Galvenie » Raksti » Citi noslēpumi » Neizzinātais

Cilvēku mistiskās pazušanas

Jūras balss

1944. gada oktobrī ASV krasta apsardzes darbinieki uzkāpa uz kubiešu kuģa "Rubicon" klāja. Tur viņus sagaidīja vienīgi pusdzīvs suns. Neviena cita kuģī nebija. Apkalpes lietas atradās kajītēs, bet pats kuģis bija pilnīgā kārtībā. Tiesa, tam bija norauta vilkšanas trose un nekur neredzēja glābšanas laivas. Tā arī nekļuva skaidrs, kas piespiedis apkalpi atstāt kuģi.
2003. gadā Austrālijas krasta apsardzes dienesta lidmašīna ieraudzīja Indonēzijas zvejas kuģi, kura tilpnes bija pilnas ar sazvejotajām zivīm. Kur palikuši 14 zvejnieki, ir mīkla. Tajā pašā okeāna rajonā 2006. gadā uzradāš tankkuģis "Jan Seng", uz kura arī nebija neviena cilvēka. Tajā pašā gadā jūrasbraucējus neatrada arī Itālijas krasta apsardze, kas pie Sardīnijas krastiem atrada dreifējošu divmastu burukuģi "Bel Amica".
2008. gada janvārī Krievijas Transporta ministrijas preses dienests paziņoja par sakaru zaudēšanu ar sauskravas kuģi "Kapitan Uskov", kas bija devies ceļā no Nahodkas uz Honkongas ostu. Netika atrasts ne kuģis, ne 17 cilvēku apkalpe. Tikai tā paša gada februārī Japānas krasta apsardze atrada jūrā tukšu šā kuģa glābšanas motorlaivu.
Šādu notikumu visos laikos ir bijis ļoti daudz, taču izsmeļošu skaidrojumu, kas īsti noticis, nav spējis radīt neviens. Viena versija parādījās 1937. gadā. Kuģojot pa Karas jūru, viens no hidrogrāfiskā kuģa "Taimir" speciālistiem pievērsa uzmanību tam, ka, tuvinot ausij balonu-zondi, kas pildīts ar ūdeņradi, sāk sāpēt ausu bungādiņas. Attālinot zondi, sāpes pārgāja. Hidrofiziķis Vladimirs Šuleikins par šo dīvaino efektu ieinteresējās un nosauca to par "jūras balsi". Viņaprāt, vējš vētras laikā rada cilvēka ausij nedzirdamas, bet kaitīgas zemfrekvences infraskaņas svārstības. Ja frekvence ir zemāka par 15 herciem, iedarbība pastiprinās, rodas smadzeņu centru traucējumi, pasliktinās, piemēram, redze. Frekvence, kas zemāka par septiņiem herciem, var izraisīt cilvēku nāvi.
Mūsdienu pētījumi apstiprina, ka infraskaņas ietekmē dzīvnieki un cilvēki izjūt nemieru un bailes bez iemesla. Vētras laikā taču tiek ģenerēta infraskaņa, kuras frekvence ir apmēram seši herci. Ja svārstību frekvence ir mazāka par nāvējošu, kuģa apkalpe pārdzīvo šausmu un panikas lēkmi. Šāds stāvoklis vēl vairāk pastiprinās, ja kuģis ar visu apkalpi nokļūst rezonansē un kļūst par tādu kā infraskaņas otrreizēju avotu. Tad, iespējams, prātu zaudējušie cilvēki bēg no kuģa.

Melnais caurums.

Atliek vien cerēt uz mūsdienu zinātni, kurai gan pagaidām arī nav izskaidrojuma visiem šiem mīklainajiem gadījumiem. Toties ir vesela virkne versiju, taču tās ir tikai teorijas, kam nav itin nekādu pierādījumu.

Daži pētnieki uzskata, ka gluži tāpat kā Visumā veidojas melnie caurumi, kas spēj ievilkt zvaigznes, veselas to sistēmas un pat galaktikas, arī cilvēkā submolekulārā līmenī rodas tādi paši caurumi. Tieši tie norij cilvēku no iekšienes, neatstājot nekādas pēdas. Iespējams, viņus iesūc laika atvari, un cilvēki, pazūdot savā laikā, uzrodas nākotnē vai pagātnē.

Ievērojams ASV rakstnieks un zinātnieks Ambrozs Bīrs (1842-1914), kurš pētījis cilvēku pazušanas fenomenu, atzinis, ka dabīgi cēloņi tādiem notikumiem vienkārši nav iespējami. Viņš izvirzījis teoriju, pēc kuras redzamajā pasaulē eksistē kaut kas līdzīgs atverēm un tukšumiem. Šādā atverē valda absolūts "nekas". Caur šo tukšumu netiek cauri gaisma, jo nav nekā, kas to varētu pārvadīt. Tur "neko nejūt, tur nevar ne dzīvot, ne mirt. Var tikai vienkārši eksistēt". Pēc šīs teorijas iznāk, ka cilvēks šajā "nekas" iestrēgst un paliek uz visiem laikiem. Zinātnieks tēlaini izteicies: "Mūsu telpa ir līdzīga adītam svīterim: to var uzvilkt, lai gan, ieskatoties ciešāk, tas sastāv no... caurumiem. Pieņemsim, ka piedurknē nokļuvusi skudra. Tā var nejauši izkrist cauri adījumam un nokļūt tai gluži citā pasaulē, kur ir tumšs un smacīgs, bet ierasto egļu skujiņu vietā - silta, maiga āda..." Pēc šīs teorijas, uz Zemes eksistē anomālas zonas, kur izvietojušies šie "telpas tukšumi".

