Galvenie » Raksti » Citi noslēpumi » Neizzinātais

Noslēpumainais viduslaiku pergaments – Voiniča Manuskripts

Viduslaiku kriptogrāfijas speciālisti un mūsdienu sarežģīto kodu eksperti jau vairāku gadu desmitus lauž galvu par šifrēto pavedienu saturu tā sauktajā Voiniču manuskriptā.
1912. gadā amerikāņu grāmatnieks U. Voiničs jezuītu skolā "Mondragona", Itālijas pilsētā Fraskati,sadabūja viduslaiku manuskriptu. Viņam izdevās izvest ar roku rakstītu grāmatu uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Pēc Voiniča nāves 1930.gadā viņa mantinieks mēģināja pārdot manuskriptu, bet viņam tas neizdevās un beigu beigās manuskripts tika uzdāvināts universitātei. Bagātīgi ilustrētais manuskripts tagad atrodas Jēlas universitātē un to tur sargā ļoti uzmanīgi. Vērtīgais manuskripts sastāv no 232 lpp. Par manuskripta izcelsmi, kā arī par tā saturu līdz šim nekas nav zināms.
Vienā vēstulē, kas rakstīta 1666. gadā, ir apgalvojums, ka manuskriptu iegādājies Vācijas imperators Rūdolfs II (1552.-1612.) par neticami lielu summu priekš tiem laikiem - 600 zelta dukātiem. Imperators bija pārliecināts, ka noslēpumaino grāmatu sarakstījis leģendārais zinātnieks un melngrāmatotājs Rodžers Beikons (1220.-1292.). "Burvestību" grāmata ir rakstīta uz pergamenta loksnēm izmērā - 14,6 X 21,6cm. Labi saglabājušās lapas ir pārklātas ar skaistām, skaidrām rindām, kas sastāv no kārtīgiem rakstiskiem vārdiem. No pirmā acu uzmetiena, tie neatšķiras no citiem senajiem manuskriptiem, lai neinformētai personai ir grūti izlasīt tos. Bet, ja mēs rūpīgi pārbaudām vismaz vienu rindiņu, kļūst skaidrs, ka autors izmantoja dīvainu alfabētu. Kaut gan burti daudz neatšķiras no zināmiem alfabētiem, tie nesakrīt ar nevienu šifru no citu veidu pazīstamiem manuskriptiem.
Taču ne tikai oriģinālā rakstība atšķir "Voiniču" no visām citām viduslaiku grāmatām. Visas pergamenta lapas dekorētas ar dažādiem dīvainiem zīmējumiem, kas arī neatbilst citiem avotiem visā pasaulē. Tie ir fantastiski augi, dīvainas cilvēkveida būtnes, nezināmas kombinācijas. Nezinot teksta saturu, protams, var daudz fantazēt par apbrīnojamajiem attēliem, bet izprast to patieso nozīmi nevienam nav izdevies.
"Burvestību grāmatas" atšifrēšanā ir veikti mēģinājumi pieiet lietai no dažādiem leņķiem, ņemot vērā tās nezināmo, ne obligāti Eiropas, izcelsmi.
Teksta atšifrēšanas mēģinājumi galvenokārt bija balstīti uz tā saucamo „vājo vietu” atrašanu: tas ir, meklēja noteiktas likumsakarības, šķietami, patiešām nesaistītās struktūrās. Slavenam slepeno kodu ekspertam Herbertam Jārdlijam reiz tādā veidā izdevās atšifrēt japāņu diplomātisko kodu, kaut gan viņš nebija spēcīgs japāņu valodā. Jārdlijs nolēma izmēģināt savas izcilās prasmes "Voiniča" manuskripta atšifrēšanā. Viņš aizrautīgi ķērās pie lietas, bet nespēja ar to tikt galā. Šajā grāmatā izmantotajam kodam, šķiet, nav nekā kopīga ar statistikas materiāliem jebkurā dabiskā valodā.
