVEIKT TRĪS CITUS IENAIDNIEKUS PIETIEKAMI ĀTRI, TAS NOTIEK SALĪDZINOŠI JAUNĀ VECUMĀ.

   Šis aforisms ļoti labi apraksta vecumu, un arī skaidri norāda uz to, ka pat Kareivja Ceļš neved uz kaut kurieni. Lai cik neticams un lielisks nebūtu kareivja ceļojums, beigu beigās, arī kareivim jāsatiekas ar visu mirstīgo neizbēgamo galu. Pagātnē bija pietiekami daudz tolteku, kuri dēļ savas nezināšanas par dzīvības patieso dabu centās atrast veidus, kas ļautu uzveikt vecumu. Tagadnē toltekiem ir zināmi daži tādi veidi, bet, lai arī šīs tehnikas lieliski strādā un palīdz sasniegt tiem, kuri tās izmanto, nosacītu nemirstību, tas neved uz brīvību. Lai cik neticami tas neskanētu, bet mūsu laikā uz Zemes vēl aizvien dzīvo tolteki, kuriem jau ir vairāk par desmit tūkstošs gadu. Tomēr šie cilvēki ir nožēlojamas radības, atbaidošas dabas novirzes, kuri ir nonākuši slazdā, ko izveidoja paši, un no kurienes viņi nav spējīgi izkļūt. Lai arī šie cilvēki redz savas izvēles muļķību, sasniegt nemirstību par jebkādu cenu, viņi nevar pārtraukt savu nožēlojamo bezcerīgo eksistenci dēļ tā vienkāršā iemesla, ka baidās no noviržu sekām attiecībā uz dzīves pamatplūsmu. Sekas no tā pa īstam ir šausmīgas, bet mēs tās te neizskatīsim, jo tas neietilpst šīs grāmatas uzdevumā.
   Kareivis, kurš iet pa Brīvības Ceļu, saprot dzīves patieso mērķi un tāpēc nedarīs to, kas varētu kaut kādā veidā piespiest viņu novirzīties no savas sūtības. Patiešām, priekš kam viņam to darīt, ja viņa sūtība, ko viņš tagad zina, vienmēr ir lielāka, labāka un brīnišķīgākā par visu to, ko viņš var sev iztēloties? Tas pats princips ir attiecināms uz vecumu un nāvi, un tieši dēļ šī iemesla, kareivis, kurš iet pa Brīvības Ceļu, neiejauksies ne dabiskajā novecošanas procesā, ne meklēs kādu izdevīgumu tiecoties uz nemirstību.
   Tomēr pašā sūtības atzīšanā slēpjas vecuma lamatas. Lai to saprastu, vajag apzināties, ka nav svarīga mērķa sasniegšana, bet pats ceļojums - lai cik tas neiedomājami varētu likties parastam cilvēkam. Jebkura mērķa sasniegšana drīzāk izsauc slinkumu un paša nekļūdīguma sajūtu, kas ātri rada to postošu prāta stāvokli, ko vislabāk var aprakstīt kā pašpaļāvība. Kopumā runājot, parasts cilvēks mūžīgi dzenas pakaļ nepiepildāmiem mērķiem, ko viņš patiesībā nemaz nevar sasniegt. Līdz ar to viņš nekad nenonāk pie izslavētajām krustcelēm, ko sauc par vecumu, - viņš vienkārši noveco šī vārda vispārpieņemtā nozīmē.