Pētnieks Ričārds Lazaruss grāmatā "Aiz iespējamā robežas" piedāvā citu versiju - visos pazušanas gadījumos vainojami meteorīti. Krītot uz Zemi, debess ķermeņi uzlādējas ar tādu spēku, ka to potenciāls var sasniegt miljardus voltu. Ja tāds meteorīts ietriecas Zemes virsmā, notiek milzīgas jaudas sprādziens, kā tas bija Tunguskas gadījumā. Taču reizēm meteorīts izjūk jau kritienā; rezultātā Zeme saņem milzīgu enerģijas vilni; rodas elektrostatiskās levitācijas stāvoklis - lielas ļaužu grupas, kā arī kuģi un pat vilcieni var uzlidot gaisā un tikt aizmesti neiedomājami lielos attālumos. Ja var ticēt šai teorijai, migla, kas dažos gadījumos it kā pārklājusi pēc tam pazudušos cilvēkus, ir putekļu mākonis, kas paceļas elektriskā lauka iedarbībā. Taču vai tādā veidā iespējama cilvēku pārvietošana milzīgos atstatumos, pagaidām skaidrojuma nav.

Pazīstamais kriptozoologs un dabas pētnieks Aivens Sandersons cilvēku  pazušanai devis savu izskaidorjumu. Viņš izzinājis, ka uz zemeslodes ir vietas, kur gravitācija un magnētiskais lauks darbojas neparastā režīmā. Tās viņš nosaucis par "velnu kapsētām". Sandersons noteicis 12 šādas simetriski izvietotas zonas, jeb anomālos apgabalus, kuri vienmērīgi atrodas uz 72. garuma grāda, bet centru koordinātas - apmēram uz 32. ziemeļu vai dienvidu platuma grāda (tā sauktais Sandersona tīkls). Šajās "kapsētās", pēc zinātnieka domām, darbojas elektriski viesuļi, kas aiznes cilvēkus un priekšmetus no vienas telpas un laika dimensijas uz pilnīgi citu.

Versiju par ģeoaktīvām zonām par visticamāko atzīst arī Voroņežas zinātnieks Henrihs Silanovs: "Esmu cieši pārliecināts, ka enerģijas izdalīšanās no lauzuma zonām nav tikai ģeofiziska parādība. Iespējams, no Zemes dzīlēm nākošā enerģija ir tilts, pa kuru var ceļot paralēlajās pasaulēs. Tikai izmantot to mēs pagaidām neesam iemācījušies."
Profesors Nikolajs Kozirevs apgalvojis, ka pastāv visumi, kas paralēli mūsējam, bet starp tiem ir tuneļi - "melnie" un "baltie" caurumi. Pa "melnajiem" no mūsu Visuma uz paralēlajām pasaulēm aizplūst matērija, bet pa "baltajiem" no turienes pie mums atnāk enerģija. Vispār paralēlās pasaules eksistences ideja cilvēku prātus nodarbina kopš neatminamiem laikiem. Daži pētnieki pieļauj, ka jau senie cilvēki ticēja: viņu mirušo tuvinieku un dzīvnieku dvēseles pārvietojas tieši uz šīm pasaulēm. Tas atainots arī senos zīmējumos.

Austrāliešu parapsihologs Žans Grimbriāns secinājis, ka pasaulē eksistē apmēram 40 minētie tuneļi, kas ved uz citām pasaulēm; četri no tiem atrodas Austrālijā, bet septiņi - Amerikā.

Paralēlo pasauļu pastāvēšanas iespēju mūsdienu zinātne neapstrīd. 1999. gada pavasarī Insbrukas universitātes (Austrija) zinātnieki pirmoreiz cilvēces vēsturē veica kvantu teleportācijas eksperimentu. Lai to izdarītu, pētnieki gaismu sadalīja elementārdaļiņās fotonos. Izmēģinājuma rezultātā konkrētā vietā palaistais gaismas stars tajā pašā mirklī tika atjaunots pilnīgi citā vietā. Turklāt šādas parādības reāla eksistence apstiprina iespēju, ka līdztekus mūsējam ir milzum daudz Visumu, starp kuriem, iespējams, pastāv kādi telpiski sakari.

Kaut gan... pavisam nesen britu fiziķis Stīvens Hokings, "melno caurumu" teorijas autors, apgāza pats savu teoriju par iespējām ceļot telpā un laikā. Ja pieļaujam, ka noslēpumainā cilvēku pazušana iet caur šo "kanālu", tad jautājums joprojām paliek atklāts un cilvēku pazušana nav kļuvusi ne par matu izprotamāka. Tā joprojām ir noslēpumaina, mīklaina un neizskaidrojama.

Kategorija: Neizzinātais | Pievienoja: Orion (12.01.14)
Skatījumu skaits: 432 | Atslēgvārdi: cilvēku pazušana
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]