Otrdiena, 23.10.18, 23:01Galvenie | Reģistrācija | Ieeja

Vietnes izvēlne

Sadaļas kategorijas

Ieejas forma

Meklēšana

Mūsu aptauja

Es šajā saitā meklēju informāciju par:
Atbildes: 885

Vietnes draugi

Statistika


Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0
Saita sadaļas

Velna grāmatas

Velna grāmatas.

Pagānu laikos maģija un dažādi burvestību paņēmieni bija diezgan parasta lieta. Daudzi senie ēģiptiešu, grieķu, romiešu, slāvu un citu tautu priesteri mācēja pareģot nākotni, diezgan veiksmīgi ārstēja dažādas slimības, veica bojājumus uz cilvēkiem un ņēma tos nost, ārstēja lopus,izsauca stihijas un it kā pat varēja ar vārdojumiem pārvērst cilvēkus dzīvniekos.

Melngrāmatošanas parādīšanās.

Plaši izplatoties kristietībai, sākās pagānu vajāšana, lielākā daļa elkdievību pielūdzēji bēga no vajātājiem.Tomēr drīz atklājās, ka jaunā reliģija, kura sludināja tikumības, daudzos aspektos neapmierināja jaunos kristiešus, kuri bija pieraduši doties pēc palīdzības pie burvjiem. Vecie priesteri izmira, un iedzīvotāji sūdzējās, ka nav neviens, kas var apmierināt viņu vajadzības maģijā.

Kā zināms, pieprasījums ātri rada piedāvājumu. Un, lūk, sāka parādīties cilvēki, kuri mācījās burvestību mākslu. Neapšaubāmi, lielākā daļa no tiem bija „garāmgājēji” un blēži.Bet līdzās viņiem atradās arī tie, kas tiešām pārņēma priesteru slepenās zināšanas un mācījās vadīt noslēpumainos, neredzamos spēkus. Visaugstāko uzplaukumu šī izpausme sasniedza ap VIII-IX gs, kad parādījās daudz nezināmu autoru grāmatas par burvestībām, uzrakstītas arābu, latīņu, angļu,itāļu vecajā franču un citās valodās. Izvairoties lietot vārdu "velns" vai "velnišķīgs", uzskatītiem par grēcīgiem, autori aizstāja tos ar vārdu "melns". Tādēļ tādas grāmatas praktiski visur ieguva nosaukumu kā "melnās", bet tos, kuri no tām apguva maģiju, sāka saukt par melngrāmatotājiem, kas drīz vien kļuva par sinonīmu vārdam burvis vai brīnumdaris. „Melno grāmatu” lasīšana diezgan ātri plaši izplatījās izglītotu cilvēku vidū un Eiropā kļuva par sava veida izmeklētu modi.

"Melnās grāmatas" agrīnajos viduslaikos saturēja daudz dažāda rakstura liecības. Tajā skaitā, kā izsaukt garus, stāties ar tiem pārrunās un piespiest pakļauties savai gribai.Minēti vārdojuma teksti, tika sniegtas dažādas burvju maisījumu pagatavošanas receptes, kā pagatavot maģiskos priekšmetus un tika norādīts, kā veidot no dzelzs, vara, alvas un citiem metāliem pentagrammas un citas figūras, kā zīmēt kabalistiskas zīmes un tamlīdzīgi. Protams, šis un tas, no šajos traktātos publicētā, patiešām tika pārņemts no īstajiem pagānu priesteriem, kuri bija apveltīti ar nopietnām zināšanām, bet dēļ biežās pārrakstīšanas, bet visvairāk dēļ tulkojumiem no vienas valodas uz citu, daudzi izklāsti, vārdojumi un pat veselas grāmatas nodaļas zaudēja jebkādu jēgu.

