Galvenie » Raksti » Citi noslēpumi » Neizzinātais

Koboldi un Sātans

Ticējumi un kopā ar tiem nostāsti pamet mūs. Tie izzūd ne tikai mūsu civilizētajās valstīs, bet pat tajos pašos ziemeļu zemes apvidos, kur savulaik krāšņi ziedēja paši spožākie no tiem. Ziņojumā par savu ceļojumu uz Grenlandes ziemeļiem viens dāņu sludinātājs stāsta par to, kā viņš iztaujāja kādu vecu kungu par šī laika grenlandiešu tautas ticējumiem. ''Agrāk, - atbildēja viņš, - ticēja kaut mēnesim, bet tagad nekam vairs netic''.

Tā rakstīja slavenais vācu dzejnieks Heinrihs Heine (1798-1856). Vaininieki tautas radošuma panīkumam, pēc viņa domām, ir ne tik daudz cik mainīgais laiks un civilizācijas attīstība, cik kristiešu-katoļu baznīca. Tā izkropļoja vecvācu tautas reliģiju; poētisko cilvēku attieksmi pret dabu, naivo dabas un tās spēku pielūgsmi atveidoja par svētulības velnišķīgumu.

Izmantojot milzīgo materiālu, ko sakopojuši vācu romantiskās skolas pārstāvji un vispirms jau brāļi Grimmi, Heine savās grāmatās un rakstos centās parādīt citu, daudz dziļāku mītu un nostāstu slāni, kuru saknes aiziet tālajā pagānu pagātnē.

Neilgi pirms nāves poēts rakstīja:''...Visi mēs pametam šo pasauli, cilvēki un dievi, ticējumi un nostāsti...Un varbūt ir laba lieta – saglabāt pēdējos no pilnīgas aizmiršanas, balzamējot tos ne tā kā darīja Ganala (slavens franču balzaminēšanas meistars), bet izmantojot slepenas vircas, ko var atrast tikai poēta aptieciņā''.

''Cik gaišādainas un galvenais cik pareizas ir līnijas jūsu fabulās un burvju romānos, salīdzinot ar mūsu melnajiem un ļoti bieži pretīgajiem, netīrajiem velnišķīgajiem atkritumiem! - rakstīja Heine, vēršoties pie franču lasītāja savā grāmatā ''Pie Vācijas reliģijas un filosofijas vēstures''. - Kaut kāds franču gars atšķiras no vācu, kā dendijs, planējošs dzeltenos cimdos pa Koblancas bulvāri, no neveiklā vācu krāvēja. Jūsu nāriņas, piemēram Melusina, atšķiras no mūsu, kā princese no kalpones. Kā pārbītos feja Morgana, satiekot vācu raganu, apsmērētu smērē un pliku lidojošu uz slotas virs Brokenas.

Kankāns Brokenā




''Šis kalns – nav jautrā Avalona, bet visa mežonīgā un pretīgā saiets.

Uz kalna virsotnes sēž Sātans, melna āža veidolā. Katra ragana ar sveci rokā viņam tuvojas un laiza viņu no mugurpuses muguras lejasdaļā. Pēc tam pagāna sievišķis danco ap viņu, dziedot:''Donderemus, donderemus!'' Blēj āzis, gavilē ellišķīgais kankāns. Nelaba zīme raganai, ja šajā dancī viņa pazaudē tupeli: tas nozīmē, ka tikt viņai sadedzinātai jau šogad. Bet visas briesmīgās nojautas noslāpē neprātīga sabata mūzika; un kad no rīta nabaga ragana pamostas no savas dzēruma dvakas, viņa guļ, kaila un nomocīta, pelnos pie nodzisuša pavarda.

Daudz pilnīgākas liecības par šīm raganām var atrast doktora Nikolausa Remigiusa "Demonoloģijā". Šim vērīgajam vīram bija patiesi vislabākā iespēja iekļūt raganu noslēpumos, tā kā viņš vadīja tiesu pār raganām. Viņa laikos vienā Lorainē tika sadedzinātas uz ugunskura astoņsimt sievietes, kuras tika pieķertas buršanā. Iztiesāšana vairumā gadījumu noslēdzās sekojošajā: sasienot rokas un kājas, viņas meta ūdenī. Ja viņas grima dibenā un slīka, tad tas nozīmēja, ka nebija vainīgas; ja viņas turējās pie ūdens virsmas, tad viņas atzina par vainīgām un sadedzināja. Tāda bija tālaika loģika.

