Galvenie » Raksti » Tolteku mācība » Tolteki, Kastaņeda

Četri dabiskie ienaidnieki I daļa - Bailes (T.Marezs)

                         

LAI IEGŪTU SPĒKU, JUMS TAS IR JĀIEKARO. PRIEKŠ TĀ JUMS BŪS JĀSATIEKAS ACI PRET ACI AR ČETRIEM DABISKAJIEM IENAIDNIEKIEM UN TOS JĀUZVAR.

   Iepriekš mums bija darīšana ar kareivja meistarības četriem instrumentiem un redzējām, ka tie ir ļoti nepieciešami viņa dzīvē. Tomēr, lai sasniegtu vēlamo vajag pūlēties, jo, lai savienotu mūsu gribu ar Ērgļa nodomu, nepietiek tikai to vēlēties, tam nepieciešams iemācīties to, kā iekarot mūsu spēku, mūsu mantojumu. Atkārtosimies, ka spēks mums nevar tikt uzdāvināts dēļ tā vienkāršā iemesla, ka spēks ir zināšanas, kas iegūtas personīgas pieredzes ceļā. Sekojoši, lai iegūtu spēku, mums ir jāprot nostāvēt cīņā par spēku, un tieši ar šo mērķi spēks pats patstāvīgi metīs kareivim izaicinājumu.
   Dzīvē mēs sastopamies ar četrām atšķirīgām cīņu kategorijām, kas ir zināmas kā cīņas ar četriem dabiskajiem ienaidniekiem. Ar šiem ienaidniekiem katram kareivim ir jāsastopas un jāuzvar katrā savā dzīvē, kas sekos viena aiz otras. Jebkura īpašība, kas ir raksturīga indivīdam, var izpausties vai nu negatīvā veidā, vai pozitīvā veidā, atkarībā no indivīda nodoma. Četri dabiskie ienaidnieki būtībā ir kareivja četru meistarības instrumentu negatīvās puses jeb izpausmes. Citiem vārdiem sakot, ienaidnieki un atribūti - ir viens un tas pats spēks, kas sākumā izpaužas kā četri dabiskie ienaidnieki, bet pēc tam, kad tiek uzvarēti, kā četri meistarības instrumenti.

PĒC SAVAS DABAS VISI SPĒKI BŪTĪBĀ IR NEITRĀLI. TIE IZPAUŽAS VAI NU POZITĪVĀ VAI NEGATĪVĀ VEIDĀ ATKARĪBĀ NO INDIVĪDA NODOMA. TIEŠI ŠĪ FAKTA NEPAREIZA SAPRATNE RADĪJA KĻŪDAINU KONCEPCIJU PAR GRIBAS BRĪVĪBU. TĀ KĀ KAREIVIM IR TIKAI VIENA IZVĒLE – RĪKOTIES NEVAINOJAMI VAI RĪKOTIES NE-NEVAINOJAMI, KAREIVIS NEVAR ATĻAUTIES RĪKOTIES NE-NEVAINOJAMI. SEKOJOŠI BRĪVAS GRIBAS KONCEPCIJA IR IEKŠĒJI PRETRUNĪGA.

   Kad skolēnam ir darīšana ar četriem dabiskajiem ienaidniekiem, tiek rekomendēts katru viņa izaicinājumu ierakstīt dienasgrāmatā un jāmēģina atšķirt pie kādas izaicinājuma kategorijas tas attiecas. Tā ir pavisam vienkārša darbība, tomēr tādējādi skolnieks izstrādā paškontroli un pašdisciplīnu, kas viņam ir nepieciešami, lai sasniegtu pareizo prāta stāvokli. Atcerēsimies, ka kareivja dzīve ir stingri organizēta, un tajā nav jucekļa no nesasaistītām domām un sajauktām emocijām. Katrai domai un katrai emocijai ir sava nozīme, bet šo nozīmi nevar skaidri redzēt, ja domas un emocijas ir haotiski sajaukušās.

SĀKUMĀ JEBKĀDA APMĀCĪBA RIT LĒNĀM; BET AR LAIKU TĀ PALIEK ARVIEN ĀTRĀKA, RADOT SNIEGA BUMBAS EFEKTU. TOMĒR PATIESA APMĀCĪBA NEPAVISAM NAV LĪDZĪGA TAI, KĀDU PARASTI SKOLNIEKS TO IEDOMĀJAS, TĀPĒC DRĪZUMĀ SKOLNIEKS NONĀK KONFLIKTĀ PATS AR SAVĀM EMOCIJĀM UN DOMĀM. TĀ KĀ APMĀCĪBA NEATBILST VIŅA GAIDĀM, TAD NO SĀKUMA SKOLNIEKU PĀRŅEM ŠAUBAS UN AIZDOMĪGUMS, BET PĒC TAM IZTUKŠOJOŠAS BAILES - BAILES, KAS ĀTRI PIEAUG, KAD SKOLNIEKS UZ TĀM KONCENTRĒJAS, MĒĢINOT SAPRAST BAIĻU IEMESLU. PAT TO NEAPZINOTIES, SKOLNIEKS SASTOPAS AR SAVU PIRMO DABISKO IENAIDNIEKU - BAILĒM. ZEM BAIĻU IETEKMES, SKOLNIEKS ZAUDĒ MĒRĶA UN VIRZIENA SAJŪTU, SAJŪTOT, KA VIŅA PRĀTS TIEK APDRAUDĒTS UN IR PAKĻAUTS UZBRUKUMAM.

