Sestdiena, 17.11.18, 19:50Galvenie | Reģistrācija | Ieeja

Vietnes izvēlne

Sadaļas kategorijas

Ieejas forma

Meklēšana

Mūsu aptauja

Es šajā saitā meklēju informāciju par:
Atbildes: 898

Vietnes draugi

Statistika


Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0
Saita sadaļas

Četri dabiskie ienaidnieki III daļa - Spēks (T.Marezs)


 

KAD SKOLNIEKS IR UZVEICIS SAVAS BAILES, UN IR IZSTRĀDĀJIS VAJADZĪGO ATTIEKSMI PRET SKAIDRĪBU, VIŅA PROGRESS UZ KAREIVJA CEĻA BŪTISKI PIEAUG. TAGAD VIŅŠ VIEGLI UN PĀRLIECINOŠI TURPINA SAVU APMĀCĪBU KĀ CILVĒKS, KURŠ ZIN BEZ JELKĀDĀM ŠAUBĀM, KĀDS IR VIŅA DZĪVES MĒRĶIS. REZULTĀTĀ SKOLNIEKU PĀRŅEM DZĪVES MIERS - IEKŠĒJA MIERA SAJŪTA, KURĀ VIŅAM VAIRS NAV GRŪTI TAUPĪT UN UZKRĀT PERSONĪGO SPĒKU. PACIETĪBAS PILNS UN NEPIEPILDĪTU CERĪBU NEPLOSĪTS, SKOLNIEKS TURPINA MIERĪGI STRĀDĀT, BEZ STEIGAS, NETĒRĒJOT PA TUKŠO DĀRGO LAIKU UN PERSONĪGO SPĒKU. TAD PIENĀK DIENA, KAD NODARBOJOTIES AR PAŠĀM IERASTĀKAJĀM LIETĀM, SKOLNIEKS PĒKŠŅI APZINĀS, KA VIŅA DARBĪBAS IR IEGUVUŠAS IEZĪMI, KAS VIŅAM NEKAD NAV BIJIS. ŠAJĀ MIRKLĪ VIŅŠ ZIN, KA VIŅA RĪCĪBĀ BEIDZOT IR SPĒKU, PAR KURA IEGŪŠANU VIŅŠ TIK ILGI IR CĪNĪJIES - UN VIŅŠ NEJŪT VAJADZĪBU, LAI KĀDS VIŅAM TO PATEIKTU. 

   Spēks - tas ir īsts noslēpums, kā sarežģītība met izaicinājumu pat visprasmīgākajiem redzošajiem. Tas īpaši attiecas uz to, kādā pārsteidzošā veidā spēks transformē visus tos, kuri to meklē. Šodien skolnieks pavisam parasts cilvēks, bet pēkšņi otrā dienā, viņš pārvēršas par bargu kareivi, kura rīcībā ir spēks. Atskatoties atpakaļ, neviens kareivis nevar noteikt, kā tieši tas notika jeb kas tieši deva impulsu šīm maģiskajām pārvērtībām. Mēs zinām tikai to, ka nodoms - ir atslēga, bet tieši tas arī ir tas neizzināmais, jo kad mēs uz to fokusējamies, tā kļūst neredzama, jo tai piemīt spēja katru reizi kļūt par neko, kad to rūpīgi pēta.
   Šodien tolteki par spēku zin ļoti daudz, bet mēs arī zinām, ka šī spēka darbības daudzi aspekti vēl aizvien ir neizzināmi noslēpumi. Šajā ziņā lasītājam vajag labi iegaumēt un atcerēties, ka spēks - nav Dievs vai kāda cita līdzīga būtne, bet uztveres produkts. Savādāk sakot, A uztver B, un rezultāts jeb uztveres produkts - ir zināšanas, kas iegūtas personīgas pieredzes ceļā, jeb personīgais spēks. Bet arī B uztver A tieši tādā pašā veidā un ar tādu pašu rezultātu. Tādējādi, savstarpēji mijiedarbojoties, pat, ja tas notiek tikai acumirkli, A izstaro savu personīgo spēku uz B, tāpat kā B uz A, un rezultāts vai šo divu spēku sajaukšanās produkts - otrreizējs spēks, ko sauc par emociju. Tagad šī emocionālā atbalss starp A un B, savukārt, izsauc daudz pilnīgāku uztveri, kas ražo vairāk personīgā spēka vai nu priekš A, vai priekš B, vai arī tiem abiem.
   Saprotiet, ka augstāk minētā savstarpējā saskare attiecas uz visiem eksistences plāniem, starp katru lietu un katru būtni vienlaicīgi, kā izzinātā, tā neizzinātā visumā. Savstarpējā mijiedarbībā iesaistītie indivīdi izjūt tikai savu personīgo spēku, bet tā kā viss dzīvē ir savstarpēji saistīts, tad jebkurš personīgais spēks, iegūtais vai patērētais, ietekmē lielo vienoto. Tādējādi, tieši šo kopējo ietekmi sauc par vienotu spēku vai vienkārši par spēku, atšķirībā no indivīda personīgā spēka. Ir svarīgi saprast, ka personīgā spēka līmeņi, kas tādā veidā tiek ģenerēti, var būt visai sīki, kā, piemēram, skudrā, vai milzīgi, kā saules būtnē, bet vienotais spēks, kas ģenerējas visā pasaulē katras dienas katru sekundi, pārsniedz iztēles robežas un tā ietekmes rezultāts ir pilnībā neparedzams. 
   Spēks bez pārspīlēšanas caurstrāvo mūžību, kas met izaicinājumu visām spekulatīvām celtnēm, - tās vēriens vienkārši apstulbina. Un tomēr, pats lielākais brīnums ir tajā, ka mēs, cilvēciskās būtnes, esam šī brīnišķīgā noslēpuma neatņemamas daļas no šīs neizsakāmās mūžības. Tādējādi cilvēciskā būtne - nav tikai miesiska radība, kura cīnās par parastas eksistences drupačām uz šīs Zemes, bet visuma maģiska būtne, kurai piemīt pārsteidzošs, neierobežots potenciāls, kā apslēptas nozīmes vienkārši pārsteidz.
   Lai arī sociālā nosacītība un vispārpieņemts cilvēcisks uzskats par pasauli ilgu laiku turēja cilvēci neziņas gūstā, šodien cilvēks stāv uz tā atklājuma sliekšņa, kāds viņš ir patiesībā. Tāpēc pasaulē jau ir ne mazums cilvēku, kuri spēj sajust, ka katrā cilvēkā ir apslēpta iekšēja būtība, tik liela, tik varena, ka to nevar noturēt sociālās nosacītības šaurajos rāmjos. Nav tālu tā diena, kad daudzi no šiem cilvēkiem dosies patiesā mantojuma meklējumos, kas, kā viņi var just, ir spēka un autoritātes mantojums, nevis verdzības un pakļaušanās.

