Francs Antons Mesmers.
Viņu sauca par burvi, nenormālo, pareģi, meli. Mags un
brīnumdaris, izcils dziednieks vai arī veikls un melīgs šarlatāns? Bet
varbūt cilvēks, kura ģeniālie darbi ir kļuvuši par nenovērtējamu
ieguldījumu mūsdienu psihoterapijā? Pats viņš sevi neuzskatīja par
burvi, bet gan par izcilu ārstu ar neparastām un ģeniālām idejām
ārstniecībā, senatnes dziedniecībā/medicīnā.
Dzīvais Magnētisms.
Francs Antons Mesmers, dzimis 1734. gada 23. maijā Icnangē, Bodenska ezera krastā Austrijā. Izgājis
teoloģijas kursu Bavārijas pilsētā Ingolštādē, viņš 1766 gadā pēc
pārcelšanās uz Vīni pabeidza Vīnes medicīnas akadēmiju, kur viņš ieguva
doktora diplomu medicīnā. 23 gadu vecumā Mesmers aizstāvēja disertāciju
ar dīvainu nosaukumu „Par planētu ietekmi uz cilvēkiem un par seno
burvju noslēpumiem”, kurā viņš rakstīja par kādu noslēpumainu spēku, kas
ietekmē dažādus procesus uz Zemes, cilvēkiem, veicinošs slimību,
katastrofu un traģēdiju rašanos. Gadījums, kurš notika 1774. gada
vasarā, uzreiz pacēla Mesmera rangu augstāk par ārstiem - kolēģiem. Viņa
paciente galma dāma Francela Esterlina, kas cieta no krītamās kaites un
briesmīgām galvassāpēm. Pārliecinājies, ka nekādas zāles šeit nelīdzēs,
Mesmers, pazīstams ar ārsta-alķīmiķa ārstēšanas metodēm, uzlika uz
viņas ķermeņa dažus spēcīgus magnētus. Pār pacientes ķermeni pārskrēja
drudža trīsas, kas ilga kādu brīdi, bet pēc tā sekoja atvieglojums. Pēc dažiem šāda veida seansiem paciente pilnībā atveseļojās. Analoģiskā veidā Mesmers izārstēja no galvassāpēm matemātikas profesoru Baueru. Par
nākamo pacientu izrādījās barons Haraski De Harha, viņš cieta no
spēcīgām spazmām, kuras līdz šim vēl nevienam nebija izdevies izārstēt.
Paslēpis zem drēbēm lielu daudzumu ar magnētiem, Mesmers devās ceļā pie
slimnieka. Daudzu dienu garumā viņš turēja pacientu aiz rokām, aiz
kājām, laida viņam asinis, un stipri ticēja, ka šādā veidā viņš atbrīvos
pacientu no kaitīgajām plūsmām apkārtējā vidē. Un patiesi lēkmes
mazinājās. Pilnveidojis savas ārstniecības metodes, Mesmers lika
virsū pacientu ķermeņiem pa diviem magnētiem – vienu virspusēji, ar
kreiso pusi, bet otru apakšā, ar labo pusi. Bez tā Mesmers pats nēsāja
kaklā magnētu, iešūtu maisiņā, lai palielinātu savu labvēlīgo ietekmi uz
pacientiem. Magnetizējot ūdeni, viņš lika pacientiem tajā peldēties un dzert to. Mesmers
magnetizēja porcelāna krūzītes un šķīvjus, drēbes un gultas, spoguļus
un arī mūzikas instrumentus, lai pat caur gaisa plūsmu tiktu nodota to
dziedējošais spēks. Vēlāk viņš uzkonstruēja slaveno „veselības
toveri”, tam pa virsu tika uzlikta milzīga koka tvertne, kur tika
izvietotas pudeles divās rindās, pildītas ar magnētisko ūdeni. Šīs
pudeles bija savienotas ar metāla plāksnītēm pie dzelzs nūjas, no kuras
pie slimnieka sāpošajām vietām gāja vadi. Izvietojušies ap toveri slimie
skārās klāt viens otram ar pirkstu galiem, rezultātā izveidojās
noslēgta ķēde no cilvēku organismiem, caur kuru, pēc Mesmera
apgalvojuma, plūda strāva, vai magnētiskā enerģija. Pats Mesmers tajā
laikā spēlēja magnetizētas mutes ermoņikas, ar kuru palīdzību viņš
padarīja pacientu nervus daudz jūtīgākus. Daudzas slimības kā -
paralīze, neciešams troksnis ausīs, bezmiegs, kuras līdz šim nepadevās
nekādām ārstēšanas metodēm, izdziedēja Mesmera magnēts.
Tā satiek jaunu patiesību.