Nav izslēgts, ka šī tipa kriptogrammai, katrā ziņā jābūt „atslēgai”. Uz pēdējās manuskripta lappuses ir gandrīz nesalasāms postskripts citā rokrakstā. Profesors Viljams R. Ņūbolds uzskata, ka šo rindiņu var lasīt latīņu valodā: a mihi dabas multas portas – tu man devi daudz ieejas (vai vārtus). Bet ko tas var nozīmēt? Varbūt teksts šifrēts vairākas reizes? Ņūbolds uzskata, ka Beikons nokodēja teksta ziņu ar "divpusēja" šifra palīdzību. Te domāta sistēma, kurā divi oriģinālā šifra burti (šajā gadījumā, iespējams, latīņu) ir apvienoti vienā.
Profesors Ņūbolds, kā apmāts, nenogurstoši strādāja ar saviem "divpusējiem šifriem" un noslēpumainajām „atslēgām”. Viņš nokrāvās līdz daudzlīmeņu "abrakadabrai", radīja pamat tulkojumu un beigās bija jāatzīst, ka gāja vaļā fantastiska hipotēze, nepietuvojoties mērķim.
70-tajos gados XX gadsimtā radās cerība, ka kādam spēcīgam valodniekam vienu lappusi tomēr ir izdevies atšifrēt. Profesors Brambogs, lingvists no Jēlas universitātes, manuskripta pētījumos izmantoja citu metodi. Viņš veica dažādus matemātiskos aprēķinus un iepazīstināja kolēģus ar 26 rakstzīmju tabulu. Rakstzīmju skaits atbilst burtu skaitam mūsdienu latīņu alfabētā, kuru izmanto angļu valodā. Tāda sakritība pētniekam nelikās nejauša. Rakstzīmes un to izvietojums gandrīz pilnībā sakrita ar zīmējumiem, ja ņem vērā profesora Bramboga skaitļošanas sistēmu. Pieņemsim, ka manuskripta lappusē redzams augs, attāli atgādinošu piparmētru. Profesors Brambogs aizstāja zem simbolu zīmējumiem atrodošos šifrus un ieguva ciparu skaitu, kas atbilst vārdam, kurš apzīmē šo augu. Bet šifra un ciparu kombinācija, diemžēl, izrādījās pilnīgi bezjēdzīga.
Tā sauktā statistiskā entropija ir skalu atkārtošanās biežums tekstā, noteiktos fragmentos. "Voiniča" manuskripta analīze no šāda rādītāja viedokļa atklāja, ka tas atgādina tekstu polinēziešu valodā. Neviens no iepriekšējiem mēģinājumiem izlasīt rokrakstu neizgāja no Eiropā pielietoto valodu loka, bet par polinēziešu valodu neviens protams, ka nedomāja. Bet arī šī hipotēze nekavējoties rada šaubas, jo teksts no "Voiniča" grāmatas ir daudz labāk organizēts, nekā tas ir tipisks vairumam dabisko valodu. Harmoniska un pārdomāta teksta uzbūve liek domāt, ka "Voiniča" manuskripts ir kāds labi izstrādāts joks vai bezjēdzīga mānīšana, un tajā, acīmredzot, ir paslēpts kāds slepens vēstījums.
Zinātnieki tagad domā, ka manuskripts sarakstīts pēc K. Kolumba atgriešanās no pirmā vēsturiskā ceļojuma uz Ameriku. Tādā gadījumā Rodžers Beikons nekādi nevarēja būt teksta autors un šo versiju ir jānoraida.
No otras puses, paveras varbūtība ka polinēziešiem bija prasme iešifrēt teksta rindas noslēpumainajā pergamentā.

Kā atrada atšifrēšanas atslēgu Voiniča manuskriptam.


Manuskripts nosaukts tā bijušā īpašnieka - amerikāņu grāmatu tirgotāja U. Voiniča vārdā,kas bija labi pazīstamas rakstnieces Etelas Liliānas Vojničas (romāna "Dundurs" autors) vīrs. Manuskriptu 1912. gadā iegādājās kāds Itālijas klosteris. Tagad tas glabājas Jēlas Universitātē (ASV).