NO TĀ MIRKĻA, KAD SKOLNIEKS ATKLĀJ SAVU SPĒKU, VIŅŠ PĀRSTĀJ BŪT PAR SKOLNIEKU UN TIESĪGI KĻŪST PAR MEISTARU, KURŠ IR CIENĪGS NOSAUKTIES PAR KAREIVI. PĀRVĒRŠOTIES NO PARASTA CILVĒKA, ATKARĪGA NO APKĀRTĒJO LABVĒLĪBAS, KAREIVĪ, VIŅŠ VIEGLI IET UZ PRIEKŠU AR PILNĪGU AUTORITĀTI UN LĪDERA SPĒKU. APKĀRTĒJIE INSTINKTĪVI ATZĪST VIŅA AUTORITĀTI UN VIŅAM PAKĻAUJAS. VIŅA ENERĢISKUMS RADA VIŅOS CERĪBU UN SAJŪSMU, BET VIŅA DROSME NOSTIPRINA VIŅOS IEDVESMU UN CIEŅU PRET VIŅU, KAS ĀTRI PADARA VIŅA VĀRDU PAR LIKUMU. TAGAD KAREIVIM IR TĀDS SPĒKS, KAS ĻAUJ VIŅAM DARĪT VISU, KO VIŅŠ UZSKATA PAR VAJADZĪGU, BET TIEŠI ŠAJĀ MIRKLĪ VIŅŠ SASKARAS AR TREŠĀ DABISKĀ IENAIDNIEKA IZAICINĀJUMIEM - SPĒKU.

