Maģijas Pasaule

Francs Antons Mesmers.

Viņu sauca par burvi, nenormālo, pareģi, meli. Mags un brīnumdaris, izcils dziednieks vai arī veikls un melīgs šarlatāns? Bet varbūt cilvēks, kura ģeniālie darbi ir kļuvuši par nenovērtējamu ieguldījumu mūsdienu psihoterapijā?
Pats viņš sevi neuzskatīja par burvi, bet gan par izcilu ārstu ar neparastām un ģeniālām idejām ārstniecībā, senatnes dziedniecībā/medicīnā.

Dzīvais Magnētisms.

Francs Antons Mesmers, dzimis 1734. gada 23. maijā Icnangē, Bodenska ezera krastā Austrijā.
Izgājis teoloģijas kursu Bavārijas pilsētā Ingolštādē, viņš 1766 gadā pēc pārcelšanās uz Vīni pabeidza Vīnes medicīnas akadēmiju, kur viņš ieguva doktora diplomu medicīnā. 23 gadu vecumā Mesmers aizstāvēja disertāciju ar dīvainu nosaukumu „Par planētu ietekmi uz cilvēkiem un par seno burvju noslēpumiem”, kurā viņš rakstīja par kādu noslēpumainu spēku, kas ietekmē dažādus procesus uz Zemes, cilvēkiem, veicinošs slimību, katastrofu un traģēdiju rašanos.
Gadījums, kurš notika 1774. gada vasarā, uzreiz pacēla Mesmera rangu augstāk par ārstiem - kolēģiem. Viņa paciente galma dāma Francela Esterlina, kas cieta no krītamās kaites un briesmīgām galvassāpēm. Pārliecinājies, ka nekādas zāles šeit nelīdzēs, Mesmers, pazīstams ar ārsta-alķīmiķa ārstēšanas metodēm, uzlika uz viņas ķermeņa dažus spēcīgus magnētus. Pār pacientes ķermeni pārskrēja drudža trīsas, kas ilga kādu brīdi, bet pēc tā sekoja atvieglojums.
Pēc dažiem šāda veida seansiem paciente pilnībā atveseļojās.
Analoģiskā veidā Mesmers izārstēja no galvassāpēm matemātikas profesoru Baueru.
Par nākamo pacientu izrādījās barons Haraski De Harha, viņš cieta no spēcīgām spazmām, kuras līdz šim vēl nevienam nebija izdevies izārstēt. Paslēpis zem drēbēm lielu daudzumu ar magnētiem, Mesmers devās ceļā pie slimnieka.
Daudzu dienu garumā viņš turēja pacientu aiz rokām, aiz kājām, laida viņam asinis, un stipri ticēja, ka šādā veidā viņš atbrīvos pacientu no kaitīgajām plūsmām apkārtējā vidē. Un patiesi lēkmes mazinājās.
Pilnveidojis savas ārstniecības metodes, Mesmers lika virsū pacientu ķermeņiem pa diviem magnētiem – vienu virspusēji, ar kreiso pusi, bet otru apakšā, ar labo pusi. Bez tā Mesmers pats nēsāja kaklā magnētu, iešūtu maisiņā, lai palielinātu savu labvēlīgo ietekmi uz pacientiem.
Magnetizējot ūdeni, viņš lika pacientiem tajā peldēties un dzert to.
Mesmers magnetizēja porcelāna krūzītes un šķīvjus, drēbes un gultas, spoguļus un arī mūzikas instrumentus, lai pat caur gaisa plūsmu tiktu nodota to dziedējošais spēks.
Vēlāk viņš uzkonstruēja slaveno „veselības toveri”, tam pa virsu tika uzlikta milzīga koka tvertne, kur tika izvietotas pudeles divās rindās, pildītas ar magnētisko ūdeni.
Šīs pudeles bija savienotas ar metāla plāksnītēm pie dzelzs nūjas, no kuras pie slimnieka sāpošajām vietām gāja vadi. Izvietojušies ap toveri slimie skārās klāt viens otram ar pirkstu galiem, rezultātā izveidojās noslēgta ķēde no cilvēku organismiem, caur kuru, pēc Mesmera apgalvojuma, plūda strāva, vai magnētiskā enerģija. Pats Mesmers tajā laikā spēlēja magnetizētas mutes ermoņikas, ar kuru palīdzību viņš padarīja pacientu nervus daudz jūtīgākus.
Daudzas slimības kā - paralīze, neciešams troksnis ausīs, bezmiegs, kuras līdz šim nepadevās nekādām ārstēšanas metodēm, izdziedēja Mesmera magnēts.

Tā satiek jaunu patiesību.