Tomēr tas necik nemulsināja un neapturēja tos, kas meklēja varu pār gariem un neredzamo spēku pārvaldīšanu. Kaisle pret melngrāmatošanu attīstījās līdz tādam līmenim, ka kļuva par vienu no mīļākajām nodarbēm Romas pāvestam Silvestram II, bet pēc tam  viņa pēctečiem Leo II un Honorijam III. Par laimi, tolaik vēl neplosījās inkvizīcija, netika radīts jezuītu ordenis un katoļu garīdzniecības vidū valdīja pietiekami brīvi tikumi.

Redzot, kā ar melngrāmatošanu aizraujas baznīcnieki un pat baznīcas kņazi, parastie ļaudis vēl jo vairāk centās sekot šai dīvainajai modei. Īpaši tā izplatījās uz tradicionāli spēcīgi, mistiski noskaņoto Vāciju,kura tajos laikos vēl nedomāja par protestantismu un reformām. Imperatori, karaļi, marķīzi un valdošie baroni centās pārspēt viens otru melngrāmatošanā. Starp to no gadsimta uz gadsimtu noteikti cilvēki patiešām centīgi mācījās maģiju, bet ne no izplatītajām un populārajām „melnajām grāmatām”, bet gan pārmantojot burvestību slepenos noslēpumus no paaudzes paaudzē.

Kā modes nodarbe melngrāmatošanas burvestības augstāko slavas virsotni un popularitāti sasniedza XV gadsimtā:, burtiski visi, sākot ar slaveniem karaļiem un beidzot ar pēdējiem ubagiem, kas vien mācēja lasīt, lasīja "melnās grāmatas", kā piemēram "Sarkanais Drakons" vai "Ehidrions", kas piederēja pāvestam Leo III, kā arī "Grimuārs", ko sarakstījis Honorijs VI. Ar īpašu popularitāti izcēlās Alberta Lielā darbs „Melnais Krauklis vai melnās maģijas darbi”. Dabiski, starp tā laika daudzajām dārgajām "melnajām grāmatām" atklājās daudz atklātu krāpniecisku viltojumu, izgatavotas tikai, lai gūtu peļņu, un kurām nav ne mazākā sakara ar īstu maģiju.

Ir zināmas tūkstošiem leģendas un stāsti par dažādiem burvjiem, magiem, melngrāmatotājiem, brīnumdariem, kā arī par ļaunajām un labajām fejām un raganām. Vēl viduslaikos bija pieņemts viņus iedalīt labajos un ļaunajos, jeb „baltajos” un „melnajos”. Rietumeiropā tradicionāli tika uzskatīts, ka burvji dzīvo nesasniedzamās pilīs, pārvietojas dūju, uguni spļaujošu čūsku vai citu fantastisku radījumu vilktās ekipāžās un katrs brīnumdaris spēj pavēlēt daudziem viņu paklausīgiem gariem.

Tieši tādi burvji tika aprakstīti bruņniecības romānos, kā piemēram „Trakais Rolands” vai „Ričards Lauvassirds”. Bet kādi viņi īstenībā bija?...

Burvji pēc pārliecības.

XIX gadsimtā interesantu pētījumu par burvjiem sagatavoja krievu vēsturnieks un etnogrāfs Glagoļevs, iedalot magus sekojošos veidos: gadījuma burvji, burvji ne pēc pašu gribas , burvji pēc pārliecības un ļaunprātīgi burvji.

Pirmajai kategorijai, pēc viņa domām, atbilda dažādu veidu veikli blēži un afēristi, kas māk ekspluatēt radušās modes tendences uz medijiem , burvjiem, melngrāmatotājiem, kā arī izmantojot dažādas cilvēku nelaimes, radušos analfabētismu, tieksmi uz misticismu, politiskās, ekonomiskās un citas grūtības. Apveltīti ar aktiera talantu, lai palielinātu efektu, tie izmantoja savas fiziskās nepilnības, kā arī speciāli izdomāja izklaidējošu, oriģinālu ekscentriskumu, ar mērķi muļķot cilvēkus, lai iegūtu ievērojamu peļņu.