VECUMS IR KRUSTCELES TAJĀ ZIŅĀ, KA ŠĪS DZĪVES ETAPĀ SPĒKI SATIEKAS TAISNĀ LEŅĶĪ. VIENS SPĒKS - NEPĀRVARAMS KĀRDINĀJUMS AIZIET PIE MIERA; OTRS - IZLĒMĪBA TURPINĀT CEĻOJUMU PA BRĪVĪBAS CEĻU. JA KAREIVIS NODOSIES KĀRDINĀJUMAM AIZIET PIE MIERA, TAD VIŅA ĶERMEŅA NOVECOŠANA PIELIKS PUNKTU VIŅA PERSONĪGAM SPĒKAM, UN DRĪZUMĀ VIŅŠ KĻŪS TIKPAT NEVARĪGS, KĀ JEBKURŠ CILVĒKS VECUMĀ. JA KAREIVIS UZVEIC KĀRDINĀJUMU DOTIES PIE MIERA, VIŅŠ VEIC VĒL VIENU BRĪNUMU UN TĀDĒJĀDI RADA NOBĪDI PA DEVIŅDESMIT GRĀDIEM SAVĀ APZINĀTĪBĀ, - KAS ĻAUJ VIŅAM IEIET ĪPAŠĀ APZINĀTĪBAS STĀVOKLĪ UN IEGŪT STINGRU IZLĒMĪBU TURPINĀT KAREIVJA CEĻU.

   Kad kareivis, kurš uzticīgi seko savai sirdij patieso zināšanu un spēka meklējumos, iegūst tos, tad faktiski arī nonāk sava ceļojuma galā. Tādam kareivim tagad neatliek nekas cits, kā pavadīt savas dzīves atlikušo daļu atpūtā, ko var pilnīgi pamatoti nosaukt par pieturvietu. Kareivim šī pietura ir ļoti liels kārdinājums, jo ļoti ilga laika garumā viņš dzīvoja ar izaicinājumu un vienmēr ir atradies uz dzīvības un nāves robežas, un tāpēc viņam, kā jebkurai citai cilvēciskai būtnei, ļoti spēcīgi gribās atpūsties un izbaudīt savu uzvaru.
   Tieši šajā ziņā kareivja vecums ir līdzīgs parasta cilvēka vecumam. Ja dzīve ir nodzīvota labi, tad jebkurai cilvēciskai būtnei, dabiski, gribās pilnā mērā izbaudīt savus sasniegumus. Lai arī būtībā tas nav nekas slikts, tomēr tā ir greznība, ko kareivis nevar priekš sevis atļauties. Ja viņš to atļausies, tad cietīs sakāvi tajā laikā, kad svinēs savu uzvaru, un vecums viņam atņems visu to, dēļ kā viņš cīnījās. Atslābinājies, lai izbaudītu savu godīgi nopelnīto atvaļinājumu un savu daudzo cīņu augļiem, kareivis, pat to neapzinoties, sāk kļūt slinks un neuzmanīgs. Bet, kad kareivis zaudē vērību un gatavību rīkoties nekavējoties, tad viņš sāk zaudēt vienu īpašību aiz otras, kamēr beidzot neatklāj, ka ir kļuvis par vienkārši bezpalīdzīgu vecu cilvēku un no viņa pagātnes nekas pāri nav palicis, - bet ir jau par vēlu.
   Kādā vecumā kareivis satiksies ar savu ienaidnieku-vecumu, daudzējādā ziņā ir atkarīgs no viņa paša. Acīmredzami, ka parasts cilvēks nekad nesatiekas ar šo ienaidnieku, kamēr netuvosies savas dzīves galam. Kopumā, tāpat arī ir ar lielāko daļu kareivju, jo ir jācīnās visu dzīvi, lai kļūtu par nevainojamu kareivi. Tomēr, atcerēsimies, ka kareivji atšķiras viens no otra atkarībā no sagatavošanās līmeņa jeb praktiskām zināšanām