   Diemžēl nav cita ceļa kā iemācīties kaut ko, kā tikai caur personīgo pieredzi, un tāpat kā toltekiem nācās dzert savas dzīves pieredzes rūgto kausu, tā arī cilvēcei priekšā stāv uzzināt, ka vārds ''autoritāte'' nenozīmē valdīšanu pār citiem. Tieši otrādi, tas nozīmē būt par prasmīgu zināšanu meistaru, kurš uzņēmies milzīgu atbildību par to, lai vestu citus, kā pienākumu un visaugstāko godu. Visas īstās zināšanas pamatojas uz patiesībām, kas piemīt visa dzīvā savstarpējai saistībai, bet vienmēr ir tādi indivīdi un pat cilvēku grupas, kuri savā tieksmē kļūt par diktatoriem izlemj mest izaicinājumu visu-kopējam likumam.
   Mūsdienu cilvēka prāta mentalitāte neļauj viņam saprast, ka visi mēs esam gan līderi, gan sekotāji. Ir tādi, kuri iet mums pa priekšu, uzdodot tempu, un ir tie, kuri iet aiz mums, sekojot mums, un nav indivīdu, kuri nosaka kursu un nosaka likumu. Tikai cilvēka gars apgaismo īsto ceļu un ved pa to; katrs indivīds - ir tikai sīka daļa no tā lielā veseluma, ko sauc par Garu. Indivīdi, kas nosaka tempu priekšā, vienmēr ir līderi tiem, kuri iet aiz viņiem. Bet tādi indivīdi arī seko aiz saviem līderiem, kuri, savukārt, nosaka tempu viņiem. 
   To ir ļoti svarīgi saprast, kad pienāks laiks, kad jūs iegūsiet spēku, kas atšķiras no personīgā spēka. Parasts cilvēks kaislīgi tiecas uz brīvību, ko atnes spēks, un tāpēc daudzu gadu garumā viņš uzcītīgi cīnās parastajā eksistencē, sapņojot par to dienu, kad viņš iegūs spēku. Šajos sapņos katram indivīdam ir sava personīga spēka interpretācija, bet, lai būtu šis spēks indivīdam finanšu spēks, politisks spēks, maģisks spēks vai vienkārši fizisks spēks, zem šiem sapņiem vienmēr slēpjas vēlme būt pārākam. Tomēr katrs no mums ir svarīgs ne mazāk un ne vairāk, kā jebkāda cita lieta visumā, nerunājot nemaz par citu būtni.
   Cilvēks patiešām ir visuma maģiska būtne, bet tieši tāpat kā skudra, un pat akmens. Tāpat kā skudra ir pakļauta cilvēku zināšanu ietekmei, tā arī cilvēks ir atkarīgs no tā milzīgā intelekta, ko cilvēks uztver kā kukaiņu ģimeni, kura izpaužas fiziskā eksistencē kā kolektīvs. Tieši ierobežotais cilvēciskais skatījums piespiež cilvēku salīdzināt sevi ar apkārtējo pasauli. Salīdzinot sevi ar skudru, viņš redz savu pārākumu tikai tāpēc, ka neapzinās, ka blakus būtnei, ko sauc par cilvēku, kurš izpaužas vienas fiziskas formas veidā, ir arī citas būtnes, kas izpaužas fizisku formu vesela kolektīva veidā, kurā katra sīkākā forma izskatās kā atsevišķs indivīds. Šajā ziņā skolniekam rekomendējams atcerēties norādījumu par to, ka pasaule nav tāda, kādu cilvēks iztēlojas.
   Kareivji, kuri iet pa Brīvības Ceļu, zin, pamatojoties uz savu dzīves pieredzi, ka īsta brīvība ir spēja palikt brīvam no visa un visiem. Tomēr, lai cik tas dīvaini nebūtu, vienmēr liekas, ka pareizam ir jābūt pretējam. Cilvēki uzskata, ka tikai caur varu pār citiem, viņi var kļūt brīvi, un tāpēc viņi mūžīgi cenšas dominēt pār citu personību, citu cilvēku grupu vai pat citu rasi, vai valsti. Tomēr diktators nekad nav brīvs, jo, lai saglabātu savu varu, viņam vienmēr ir jātur kontrole pār saviem padotajiem un jānovērš ienaidnieku uzbrukumus. Analoģiski, ja jūs kādu mīlat dēļ egoistiska labuma, tad jūs nekad nekļūsiet par brīvu būtni, jo jūs būsiet apmāts ar to, lai saglabātu šī cilvēka mīlestību un novērstu jebkādu apdraudējumu attiecībām. 
   Tāds pats princips attiecas arī uz kareivi, jo kamēr viņš neatkāpsies no apkārtējās pasaules un no spēka, kas viņam ir noteikts iegūt, viņš nekad nekļūs brīvs. Mēs nevaram piesaistīt nevienu lietu un nevienu būtni visumā kā personīgu īpašumu, jo ir tikai vienota dzīve, vienots Gars, kurš izpaužas dažādu formu miriādēs. Kad mēs cenšamies piesaistīt kaut ko vai kādu, mēs patiesībā atdalām sevi un savas piesaistes no visas pārējās dzīves. Ja divi cilvēki ir uzticīgi viens otram un ir izvēlējušies pavadīt savu dzīvi kopā, tad tas nenotiek tāpēc, ka viens no viņiem ir otra īpašums, bet savstarpējās piekrišanas rezultātā. Analoģiski, ja cilvēkam piemīt milzīga bagātība, tad būtībā, tā nekad viņam nepieder, jo tā ir tikai viņa izaicinājuma izpausme, bet tiešāk, tā izaicinājuma, kas māca kā apieties ar bagātību. 
   Viss visumā ir dzīvības vienots īpašums, Gara, un katrs no mums iegūst laicīgai izmantošanai to, ar ko viņam ir jāstrādā katras atsevišķas dzīves garumā. Tas attiecas uz visu mūsu dzīvē, lai būtu tās savstarpējās attiecības ar cilvēkiem, talants, fiziskas, emocionālas un prātiskas rakstura iezīmes, bagātība, un, jo īpaši, spēks. Kareivji, kuri iet pa Brīvības Ceļu, zin, ka spēks, kas viņiem piemīt, patiesībā nekad viņiem nepieder, tāpat kā viss pārējais viņa dzīvē. Spēks, ja tas mums ir, tiek dots mums laicīgai izmantošanai tikai priekš tā, lai mēs varētu iemācīties ar to apieties nevainojami. Tādējādi, mēs varam izmantot savu spēku tā, kā uzskatām par vajadzīgu, bet mums nav tiesību to ļaunprātīgi izmantot, neņemot vērā visu-kopējo likumu.