   Bailes - ir briesmīgs ienaidnieks, un to nepavisam nav viegli uzvarēt dēļ tā vienkāršā iemesla, ka tam ir daudz sejas. Kā tikko mums izdodas uzvarēt vienu baiļu aspektu, tā bailes parādās uzreiz citā - daudz briesmīgākā veidolā. Ja kaut kādā mirklī, skolnieks nodosies savām bailēm, pat pavisam nedaudz, tad tās viņu noteikti uzvarēs pilnībā, un cīņa uzreiz beigsies ar paniku vai kaut ko tai līdzīgu. Lai cik tas dīvaini nebūtu, lai vai kad uzrastos bailes, skolnieks nemainīgi izjūt, ka pret viņa prātu tiek veikts uzbrukums, nesaprotot, ka viņam uzbrūk personīgās šaubas un aizdomas. Citiem vārdiem sakot, cilvēka racionālais prāts reģistrē uzbrukumu, izdarot šāvienu pats pret sevi!

NODOTIES BAILĒM - IR CILVĒKA NEPĀRVARAMS KĀRDINĀJUMS, KURAM PIEMĪT RACIONĀLS DOMĀŠANAS VEIDS; BET, ATĻAUJOT SEV NODOTIES ŠIM KĀRDINĀJUMAM, CILVĒKS PATS SAKAUJ SAVU PRĀTU, ZAUDĒJOT SPĒJU DOMĀT SKAIDRI. 