Pabeidzot savu lielo darbu par raganām, doktors Remigius uzskatīja sevi par tik labu šo lietu pārzinēju, ka iztēlojās, kad pašam piemīt burvju spējas; un tā kā bija godsirdīgs cilvēks, viņš nekavējās par sevi ziņot tiesas varām; šīs atzīšanās rezultātā viņu sadedzināja kā burvi''.

Līdzeklis pret neķītrību

Vācu dēmonu rakstura pamatiezīme, - raksta Heine, - atveidojas mums kā visa ideālā neesamība; pliekanība ir sajaukta viņos ar drausmīgumu. Jo rupjāks to ikdienišķais veidols, jo draudīgāku iespaidu tie atstāj uz mums. Nevar iztēloties neko baisāku par koboldiem – sajaukums no mirušiem cilvēkiem un velniem. Pretoriusa "Antrapodemus" velta tam vienu lapaspusi, kuru arī citēju šeit:

"Mūsu sentēvi citādi pat nevarēja iztēloties mājas gariņus, kā cilvēciskā veidolā, tikai mazu bērnu izskatā raibā kleitā vai svārkos. Daži piebilst, ka kādam no tiem ir iedurti mugurā naži, bet citiem kaut kas cits - skatoties pēc tā, kā un ar kādu rīku tie tika nogalināti - un ka veidols tiem ir briesmīgs. Jo māņticīgi ļaudis uzskata, ka tās nepārprotami ir ļaužu dvēseles, kurus kādreiz nogalināja mājās. Un pļāpā tie visādus stāstus, it kā, piemēram, ir bijis, ka koboldi drusciņ ir piepalīdzējuši virēju un kalpoņu mājās un ir kļuvuši viņām draudzīgi. Un vienam otram dēļ tā koboldi ir tā iepatikušies, ka viņiem ugunīgi gribējās redzēt savus mazos kalpotājus un satuvināties ar tiem, uz ko, tomēr, mājas gariņi nekad nepiekrita, aizbildinoties ar to, ka tos nevar redzēt, nenonākot no tā šausmās. Bet kad miesaskārīgas kalpones tomēr neatkāpās, tad koboldi it kā nozīmēja viņām mājā vietiņu, kur tie parādīsies miesā; tikai priekš tā ir jāpaķer līdzi auksta ūdens spaini. Un te notika, ka tāds kobolds izrādījās guļošs kails uz spilvena bēniņos ar lielu miesnieka nazi mugurā. Un meitene tā nobijās, ka krita ģībonī. Te viņš pēkšņi uzlēca un aplēja viņu no kājām līdz galvai ar ūdeni, lai viņa atjēgtos. Tas atsita kalponēm viņu miesas kārību un vēlmi jelkad redzēt atkal savu Himhenu. Katram koboldam ir savs vārds, bet kopumā tie dēvējas vārdā Him''.


Bet pie pašiem briesmīgākajiem stāstiem pieder, laikam jau, sekojošais īsais stāsts:

''Daudz gadu garumā bija vienai kalponei neredzamais kobolds, kurš sēdēja pie viņas pavarda, kur viņa ierādīja viņam stūrīti un kur ilgos ziemas vakarus pavadīja pie kopīgām sarunām. Reiz paprasīja meitene: lai mazais Heincs – tā patiesībā sauca šo Himhenu – parādās viņa cilvēciskajā veidolā. Bet Heincs patstāvīgi atteica. Beidzot viņš tomēr piekrita un lika viņai nokāpt pagrabā – tur arī viņa viņu redzēšot. Meitene ņem sveci, kāpj pagrabā un tur redz atvērtā mucā peldošu mazu bērnu. Bet viņa daudz gadus atpakaļ piedzemdēja ārlaulības bērnu, slepeni viņu nonāvēja un noslēpa mucā''.