   Pagaidām mēs neatkāpsimies uz plašo tēmu, kas ir zināms kā cēloņa un seku likums, bet tomēr mums to ir kaut vai īsi jāaizskar.  Pilnībā ir pareizi, ka mums visiem ir jāpļauj to, ko esam iesējuši, bet vajag arī saprast, ka tas attiecas gan uz negatīvām, gan uz pozitīvām darbībām; gan kā attiecībā uz to, ko mēs saucam par nepareizām darbībām, gan pret to, ko mēs saucam par pareizām darbībām. Diemžēl cilvēks parasti saprot iemesla un seku likumu kā atmaksas likumu, tomēr šāda sapratne rada nozīmīgu pārpratumu un nepareizu sapratni par iemesla un seku koncepciju. Atmaksa - ir koriģējošs jeb regulējošs faktors, kas piemīt iemesla un seku likumam, un pēc būtības ir tikai šī kosmiskā likuma pilnas ietekmes maza daļa.
   Vissvarīgākā iemesla un seku likuma ietekme, ko mēs tagad skarsim, ir tāda, ka šī likuma ietekmē mēs uzzinām, ka mēs neesam upuri, bet visuma maģiskas būtnes, kurām piemīt spēja noteikt personīgo attīstību. Regulējošais faktors kalpo tikai tam, lai dotu mums iespēju koriģēt savu kursu. Piemēram, ja kuģis ir ietriecies zemūdens akmeņos, tad no stūrmaņa puses būtu ļoti naivi, ja viņš skatītos uz šo gadījumu, kā uz atmaksu, ka viņš ir slikti uzvedies bērnībā. Daudz noderīgāk un saprātīgāk skatīties uz šo gadījumu, kā uz nepieciešamību paaugstināt savu profesionalitātes līmeni. Tas attiecas uz visām, tām saucamajām kļūdām, dzīvē. Kad mēs darām kļūdas, tad patiešām mēs dabūjam atmaksu, bet tas nav sods kā tāds, bet drīzāk norādījums uz nepieciešamību regulēt un koriģēt mūsu darbības.
   Kad mūsu rīcībā ir spēks, mūsu atbildība par nevainojamu darbošanos ir daudz lielāka par to atbildību, ko uz mums uzliek izaicinājums - ka mums ir jāiekaro spēks, jo kad mēs to iegūsim, mums vienmēr ir kārdinājums izmantot to personīgās un egoistiskās interesēs dēļ žēluma pret sevi. Šo koncepciju nav grūti saprast intelektuālā līmenī, bet realitātē ir ārkārtīgi grūti pretoties šim kārdinājumam, īpaši tādēļ, ka cilvēki sevi patstāvīgi uzskata vai nu par upuriem, vai arī sodītiem par savu nepareizu rīcību. Tā galvenais iemesls ir pārsvarā dēļ tā, ka daudzi cilvēki cieš no nepilnvērtības kompleksa, kas rodas dēļ tā, ka viņi uzskata sevi par grēciniekiem vai arī niecīgiem cilvēkiem. Pat, kad personība uzvedas ļoti augstprātīgi un lepni, tad tas parasti ir mēģinājums tā vai savādāk sajusties par atzinības cienīgu cilvēku.
   Personībai, kura uzskata sevi par nepilnvērtīgu, nevar uzticēt, ka viņa izmantos spēku nevainojami. Uzskatot sevi par upuri, tāda personība, protams, ir aizdomu pilna un tāpēc ieņem aizsardzības pozīciju, un rezultātā viņai ir tieksme uzskatīt sevi par aizskartu vai kaut kādā veidā pakļautu uzbrukumam. Katru reizi, kad mums uzbrūk, pašsaglabāšanās spēks nostrādā pilnībā spontāni, un mēs, pat par to nedomājot, automātiski izmantojam kaut kādu pašaizsardzības formu. Kopumā tas nav slikti, bet cilvēkam vajag pievērst savu vērīgu uzmanību tam, kas priekš viņa ir uzbrukumi un, kas pašaizsardzība (pēc kādiem kritērijiem viņš tos nosaka), ne tikai fiziskā līmenī, jo šajā līmenī tas ir visai acīmredzami, bet arī smalkajos emociju un domu plānos.
   Tas, ko daudzi cilvēki izvērtē kā uzbrukumu, parasti ir nekas cits kā, viņa personīgās nepilnvērtības sajūtas atspoguļošanās, un, jūtoties aizskarti un sarūgtināti, tādi cilvēki arī impulsīvi atbild ar uzbrukumu. Acīmredzot, ka tādā gadījumā viņu atbildes mērs nav absolūti ne ar ko izsaukts. Tomēr, personība, kura uzskata, ka tādējādi viņai uzbrūk, attaisno savus uzbrukumus ar pašaizsardzību. Šādos gadījumos atbildes sitiens ir nepieļaujams, bez tam, lielākoties tas daudzkārt pārsniedz to, ko var nosaukt par saprātīgu īsta uzbrukuma gadījumā. Jebkura personība, pret kuru tiek veikts uzbrukums izmantos visu viņai piemītošo spēku, lai sevi aizsargātu, bet par laimi visiem iesaistītajiem līdzīgā situācijā, parasta cilvēka arsenālā nav gandrīz nekā, kā kāds fizisks atbildes manevrs vai vārdiska atbilde, un rezultātā, tādas personas nodarītais kaitējums nekad nav tik liels, kā tajā gadījumā, kad cilvēkam piemīt patiess spēks
   Daudziem cilvēkiem nepiemīt spēks dēļ tā iemesla, ka viņiem pietrūkst personīgais spēks, lai aizsargātu sevi cīņā pret spēku. Analoģiski, vienīgais iemesls, kādēļ jebkurš kareivis zaudēs cīņā pret spēku, ir tajā, ka, lai arī viņš ir uzkrājis personīgo spēku, kas pietiek tam, lai to uzsāktu, viņam tomēr pietrūkst personīgais spēks, lai pārvarētu savas nepilnvērtības un nevajadzīguma sajūtas. Tāds kareivis ar prieku padodas savam ienaidniekam, domājot, ka tādējādi viņš pataisīs spēku par savu sabiedroto un, kad kopā viņi uzvarēs savu opozīciju un iegūs brīvību no šķēršļiem.
   Bēdīgi, un tas ir visai tālu no patiesības, jo kareivis, kurš ir padevies spēkam - patiešām ir nožēlojama radība, kurš nav spējīgs atzīt savu vērtību un labās īpašības. Šie kareivji drīzumā atklāj, ka, neskatoties uz visu viņu spēku, vienmēr ir tādi, kuri, pēc tādu kareivju uzskata, vēl jau-projām viņus izaicina vienā vai citā veidā, vai arī tie, kuru spēks pat pārsniedz viņu pašu. Rezultātā viņiem ir jānopūlas, lai palielinātu personīgo spēku, vai jāiznīcina sava opozīcija. Tādiem kareivjiem - spēks nav sabiedrotais, bet pati smagākā nasta. Savā cīņā par pārākumu viņi zaudē patiesu brīvību un ar laiku sāk zaudēt jebkādu līdzsvara izjūtu un perspektīvas, tādā mērā kā aug viņu šaubas un aizdomas.