   Dažreiz bailes mēdz būt tik nemanāmas, ka tās nav viegli atpazīt. Dažādi cilvēki var baidīties no dažādām lietām. Tomēr vajag saprast, ka indivīdu  ne vienmēr var pārņemt acīmredzamas bailes. Ļoti bieži tieši rūpīgi apslēptas bailes ar laiku iztukšo cilvēku. Tieši šī iemesla dēļ tiek apgalvots, ka noliegšana - ir vissliktākā izdabāšanas forma pašam pret sevi. Lai to izskaidrotu, izskatīsim divus dažādus piemērus par to, kā apslēptas bailes var uzpeldēt un kā tām vajadzētu stāties pretī. 
   Jauns vīrietis vārdā Saimons - ir ļoti pieklājīgs cilvēks ar mierīgu raksturu. Pusaudža gados viņš sāka šaubīties par savu seksuālo orientāciju, jo pēc savas dabas bija ļoti jūtīgs cilvēks. Baidoties, ka viņš varētu būt homoseksuāls, Saimons neapzināti mēģināja izvairīties no homoseksuālistiem, un katru reizi, kad nonāca tādā kompānijā, reaģēja uz viņiem ļoti agresīvi. Tās pašas neapzinātās bailes piespieda Saimonu nodarboties ar boksu ne tāpēc, ka viņam patika šis sporta veids, bet tāpēc, ka viņā nostiprinājās vēlme pierādīt sev un apkārtējiem, ka viņš patiešām ir īsts vīrietis. Ar laiku Saimons spēja sevi pārliecināt par savu heteroseksualitāti un pat piespieda sev būt pieklājīgam pret homoseksuālistiem. 
   Saimons gandrīz visās ziņās ''pārvarēja'' savas bailes par to, ka viņš var būt homoseksuāls, un pēc tam, kad laimīgi apprecējās, pilnībā nomierinājās, palīdzot sievai audzināt mazo dēlu. Saimons mīlēja dēlu un bija tik akls palicis no šīs mīlestības, ka pie katras iespējas viņu lutināja. Viss ritēja labi, kamēr zēns nekļuva pietiekami pieaudzis un viņam neparādījās tās pašas jūtības pazīmes, kas bija tēvam. Saimons apspieda savas bailes tik ilgi, ka viņš pat tās vairs nevarēja skaidri atcerēties. Tomēr, negaidīti, un šķietami bez nekāda iemesla, tēva attieksme pret dēlu pēkšņi sāka mainīties. 
   Kļūstot nepacietīgs un viegli aizkaitināms attiecībā uz dēlu, Saimons viņu asi atgrūda, kad viņš mēģināja fiziski satuvināties. Rezultātā attiecības starp viņiem kļuva sliktas līdz tādai pakāpei, ka zēns vairs nekādi nespēja apmierināt tēvu. Redzot notiekošo, Saimona sieva nespēja saprast, kāpēc tik strauji izmainījās vīra attieksme pret dēlu, un viņa sāka visvisādi aizstāvēt zēnu. Tas, savukārt, noveda pie mūžīgiem strīdiem starp Saimonu un viņa sievu, bet pa to laiku viņu dēls kļuva arvien noslēgtāks un pārlieku jūtīgs.
   Lietas būtība bija tajā, ka Saimons nekad pa īstam nebija skatījies sejā savām bailēm, pat otrādi, slēpa tās pats no sevis. Tikai pēc daudziem gadiem šīs bailes uzpeldēja, apdraudot ne tikai Saimonu, bet arī viņa ģimeni, un visu, kas bija viņam tuvs sirdij. Diez vai Saimons spētu noteikt savu problēmu iemeslu, ja viņam to pajautātu. Būtībā Saimons padarīja sevi aklu attiecībā uz savām homoseksualitātes bailēm, un, lai arī šīs bailes tagad postīja viņa dzīvi, Saimons tās neatpazina. 
   Tagad atkāpsimies uz laiku no piemēra par Saimonu, un izskatīsim citu piemēru, šoreiz vidēju gadu sievieti vārdā Džeina. Džeinai ir agorafobijas smaga forma. Neskatoties uz patstāvīgu ārstēšanos pie psihiatra, viņa vairs neuzdrīkstējās iziet no mājas. Lai arī viņa skaidri apzinās savas bailes atstāt drošās mājas sienas, viņa nesaprot, ka šīs bailes sākās ar gadījumu, kas notika bērnībā. 
   Kad Džeina bija mazs bērns, viņas brālēns pateica viņai, ka viņa ir maza krople. To izdzirdot, Džeina spēcīgi satraucās, un aizbēgot uz mātes istabu, sāka ļoti kritiski pētīt sevi lielajā spogulī. Viņa nonāca pie secinājuma, ka laikam jau viņas brālēnam ir taisnība. Tomēr, izlemjot atrast veidu kā padarīt pievilcīgākas savas ne visai pilnīgās sejas aprises, Džeina sāka pievērst savam ārējām izskatam lielu uzmanību. Ar laiku viņa sāka saņemt daudz komplimentus attiecībā uz savu patīkamo ārieni un stāju.
   Bet, neskatoties uz visiem komplimentiem, Džeina vēl aizvien nespēja samierināties ar savu ārieni. Viņa kļuva tik apmāta ar savu fizisko pievilcību, ka pat izvēlējās konsultanta karjeru skaistumkopšanas salonā. Savā darbā Džeina sasniedza tādus panākumus, ka uzsāka personīgo biznesu un atvēra dažus skaistumkopšanas salonus, ko viņa vadīja pat tad, kad apprecējās ar cilvēku, kurš, likās, ka viņu dievināja.       Tikko Džeina sajuta, ka beidzot ir atradusi savu laimi, kad kā pērkons no skaidrām debesīm pār viņu gāzās nelaime: viņa uzzināja, ka vīram ir mīlas sakars. Džeina uz to noreaģēja ar parastu vienaldzību un pat, atsakoties apspriest situāciju ar krāpjošo vīru, uzreiz no viņa izšķīrās, neizrādot nekādas emocijas. 
   Pēc dažiem mēnešiem pēc šķiršanās Džeinai uz rokām parādījās vieglas ekzēmas forma, un, nevēloties, lai skaistumkopšanas salonā, kāds redzētu viņas stāvokli, viņa pārstāja parādīties cilvēkos. Tas bija viņas agorafobijas sākums, un, lai arī ekzēma uz rokām pārgāja samērā ātri, Džeina atskāra, ka viņai kļūst arvien grūtāk atgriezties pie darba. Beigās viņa pārdeva savu biznesu, un zaudējot iemeslu kaut kur iet, sāka arvien vairāk pavadīt laiku mājās. Neizejot no mājas un neizjūtot stimulu izskatīties skaisti ne priekš sava vīra, ne priekš saviem klientiem, Džeina pakāpeniski zaudēja jebkādu interesi par savu ārieni.
   Divus gadus pēc šķiršanās Džeina kļuva par īstu ieslodzīto, pārstājot rūpēties par savu ārieni, viņa attiecīgi sāka baidīties no ciemiņu atnākšanas. Beigu beigās bailes par to, ka viņa ir atbaidoši neglīta, viņu pārņēma pilnībā, un, lai arī viņa vēl aizvien neatzina savu agorafobijas iemeslu, tieši šīs bailes nodarīja viņai tik daudz bēdu. To nesaprotot, Džeina uzskatīja, ka iemesls vīra dēkai bija viņas nepievilcība, un viņa izjuta nepieciešamību pārdot savu biznesu. Jo tagad viņai bija neizturami skatīties uz sievietēm, kuras, pēc viņas domām, izskatās skaistāk par viņu, un viņai vairs nebija vēlmes palīdzēt viņām izskatīties vēl apburošākām.    Abi mūsu izskatītie piemēri ir tipiski tā piemēri, kā apslēptās bailes, kam ir tendence agru vai vēlu uzpeldēt virspusē, izkropļo cilvēku dzīves. Tāpēc mums ir nepieciešamība izskatīt, kā no šīm apslēptajām bailēm skolnieks var ciest neveiksmi, mēģinājumos kļūt par kareivi. Tāpēc izskatīsim vēlreiz mūsu piemērus par Džeinu un Saimonu, bet šoreiz iztēlosimies, ka viņi abi ir Kareivja Ceļa skolnieki. 
   Pielietojot pārskatīšanas tehniku, Saimons sāka atcerēties par savām bailēm, ka viņš varētu būt homoseksuālists. Mēģinot tikt galā ar šīm bailēm, viņš visvisādi apdomāja savu problēmu; bet tā kā viņš nekad nebija skatījies savām bailēm sejā, Saimons vienkārši nevarēja domāt par šīm bailēm nekā savādāk kā savas pieredzes kontekstā. Tomēr, atceroties visu savu dzīves pieredzi, Saimons neatrada neko, kas kaut kā varētu pamatot šīs bailes. Rezultātā Saimons bija spiests izdarīt secinājumu, ka viņa bailes vienmēr ir bijušas nepamatotas, un, neskatoties uz to, ka viņam piemīt jūtīgs raksturs, viņam ir pietiekami pierādījumi, lai zinātu, ka viņš nav homoseksuālists.
   Lai arī Saimons nonāca pie šī secinājuma, viņš joprojām nevarēja paciest, kad dēls vēlējās ar viņu fizisku kontaktu. Skatoties uz to tik dziļi un godīgi, cik vien viņš varēja, Saimons bija spiests sev atzīt, ka viņš patiešām baidās no fiziska kontakta ar vīriešiem. Tajā atzīstoties, Saimons beidzot varēja paskatīties savām bailēm sejā. Tāda pretī stāšanās ir izšķiroša, jo, ja Saimons šajā stadijā padotos savām bailēm, viņš ciestu sakāvi līdz savas dzīves galam. Atrodot visādus izdomātus iemeslus, lai neskatītos savām bailēm sejā, Saimons turpinātu to slēpt pat pats no sevis. 