Ir zināms, ka 1580-ajos gados par manuskripta īpašnieku kļuva ģermāņu Imperators Rūdolfs II (viņa pils atradās Prāgā). Šifrēto manuskriptu ar daudzām krāsu ilustrācijām Rūdolfom II pārdeva labi pazīstams angļu astrologs, ģeogrāfs un pētnieks Džons Dī, kurš bija ļoti ieinteresēts brīvi pārvākties no Prāgas uz savu dzimteni Anglijā. Tādēļ Džons Dī, domājams, ir pārspīlējis ar manuskripta vecumu. Papīra un tintes īpatnības piederēja tieši XVI gadsimtam. Tomēr visi mēģinājumi atšifrēt tekstu pēdējo 80 gadu laikā ir bijuši neveiksmīgi.
Internetā Vojniča manuskriptam ir veltīti daudzi saiti,un to nereti sauc par pašu mīklaināko manuskriptu pasaulē. Pavisam nesen, detalizētu aprakstu par mēģinājumiem atšifrēt manuskriptu, tika iesniegts žurnālam „NLO”,no Gaļinas Sidņevas.
Starp manuskriptu ilustrācijām - vairāk nekā 400 augu, kam nav tiešu analogu botānikā, kā arī daudz sieviešu attēli un zvaigžņu spirāles. Pieredzējuši kriptogrāfi, cenšoties atšifrēt ar neparastām rakstzīmēm sarakstīto tekstu, bieži darbojās tā, kā tas bija pieņemts XX gadsimtā. Viņi veica dažādo rakstzīmju kopsakarību analīzi, izvēloties atbilstošu valodu. Tomēr ne latīņu, ne daudzas Rietumeiropas valodas, nedz arī arābu valoda neatbilda. Process turpinājās. Pārbaudīja gan Ķīnas, gan Ukrainas, gan Turcijas valodas... veltīgi!
Īsie vārdi manuskriptā atgādina vārdus no Polinēzijas valodām, bet tikai atgādina. Parādījās hipotēze par citplanētu teksta izcelsmi, jo īpaši tādēļ, ka augi nelīdzinās pazīstamajiem (kaut arī rūpīgi uzzīmēti), un zvaigžņu spirāles, kas XX gadsimtā atgādināja daudziem spirālveida galaktikas. Palika pilnīgi neskaidrs tas, par ko ir rakstīts manuskriptā. Aizdomās turēja arī pašu Džonu Dī, manuskripta mistifikācijā – viņš, domājams, izgudroja ne tikai mākslīgu alfabētu (tāds Džona Dī darbos vispār bija, tikai nekā kopīga ar manuskriptu tam nav), bet arī radīja bezjēdzīgu tekstu tajā . Kopumā, izmeklēšana nonāca strupceļā.
Ieinteresējušies problēmā, mēs pie tās piegājām citādi. Vispirms mēģinājām saprast, kas varētu būt manuskripta autors un kā manuskripts varētu būt nokļuvis Džona Dī rokās. Hipotēze jau no paša sākuma bija sekojoša: tas ir viens no Džona Dī sāncenšiem izlūkošanā, šifrēšanā, acīmredzot, receptūru sastādīšanā, kurā, kā jau zināms, ir daudz speciāli saīsinājumi, kuri paredzēti īsajiem "vārdiem" tekstā. Kāpēc šifrēt? Ja šīs ir indes receptes, tad jautājums atkrīt... pats Dī, ar visu savu daudzpusību nebija lietpratējs ārstnieciskajos augos, tāpēc diez vai viņš ir sastādījis tekstu. Bet tad rodas jautājums par to, kas par noslēpumainiem „ārpasauļu” augiem ir attēloti? Izrādījās, ka tie ir savienoti. Piemēram, visiem labi zināmais beladonnas zieds savienots ar mazāk zināma, indīga auga – savvaļas ingvera lapām. Tā pat ir arī daudzos citos gadījumos. Kā jau mēs redzam, ar citplanētiešiem tur nav nekāda sakara...