No visām valsts malām pie maga devās svētceļnieki, alkstošie izbaudīt burvju magnēta pieskārienu. Mesmera, brīnumainā dziednieka slava auga, par viņa darbiem pozitīvi atsaucās medicīnas aprindās, avīzēs tiek rakstītas iespaidīgas slejas par viņa darbiem. Viņam parādās sekotāji. Viņa metode kļūst pazīstama arī citās valstīs, un drīz jau viņš aizbrauc uz Minheni, kur turpina veikt brīnumus. Tur ar uzliktā magnēta palīdzību viņš izārstē pusaklu un paralīzes salauztu veco Ostervaldas vēstnesi.
Pēc neilga laika Mesmeru ar godu uzņem par Bavārijas akadēmijas biedru.
Ar spārnotiem panākumiem Mesmers publicē pamatrakstu savai teorijai par ”Dzīvo magnētismu”.
Kolēģi ar skeptiskumu attiecās pret viņa atklāsmēm. Viņi neņēma par nopietnu viņa metodes ārstēšanā bez zālēm, un atklāti izsmēja viņa ’’veselības toveri”. Taču tas netraucē Mesmeru veikt savus pētījumus tālāk.
Kādu dienu pie viņa atveda jaunu meiteni vārdā Marija Terēzija Paradīze, kura jau no 4 gadu vecuma cieta no akluma, kurš bija izraisīts dēļ sabojātajiem redzes nerviem. Visur valdīja uzskati, ka šī kaite nav ārstējama. Marija, par kuru rūpējās pati imperatore, lieliski spēlēja klavieres un sacerēja mūziku. Daudzus gadus meiteni centās izārstēt Vīnes slavenākie ārsti, lai gan pie labākiem rezultātiem tā arī netika.
Apskatījis pacienti Mesmers nonāca pie secinājuma, ka pacientei ir sagrauta psihe un paziņoja, ka slimība padodas viņa metodēm.
Iekārtojis meiteni uz slimības laiku pie sevis mājās, pēc kāda laika Mesmers konstatē, ka Marijai ir gandrīz pilnībā atgriezis redzi.
Lai gan viņa ne pārāk draudzīgie ārstu paziņas apgalvoja pretējo. Viņi skaidroja, ka tie ir tikai māņi, un nekādu veselības uzlabojumu patiesībā nemaz nav.
Drīzumā Mesmers pamet Austriju. Parīzē sāk parādīties ziņas par viņa noslēpumaino ”dzīvo magnētismu”. Šeit viņš sāk rakstīt jaunu darbu - ”traktāts par atklājumiem dzīvā magnētismā”
, kurā burtiski piesauc zinātnisko pasauli palīdzēt viņa pētījumos. Viņa ārstēšanas metode, it īpaši nervu slimībās, piesaista daudzus ietekmīgus viņa piekritējus. Parīzē Mesmers veiksmīgi izārstē no paralīzes vienu no karalienes Marijas Antuanettes galma dāmām.
Mesmera veiksmīgo panākumu ietekmē, daudzi citu zemju ārsti sāk praktizēt viņa metodi ar magnētiem. Tā 1780. gadā Edinburgas ārsts Grehems atver Londonā ”elektroterapijas kabinetu”, zem nosaukuma ”Dzīvības Cietoksnis”. Slimnieks samaksājis 100 mārciņu, tika ielaists ”Dzīvības Cietoksnī”, un ieguva tiesības pavadīt vienu nakti „zvaigžņu gultā”, kurā bija iestrādāti 40 milzīgi magnēti. Ārstēšanas kursa gaitā pacients klausījās nomierinošu mūziku, un varēja vērot harēma dejas. Šveicietis De Garsjo magnētu vietā izmantoja ”magnētisko ūdeni”, kuru varēja izmantot apmazgāšanai, dzeršanai, skalošanai, klizmām un vannas piedevām.
Savukārt cits franču izcelsmes ārsts Djuvirls apgalvoja, ka pēc tādas ārstēšanas slimajiem pazuda čūlas, un labāk sāk dzīt brūces.

Mesmeromānija.