TIKT GALĀ AR BAILĒM VAR TIKAI VIENĀ VEIDĀ: APZINĀTI TĀM SKATĪTIES SEJĀ - IZJUST BAILES, BET TĀM NENODOTIES. TAS NOZĪMĒ, KA JUMS IR PILNĪBĀ JĀATZĪST SAVAS BAILES, TAI LAIKĀ TURPINOT UZDEVUMU, TURPINOT APMĀCĪTIES, IT KĀ JŪS NEJUSTU BAILES. JA JŪS TĀ DARĪSIET, TAD REIZ APZINĀSIETIES, KA CĪNĪJĀTIES AR SAVĀM BAILĒM TIK ILGI, KA TĀS VAIRS JŪS NEBAIDA. NO ŠĪ MIRKĻA JŪS ATBRĪVOSIETIES NO BAILĒM LĪDZ SAVĀM DZĪVES BEIGĀM. APZINĀTĪBA, KA JŪS ATBRĪVOJĀTIES NO SAVĀM BAILĒM, NOTIEK APGAISMĪBAS ACUMIRKLĪ, BET BAIĻU PĀRVARĒŠANAS PROCESS - IR ILGS UN MURGAINS GRIBAS TRENIŅŠ, KAS VAJADZĪGS, LAI KĻŪTU NOTURĪGS, NESKATOTIES UZ TO, KAS VAR NOTIKT. 