Nežēlīgais gars cepurē

''Un tomēr tādi nu mēs esam vācieši, - turpina Heinrihs Heine ne bez slēpta lepnuma, - ka bieži meklējam izklaidi par šausminošajā, un tāpēc tautas stāsti par mājas gariņiem ir pilni ar interesantām iezīmēm. Īpaši amizanti ir stāsti par Gjūdekenu, ļaunu garu, kurš darbojās Hildesheimā XII gs., un ļoti bieži pieminētu sarunās un romānos par spokiem. Vienā veclaicīgā hronikā ir rakstīts par viņu sekojošais:

''Ap 1132 gadu Hildesheimas bīskapijā ilga laika garumā cilvēkiem rādījās ļauns gars zemnieka veidolā ar cepuri, dēļ kā zemnieki viņu nosauca savā sakšu valodā Gjudikens (Cepurēns). Šim garam patika kontaktēties ar cilvēkiem, parādīties viņiem, gan redzamā, gan neredzamā veidolā, jautāt un atbildēt uz jautājumiem. Viņš nevienu neapbižoja bez iemesla. Tomēr, ja viņu kāds apvainoja vai izsmēja, tad viņš izrēķinājās par apvainojumu pilnā mērā.

Kad grāfu Burhardu de Luku nogalināja Hermans Vizenburgs un viņa īpašumiem draudēja kļūt par atriebēju guvumu, Gjūdekens pamodināja gulošo bīskapu Hildesheimas Berngardu un vērsās pie viņa ar šādiem vārdiem:''Celies plikgalvi! Dēļ šīs slepkavības Vizenburgas grāfiste ir pamesta un neaizsargāta, un tu to viegli vari ieņemt!'' Bīskaps nevilcinoties savāca savu rotu, uzbruka vainīgā grāfa zemei un ar imperatora atļauju pievienoja to savai eparhijai.

Gars nereti pēc paša gribas brīdināja pieminēto bīskapu no viņam draudošām briesmām un īpaši bieži parādījās pils virtuvē, kur runāja ar pavāriem un sniedza dažādus pakalpojumus. Tā pamazām arvien vairāk sarodot ar Gjūdikenu, viens no pavāriem palika tik drošs, ka katru reizi, kad viņš parādījās viņu ķircināja un pat apsaukāja. Mājas gars palūdza galvenajam pavāram vai virtuves vadītājam aizliegt šādu izturēšanos. Galvenais pavārs iebilda:''Tu esi gars, bet baidies no puikas'' – uz ko Gjūdikens atbildējā ar draudu:''Ja tu negribi sodīt pāridarītāju, tad es tev pēc dažām dienām parādīšu kā es baidos''. Drīz pēc tam, puika, kurš apvainoja mājas garu sēdēja un aizsnaudās virtuvē. To izmantojot niknais gars viņu satvēra un nožņaudza, sarāva gabalos un salika tos podos uz uguns.

Pavārs sāka nolādēt mājas garu, bet nākamā dienā Gjūdikens sabojāja visus siltos ēdienus, aplejot tos ar indi un krupja asinīm. Šī atriebība izsauca jaunus pavāra lāstus, par kuriem gars beigu baigās aizveda viņu pār neeksistējošu tiltu, kurš viņam rādījās un iemeta dziļā aizā.

Tai pat laikā, nepaguris apejot nakts sardzē pilsētas sienas un torņus, Gjūdikens piespieda sargu būt patstāvīgi uzmanīgam.

Viens cilvēks, kuram bija neuzticīga sieva, posās ceļā, pateica dodoties prom Gjūdikenam:''Draugs man, nododu tev savu sievu, pieskati viņu labi''.

Kā tikko vīrs aizbrauca, sieva sāka laist pie sevis vienu mīļāko aiz otra. Bet Gjūdikens nevienu pie viņas nelaida, un meta visus no gultas uz grīdu. Kad vīrs atgriezās, mājas gars viņu sagaidīja labu gabalu no mājām un teica:''Ļoti priecājos par tavu atgriešanos: beidzot tikšu vaļā no smagās pakalpošanas, ko tu man uzvēli. Ar neticamām grūtībām es nosargāju tavu sievu no īstas krāpšanas. Bet, lūdzu tevi, turpmāk nekad nelūdz man vairs to. Es drīzāk uzmanītu cūkas visā Saksijā, nekā sievieti, kura tiecas visādos ceļos nokļūt savu mīļāko apskāvienos''.

Par grīdas mazgāšanas kaitīgumu

Varbūt, esmu mazliet aizrunājies par šiem mazajiem dēmoniem, - pēkšņi piebilst Heine, - un laiks man atgriezties pie lielajiem''. Runa iet, saprotams, par sātanu.