un pieredzes, un tāpēc var būt liela atšķirība tajā, kādā vecumā katrs no viņiem satiksies ar savu vecumu. Kareivji, kuri ir tālu uz priekšu aizgājuši pa zināšanu ceļu, satiekas ar trīs citiem ienaidniekiem samērā agrā vecumā, un apveltīti ar nepieciešamam zināšanām un pieredzi, kas iegūti pagātnē, pabeidz šīs cīņas daudz ātrāk nekā tas notiek parasti. Rezultātā šie kareivji satiekas ar vecumu samērā jaunos gados. Tas nenozīmē, ka ar to šāda kareivja dzīve kaut kādā veidā paliek īsāka, bet tas nozīmē, ka viņš saduras ar vecuma ietekmi agrāk, kā parastā gadījumā.
   Beigu beigās, neskatoties uz to, kādā vecumā kareivis satiekas ar savu vecumu, tas paliek par nāvīgu ienaidnieku, un ar to ir jācīnās tikpat nevainojami, kā ar trīs iepriekšējiem ienaidniekiem. Noteikums, pēc kā vadās kareivis, kad viņam ir darīšana ar vecumu, daudzējādā ziņā līdzinās gadījumam ar bailēm - kareivim ir jāplūst kopā ar vecumu, bet nekad tam nav jāpadodas. Kad kareivis tādā veidā rīkojas, rodas unikāls fenomens. Kaut arī fiziskā ķermeņa novecošanas process turpinās, kareivja enerģiskums palēnina šo procesu līdz tādai pakāpei, ka parasti kareivis izskatās kā cilvēks bez vecuma. Tomēr nav svarīga tā ietekme, kā šis fenomens atsaucas uz kareivja ārieni, bet pats šis fenomens un tas, kā tas atsaucas uz kareivja psiholoģiju. Šo fenomenu sauc par kareivja apzinātības deviņdesmit grādu nobīdi, bet tā psiholoģiskais iedarbības rezultāts ir nesatricināma kareivja izlēmība turpināt ceļojumu pa Brīvības Ceļu. Mums vajag sīkāk izskatīt abus šos jēdzienus, lai atklātu to dziļākās nozīmes.
   Apzinātības nobīdi pa deviņdesmit grādiem nebūt nav viegli aprakstīt ar vārdiem, un tāpēc mums būs jāizmanto analoģija. Iztēlojieties cilvēka dzīvi kā iepriekš noteiktu garumu (nogriezni). Šis nogrieznis sākas ar dzimšanu un beidzas ar nāvi. Tagad paskatīsimies uz šo nogriezni kā uz apļa diametru. Tā apkārtmērs ir cilvēka liktenis (Zīm.1) (atšķirībā no cilvēka sūtības, liktenis ir tehnisks termins, kas tiek izmantots priekš tās sūtības daļas, kas atklājas katras atsevišķas cilvēka dzīves laikā). Šis aplis satur visu, kas ir vajadzīgs cilvēkam, tas ir visu, ar ko viņš saskarsies visas savas dzīves garumā. Būtībā šis aplis ir cilvēka pilns potenciāls šajā iemiesojumā - potenciāls, kas dzimšanas brīdī ir neizzināts, bet kurš pakāpeniski atveras dzīves ceļa gaitā. Tehniski to var nosaukt par cilvēka eksistences apli.
 