   Pēc tam, kad Saimons realizēja savu pusaudžu baiļu pārskatīšanu, viņa priekšā nostājās izaicinājums, kas noslēdzās tajā, lai sasniegtu vēl lielāku skaidrību. Jo, lai arī viņš varēja skaidri redzēt, ka tieši viņa iedzimtais jūtīgums vienmēr ir bijis viņa baiļu iemesls, tomēr, viņš atklāja, ka viņam ir ļoti grūti atbrīvoties no vecajiem ieradumiem. Viņam bija tikai viena izvēle - izmantot nedarīšanas tehniku. Pagātnē Saimons vienmēr izvairījās no fiziskiem kontaktiem ar vīriešiem, izņemot boksa ringu, kur tāds kontakts bija tīri agresīvs. Viņa nedarīšanas tehnikas pielietošana noslēdzās tajā, lai ar nodomu atvērtos neaizspriedumainam kontaktam ar vīriešiem, kā emocionāli, tā fiziski. Skaidrs, ka priekš Saimona tas nepavisam nebija viegls uzdevums, un protams, ka viņš dotu priekšroku novērsties no šī izaicinājuma, tā vietā, lai skatītos tam sejā.
   Lieliski zinot, ka viņam ir jāpārvar savas bailes, nevis jābēg no tām, Saimons sāka no tā, ka piespieda sevi iziet uz fizisku kontaktu ar savu dēlu. Vakaros viņš piedāvāja savam dēlam pasēdēt viņam blakus krēslā, lai kopā paskatītos televizoru, to darot Saimons apņēma dēlu ar vienu roku, piespiežot sev klāt. No sākuma Saimons jutās briesmīgi diskomforti, un, kad pēc kāda laika, kad dēls impulsīvi sniedzās pie viņa, lai nobučotu pirms miega, Saimonam nācās turēties, lai nenovērstos no zēna. 
   Bez tam, darbā Saimons negaidot saskārās ar jaunu darbinieku vārdā Filips, kurš neslēpa to, ka ir homoseksuālists. Tas ir tipisks piemērs tam, kā spēks met izaicinājumu katram kareivim, kurš vēlas iekarot personīgo spēku. Bet Saimons ātri pamanīja šo izaicinājumu un esot stāvokļa augšgalā, piespieda sevi kontaktēties ar Filipu. Piespiežot sevi būt atvērts un draudzīgs ar šo cilvēku un no visas sirds cenšoties neizvairīties no Filipa, izrādot attiecībā uz viņu pastiprinātu interesi, Saimons uzsāka ar viņu draudzīgas attiecības.
   Pavadot pietiekami daudz laika Filipa sabiedrībā, Saimons drīz vien atklāja, ka, neskatoties uz bailēm, šis cilvēks sāk viņam patikt. Izrādījās, ka Filips bija uzmanīgs klausītājs un patīkams sarunu biedrs, un Saimons pamanīja, ka viņš patiešām bauda cita jūtīga vīrieša sabiedrību. Tai pašā laikā šī sapratne radīja Saimonā pieaugošu satraukumu. Tomēr, atsakoties nodoties savām bailēm, viņš cītīgi turpināja attīstīt draudzīgas attiecības ar Filipu. Cenšoties būt ar Filipu atklāts, Saimons uzticējās viņam, pastāstot par savām saspringtajām attiecībām ar dēlu un par to, kā tas negatīvi ietekmē viņa laulību. 
   Pateicoties savam jūtīgumam, Filips spēja sajust Saimona nepārliecību par heteroseksualitāti un, nezinot, ka Saimons izmanto nedarīšanas tehniku, Filips uzreiz izdarīja pats savus secinājumus. Nolemjot, ka Saimons vienkārši baidās atzīties, ka ir homoseksuālists, Filips sāka izmatot katru ērtu mirkli, lai viņu attiecības pārietu seksuālās. Saimons, tieši otrādi, bija ne tikai nobijies - viņš saprata, ka neskatoties uz to pretīguma sajūtu, ko viņā izsauca Filipa piedāvājumi, viņš kaut kādā nesaprotama veidā izjuta pievilkšanās spēku pret šo vīrieti, un Saimonam sākās panika. Lai arī viņš juta, ka šī sajūta viņam radās tikai tāpēc, ka Filips pauda bezgalīgu pacietību pret viņu un viņa problēmām, Saimons vēl aizvien nespēja atbrīvoties no šausmīgajām šaubām, ka viņš beigu beigās var izrādīties homoseksuāls. Nekad iepriekš viņam nekad nebija bijis tāda pacietīga drauga, un Saimona dilemma padziļinājās vēl vairāk, kad viņš sāka just savu vainu par to, ka vienkārši izmantoja Filipu saviem mērķiem, lai varētu praktizēt nedarīšanas tehniku. Šī vainas sajūta, protams, tikai padziļināja viņa problēmu, un rezultātā ļoti drīz Saimons bija ne tikai ārkārtīgi pārbijies, bet nonāca arī briesmīgā apjukumā attiecībā uz savu draudzību ar Filipu. 
   Tomēr Saimons palika stingrs savā izlēmībā turpināt cīņu, ne vienu vien reizi atsakoties nodoties savām bailēm. Rezultātā, kad reiz Filips uzlika viņam roku uz pleca, Saimons bija pārsteigts, ka viņš uz to nenoreaģēja agresīvi, kā parasti to darīja pagātnē. Nolemjot draudzīgi atsaukties uz šo žestu, Saimons silti apskāva Filipu aiz vidukļa, maigi, bet tai pat laikā attālināti. Tomēr šis gadījums tikai apstiprināja Filipa uzskatu, ka viņam ir taisnība par Saimona seksuālo orientāciju, un drīzumā Saimonam nācās novērst Filipa fiziskus uzbrukumus, kas aizgāja tālāk par parastu draudzību. 
   Ap to laiku Saimons bija bezgalīgi pārbijies. Piespiežot atzīties pats sev tajā, ka viņš ir sācis novērtēt draudzību ar Filipu, Saimons šausminājās, atzīstot, ka flirtēt ar citu vīrieti bija daudz pretīgāk, kā viņš to bija iedomājies. Baiļu ietekme ātri pieņēmās nepārvaramā spēkā, un Saimonam nācās stingrā izlēmībā cīnīties par to, lai saglabātu pēdējās vīrišķības paliekas. 
   Reiz Saimons, viņa dēls un Filips devās pastaigā uz kalniem. Pastaigas laikā puika nokrita no klints un salauza roku. Saimons nekavējoties skrēja viņam palīdzēt, un, nokrītot uz ceļiem pie raudošā bērna, saudzīgi paņēma uz rokām. Neaizdomājoties par to, ko viņš dara, Saimons mierināja dēlu, bučojot viņa pieri un mierinot ar sen aizmirstu maigumu. Pēc tam viņš pierunāja dēlu apsēsties uz akmens, lai varētu apskatīt roku. Redzot, ka roka ir lauzta, Saimons novilka savu kreklu un izveidoja no tā apsēju.
   Savās rūpēs par ievainoto dēlu, viņš uz laiku aizmirsa par Filipa klātbūtni, bet, kad Saimons droši sastiprināja dēla roku, tad atcerējās par savu draugu. Pagriežoties, lai pateiktu Filipam, ka viņiem pēc iespējas ātrāk ir jānogādā dēlu slimnīcā, Saimons kļuva mēms, redzot ar kādu neslēptu interesi uz viņu skatījās Filips. Gadi, ko Saimons pavadīja boksa ringā, bija devuši no dabas muskuļotajam ķermenim lokanību, un tagad, pirmo reizi savā dzīvē, viņš sajuta apmulsumu, nosarkstot zem cita vīrieša novērtējoša skatiena. Redzot skaidru atzinību drauga acīs, Saimons izjuta pilnībā reālu paniku, no kā viņa sirds sāka pukstēt straujāk. Bet tad negaidot panika pazuda tikpat pēkšņi, cik parādījās, un Saimons pēkšņi iesmējās pats par savu apmulsumu.
   Turpinot par sevi smieties, Saimons aizgriezās no Filipa, pacēla uz rokām dēlu un sāka iet lejup no kalna. Pēc tam, negaidīta impulsa pārņemts, viņš uzkliedza caur plecu Filipam, ka viņš drīkst patīksmināties par viņu, jo tuvākā laikā diez vai viņš redzēs skaistu vīrieša torsu.
   Kad Saimons lēnām kāpa lejup no kalna, saudzīgi turot dēlu uz rokām, viņš varēja sajust, kā ar katru soli bailes, ko viņš izjuta tik ilgi, brīnumainā veidā izdziest. Saimons zināja, ka neko citu kā nedarīšanas tehniku viņš nedarīja, lai atbrīvotos no savām bailēm, un tagad bija ieintriģēts, kā viņa bailes pēkšņi pazuda laikā, kad Filips par viņu sajūsminājās. Tagad, kad bailes bija pazudušas, Saimons izjuta īstu mīlestību pret dēlu un patīkamu sajūtu par domu, cik brīnišķīgi viņi kopā ar dēlu pavadīs laiku, pēc tam, kad izzudušas viņa bailes.
   Domājot par to, kā viņš mierināja dēlu pēc nelaimes gadījuma, Saimons saprata, ka pirmo reizi savā dzīvē viņš bija brīvs, nebaidoties no sava jūtīguma, un viņš sajuta iekšēju mieru. Pēc tam viņš aiz sevis izdzirdēja Filipa soļus, un Saimonam nācās apspiest savus draiskos smieklus, kad viņš atcerējās, kā pagātnē viņam bieži nācās sevi savaldīt, lai Filipu fiziski neatstumtu. Atceroties savu briesmīgo diskomfortu un karstās dusmas, Saimons iekšēji smējās par to, kā viņš domās bieži sapņoja par to, kā aizsist prom no zemes šo ''pretīgo geju'' un iespert viņam pa pašu jūtīgāko vietu.
   Tagad, kad viņš var redzēt, kāda spēka velte ir kļuvusi priekš viņa Filips, jo tieši ar viņa palīdzību Saimons spēja pieveikt savu izaicinājumu, viņš vairs neizjuta pret Filipu nekādu naidīgumu; tieši otrādi, viņš izjuta pret viņu siltumu, kam būtu jābūt divu draugu starpā. Atļaujoties veikt īsu savu attiecību pārskatīšanu ar Filipu, Saimons, kā iepriekš, bija satriekts apzinoties to, ka neskatoties uz savu daudzo gadu agresiju attiecībā uz homoseksuālistiem, viņš tagad varēja justies patiesi pagodināts par to, ka cits vīrietis uzskata viņu par pievilcīgu. Saimons zināja, ka tagad, samierinājies ar savu jūtīgumu un vairs nebaidoties no tā kā no homoseksualitātes pazīmes, viņš vienmēr varēs izbaudīt Filipa draudzīgo sabiedrību. Un tagad Saimons bez jelkādām šaubām zināja, ka viņam nav nekādu homoseksuālu tieksmju.