Burvji ne pēc pašu gribas skaitījās tie, kurus maģijā ievilka šaura cilvēku kopiena, kaut arī burvestībās, jeb maģijā šie ļaudis izrādījās pavisam neiesaistīti. Piemēram, agrāk bieži pie burvjiem pieskaitīja mikstūru jaucējus, pieredzējušas ciema vecenītes, dziedniekus, un visbiežāk - dzirnavniekus, it īpaši tos, kuriem bija ūdens dzirnavas. Dambji vienmēr cilvēkiem asociējās ar nārām, ūdens gariem un citiem tumšajiem spēkiem. Nu kā gan blakus viņiem nedzīvot burvjiem?

Ļaunprātīgi burvji parasti bija tikai augstprātīgi un talantīgi noziedznieki, kuri bieži noziegumu veikšanai izmantoja apreibinošus vai narkotiskus līdzekļus. Viņi meklēja upurus starp lētticīgiem, uz misticismu noskaņotiem cilvēkiem un ar labi apstrādātu paņēmienu palīdzību, aplaupīja tos līdz pēdējam drēbes gabalam. Bieži vien viņi darbojās apvienojoties ar tā saucamajiem gadījuma burvjiem.

Vienīgie īstie magi bija burvji pēc pārliecības - viņi cieši ticēja noslēpumainajiem spēkiem un burvestībām un nodeva zināšanas jaunākajiem pēc pakāpes vai tuviem cilvēkiem, ņemot no tiem briesmīgu zvērestu, nevienam neatklāt noslēpumu. Parasti "melnie" magi nenēsāja krustu un negāja uz baznīcu, bet "baltie" tur bieži vien uzturējās un no krusta nevairījās. Saskaņā ar tautas ticējumu, īstenie magi nelabprāt tukši runā, bet diezgan bieži runā paši ar sevīm. Sitieni pa ķermeni tiem nenodara nekādus bojājumus, tādēļ ir jāsit pa maga ēnu - tad viņš lokās briesmīgās sāpēs. Bet nobeigt viņu varēja tikai ar apburtu un templī iesvētītu zelta vai sudraba lodi.

Slāvu magi vienmēr ir bijuši lieliski herbāristi un bieži lietoja no parocīgiem līdzekļiem pagatavotas mikstūras, kalpojošas kā spēcīgas narkotiskas indes, kas destruktīvi iedarbojās uz nervu vai endokrīno (iekšējās sekrēcijas) sistēmu. Tādam cilvēkam, kurš saņēmis tādu mikstūru, parādījās dermatoloģiskās slimības, cieti audzēji, varēja rasties lēkmes, un pat epilepsija. Magi lieliski zināja, kā ātri pārtraukt upura slimību un mokas, bet darīja to tikai izņēmuma gadījumos.

Īpaši derētu pastāstīt par maga nāvi. Saskaņā ar tautas ticējumu, zeme nevēlas pieņemt maga ķermeni, pat, ja viņš bija "baltais", devās uz baznīcu un pieņēma Sakramentu. Galvenais priekš beigu tuvošanās sajūtošā maga – paspēt nodot kādam savas slepenās zināšanas, lai atbrīvotos no tām, citādi viņa dvēsele pat pēc nāves turpina uzturēties mājā, kurā rodas dīvainas skaņas: soļu skaņas, durvju čīkstoņa, neskaidra murmināšana. Mūsdienās šādas parādības bieži sauc par poltergeistiem.

Dažkārt magi parādās cilvēku priekšā kā spoki, bet pār viņu kapiem mēdz degt svecēm līdzīgas liesmiņas. Ja burvis dzīvoja kā vientuļnieks, tad viņa ēna nezina kur iet un sāk klīst pa kapiem. Šādos gadījumos visā pasaulē ir pieņemts izdurt cauri nelaiķa ķermenim apses koku un tad jebkādi dīvaini notikumi beidzas. Līdzīgas parādības ne reizi vien ir aprakstītas dažādu valstu un tautu mākslas un zinātnes literatūrā.