Starp augiem atradās arī mežrozīšu augļi un nātres, kā arī žeņšeņs un eleuterokoka sakne (saukts arī par Sibīrijas žeņšeņu). Tādējādi pētījuma autori secināja, ka teksta autors bija devies uz Ķīnu. Tā kā lielākā daļa augu nāca no Eiropas, tad autors būs ceļojis no Eiropas. Kura no visietekmīgākajām Eiropas iestādēm būtu nosūtījusi kādu savā uzdevumā uz Ķīnu XVI gadsimta otrajā pusē? Atbilde ir zināma – Jezuītu Ordenis. Starp citu, Prāgai tuvākā viņu galvenā rezidence atradās Krakovā 1580. gados, un Džons Dī, kopā ar savu partneri, alķīmiķi Kelliju, vispirms strādāja Krakovā un vēlāk pārcēlās uz Prāgu (kur, starp citu, uz imperatoru tika veikts spiediens, caur apustuli nunciju, lai viņš izsūtītu Džonu Dī). Tā ka indīgo recepšu lietpratējs, kurš vispirms devās misijā uz Ķīnu un pēc tam ar kurjeru tikai nosūtīts atpakaļ (pati misija vairāku gadu garumā palika Ķīnā), un pēc tam strādāja Krakovā, var arī būt šķērsojis ceļus ar Džonu Dī. Vienvārdsakot – konkurenti...
Tiklīdz kļuva skaidrs, ko nozīmē daudzie attēli "herbārijā", pētījuma autori ķērās pie teksta lasīšanas mēģinājumiem. Pieņemot, ka tas galvenokārt sastāv no latīņu un daļēji arī no grieķu valodas rakstzīmēm apstiprinājās. Tomēr galvenais mērķis bija atklāt neparasto šifrēšanas metodi, kuru izmantoja recepšu sastādītājs. Viņš acīmredzot rakstīja pats sev. Te nācās atcerēties par daudzām atšķirībām starp domāšanas veidu tā laika cilvēkiem, kā arī par šifrēšanas metodēm tajos laikos. Jo īpaši viduslaiku beigās gandrīz nenodarbojās ar tīru šifrēšanas atslēgu izstrādāšanu priekš šifriem (tolaik taču nebija datoru), toties ļoti bieži tekstā ievietoja dažādas, nenozīmīgas rakstzīmes, kas liedz izmantot vienotu manuskripta atšifrēšanas analīzi. Nu lūk, noskaidrot, kuras ir „tukšās” rakstzīmes un kuras nav, izdevās. Indes recepšu apkopotājam nebija svešs „melnais humors”. Viņš acīmredzot negribēja tikts pakārts kā „indētājs”, un simbols ar elementu, kas atgādina karātavas, protams, netiek ņemts vērā. Izmantoja arī tiem laikiem atbilstošu numeroloģijas paņēmienu.
Galu galā, piemēram, pie beladonnas un nagaiņa attēliem varēja izlasīt latīniskos šo augu nosaukumus un padomus nāvīgās indes pagatavošanai. Šeit noderēja arī recepšu devu īpašības, kā arī antīkās mitoloģijas nāves dieva vārds – Tanatos (Thanatos), miega dieva Hipnoza (Hypnoss) brālis. Ievērosiet ka šifrēšanas laikā izdevās ievērot pat diezgan spītīgu iespējamā recepšu autora raksturu. Tā ka pētījumi apvienoja gan vēsturisko psiholoģiju, gan kriptogrāfiju. Autori arī kombinēja attēlus no daudzām ārstniecības augu rokasgrāmatām. Un noslēpums bija atklāts...
Protams, lai pilnīgi izlasītu manuskripta tekstu, nevis tikai atsevišķas tā daļas, būtu nepieciešami veselas speciālistu „brigādes”. Mūsdienās mums ir zināmi daudz iedarbīgāki un spēcīgāki sintētiskie preperāti, tā ka „sāls” šeit nav receptūrās, bet gan vēsturisku noslēpumu atklāšanā.
Bet kā tad ar zvaigžņu spirālēm? Izrādījās, ka runa iet par labāko laiku augu ievākšanai, bet vienā gadījumā par to, ka opiāta sajaukšana ar kafiju, kā izrādās, ir diezgan kaitīga veselībai.
Noslēdzot šo tēmu, protams, nevajadzētu domāt, ka viss teksts sastāv tikai no indes recepšu aprakstiem. Tajā ir arī oriģināli ārstniecisko augu ievākšanas veidi, bet daudzie sieviešu attēli atspoguļo preperātu sagatavošanas stadijas. Autors ir bijis mūks...

Kategorija: Neizzinātais | Pievienoja: Sanistra (27.12.13)
Skatījumu skaits: 1616 | Atslēgvārdi: Voinič, voiniča manuskripts
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]