No visām valsts malām pie maga devās svētceļnieki, alkstošie
izbaudīt burvju magnēta pieskārienu. Mesmera, brīnumainā dziednieka
slava auga, par viņa darbiem pozitīvi atsaucās medicīnas aprindās,
avīzēs tiek rakstītas iespaidīgas slejas par viņa darbiem. Viņam parādās
sekotāji. Viņa metode kļūst pazīstama arī citās valstīs, un drīz jau
viņš aizbrauc uz Minheni, kur turpina veikt brīnumus. Tur ar uzliktā
magnēta palīdzību viņš izārstē pusaklu un paralīzes salauztu veco
Ostervaldas vēstnesi. Pēc neilga laika Mesmeru ar godu uzņem par Bavārijas akadēmijas biedru. Ar spārnotiem panākumiem Mesmers publicē pamatrakstu savai teorijai par ”Dzīvo magnētismu”. Kolēģi
ar skeptiskumu attiecās pret viņa atklāsmēm. Viņi neņēma par nopietnu
viņa metodes ārstēšanā bez zālēm, un atklāti izsmēja viņa ’’veselības
toveri”. Taču tas netraucē Mesmeru veikt savus pētījumus tālāk. Kādu
dienu pie viņa atveda jaunu meiteni vārdā Marija Terēzija Paradīze, kura
jau no 4 gadu vecuma cieta no akluma, kurš bija izraisīts dēļ
sabojātajiem redzes nerviem. Visur valdīja uzskati, ka šī kaite nav
ārstējama. Marija, par kuru rūpējās pati imperatore, lieliski spēlēja
klavieres un sacerēja mūziku. Daudzus gadus meiteni centās izārstēt
Vīnes slavenākie ārsti, lai gan pie labākiem rezultātiem tā arī netika. Apskatījis pacienti Mesmers nonāca pie secinājuma, ka pacientei ir sagrauta psihe un paziņoja, ka slimība padodas viņa metodēm. Iekārtojis
meiteni uz slimības laiku pie sevis mājās, pēc kāda laika Mesmers
konstatē, ka Marijai ir gandrīz pilnībā atgriezis redzi. Lai gan viņa
ne pārāk draudzīgie ārstu paziņas apgalvoja pretējo. Viņi skaidroja, ka
tie ir tikai māņi, un nekādu veselības uzlabojumu patiesībā nemaz nav. Drīzumā
Mesmers pamet Austriju. Parīzē sāk parādīties ziņas par viņa
noslēpumaino ”dzīvo magnētismu”. Šeit viņš sāk rakstīt jaunu darbu -
”traktāts par atklājumiem dzīvā magnētismā” , kurā burtiski piesauc
zinātnisko pasauli palīdzēt viņa pētījumos. Viņa ārstēšanas metode, it
īpaši nervu slimībās, piesaista daudzus ietekmīgus viņa piekritējus.
Parīzē Mesmers veiksmīgi izārstē no paralīzes vienu no karalienes
Marijas Antuanettes galma dāmām. Mesmera veiksmīgo panākumu ietekmē,
daudzi citu zemju ārsti sāk praktizēt viņa metodi ar magnētiem. Tā 1780.
gadā Edinburgas ārsts Grehems atver Londonā ”elektroterapijas
kabinetu”, zem nosaukuma ”Dzīvības Cietoksnis”. Slimnieks samaksājis 100
mārciņu, tika ielaists ”Dzīvības Cietoksnī”, un ieguva tiesības pavadīt
vienu nakti „zvaigžņu gultā”, kurā bija iestrādāti 40 milzīgi magnēti.
Ārstēšanas kursa gaitā pacients klausījās nomierinošu mūziku, un varēja
vērot harēma dejas. Šveicietis De Garsjo magnētu vietā izmantoja
”magnētisko ūdeni”, kuru varēja izmantot apmazgāšanai, dzeršanai,
skalošanai, klizmām un vannas piedevām. Savukārt cits franču
izcelsmes ārsts Djuvirls apgalvoja, ka pēc tādas ārstēšanas slimajiem
pazuda čūlas, un labāk sāk dzīt brūces.
Mesmeromānija.
Piecus gadus pēc kārtas Mesmers tricināja Parīzi ar savām
magnētiskās ārstēšanas metodēm. Nereti uz viņa „dzīvā magnētisma”
seansiem ieradās pat pilnīgi veseli cilvēki, kurus vadīja ziņkāre.