Bet tas burvis, kurš pirms savas nāves paspēja nodot jaunākam savas slepenās zināšanas un spēku, mira klusi un mierīgi.. Zināšanu nodošana, parasti, notika tieši pirms nāves un faktiski skaitījās ne tikai zināšanu piešķiršana sekotājam lietošanā, bet arī neredzamu, magam kalpojošu spēku nodošana.

Runā ka pēc "melnā" burvja nāves, viņam pakļautie dēmoni mokās bez darba, ko tiem nolēma Tumsas princis Lucifers. Jauna īpašnieka nav un viņi sāk „bakstīt” veco ķermeni. Tomēr, redzot, ka tas jau bez dvēseles, paši ielien tajā un liek tam kustēties, gluži kā dzīvs – šāds zombijs ārēji ne ar ko lāga neatšķiras no dzīva cilvēka un ir spējīgs sastrādāt daudz ļaunu darbu. Visi novērojumi sarežģījas ar to, ka viņš ir nenotverams, kā gars un vajag zināt īpašu paņēmienu, lai padarītu to nekaitīgu. Starp citu, "melnajiem" magiem kalpojošie dēmoni nelīdzinās satīriem, kā viņus daudz kur ir pieņemts attēlot. Saskaņā ar dažu nežēlīgu magu liecībām, viņi parādās kā mazi, veikli cilvēciņi, kas līdzinās rūķiem. Tādējādi, ir pilnīgi iespējams, ka dominējošie stāsti par rūķiem ir ar reālu pamatu.

Mr. Glagoļevs raksta, ka daži cilvēki pieņem magu noslēpumus, ar vēlmi kļūt spēcīgiem vai  arī izjūt nepārvaramu pievilkšanos pie visa noslēpumainā un mīklainā. Viņiem vienkārši nav ne jausmas, kādi šausmīgi apstākļi pavada patiesas melnās maģijas uzsākšanu – neskaitāmi ļaunie gari sāk pastāvīgi „spēlēties” ar jauno magu, kas prasa darbu un liek izgudrot arvien jaunus paņēmienus, lai vismaz ar kaut ko nodarbinātu trakos garus, kamēr tie nav ķērušies pie viņa paša.

Kādā leģendā stāsta, kā puika, nejauši saņēmis dāvanā burvestību spēku, nezināja, kur likties no dēmoniem, kuri viņam pieprasa arvien jaunus darbus. Kaut kā viņam izdevās pierunāt viņus nogaidīt līdz rītdienai, bet nākamajā dienā, pēc gudra cilvēka padoma, zēns aizgāja uz lauku, kur pa vējam izbēra maisu ar miltiem un nokristīja no visām četrām pusēm. Kad nešķīsteņi no jauna ieradās, viņš lika tiem savākt visu maisu, līdz pēdējam miltu puteklītim. Nešķīsteņi aizgāja un nekad vairs neatgriezās - acīmredzot darbs nebija viņiem pa spēkam un viņi būtu ar to nodarbojušies vēl joprojām.

Melngrāmatotāja, burvja vai maga dzīve un nāve nav nemaz tik viegla un interesanta, kā dažiem liekas. Lai kaut ko iegūtu, nešaubīgi saistītu ar neredzamiem spēkiem, magam pastāvīgi nāksies par to pilnībā samaksāt.

Gluži dabiski rodas jautājums: vai magi pastāv arī mūsdienās, šajā elektronikas, interneta un kosmosa lidojumu laikmetā? Bez šaubām, jā! Tas, kas reiz radies, vairāk nekad neizzudīs. Parasti tas tikai nedaudz izmainās, bet vienmēr cenšas palikt ēnā...

Kategorija: Neizzinātais | Pievienoja: Sanistra (20.01.14)
Skatījumu skaits: 976 | Atslēgvārdi: velna grāmatas, grāmatas
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Copyright MyCorp © 2018 | Uzturēšanu nodrošina uCoz