    Šī apļa diametrs dabiski skar apļa robežas nāves brīdī un dzimšanas brīdī - tas nozīmē, ka dzimšanas brīdī, tāpat kā nāves mirklī, cilvēks pilnībā savienojas ar savu likteni. Tomēr visas savas dzīves garumā tikai nedaudzi cilvēki ''skar šī apļa robežas'', ietverot visu potenciālu, ko ir liktenis nozīmējis atklāt visas dzīves garumā. Lai saprastu kā tas notiek, iztēlojaties cilvēku, kurš virzās uz priekšu gar noteikto līnijas nogriezni dienu aiz dienas. Tā, protams, ir mazmazītiņa pārvietošanās pa apļa diametru (2. zīm).
 


   Un tā, virzoties uz priekšu, cilvēks izlūko savu potenciālu, pievēršot savu uzmanību aiz līnijas robežām. Izsekojot savu potenciālu vai arī to atklājot, cilvēks iedarbina tos enerģētiskos laukus savā mirdzošajā kokonā, kas atbilst neizzinātajam. Cik tālu cilvēks uzdrīkstēsies iekļūt neizzinātajā, ir atkarīgs no indivīda, bet parasts cilvēks nekad neatiet tālu no dotās līnijas tāpēc, ka pēc būtības šī te līnija ir viņa sociālās nosacītības pamats. Tomēr punkts, kas tiek sasniegts neizzinātajā, iezīmē līniju, kas iziet no viņa sociālās nosacītības centra uz apļa diametru, un tādējādi veido mazāka apļa rādiusu, kā centrs arī atrodas šajā diametrā.
   Šis mazais aplis ir cilvēka skatījums uz pasauli un zināšanu kopums, kas viņam piemīt dotajā laika brīdī. Sava dzīves ceļa gaitā cilvēks patstāvīgi koriģē savu skatījumu uz pasauli, un, sekojoši, viņš zīmē dažādu izmēra apļus atkarībā no rādiusiem, tas ir, savu ceļojumu neizzinātajā attālumiem. Lai arī mēs varētu gaidīt, ka šiem apļiem sākumā ir jābūt nelieliem, bet pēc tam tie kļūst arvien lielāki, tomēr, lai cik tas dīvaini nebūtu, parasta cilvēka dzīvē bieži vien ir otrādi. Tas notiek tāpēc, ka bērns nebaidās ceļot neizzinātajā, un tāpēc bieži ''skar apļa robežas'', atklājot savu pilnu potenciālu. Tomēr tādā mērā kā sociālā nosacītība viņu ietekmē, cilvēks arvien lielākā mērā pieturas pie eksistences ierobežotā diametra. Rezultātā apļi, kas tiek uzzīmēti uz šī diametra, kopumā kļūst arvien mazāki.
   Tādējādi, izmatojot šo analoģiju nav grūti saprast, ka parasts cilvēks faktiski nekad neatklāj un neizmanto savu pilnu potenciālu, un tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi izpildīt visas savas dzīves pārskatīšanu. Ar šādas pārskatīšanas palīdzību kareivis var aizpildīt visus esošos robus un izsekot potenciālu, kas ticis palaists garām pagātnē. Laikā, kad kareivis sasniedz savas dzīves beigas, viņš faktiski aptver savas eksistences visa apļa laukumu, citiem vārdiem sakot, atklāj savu pilnu potenciālu, ko viņam ir uzlicis liktenis realizēt dotās dzīves garumā.
   Tagad pacentieties saprast, ka viss tas notiek fiziskās eksistences dzīves arēnā un tāpēc var tikt izskatīts kā notiekošais gar horizontālo asi. Tomēr, kad kareivis cīnās ar vecumu, tad rodas pa īstam pārsteidzošs fenomens, ko sauc par deviņdesmit grādu nobīdi apzinātībā, kas piemīt kareivim. Kad kareivis cīnās ar vecuma iedarbību, kas velk viņu uz nāvi vai ''nogriežņa beigām'', viņam nav citas izejas, kā vilkt pretējā virzienā. Citiem vārdiem sakot, kareivis pilnīgi automātiski sāk no jauna pārskatīt savu dzīvi, jeb veic visas savas dzīves pārskatīšanu, taču šoreiz no pilnīga citāda redzes punkta.
   Lai to saprastu, ir svarīgi apzināties, ka līdz pat šim savas dzīves brīdim kareivim bija jāstrādā ar neizzināto zem fiziskās eksistences dzīves leņķa, tas ir, horizontālā līmenī. Tas arī nevarēja būt savādāk, jo kareivis - ir praktiska būtne, kurš iet pa prakses ceļu. Ietverot savas eksistences visa apļa laukumu horizontālā līmenī, kareivis tagad sāk izskatīt šo apli gar tā vertikālo asi.
   Ja pirms tam kareivis dzīvoja savu dzīvi, redzot to zem nosapņotāja vai tonāla leņķa, tad tagad viņš iziet tādā apzinātības līmenī, ku viņš izskata savu dzīvi zem sava īstā iekšējā ''es'' leņķa'' - sapņotāja. Tādējādi kareivis veic savā apzinātībā nobīdi pa deviņdesmit grādiem, no horizontālās ass uz vertikālo, tādējādi viņš pārvērš savas eksistences apli sfērā. Tas nozīmē, ka tagad kareivis zin sevi kā sapņotāju vai, citiem vārdiem sakot, viņš ne tikai ieiet apzinātības formā, kas piemīt viņa sapņotājam, bet arī grupas apzinātības stāvoklī ar savu sapņotāju.
   Šīs nobīdes psiholoģiskais rezultāts ir zināms kā nesatricināma kareivja izlēmība turpināt iet par Brīvības Ceļu. Šis jaunais otrais ceļojums nav nekas cits kā pilnīga savas dzīves pārskatīšana zem jaunā apzinātības leņķa. Tagad mēs neaprakstīsim šo ceļojumu, jo tā aprakstīšana iziet aiz šīs grāmatas robežām; pagaidām pietiks pateikt, ka šajā ceļojumā kareivis sāk spēlēt aktīvu lomu savas sūtības formēšanā. Citiem vārdiem sakot, tagad kareivis var sākt detalizēt priekš sevis savu sūtību. Sekas tam ir milzīgas, jo sūtība ietver visus pagātnes un nākotnes iemiesojumus, tai skaitā arī tekošo.
   Ļoti svarīgi ir neaizmirst par to, ka augstāk dotā informācija ir reālā procesa analoģija, tas nozīmē, ka patiesībā nav ne apļa, ne diametra, ne rādiusi utt., - viss tas ir tikai metafora visnotaļ reālam procesam, kā aprakstīšana daudzkārt pārsniedz vārdu iespējas.