Piecus gadus pēc kārtas Mesmers tricināja Parīzi ar savām magnētiskās ārstēšanas metodēm. Nereti uz viņa „dzīvā magnētisma” seansiem ieradās pat pilnīgi veseli cilvēki, kurus vadīja ziņkāre. Daudziem tas likās kā teātra uzvedums. Burvis parādījās pacientu priekšā magnētiskā oreolā, gaisā virmojot noslēpumainai atmosfērai. Viegla pustumsa valdīja zālē, uz sienām un grīdas bija izklāti persiešu paklāji, dīvainas simboliskas zvaigznāju zīmes – viss, kas vien varēja padarīt procesu mistiskāku un noslēpumaināku.
Slavenais „Dzīvības toveris’’, dīvaina paskata konstrukcija atgādināja akas muti, kas bija novietota pa vidu zālei. Slimie elpu aizturējuši klausījās klavesīna mūzikā, kas nāca no blakus telpas, sēdēja apkārt toverim. Ar vienu roku turēdamies pie metāliskajām plāksnītēm, kas bija savienotas ar toveri, bet ar otru sadevās rokās ar kaimiņu, veidojot magnētisko ķēdi. Šādā veidā viņi ieguva magnētiskās enerģijas viļņus, kas plūda caur viņu ķermeņiem. Visi gaidīja brīnumaino izdziedināšanos. Process turpinājās stundu, līdz negaidīti ieradās pats burvis ar zeltu un sudraba diegiem izšūtā lillā mantijā. Pārejot no viena pacienta uz otru, Mesmers skārās klāt ar dzelzs zizli katram klāt. Pēc tā visi pacienti it kā ieslīga hipnotizējošā sapnī. Seansa laikā dažiem pacientiem sāka drebēt viss ķermenis, kāds krita histēriskā lēkmē uz zemes, dažiem sākās histērija, citi aizvēruši acis skaļi smējās, daži raudāja.
Ņemot vērā Mesmera mācību, pēc šāda lādiņa slimībai bija jāatkāpjas. Magnētiskā plūsma, kas plūda slimnieku ķermeņos, kā viņš uzskatīja, liek atkāpties slimībai, un izdziedē tās nodarītās sekas.
Mesmera varenība un slava auga, kā arī palielinājās viņa ienākumi. Pārdošanā sāk parādīties tā saucamie mazie „dzīvības toveri”, mājas ārstēšanas vajadzībām. Gluži kā sēnes pēc lietus aug vairumā magnētisko konstrukciju skaits. Pienāk pat tādi momenti, līdz atvērtām cīņām starp piekritējiem un negatīvi uztverošiem Mesmera mācību cilvēkiem, strīdi bieži vien beidzās ar dueļiem. Dzīve Mesmeru saveda kopā ar daudzām tā laika slavenībām. Viņš bija pazīstams ar rakstnieku Bomaršē, Mocartu, Bendžaminu Franklinu, ar magu un brīnumdari grāfu Sen Žermenu.

Varenā hartas nežēlība.

Kaut gan, pa vecam ārstu vidū bija daudz Mesmera pretinieku. Pat katolistiskā baznīca sacēlās ar apgalvojumu, ka nepastāv nekādā magnētiskā plūsma, kas spēj izdziedēt cilvēku, ar pārliecību, ka nepastāv nekas pārdabisks, izņemot Svēto Garu. Francijas karalis Ludvigs XVI, nolēma pielikt punktu kritikai un izdeva pavēli, kurā tiek teikts ārstu sabiedrībai un akadēmijai, nekavējoties sākt pētījumus šajā lietā. Izzināt magnētiskuma plusus un mīnusus. Komisija, kurā atradās tā laika lielākās zinātnes autoritātes – ķīmiķis Lavuāzje, izgudrotājs Franklins, astronoms Bailijs, slavenais botāniķis Žjusjē, un franču „nacionālā skuvekļa” izveidotājs Hijotens, apgalvoja to, ka Mesmers ietekmē savus pacientus psiholoģiski. Pakļāvuši sevi magnetizācijai, komisijas locekļi saņēma negatīvu rezultātu. Analoģisks rezultāts bija novērojams arī uz citiem cilvēkiem. Un komisija nonāca pie slēdziena, ka „magnetizācijas ietekme – ir nekas vairāk, kā šarlatānisms, un viena vienīga iztēle’’. Kaut gan viņi konstatēja arī to, ka nedrīkst noliegt kāda cita spēka klātesamību, kas iedarbojas uz cilvēkiem.
1789. gadā Parīzē sākās revolūcija. Mesmera klīnika kļuva tukša, „toveris” tikai aizmirsts, bet nopelnītā nauda pārvērtās dūmos. Francijā sāka kļūt bīstami, un Mesmers emigrēja uz dzimteni Austriju.
Pēdējos savas dzīves gados viņa prāts saglabāja iepriekšējo gaišumu, redze – skaidrību, dzirde – asumu. Viņš izmantoja savu magnētisko spēku, lai palīdzētu visiem, kas pie viņa griezās pēc palīdzības.
Mesmers nomira 1815. gada 5. martā. Viņu apglabāja Mersburgas kapsētā. Uz kapa tika izveidots simbolisks piemineklis marmora trijstūra formā, ar mistiskām zīmēm, saules pulksteni un busoli, kas algoritmiski attēloja kustību laikā un telpā.
Šodien mēs zinām, ka Mesmers iedarbojās uz slimniekiem pirmām kārtām, kā psihoterapeits.
Viņš bija pirmais ārsts, kurš atklāja cilvēka labvēlīgo ietekmi, pārvaldot spēju psiholoģiski ietekmēt slimniekus.
Mesmers stipri juta, ka ne viņa laika cilvēki spēs novērtēt viņa ieguldījumu, bet gan pēcteči.

Mūsdienās magnētismu diezgan plaši pielieto visur, kā arī medicīnā magnētiskās rezonanses testos, lai noteiktu iekšējo orgānu bojājumus, bez ķirurģiskās iejaukšanās.