SPĒKS IR BARGS IENAIDNIEKS, UN PATIESĪBĀ CILVĒKAM JĀBŪT PAR LIELISKU KAREIVI, LAI TO PIEVEIKTU. TOMĒR NE MAZ LABU KAREIVJU IR ZAUDĒJUŠI KAUJĀ PRET SPĒKU, BET ZAUDĒT ŠO KAUJU - NOZĪMĒ ARĪ ZAUDĒT BRĪVĪBU. KAREIVIS, KURŠ ZAUDĒ KAUJU PRET SPĒKU, NEKAD NEIEMĀCĪSIES RĪKOTIES AR SAVU SPĒKU NEVAINOJAMI, UN REZULTĀTĀ VIŅŠ KĻŪST PAR NEPIELŪDZAMU DIKTATORU, KURŠ AR RUPJU SPĒKU METAS VIRSŪ CITIEM, VIENKĀRŠI TĀPĒC, LAI APMIERINĀTU SAVU KAPRĪZI. TĀDAM CILVĒKAM SPĒKS - JAU VAIRS NAV SABIEDROTAIS, BET VARENS MANIPULATORS, KURŠ PAKĀPENISKI VIŅU IZNĪCINA, KAMĒR VIŅŠ BEIDZOT NEZAUDĒS CILVĒCISKĀS IEZĪMES. PĒC TAM VIŅŠ ĀTRI ZAUDĒ JEBKĀDU TAISNĪGUMA IZJŪTU UN REZULTĀTĀ VAIRS NEATŠĶIR LABU NO ĻAUNA. PĒC TAM SPĒKS SĀK IZNĪCINĀT VIŅA APZINĀTĪBU, KAMĒR VIEN NEPALIEK PĀRI VIEN CILVĒKA SABOJĀTA LĪDZĪBA - TIKAI NO IEKŠAS IZDEDZINĀTA ATBAIDOŠA REDZAMĪBA, KAS SLĒPJ PILNĪGU MORĀLU TRŪDU, NO KĀ IZGARO NĀVĪGA ŠAUBU UN AIZDOMU INDE.