   Izjūtot pret Filipu pateicību, Saimons pēkšņi izjuta pret viņu līdzjūtību, saprotot, ka, ja viņam pagātnes attiecības ar viņu bija tik grūtas, tad, laikam jau, tās bija tikpat grūtas arī viņa draugam. Šajā mirklī Saimons varēja just līdzi Filipam visos tajos brīžos, kad viņš varēja justies atstumts un apmulsis no Saimona puses. Un Filips ne vienu vien reizi centās izpostīt viņu draudzību, un tagad viņam nāksies dzīvot ar vilšanos, ka Saimons nekad nekļūs par to vīrieti, kurš atbildēs viņam ar tādām pašām jūtām. Ar skumjām domājot par savu draugu, Saimons pieņēma lēmumu, ka viņš vienmēr būs blakus, ja Filipam būs vajadzīgs īsts draugs. Atskatoties, lai uzsmaidītu aiz viņa ejošajam Filipam, Saimons izjuta dziļu godbijību pret neparedzamām spēka dīvainībām – kā jebkāds mūsu dzīves izaicinājums kalpo tam, lai piespiestu kļūt labākiem ne tikai mums pašiem, bet arī apkārtējiem cilvēkiem.
   Kopš tās dienas attiecības starp Saimonu un viņa dēlu pārauga savstarpējā mīlestībā un cieņā, un viņa attiecības ar sievu drīz vien kļuva tikpat laimīgas, kā viņu laulībā pirms tam. Bez tam, Filips pilnībā samierinājies ar to, ka Saimons ir precēts heteroseksuāls vīrietis, kurš ir laimīgs savā laulībā, kļuva visai apmierināts ar to, ka bija Saimona uzticams draugs un ne vairāk.
   Saimons spēja uzvarēt savas bailes vienkārši tāpēc, ka bija gatavs tām skatīties sejā vairākkārt, atsakoties no tām bēgt. Pat šaubu un aizdomu vismokošākajos brīžos attiecībā uz savu seksuālo orientāciju, Saimons turpināja cīnīties savā cīņā tik nevainojami, kā vien varēja, neskatoties uz to, ka viņš zināja – ka, ja viņš cītīgi turpinās savu cīņu, viņš patiesībā varētu pārliecināties, ka ir homoseksuāls. Tajās drūmajās dienās, kad pārņemošā panika bieži apdraudēja pilnībā izpostīt saprātu, no cīņas pārtraukšanas Saimonu atturēja doma par to, ka vismaz viņam ir jābūt pietiekami vīrišķīgam, lai uzzinātu par sevi patiesību, pat, ja šī patiesība izrādīsies tāda, no kā viņš tik ļoti baidījās.
   Sakarā ar to vajag atzīmēt, ka bailes-ienaidnieks – tās nav tās bailes, par ko mēs runājām kā par neatņemamu kareivja vairoga sastāvdaļu. Bailes, kas ir kareivja vairoga daļa, piemīt visām dzīvības formām uz Zemes, un, laikam jau, tās var vislabāk aprakstīt kā pašsaglabāšanās instinktu. Šajā ziņā neviena būtne uz Zemes nekad nav pilnībā brīva no bailēm. Bez tam, bailes, ko ir radījušas pašsaglabāšanās instinkts, nav vēlams pilnībā iznīcināt, jo tieši šīs bailes iedveš mūsos vērību un spēju rīkoties nekavējoties. Atšķirībā no tām, bailes-ienaidnieks ir izaicinājums, kas mums liek iet ''uz priekšu un uz augšu'' mūsu zināšanu un spēka meklējumos, bet, ja mēs atsakāmies tām skatīties tieši sejā un tās nepārvaram, tas tās iztukšo mūs, un beigu beigās iznīcina.
   Bez tam, ir svarīgi zināt, ka bailes – ir spēks, kurš, rupji sakot, attiecas uz Ziemeļiem. Lai arī par četrām ceturtdaļām mēs sīkāk runāsim daudz vēlāk, tomēr te vajag atkārtoties, ka tad, kad mēs runājam par vienu no virzieniem, tad mēs runājam par vienu no īpašībām, ko šī konkrētā ceturtdaļa apzīmē, bet nevis par reālu debespusi, uz ko norāda kompas. Šajā ziņā Ziemeļi – ir kareivja cīņas lauks, un bailes – ir viņa darbību rezultāts pagātnē, ar ko kareivim ir jāsatiekas aci pret aci un jāuzveic nedarīšanas prakses ceļā. Mēs varam to pārfrāzēt, pasakot, ka bailes ir nepieciešamības rezultāts vērsties ar vaigu pret cīņu, kuru mēs esam noignorējuši pagātnē.
   Kā īsts kareivis, Saimons skatījās savām bailēm sejā un tās uzvarēja, atšķirībā no Džeinas, kura, kā jau mēs redzējām, nespēja uzvarēt savas bailes. Tā kā mēs sīki izskatījām piemēru par Saimonu, mums nav nepieciešamība tikpat sīki izskatīt piemēru par Džeinu, bet priekš skaidrības, mums vismaz ir jāizskata galvenie viņas neveiksmes iemesli.
   Tāpat kā Saimons arī Džeina izmantoja pārskatīšanas tehniku, lai atcerētos to gadījumu, kad viņas brālēns viņai pateica, ka viņa ir maza neglītene. Ar laiku Džeina visos sīkumos atdzīvināja atmiņā to gadījumu, skaidri atceroties, cik spēcīgi viņa bija šokēta un satraukta, bet tā vietā, lai izmantotu šīs zināšanas skaidrības iegūšanai, Džeina atļāvās nodoties žēlastībai pret sevi, kas ir ļoti bīstami. Rezultātā Džeina nespēja saredzēt, ka viņas brālēna vārdi pamudināja viņu kļūt pievilcīgai, neskatoties uz viņas izskata nepilnību, un sasniegt dzīvē panākumus.
   Patstāvīgi domājot par to, ka viņa nav apveltīta ar perfektu ārieni un viņas ķermenim ir vajadzīga patstāvīga kopšana, lai izskatītos pievilcīga, Džeina nespēja saredzēt savā pagātnē neko, kā ilgu un uzcītīgu cīņu, ko viņa veica visu savu dzīvi, lai saglabātu savu ārējo pievilcību. Tā kā Džeina nespēja novērtēt sevi par saviem sasniegumiem, tad savos salonos viņa jutās kā liekule. Uzskatot, ka viņai nav tiesības dot padomus daudz skaistākām par viņu sievietēm, par to, ko darīt, lai viņas kļūtu vēl pievilcīgākas, Džeina sāka meklēt drošu patvērumu savas mājas sienās. Džeinas problēma vēl padziļinājās dēļ tā, ka viņa savos skaistuma salonos darbam izvēlējās tikai ļoti skaistas sievietes, jo uzskatīja, ka tas ir ļoti svarīgi viņas biznesam. Tomēr tagad Džeina sāka skatīties uz šīm meitenēm ar pieaugošām un biedējošām aizdomām. Pārliecināta par to, ka aiz viņas muguras meitenes par viņu smējās, Džeina, glābjoties no viņām, pameta darbu, kā tikko pamanīja sev uz rokām ekzēmu.
   Būtībā, Džeinas lēmums pabūt mājās, kamēr nepāries ekzēma, no malas nenodarīja viņai kaitējumu un bija visai loģiski, tā kā ekzēma patiešām varēja nebūt pati labākā reklāma viņas biznesam. Tomēr šajā situācijā būtība noslēdzās tajā, ka Džeina nodevās personīgās mazvērtības sajūtai un savām aizdomām, un ar to aizbēga no savas cīņas. Kā tikko Džeina sāka bēgt, viņa vairs nevarēja apstāties. Jo viņas bailes, aizdomas un personīgā mazvērtības sajūta turpināja pieaugt. Skatoties uz savu neveiksmīgo laulību kā uz apstiprinājumu par to, ka viņa nav pietiekami pievilcīga, lai vīrs viņu nekrāptu, Džeina sāka aizdomāties, ka, laikam jau, vīrs nekad viņu pa īstam nav mīlējis un apprecēja tikai aiz žēluma.
   Laikā, kad Džeinas aizdomas un šaubas turpināja pieaugt, viņas skaidrība arvien tālāk atkāpās uz aizmugures plānu. Tā vietā, lai izmantotu nedarīšanas tehniku, Džeina padevās kārdinājumam pabūt mājās, lai ''labi visu apdomātu''. Bet tā kā viņai nebija pietiekamas skaidrības, kas vajadzīga priekš tā, lai redzētu, ka viņa vienkārši bēg no savas kaujas, Džeina sāka justies arvien neērtāk ārpasaulē. Pat tie cilvēki, kuri pirms tam bija viņas paši tuvākie un uzticami draugi, tagad kļuva par viņas draudu. Turot aizdomās to, ka pat šie cilvēki par viņu smejas, Džeina juta, ka vairs nevar ar viņiem satikties.
   Beidzot saprotot, ka viņa ir pa īstam nopietni slima, Džeina sāka vainot Kareivja Ceļu tajā, ka viņa dēļ tā ir nonākusi līdz tādam stāvoklim, uzskatot, ka viņai būtu bijis daudz labāk, ja viņa nekad nesaskartos ar Tolteku mācību vai pārskatīšanas tehniku. Dusmīga un satraukta, Džeina pārtrauca cīnīties un pameta Kareivja Ceļu. Tomēr Džeina saprata, ka viņai patiešām ir nepieciešama palīdzība, tāpēc viņa vērsās pie psihiatra un ārstēšanas. Bet arī psihiatrs nespēja viņai palīdzēt dēļ tā vienkāršā iemesla, ka to neapzinoties, Džeina nodevās savām bailēm – tām bailēm, ka viņas āriene ir nepievilcīga.
   Saimons bija izlēmības pilns pārvarēt savas bailes, pat, ja tas nozīmētu atzīties, ka viņš ir homoseksuāls. Džeina, otrādi, tik ļoti baidījās atzīt iespējamību, ka viņa var būt mazāk pievilcīga, kā viņai gribētos ticēt, aizbēga no savas cīņas. Rezultātā viņa noticēja, ka ir pārāk nepievilcīga priekš tā, lai skatītos dzīvei sejā. Aizbēgot no savas cīņas, Džeina, lai cik tas dīvaini nebūtu, sagrāva uz sevis pašus ļaunākos nakts murgus. Tas attiecas uz jebkādu cīņu par spēku. Ja mēs bēgam no kaujas, tad spēks mūs nežēlīgi sakauj.