''Tikai par vienu uguns garu min Paracelzs, un tas nav neviens cits kā Lucifers, sātans, velns. Veclaicīgās balādēs viņš tiek pieminēta uguns cara vārdā, un viņa parādīšanās vai aiziešana teātrī tiek pavadītas ar uguns mēlēm. Tā kā viņš tādējādi ir vienīgais uguns gars un ir mums tādu garu visas kārtas pārstāvis, mēs viņam pievērsīsimies sīkāk.

Patiesībā, ja velns nebūtu uguns gars, kā viņš varētu izturēt atrašanos ellē? Viņš ir tik ļoti auksta būtne, ka nevar nekur tik labi justies kā tikai ugunī. Uz šo velnišķīgās dabas aukstumu žēlojās visas sievietes, kurām bija tā nelaime stāties ar viņu tuvā kontaktā. Šajā sakarā pārsteidzoši sakrīt līdz mums nonākušās raganu liecības burvestību procesos no visām valstīm. Šīs dāmas, atzīstoties savā miesiskajā sakarā ar velnu, pat spīdzinot stāsta par viņa apskāvienu aukstumu; ledainas – žēlojās viņas – bija velnišķīgā maiguma izpausmes. Sātans ir auksts pat kā mīļākais.

Lieliski, no šī redzespunkta, attēloja viņu vācu rakstnieks Grabbe kungs. Tāpat viņš lieliski saprata aukstumu velna dabā. Šī ģeniālā rakstnieka vienā drāmā, velns ierodas uz zemes, tāpēc ka viņa māte mazgā ellē grīdas; pēc mums pierastā veida mazgāt grīdas, tā tiek aplieta ar verdošu ūdeni un tiek berzta ar raupju lupatu, dēļ kā istabā ir šņākšana un paceļas tvaiki, tāpēc saprātīga būtne nevar atrasties mājā. Tāpēc velns ir spiests uzcelties no labi uzkarsētas elles uz augšu, auksto zemi, un šeit, lai arī ārā ir karsta jūlija diena, nabaga velnam ir tik austi, ka viņš gandrīz vai nenosals un tikai ar ārsta palīdzību glābjas no bojāejas.

Simts velna sejas

Sātans ir auksts, bet nav bez veidola, jeb var pieņemt jebkuru izskatu. Nereti viņš ietērpjas skaistas sievietes izskatā, lai patraucētu kādam dievbijīgam mūkam kāda varoņdarba veikšanā vai pat iesaistīt viņu miesiskās baudas kārdinājumā. Citiem, ko viņš vēlas tikai nobiedēt, viņš parādās zvēra veidolā, tāpat kā viņa ellišķīgie rokaspuiši. Labā garastāvoklī, pieēdies un piedzēries, viņš labprāt parādās dzīvnieka izskatā.

Bija, piemēram, viens muižnieks Saksijā, kurš ielūdza savus draugus uz dzīrēm. Kad galds bija uzklāts un pienāca laiks vakariņām, viesi neieradās un cits pēc cita sūtīja atvainošanos, ka nevarēs ierasties. Dusmās izspruka viņam vārdi:''Ja neviens cilvēks nevar atnākt, tad lai pats velns pie manis vakariņo kopā ar visu elli!'' To pateicis viņš pameta māju, lai izkliedētu savu nožēlu. Tai laikā pagalmā ieradās trīs lieli melni jātnieki; viņi pavēlēja muižnieka kalpam sameklēt lielkungu un paziņot, ka viesi ir ieradušies, kurus viņš uzaicināja. Pēc ilgiem meklējumiem, kalps beidzot atrod kungu un atgriežas ar viņu kopā, bet abiem bail ieiet mājā. Jo viņi dzird, kā tur visā trakumā sit augstu vilni, dzirdamas dziesmas un kliedzieni, un redz kā pārdzērušies velni lāču, kaķu, āžu, vilku un lapsu izskatā, staigā pie logiem, turot ķepās pilnus kausus vai dūmojošus šķīvjus, un jautri griežot zobus, māj spīdošām sejām, stāvošām lejā.

Par velna ārējo izskatu nevar pateikt neko konkrētu. Vieni, kā jau minēju, apgalvo, ka viņam nav noteikta veidola un tāpēc viņš var ierasties jebkādā formā.