   Tikai nedaudzi no cilvēkiem, kuri tiecas iekarot spēku, aizdomājas par šī fakta nozīmi, ka spēks, kad tas būs viņu rīcībā, būtībā nekad nebūs viņu, šī vārda patiesā nozīmē. Daudzi cilvēki vienkārši nespēj saprast, kāpēc vajag tik uzcītīgi censties iegūt kaut ko tikai tādēļ, lai ar to sāktu pēc tam cīnīties. Bet kareivjiem, kuri ir spējuši saprast šo faktu savā cīņā pret spēku, tas ir neizsakāmi dziļš pēc savas nozīmes un kā pilnība brīnišķīgs.
   Kad rīcībā ir spēks, bet tajā pašā laikā palikt no tā brīvam - ir koncepcija, kas iziet aiz šīs grāmatas temata robežām, bet, ja to nepieminēt tagad, tad šī nodaļa būs nepilnīga. Pa īstam varens kareivis iet pa Brīvības Ceļu, saglabājot kontroli pār savu spēku, tādējādi viņš paceļas virs tā, nenodarot nevienam kaitējumu un paliekot pazemīgs, un kopā ar to pilnībā neuzvarams visās ziņās. Kad tāds kareivis saskaras ar cilvēkiem, kuri ir iestiguši savā muļķībā, viņš, paliekot brīvs no visa, ir spējīgs pieņemt katru tādu, kāds viņš ir, un pieņemt visu bez bailēm un bez gaidām. Kad piemīt spēks un tai pašā laikā paliekot no visa attālinātam, un pieņemot savā dzīvē visu ar pateicību, kareivis, kurš iet pa Brīvības Ceļu, var atļaut savam garam plūst brīvi, lai izzinātu visas milzīgās dzīves bagātības. 
   Tā arī ir patiesa brīvība - tā lieliskā velte, ar kuru Ērglis apvelta visus, kuri iet pa kareivja ceļu nevainojami. Kareivji, kuri sasniedz šo stadiju savā sagatavošanā, bez melīgas pieticības pieņem šo nopelnīto apbalvojumu, jo viņi taču zin, ka centīgi nopūlējās dēļ šī brīža, un ir godīgi nopelnījuši šo brīvību. Tomēr, iegūstot šo apbalvojumu, šie kareivji to bauda tikai īsu mirkli, bet tad to atdod apkārtējai pasaulei - kā vienīgo velti, ar ko viņi var pateikties par lielo godu iet pa Kareivja Ceļu. Īsti kareivji - nav dārgumu vācēji, jo savā cīņā par to, lai kļūtu par kareivi, viņi uzzināja, ka dzīve nav sods, bet nenovērtējama velte. Tāpēc viņi nevar novērsties no dzīves un neizpaust savu dziļu atzinību.
   Iekarot spēku un pēc tam izvēlēties Brīvības Ceļu savā ziņā ir ļoti grūti, bet, lai cik tas paradoksāli nebūtu, ir ļoti viegli citā. Atslēga slēpjas pazemībā, katras cilvēciskās būtnes dabiskā īpašībā; šīs īpašības potenciāls ir jāatklāj un jāizaudzē tieši tāpat, kā vajag atklāt un attīstīt jebkādu talantu. Patiesa pazemība - nav verdziska pakļaušanās, bet spontāns sirds sauciens, kas rodas pilnīgas sapratnes rezultātā par visa dzīvā savstarpējo mijiedarbību. 

KAREIVIS VAR CERĒT IEGŪT PRIEKŠROCĪBAS PĀR SPĒKU, TIKAI UZMANĪGI KLAUSOTIES KATRĀ KOMANDĀ, KAS IZIET NO SIRDS. NAV CITA VEIDA KĀ IZDZĪVOT ZEM NEPĀRTRAUKTIEM UZBRUKUMIEM, KO SPĒKS VEIC PRET KAREIVI. KAREIVIM, KURŠ TIECAS IEGŪT PĀR TO KONTROLI NEDRĪKST NEKAD, NE UZ MIRKLI, IZLAIST NO REDZAMĪBAS TO FAKTU, KA SPĒKS NAV NEVIENA INDIVĪDA PERSONĪGS ĪPAŠUMS, UN TO NEDRĪKST IZMANTOT EGOISTISKOS MĒRĶOS - SPĒKU VAR IZMANTOT TIKAI VISA DZĪVĀ, KOPĒJĀ LABUMAM, JO INDIVĪDS IR TIKAI NEATŅEMAMA LIELĀ VESELUMA DAĻA. JA VISAS CĪŅAS GARUMĀ KAREIVIS PATSTĀVĪGI FOKUSĒ SAVU UZMANĪBU UZ ŠO FAKTU, TAD VIŅŠ NEMANĀMI IEIET OTRĀ MIERA STĀVOKLĪ. UN ŠAJĀ JAUNAJĀ DZĪVES MIERĀ VIŅŠ IZZINA ĒRGĻA MĒRĶI. TIEŠI TAD KAREIVJA GRIBA SAVIENOJAS AR ĒRGĻA NODOMU, UN KAREIVIS ATBRĪVOJAS NO BRIESMĪGAJIEM KĀRDINĀJUMIEM, KUR VEDA VIŅU SPĒKS. CĪŅA BEIDZOT IR GALĀ UN TAGAD VIŅAM PIEMĪT KONTROLE PĀR SPĒKU, KAS VIEGLI PAKĻAUJAS VIŅA GRIBAI. TIEŠI TĀDA PAREIZA SPĒKA PĀRVALDĪŠANA PADARA KAREIVI, KURŠ IET PA BRĪVĪBAS CEĻU, PAR PILNĪBĀ NEUZVEICAMU BŪTNI.