CILVĒKIEM PATĪK TICĒT, KA VIŅIEM IR VAIRĀKI ATVĒRTI IZVĒLES VARIANTI, BET TĀDA TICĪBA IR TIKAI MĒĢINĀJUMA ATTAISNOJUMS IZBĒGT SAVAS CĪŅAS. KAREIVIS SAPROT, KA IR MUĻĶĪGI MEKLĒT BĒGŠANAS VEIDUS NO REALITĀTES, JO VIŅŠ ZIN, KA PASAULI CAURSTRĀVO SPĒKS, KURŠ VEĻAS PĀR VIŅU KĀ JŪRAS VIĻŅI. VIŅŠ VAI NU PELDĒS UZ VIĻŅA KRĒPES, VAI ARĪ PAZUDĪS ZEM TIEM.

   Ja Džeina koncentrētos uz to, lai sasniegtu skaidrību, viņa spētu novērtēt savus dzīves sasniegumus. Tas dotu viņai stimulu, lai varētu pielietot nedarīšanas tehniku, kas, savukārt, ļautu viņai iegūt noturību, kas ir vajadzīga, lai varētu uzcītīgi turpināt cīņu. Ar laiku viņa iemācītos pieņemt savu izskatu tādu kāds tas ir, un pārstātu iztēloties, ka viņa ir pavisam nepievilcīga. Citiem vārdiem sakot, Džeina nonāktu pie sapratnes, ka, ja viņa patiešām būtu tik neglīta, kādu viņa sev iztēlojas, tad diez vai viņa spētu panākt tādu veiksmi konsultantes amatā, skaistumkopšanas salonā. Būtībā, pat, ja viņa būtu tik neglīta, kāda sev likās, tad viņas sasniegumi būtu pat daudz izdevušākies un būtu pelnījuši lielu cieņu.
   Par nelaimi, Džeina tā arī nespēja apzināties, ka cieņa pret sevi ir daudz svarīgāka un nozīmīgāka par cīņas rezultātu. Ja viņa spētu novērtēt sevi par sasniegumiem, tad, neskatoties uz savu iedomāto nepievilcību, Džeina varētu nevainojami cīnīties savā cīņā un neciestu neveiksmi.