NOBĪDE PA DEVIŅDESMIT GRĀDIEM APZINĀTĪBĀ NOVĒRŠ VECUMA IEDARBĪBU UZ FIZISKO ĶERMENI, UN TAS ĻAUJ KAREIVIM SAGLABĀT KONTROLI PĀR VISĀM SAVĀM SPĒJĀM, ZINĀŠANĀM, SKAIDRĪBU UN SPĒKU LĪDZ PAT FIZISKĀS NĀVES MIRKLIM UN PAT PĒC TAM. TĀDS IR APBALVOJUMS KAREIVIM PAR VIŅA GATAVĪBU NEVAINOJAMI CĪNĪTIES LĪDZ PĒDĒJAM ELPAS VILCIENAM.

   Kā jābūt skaidram no šī aforisma, nobīde pa deviņdesmit grādiem neiejaucas dabiskā novecošanas procesā, un tomēr, tas ļauj kareivim veikt satriecošu brīnumu. Šīs nobīdes iedarbība ir tik dzīvīga, ka patiešām pazemina novecošanas procesa ietekmi uz fizisko ķermeni. Bet šī te nobīde nepagarina kareivja dzīvi, tā vienkārši palīdz viņam cīnīties ar novājinošo vecuma ietekmi uz ķermeni, kas pretējā gadījumā pakāpeniski novājinātos ar vecumu. Savukārt tas ļauj kareivim būt labā formā un palikt stipram un veselam, intelektuāli, emocionāli un fiziski, - tas, protams, ir ļoti svarīgi priekš katra kareivja.

KAREIVIS AR GODU VAR PIEŅEMT TOLTEKA TITULU TIKAI PĒC TAM, KAD VIŅŠ IR VEICIS NOBĪDI PAR DEVIŅDESMIT GRĀDIEM SAVĀ APZINĀTĪBĀ. TĀDĒJĀDI, ĪSTA TOLTEKA KARJERA IR ĪSA PĒC JEBKĀDIEM MĒRIEM. UN TOMĒR KAREIVIM IR PIETIEKAMI LAIKA, LAI IZBAUDĪTU VISU SAVU SPĒKU, VEICOT IZVĒLI IET PAR BRĪVĪBAS CEĻU, KAREIVIS ZIN, KA NEVAR UZVARĒT VECUMU - VIŅŠ VIENĪGI VAR CĪNĪTIES AR TO NEVAINOJAMI, KAMĒR VIŅU NESASNIEGS NĀVE.