   Kā likums cilvēkam ir daudz jāuzzina par to, kā klausīties savu sirdi. Tomēr mūsu pasaulē mūsdienās ir tendence neuztver sajūtas nopietni, rezultātā cilvēks arvien vairāk attālinās no tā, lai klausītos savā sirdī. Daudzu gadsimtu garumā cilvēce spieda uz racionālā prāta attīstību, un galvenokārt dēļ šī iemesla, cilvēks ir aizmirsis par patieso pazemības nozīmi. Tas, ko cilvēks uzskata par pazemību, būtībā nav nekas cits kā verdziska pakļaušanās, kas ir iegūta sociālās nosacītības rezultātā. Kā jau tika minēts augstāk, patiesa pazemība nāk no sirds, un kā tādai, šai sajūtai nav nekā kopīga ar verdzisku pakļaušanos un visām no tās izejošām darbībām. Tas ir ļoti svarīgs moments, kas ir jāsaprot pilnā mērā, ja kareivis grib izdzīvot cīņā pret spēku. Iedziļinoties mācībā, mēs atgriezīsimies pie termina ''pazemība'' atkal un atkal - lai reizi pēc reizes atklātu tās dziļās nozīmes, bet pašreiz paplašināsim šī termina sapratni.
   Lai pilnā mērā saprastu terminu ''pazemība'' vajag atcerēties par to, ka tad, kad kareivis ir sasniedzis mums izskatāmo stadiju savā sagatavošanā, viņš jau ir uzvarējis bailes un skaidrību. Uzveicot savas bailes un ieguvis skaidrību, kas ir nepieciešams, lai redzētu savu dzīvi patiesā gaismā, kareivis tagad ir spējīgs pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir, šī vārda tiešajā nozīmē. Teorētiski kareivis to varēja izdarīt pēc baiļu uzvarēšanas, bet nevajag aizmirst, ka praksē visas apmācības daļas atkārtojas. Tas ir analoģiski bērna apmācīšanai skolā, kur no viņa netiek prasīts, lai viņš vienā klasē apgūtu visus priekšmetus, bet pēc tam, kad viņš tiek galā ar pietiekamu darba apjomu vienā klasē, viņu pārceļ uz nākamo. Dzīvē tas notiek analoģiski. Dēļ dzīves savstarpējās saistības mēs nevaram virzīties uz priekšu aiz noteikta meistarības līmeņa robežām, no sākuma neapgūstot iemaņas, kas iegūtas daudz augstākā sagatavošanās līmenī. Tādējādi, lai arī uzveicot bailes kareivis nogāja garu ceļu uz to, lai pieņemtu sevi tādu, kāds viņš ir, tomēr, pilnībā pieņemt sevi tādu kādu viņš ir, viņš varēs tikai tad, kad cīnīsies cīņā pret spēku.
   Spēka iegūšanas bīstamība noslēdzas tajā, ka rīcībā esošais spēks ļauj kareivim darīt visu, ko viņš vēlas. Rezultātā viņam rodas milzīgs kārdinājums izmantot spēku, lai nomaskētu savu nepilnvērtības sajūtu. Sekojoši, kareivja cīņa par to, lai pārvarētu nepilnvērtības un nevajadzības sajūtu, patiešām kļūst izlemjoši cīņā pret spēku
   Pārvarēt niecības sajūtu var tikai vienā veidā - iegūstot to patiesi dziļo pazemību, kur nav nosodījuma, neskatoties uz to, ka skaidrības gaismā viss kļūst skaidri atvērts. Citiem vārdiem sakot, kareivim ir jāskatās uz sevi godīgi un jāredz sevi tādu, kāds viņš ir, nemaskējot savus trūkumus un neattaisnojot savu rīcību, lai būtu tā fiziska, emocionāla vai prātiska. To izdarīt ir ļoti grūti, un priekš tā ir vajadzīga absolūta bez-žēlastība pret sevi, jo tikai nežēlīgā skaidrības gaismā mēs vienmēr esam šokēti no tā, ko redzam.
   Neviens no mums nav eņģelis, un, kad mēs skatāmies objektivitātes spogulī, mūs parasti pārņem postoša vainas apziņa. Tomēr tieši šajā brīdī mums parādās iespēja iegūt patiesu pazemību, pie nosacījuma, ja esam spējīgi redzēt visa dzīvā savstarpējo saistību. Ja šajā mirklī kareivis varēs skatīties uz sevi godīgi un bez naida, ka viņš patiešām ir dzīvības cienīgs, jo līdz šim ir dzīvs, tad viņa vainas un kauna sajūtu aizstās reāla pazemības sajūta. Tas nenozīmē, ka kareivis tādējādi kaut kādā veidā attaisno savu pagātni, vienkārši šajā izšķirošajā mirklī viņš saprot, ka tikai izejot cauri savai pagātnes dzīves pieredzei, viņš spēja sasniegt panākumus tajā, lai kļūtu par kareivi. 
   Kauns ne par milimetru nenolīdzinās mūsu vainu, un nekāda nožēla neatgriezīs laiku atpakaļ, bet atgriezties pie savas pagātnes šausmās - nozīmē padarīt pagātni veltīgu, nesasaistītu ar tagadni. Neviens īsts kareivis nespēs to izdarīt dēļ tā vienkāršā iemesla, ka viņš dziļi ciena dzīvi. Piemēram, ja mums ir jānogalina cita dzīvības formas, lai iegūtu ēdienu, tad vismaz mums ir jāgodina dzīvnieka vai auga dvēsele, kurš atdeva savu dzīvību, lai mums būtu iespēja dzīvot. Analoģiski, ja mēs varam iemācīties novērtēt dzīvi tikai caur citu aizskaršanu, kuri ir mums apkārt, tad mūsu pienākums ir godāt to garus, kuri ir cietuši no mūsu rokām, lai mēs varētu iemācīties. Sekojoši, atteikties atzīt patiesību par savām darbībām pagātnē - nozīmē attiekties ar nicinājumu pret visu to ciešanām, kuri ir palīdzējuši mums mūsu ceļā, tas ir paust nepateicīgu cietsirdību, kas rodas no kaunpilnas sava personīgā svarīguma sajūtas.
   Cilvēki, kuri uzskata sevi par taisnību zinošiem, kļūdās tieši tāpat kā tie, kuri uzskata sevi par dzīves necienīgiem. Būt pārākam par citiem ir tikpat bezjēdzīgi, kā nodoties savas nevajadzības sajūtai, tā vai savādāk izvairoties no dalības dzīvē. Tiekties kļūt par diktatoru ir tikpat neprātīgi, kā kļūt par ubagu, neskatoties uz to, vai mēs lūdzam naudu, atzinību vai mīlestību. Visas līdzīgas darbības balstās uz to, ka to darošie cilvēki nespēj sevi pieņemt tādus, kādi viņi ir. Viņi neatzīst savu patieso dabu un dzīves mērķi, un uzskata, ka viņiem vajag būt kaut kādiem savādākiem. Tādējādi rīkojoties, viņi atsakās no dzīves un no savas patiesās sūtības. Tādi cilvēki nekad neiepazīst pazemības patieso nozīmi, jo viņiem piemīt tieksme izdabāt savai personīgajai svarīguma sajūtai, kā saknes slēpjas dziļi žēlumā pret sevi. 
   Iemācīties sevi pieņemt tādu, kādi mēs esam, var tikai caur dzīves redzēšanu tās patiesā gaismā un atzīstot to, ka iegūstot atļauju ceļot pa šo Zemi, mēs faktiski uzņemamies atbildību par mūsu radītiem ievainojumiem, rētām un slepkavībām, lai mēs tādējādi varētu izzināt dzīvības vērtību. Tas ir ceļš, ko ir noteicis spēks - pilnībā neizpušķota patiesība, bet tai arī piemīt satriecošs skaistums. Kareivis, kurš ir uzzinājis šo patiesību un ir to redzējis, izjūt dziļu svētību, jo, piemītot šīm zināšanām, viņš ar visām savām dvēseles stīgām jūt pašas dzīves mērķi un nozīmi. 
   Skaidri redzot visa dzīvā savstarpējo saistību un iedarbību, kareivis tagad var sajust visas būtnes, kuras kaut kādā veidā saskaras ar viņa dzīvi, it kā katra no tām pie viņa tiektos, lai no jauna saskartos ar viņa paša apslēpto iekšējo būtību. Viņa atmiņā atkal atdzīvinās sen aizmirstas atmiņas par tiem, kuri atdeva savu dzīvi par to, lai viņš varētu dzīvot, un par tiem, kuri ir cietuši no viņa rokas, tajā laikā, kad viņš pats mācījās un pieļāva kļūdas. Tomēr patiesā visa dzīvā saistības zināšanā nav kritikas vai nosodījuma - tikai dziļa sapratne, ka visām dzīvības formām ir jānoiet tas pats ceļš. To saprotot, kareivis zin bez jelkādām šaubām, ka viņš nav pakļauts nosodījumam, kad sniedza vajadzīgo atzinību visiem tiem, kuri bija cietuši no viņa rokas, un pirmo reizi savā dzīvē viņš sajūt īstu iekšēju mieru. 
   Šajā harmonijas un miera mirklī kareivis pilnīgi skaidri redz, cik daudz viņam ir dots. Tas ir ļoti ass mirklis, ka to izjūtot, neviens kareivis vairs nepaliek tāds kā agrāk. Ko gan kareivis var piedāvāt pretī par tik augstu sniegto pagodinājumu, kā viņš spēj izpaust atzinību par to nenovērtējamo velti, kas viņam tika dota, atļaujot piedalīties dzīvē. Visa pasaules nauda nevar būt par cienīgu samaksu. Ne ar kādu nevainojamu kalpošanu viņš nespēs pietiekamā mērā pateikties par tik augstu godu. Tad ko gan kareivis var piedāvāt pretī?
   Tieši šajā mirklī kareivis saprot, ka viņš var, soli pakāpjoties atpakaļ, nolaist rokas un noliekt galvu patiesā pazemībā. Stāvot ar tukšām rokām un noliektu galvu, kareivis mokoši apzinās cilvēciskās būtnes niecīgos resursus. Un tomēr, vai šajā mirklī viņš var neizteikt savu patieso atzinību? Vai tad viņa gods var ļaut to izdarīt? Ja kareivis tā rīkotos, tas nozīmētu, ka priekš viņa pašam ceļojuma pa ceļu ar sirdi, nav nekādas nozīmes.
   Bez nekā, ko viņš varētu piedāvāt pretī, izņemot savu sirdi, un zinot, ka nekas cits jau arī nav vajadzīgs, kareivis ar prieku atdod savu sirdi, un ar to atdod arī savu brīvību. Plaši atverot savu sirdi, kareivis izlej apkārtējā pasaulē visas savas jūtas, siltumu un mīlestību. Viņš nesatur savas jūtas, zinot, ka pat ar to visu, kas ir viņa sirdī, nekad nepietiks, lai atdotu parādu.
   Atdodot pasaulei savu sirdi, kareivis zin, ka viņš arī labprātīgi upurē brīvību. Kareivis vienmēr paliks brīvs kā cilvēciska būtne – brīvs no vajadzības pēc apkārtējo atzinības, brīvs no sociālās nosacītības, un brīvs, apveltīts ar spēju domāt, just un rīkoties saskaņā ar viņa paša izvēlēto atskaites sistēmu. Bet kā kareivis, viņš tagad ir saistīts ar visu dzīvo. Tajā pašā mirklī, kad kareivis varēja iegūt pilnīgu brīvību, viņš izdara izvēli izmantot to visa dzīvā labumam. Vairs viņš nevarēs atdalīt sevi no apkārtējām radībām dēļ tā vienkāršā iemesla, ka viņš vairs to nevēlas darīt. Tieši otrādi, kareivis izdara izvēli dalīt ar tām savu likteni. Un tāpēc atkal un atkal, dzīvi aiz dzīves, viņš atkal ieņem savu vietu starp apkārtējiem ne tikai tāpēc, lai nodotu savas zināšanas un pieredzi cilvēkiem, kuri ir iestiguši savā muļķībā, bet lai arī būtu viņiem par atbalsta un noturības balstu, par līderi un draugu.
   Tāda ir pazemības patiesā daba – tas apzinātības stāvoklis, kas ir kareivja meistarības pati būtība un patiesas zināšanas par to, ko nozīmē būt par Atl'amanu. Bet vajag atzīmēt, ka nav iespējams sasniegt šo stāvokli, ja mēs sevi pilnībā nepieņemam tādus, kādi mēs esam. Kad cilvēks patstāvīgi izdabā paša svarīguma sajūtai vai žēluma sajūtai pret sevi, pārākuma sajūtai vai nepilnvērtības sajūtai, sava patiesuma sajūtai vai savai niecības sajūtai, tad viņš vienkārši nav spējīgs attaisnot nenovērtējamo dzīvības velti vai viņam sniegto augsto godu iet pa sirds ceļu. Sekojoši, īstam kareivim pazemības stāvoklis – nav viņa statusa simbols, ko viņš nēsā pie krūts kā piespraudi, bet viņa apslēpto jūtu izpausme, kas rodas no zināšanas, ka viņš ir svarīgāks ne vairāk un ne mazāk kā kāds cits vai kaut kas visumā.
   Lielākoties, starp pazemību un patiesu mīlestību ir pavisam neliela atšķirība, jo tie – ir viena spēka divas dažādas izpausmes.