Tā Horsta ''Demonoloģijā'' tiek teikts, ka viņš var ievīstīties pat salātos. Viena mūķene, pietam visai godājama, bet ne pietiekami precīzi ievērojoša sava ordeņa nolikumu kā arī ne pietiekami bieži nēsājoša krusta zīmi, reiz ēda salātus. Pavisam nedaudz to apēdot, viņa sajuta zināmu uztraukumu, līdz šim svešu viņai un nekādā veidā neatbilstošu viņas kārtai. Dīvains gurdenums viņu sāka pārņemt pa vakariem, mēness gaismā, kad tik ļoti stipri smaržoja ziedi un lakstīgalas izplūda nogurdinoši-raudulīgā dziedāšanā. Drīz ar viņu iepazinās viens pievilcīgs jauneklis. Kad viņi satuvinājās skaistulis reiz pajautāja viņai:''Bet vai tu zini, kas es tāds esmu?'' - ''Nē'', atbildēja satraukta mūķene. ''Es esmu velns, - atbildēja viņš. - Atceries tos salātus? Salāti biju es!''

Vērā ņemamā grāmatā, kur Georgs Godelmans sniedz patiesu un pamatotu šī priekšmeta izklāstu, ir teikts, ka velns nereti parādās mūka veidolā. Gogelmans sniedz sekojošu piemēru:

''Esot juridiskās fakultātes studentam slavenajā Vitenbergas universitātē, atceros, ka ne reizi vien man nācās dzirdēt no maniem profesoriem, ka reiz pie Lutera durvīm pienāca kāds mūks, un kad uz viņa skaļajiem klauvējieniem, kalpotājs atvēra viņam durvis un jautāja, ko viņam vajag, mūks apjautājās, vai Luters ir mājās. Par to uzzinājis, Luters viņu ielaida, jo jau kādu laiku nebija redzējis mūkus. Ieejot, viņš teica, ka ievērojis ir dažas priesteru kļūdas un vēlas par to parunāt, nodeklamēja viņam dažus siloģismus un tēzes, un, kad Luters bez grūtībām tās atrisināja, viņš izvirzīja jaunas, ne tik vieglas, dēļ kā Luteram, kurš nonāca tādā kā nokaitinātā stāvoklī, izspruka vārdi: ''Tu mani garlaiko, es taču esmu aizņemts ar citām lietām!'' - un pieceļoties viņš parādīja viņam bībelē atbildi uz jautājumu, ko uzdeva mūks. Un kā atzīmēja viņš sarunas laikā, ka mūka rokas bija līdzīgas putnu nagiem:''Gadījumā tu neesi viņš?'' Pagaidi, paklausies, lūk šis spriedums pret tevi ir izrunāts!'' - un parādīja viņam no pirmās Mozus grāmatas citātu:'' Sievas sēkla noslaucīs čūskas galvu''. Uzvarēts ar šo teikumu, velns saniknojās un aizgāja burkšķēdams, aizmetot tintes trauku aiz krāsns un izsakot ļaunus vārdus, kas dažas dienas vēl uzturējās istabā''.

Sātaniskā loģika.

''Minētajā stāstā var ievērot vienu velna īpašību, atklātu jau senos laikos un noturīgu arī mūsdienās. Tā ir viņa kaislība uz strīdēšanos, viņa sofistika, viņa ''siloģismi''.

''Velns – loģikas pārzinējs, un jau astoņsimt gadus atpakaļ to izjuta priesteris Silvestrs, slavenais Herberts. Vēl esot students Kordovā, viņš noslēdza ar sātanu līgumu un ar viņa ellišķīgo palīdzību mācījās ģeometriju, algebru, astronomiju, botāniku, visādas noderīgas mākslas, tai skaitā mākslu kļūt par priesteri. Saskaņā ar līgumu viņam bija jābeidz mācīties savas zinības Jeruzalemē. Protams, viņš uzmanījās, lai tur nenokļūtu. Bet reiz, kad viņš kalpoja kādā Romas kapelā, velns pie viņa ieradās; viņš pretojas, tomēr velns viņam pierāda, ka kapelu, kur viņš kalpo, sauc par Jeruzalemi, ka vecā līguma nosacījumi ir izpildīti un, kad tagad viņam ir jādodas uz elli. Un velns aizveda viņu, smejoties čukstot viņam ausī:'' Tu nepadomāji par to, ka esmu loģisks''.