   Pirms mēs pāriesim pie atlikušajiem dabiskajiem ienaidniekiem, vajag atkārtot, ka visas mācības daļas ir savstarpēji saistītas un tāpēc papildina viena otru. Skolnieki ļoti bieži pieļauj kļūdu, uzskatot, ka tā kā viņi strādā ar kādu noteiktu mācības daļu, tad viņiem nevajag iekļaut nekādus citus aspektus. Tāds uzskats ir īpaši bīstams attiecībā uz četriem dabiskajiem ienaidniekiem, jo bieži izrādās, ka skolnieks cīnās ar vairākiem ienaidniekiem vienlaikus. Kā mēs redzējām piemēros par Saimonu un Džeinu, pie pārskatīšanas tehnikas izmantošanas parādās ne tikai skaidrība, kas attiecas uz Austrumiem, bet arī bailes, kas attiecas uz Ziemeļiem. Citiem vārdiem sakot, pārskatīšanas tehnikas pielietošanas laikā parādās skaidrības sākotnējais līmenis, bet tieši šī sākotnējā skaidrība neizbēgami atmodina kaut kādu baiļu veidu. Šīs bailes var pārvarēt tikai vienā veidā – savienojot pārskatīšanas tehniku ar nedarīšanu. Tādējādi rīkojoties, cilvēks var iegūt noturību, kas nepieciešama, lai iegūtu vēl lielāku skaidrību, pēc tam, kad parādījās bailes; jo, beigu beigās, skaidrība iznīcina bailes. Sekojoši, ja skolnieks nebūs vērīgs, tad, kamēr viņš cīnīsies ar pretinieku, ko redz sevis priekšā, cits pretinieks pievarēs viņu no mugurpuses.

CĪŅA PAR SPĒKU – IR CĪŅA PAR IZDZĪVOŠANU, UN TĀDĀ CĪŅĀ NAV UZVEDĪBAS NOTEIKUMU. SPĒKS IZMANTO VISUS TAM PIEEJOŠOS LĪDZEKĻUS, LAI MESTU IZAICINĀJUMU KAREIVIM.

   Bez tam, lasītājam nevajadzētu uzskatīt, ka, ja viņš reiz ir ticis galā ar dabiskajiem ienaidniekiem, ka viņi nekad vairs neparādīsies viņa dzīvē. Lai gan šāds priekšstats varētu rasties pēc šīs informācijas izlasīšanas, tomēr ir ļoti svarīgi atcerēties, ka mēs izskatām dažādas mācības koncepcijas secīgi un atsevišķi tikai, lai būtu skaidrs izklāsts. Praksē izrādās, ka jebkāda apmācība notiek spirālveidīgi – katrs spirāles apgrieziens ietver mācības pilnu apjomu, un kopā ar to atver patstāvīgi pieaugošu detaļu un smalkumu vairumu, kas raksturīgi mūsu izaicinājumiem. Tas nenozīmē, ka mēs turpinām cīnīties tajās pašās kaujās, bet tas nozīmē, ka paši izaicinājumi visu laiku atkārtojas.
   Tas ļoti līdzinās patstāvīgai praksei, kas, esot mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa, dod mums labvēlīgu iespēju noslīpēt savu meistarību un apgūt nianses. Piemēram, sākumā mums visiem pieredzes ceļā ir jāiemācās, kā sasiet kurpju šņores. Bet, lai arī mums šajā cīņā ir jāpiedalās tikai vienu reizi, mēs vienalga turpinām šņorēt kurpes līdz savas dzīves beigām, un ar laiku uzzinām, ka ir daudz dažādu veidu kā sasiet šņores. Tas attiecas uz visiem mūsu izaicinājumiem, ar ko saskaramies dzīves gaitā, jo, lai arī mēs varam kļūt par virtuoziem meistariem kādā noteiktā darbības sfērā, tomēr mēs pazaudējām tās spējas, ko neizmantojam. Cīņa ar četriem dabiskajiem ienaidniekiem nav izņēmums – mums tie ir jāuzveic tikai vienu reizi dzīvē, bet, lai paliktu par uzvarētājiem un atvairītu to uzbrukumus, mums ir jāpraktizējas visas savas dzīves garumā.

Turpinājums sekos

 
Kategorija: Tolteki, Kastaņeda | Pievienoja: Sanistra (09.10.17)
Skatījumu skaits: 136 | Atslēgvārdi: seksuālā orientācija, apslēptas bailes, četri dabiskie ienaidnieki, spēks, bailes
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]