Daudziem tas likās kā teātra uzvedums. Burvis parādījās pacientu priekšā
magnētiskā oreolā, gaisā virmojot noslēpumainai atmosfērai. Viegla
pustumsa valdīja zālē, uz sienām un grīdas bija izklāti persiešu
paklāji, dīvainas simboliskas zvaigznāju zīmes – viss, kas vien varēja
padarīt procesu mistiskāku un noslēpumaināku. Slavenais „Dzīvības
toveris’’, dīvaina paskata konstrukcija atgādināja akas muti, kas bija
novietota pa vidu zālei. Slimie elpu aizturējuši klausījās klavesīna
mūzikā, kas nāca no blakus telpas, sēdēja apkārt toverim. Ar vienu roku
turēdamies pie metāliskajām plāksnītēm, kas bija savienotas ar toveri,
bet ar otru sadevās rokās ar kaimiņu, veidojot magnētisko ķēdi. Šādā
veidā viņi ieguva magnētiskās enerģijas viļņus, kas plūda caur viņu
ķermeņiem. Visi gaidīja brīnumaino izdziedināšanos. Process turpinājās
stundu, līdz negaidīti ieradās pats burvis ar zeltu un sudraba diegiem
izšūtā lillā mantijā. Pārejot no viena pacienta uz otru, Mesmers skārās
klāt ar dzelzs zizli katram klāt. Pēc tā visi pacienti it kā ieslīga
hipnotizējošā sapnī. Seansa laikā dažiem pacientiem sāka drebēt viss
ķermenis, kāds krita histēriskā lēkmē uz zemes, dažiem sākās histērija,
citi aizvēruši acis skaļi smējās, daži raudāja. Ņemot vērā Mesmera
mācību, pēc šāda lādiņa slimībai bija jāatkāpjas. Magnētiskā plūsma, kas
plūda slimnieku ķermeņos, kā viņš uzskatīja, liek atkāpties slimībai,
un izdziedē tās nodarītās sekas. Mesmera varenība un slava auga, kā
arī palielinājās viņa ienākumi. Pārdošanā sāk parādīties tā saucamie
mazie „dzīvības toveri”, mājas ārstēšanas vajadzībām. Gluži kā sēnes pēc
lietus aug vairumā magnētisko konstrukciju skaits. Pienāk pat tādi
momenti, līdz atvērtām cīņām starp piekritējiem un negatīvi uztverošiem
Mesmera mācību cilvēkiem, strīdi bieži vien beidzās ar dueļiem. Dzīve
Mesmeru saveda kopā ar daudzām tā laika slavenībām. Viņš bija pazīstams
ar rakstnieku Bomaršē, Mocartu, Bendžaminu Franklinu, ar magu un
brīnumdari grāfu Sen Žermenu.
Varenā hartas nežēlība.
Kaut gan, pa vecam ārstu vidū bija daudz Mesmera pretinieku.
Pat katolistiskā baznīca sacēlās ar apgalvojumu, ka nepastāv nekādā
magnētiskā plūsma, kas spēj izdziedēt cilvēku, ar pārliecību, ka
nepastāv nekas pārdabisks, izņemot Svēto Garu. Francijas karalis Ludvigs
XVI, nolēma pielikt punktu kritikai un izdeva pavēli, kurā tiek teikts
ārstu sabiedrībai un akadēmijai, nekavējoties sākt pētījumus šajā lietā.
Izzināt magnētiskuma plusus un mīnusus. Komisija, kurā atradās tā laika
lielākās zinātnes autoritātes – ķīmiķis Lavuāzje, izgudrotājs
Franklins, astronoms Bailijs, slavenais botāniķis Žjusjē, un franču
„nacionālā skuvekļa” izveidotājs Hijotens, apgalvoja to, ka Mesmers
ietekmē savus pacientus psiholoģiski. Pakļāvuši sevi magnetizācijai,
komisijas locekļi saņēma negatīvu rezultātu. Analoģisks rezultāts bija
novērojams arī uz citiem cilvēkiem. Un komisija nonāca pie slēdziena, ka
„magnetizācijas ietekme – ir nekas vairāk, kā šarlatānisms, un viena
vienīga iztēle’’. Kaut gan viņi konstatēja arī to, ka nedrīkst noliegt
kāda cita spēka klātesamību, kas iedarbojas uz cilvēkiem. 1789. gadā
Parīzē sākās revolūcija. Mesmera klīnika kļuva tukša, „toveris” tikai
aizmirsts, bet nopelnītā nauda pārvērtās dūmos. Francijā sāka kļūt
bīstami, un Mesmers emigrēja uz dzimteni Austriju. Pēdējos savas
dzīves gados viņa prāts saglabāja iepriekšējo gaišumu, redze –
skaidrību, dzirde – asumu. Viņš izmantoja savu magnētisko spēku, lai
palīdzētu visiem, kas pie viņa griezās pēc palīdzības. Mesmers nomira
1815. gada 5. martā. Viņu apglabāja Mersburgas kapsētā. Uz kapa tika
izveidots simbolisks piemineklis marmora trijstūra formā, ar mistiskām
zīmēm, saules pulksteni un busoli, kas algoritmiski attēloja kustību
laikā un telpā. Šodien mēs zinām, ka Mesmers iedarbojās uz slimniekiem pirmām kārtām, kā psihoterapeits. Viņš bija pirmais ārsts, kurš atklāja cilvēka labvēlīgo ietekmi, pārvaldot spēju psiholoģiski ietekmēt slimniekus. Mesmers stipri juta, ka ne viņa laika cilvēki spēs novērtēt viņa ieguldījumu, bet gan pēcteči.
Mūsdienās magnētismu diezgan plaši pielieto visur, kā arī
medicīnā magnētiskās rezonanses testos, lai noteiktu iekšējo orgānu
bojājumus, bez ķirurģiskās iejaukšanās.
|