   Šajā aforismā ir īsta tolteka definīcija. No šī aforisma ir skaidrs, ka par toltekiem var saukties tikai tie kareivji, kuri ir izvēlējušies Absolūtas Brīvības Ceļu. Absolūtas Brīvības Ceļš neļauj kareivjiem izmantot spēku savās egoistiskās interesēs. Veicot deviņdesmit grādu nobīdi savā apzinātībā un ieejot apzinātības stāvoklī, kas piemīt viņa sapņotājam, kā arī grupas apziņas stāvoklī ar saviem sapņotājiem, kareivis var izmanot savu spēku tikai visa dzīvā labumam, jo visi cilvēces sapņotāji pēc savas dabas atrodas grupas apziņas stāvoklī.
   No tā izriet, ka, lai kļūtu par īstu zināšanu cilvēku, kareivim ir jācīnās ar četriem dabiskajiem ienaidniekiem un tos jāuzvar - tikai tad viņš var pretendēt uz ''tolteka'' titulu. Citiem vārdiem sakot, kareivis var dzīvot un patiešām dzīvo tolteka dzīvi, un, lai arī viņš par sevi var runāt kā par tolteku, tomēr viņš nekad nav tik godkārīgs, lai aizmirstu par to, ka zem šiem vārdiem tiek domāts, ka viņš ir tolteku tradīcijas turpinātājs. Kareivim piemīt pazemība, un viņš necenšas pretendēt uz tolteka titulu, kamēr neapzināsies savas sirds dziļumos, ka ir nodzīvojis visu savu dzīvi nevainojami - tikai tad viņš ir gatavs pieņemt šo augstāko pagodinājumu. Saistībā ar to vajag zināt, ka tolteka iniciācija netiek dāvināta un nevar tikt uzdāvināta, pretēji, tā ir iekšēja zināšana, kas nekad netiek ārēji izrādīta, kā epoleti vai piespraudes. Katrs īsts tolteks zin, kas viņš ir, un viņam pietiek ar šīm zināšanām, jo tajā taču arī noslēdzas viņa patiesais pagodinājums.
   Bez tam, īstam toltekam ir zināma rūgtā patiesība par kareivja cīņu ar vecumu. Izvēloties Absolūtas Brīvības Ceļu, kareivis atsakās novērst novecošanas procesu vai savu nāvi. Tāpēc kareivis zin, ka cīnoties ar vecumu, viņš cīnās bezcerīgā kaujā, bet kareivja gara nevainojamība ir tāda, ka viņš nekrīt izmisumā un nejūt rūgtumu no tā, ka nekad nevarēs uzvarēt savu pēdējo ienaidnieku. Tieši otrādi, kareivis pilnībā velta sevi šai kaujai un ļauj savam garam plūst brīvi un skaidri, baudot Brīvības Ceļa ceļojuma brīnumus. Lai cik nesaprotami tas neliktos no parasta cilvēka skatījuma punkta, kareivis, kurš cīnās kaujā ar vecumu, patiešām tuvojas savai nāvei ar dziesmu.
   Lai arī patiesa tolteka karjera ir ļoti īsa, tomēr, tā vienmēr ir vairāk kā pietiekoši. Kad kareivis ieiet apzinātības stāvoklī, kas piemīt viņa sapņotājam, un atrodas kopā ar viņu grupas apzinātības stāvoklī, laiks priekš viņa zaudē nozīmi. Šajā zināšanā kareivis skaidri redz ceļu uz priekšu, un tā kā viņš dzīvo pilnvērtīgu, piesātinātu un nevainojamu dzīvi, tad kālab, lai viņu uztrauktu tas, kad viņš nomirs? Bet, neskatoties uz to, kareivis nepieder pie tiem cilvēkiem, kuri labprātīgi iet pretī savai nāvei, jo viņš izjūt milzīgu mīlestību un cieņu pret dzīvi. Beigu beigās, tieši šī iemesla dēļ kareivis pieņem izaicinājumu, ko met viņam vecums, un līdz galam cīnās bezcerīgajā cīņā. Bez tam, nāve nav nekas cits, kā portāls, kas ved pie dzīvības pamatplūsmas, - dzīvības, kas pilna ar daudziem piedzīvojumiem un vēl neatklātiem gara dārgumiem. Kareivis zin, ka cīnās kaujā, kur nav iespējams uzvarēt, bet viņam nav svarīga uzvara vai zaudējums, bet prieks, kas rodas no tās zināšanas, ka viņš cīnās nevainojami.

 


 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (27.11.17)
Skatījumu skaits: 105 | Atslēgvārdi: nāve, apzinātības nobīde pa deviņdesmit g, zināšanu cilvēks, Tolteki, vecums
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]