PAZEMĪBA – IR PASĪVA DZĪVES PROCESA PIEŅEMŠANA; MĪLESTĪBA – AKTĪVA PIEDALĪŠANĀS ŠAJĀ PROCESĀ.

   Tikpat veiksmīgi mēs varam pārfrāzēt šo aforismu, pasakot, ka pazemība ir sevis pieņemšana tādu, kādi mēs esam, bet mīlestība – ir velte, ko kareivis dāvā kā pateicību, par visu viņam dāvāto.
   Pazemība un mīlestība ir ļoti vienkārši un kopā ar to neizmērojami dziļi. Tās nebūt nav vienkārši sasniegt, ja cilvēks vēl nezin, kā mīlēt pašam sevi. Bez tam, šie divi vārdi, laikam jau ir paši saprotamākie jebkurā valodā, un tāpēc to nozīmes ir briesmīgi sašķobītas. Tomēr, ne no pazemības, ne no mīlestības nevar izvairīties mūžīgi, jo tas ietilpst visu cilvēku sūtībā. Agru vai vēlu katram cilvēkam būs jāiet pa ceļu ar sirdi, un ejot pa šo ceļu, jānostājas Svētā Grāla priekšā. Šī neaprakstāmā skaistuma objekta redzējums pats par sevi ir pa īstam pazemīga pieredze. Šajā maģiskajā mirklī, personība beidzot saprot, ka šis mirdzošais cilvēka kokons nav mīts, kura mirdzošajās dzīlēs atspoguļojas mīlestības patiesā nozīme un mērķis.
   Sekojoši, ja kareivis ciešs sakāvi cīņā pret spēku, tad tas notiek tikai tāpēc, ka viņš nav sasniedzis to pazemību, kas viņam ļautu redzēt visa dzīvā savstarpējo saistību. Rezultātā viņš nespēj sevi pieņemt tādu, kāds viņš ir, tāpēc, ka nemaz nezin, kā mīlēt pašam sevi.
   Tagad mums vajag aizskart vienu pēdējo momentu, jo, ja nepieminēt to te, tad šī mācības daļa būs nepilnīga. Ceturdaļa uz ko attiecas spēks, - ir Dienvidi, siltuma vieta. Dienvidi tiek aprakstīti kā vārti uz nagvāla pasauli, un sakarā ar to, vajag zināt, ka jebkura skolotāja galvenais pienākums un uzdevums ir vest citas būtnes uz brīvību. No tā, kas jau bija sacīts par četriem dabiskajiem ienaidniekiem, un īpaši par spēku, lasītājam nav grūti saprast, kāpēc Dienvidus sauc par vārtiem uz nagvāla pasauli. Beigās, visi īsti kareivji iet pa Brīvības Ceļu tāpēc, ka priekš viņiem tas ir vienīgais ceļš ar sirdi. Tādējādi, nemaz nepārsteidz, ka vārtiem uz nagvāla pasauli ir jābūt siltumam.


 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (14.11.17)
Skatījumu skaits: 363 | Atslēgvārdi: brīvība, sekas, spēks, cēlonis, mīlestība, pazemība, uztvere, personīgais spēks, nepilnvērtības kompleksi, nodoms
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Copyright MyCorp © 2018 | Uzturēšanu nodrošina uCoz