Velns ir kārdinātājs loģikā, viņš ir meistars metafizikā, un ar savu izsmalcinātību un tulkojumiem vienmēr prot pārspēt tos, kas ar viņu vienojas. Ja viņi nebūtu pietiekami uzmanīgi, tad pārlasot nosacījumus, sev par šausmām atklātu, ka gadu dienā stāv tikai mēneši, nedēļas vai pat dienas, un pēkšņi viņš ierodas un pierāda, ka derīguma termiņš ir iztecējis.

Vienā veclaicīgā leļļu teātra lugā, Fausta līgumu ar velnu, pretīgo dzīvi un nožēlojamo galu, mēs ievērojam to pašu iezīmi. Fausts vēlēdamies no velna iegūt visus zemes labumus, pārdeva viņam savu dvēseli un nosolījās doties uz elli pēc savas trešās slepkavības. Viņš jau paspēja nogalināt divus cilvēkus un ir pārliecināts, ka nenonāks velna nagos, kamēr nenogalinās trešo. Bet viņš pierāda Faustam, ka tieši viņa paša līgums ar velnu, ir paša dvēseles slepkavība un tiek uzskatīta par trešo un saskaņā ar šo nolādēto loģiku paņem līdzi uz elli. Kādā mērā Gēte izmantoja šo raksturīgo iezīmi – sofistiku – savam Mefistofelim, var spriest katrs. Nav nekas aizraujošāks, kā lasīt burvestību procesu saglabājušos līgumus ar velnu, kur norunātājs ar dažāda veida viltīgām atrunām nosargā sevi no visa, pie kā var ''piesieties'' un ļoti uzmanīgi vairākos veidos pārfrāzē visus noteikumus.

Velns – loģisks. Viņš ir ne tikai cilvēku pasaules dzīves pilnības pārstāvis, baudkāres, miesaskāres pārstāvis, bet arī cilvēka saprāta, tieši tāpēc ka saprāts aizstāv visas matērijas tiesības; un viņš tādējādi ir Kristus pretstats, kurš ir ne tikai gara, askētiska jūtīguma nomākšanas, debess glābēja pārstāvis, bet arī ticības. Velns netic, viņš akli nebalstās uz svešām autoritātēm, viņš uzticas tikai paša domāšanai, viņš izmanto saprātu! Tas, protams, ir šausmīgi un romas-katoļu-apustuļu baznīca, nolādot viņa patstāvīgo domāšanu kā velnišķīgu, pasludināja velnu par saprāta, melu tēvu.

Viņa ģimene

''Mēs jau pieminējām to, ka velnam ir samērā tikumīga māte; lai gan daudzi apgalvo, ka viņam ir tikai vecmāmiņa. Māte arī dažreiz uzceļas uz Zemes un viņai, iespējams, piestāv sakāmvārds:''Kur velns pats netiek galā, tur viņam palīdz vecene''. Bet parasti viņa ellē saimnieko pa virtuvi vai sēž sarkanā krēslā, un kad vakaros velns, noguris no dienas gaitām, atgriežas mājās, viņš alkatīgi apēd visu, ko pagatavojusi viņa māmuļa, bet pēc tam liek viņai galvu klēpī, lai viņa viņu paglauda pa galviņu un aizmieg. Viņa tāpat viņam dzied dziesmu, kas sākas ar šādiem vārdiem: '' Sapulcē, sapulcē, Tur roze uzplauka, Asins sārta''.

Un te Heine nenoturas, lai nesasaistītu:'' Daudzi apgalvo, ka tad, kad nabaga bērns nevar aizmigt, labā vecenīte viņam priekšā lasa Berlīnes ''Baznīcas evanģēlisko avīzi''.

''Velna ikdiena ir izveidota ellē pilnā atbilstībā ar Kristus ikdienu debesīs, - uzskata Heine. - Pēdējais tāpat dzīvo kā vecpuisis, kopā ar māti; debess valdniece un eņģeļi – viņa mājstrādnieki, kā velni – Sātana mājsaimnieki. Velns un viņa kalpotāji – melni, Kristus un viņa eņģeļi – balti.

Šiem diviem personāžiem, Kristum un Velnam, tauta piesaistīja vēl divas figūras, tikpat nemirstīgas, tikpat nemainīgas: nāvi un mūžīgo žīdu. Viduslaikos nodeva jaunā laika mākslai šos četrus tipus, kas atbilst labajam, ļaunajam, postam un cilvēcei.

Kategorija: Neizzinātais | Pievienoja: Sanistra (11.02.14)
Skatījumu skaits: 544 | Atslēgvārdi: kobolds, velns, sātans
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]