Otrdiena, 23.10.18, 15:00Galvenie | Reģistrācija | Ieeja

Vietnes izvēlne

Sadaļas kategorijas

Indija [2]

Ieejas forma

Meklēšana

Mūsu aptauja

Es šajā saitā meklēju informāciju par:
Atbildes: 884

Vietnes draugi

Statistika


Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0
Saita sadaļas

Kas ir dharma? (Šri Anandamurti, Ananda Marga ''Elementārā filozofija''.) 1. daļa.
     

                                              

   

   Cilvēks ir augsti attīstīta būtne. Viņam piemīt skaidri izteikta apziņa, un tieši tā viņam dod pārākumu pār dzīvniekiem. Nevienam citam dzīvniekam nepiemīt tik skaidri izteikta apziņa. Tā ļauj cilvēkam atšķirt labu no ļauna un palīdz atrast izeju no apgrūtinoša stāvokļa. Nevienam nepatīk dzīvot nabadzībā un ciešanās, vēl jo vairāk cilvēkiem, kuru apziņa ir spējīga atrast veidus, lai uzlabotu savas eksistences apstākļus. Dzīve bez bēdām un ciešanām, dzīve laimē un svētībā - tas ir tieši tas, ko vēlas visi. Cilvēkam ir raksturīga tieksme uz laimi, un, patiesībā, tā ir cilvēka fundamentāla rakstura iezīme. Tagad tiksim skaidrībā, ko dara cilvēks, lai būtu laimīgs, un ar kādiem līdzekļiem laime vispār var tikt sasniegta.
   Sākumā laimes meklējumos cilvēku piesaista zemes baudas. Lai apmierinātu vēlmi būt laimīgam, viņš sāk tiekties pēc bagātības, varas un augsta sabiedrības stāvokļa. Tam kuram ir simts rūpijas, nav ar to gana, viņš grib tūkstoti, bet pat tad, kad viņam ir tūkstotis - arī tas viņam nesniedz gandarījumu. Viņš grib miljonu utt. Tāpat ir acīmredzams, ka cilvēkam, kuram ir ietekme uz apvidu, ir vēlme vadīt provinci, bet provinciālie līderi grib būt nacionāli, un, kad viņi sasniedz to, neredzami piezogas vēlme valdīt pār visu pasauli. Bet tas viss: bagātība, vara un stāvoklis - nav spējīgi sniegt cilvēkam pilnīgu apmierinājumu. Kaut kā iegūšana, kam ir robežas, tikai rada vēlmi iegūt arvien vairāk un vairāk, un laimes meklējumi turpinās. Iegūšanas alkas ir nebeidzamas. Tās ir mūžīgas un neierobežotas. 
   Lai kādus augstumus cilvēks neiekarotu, viņam neizdodas apmierināt mūžīgās alkas pēc laimes. Tas, kurš kaislīgi vēlas būt bagāts, netiks apmierināts līdz tam laikam, kamēr nekļūs neierobežoti bagāts. Tāpat kā, meklējošie varu un sabiedrības stāvokli, nenomierināsies, kamēr neiegūs absolūtu varu, neiegūs visu pasauli. Materiālā pasaule ir ierobežota un nevar dot neko mūžīgu. Tāpēc ir skaidrs, ka pat visu Zemes dārgumu iegūšana nav absolūta, un nevar ilgt mūžīgi. Tad ko var saukt par mūžīgu un nepārtrauktu, kas ir mūžīgas laimes avots?
   Kosmiskā Būtība - ir vienīgais, kas ir bezgalīgs un nemainīgs. Tikai tā viena ir nebeidzama. Un tikai Bezgalīgā izzināšana var apmierināt mūžīgās cilvēciskās alkas. Cilvēks, beigu beigās, nonāk pie slēdziena, ka zemes prieku daba ir īslaicīga, un nekas no šīs beidzamās un ierobežojošās pasaules nevar pārtraukt mūžīgās laimes alkas. Materiālie ieguvumi tikai rada jaunas vēlmes. Tikai Bezgalīgā izzināšana var to apturēt. Bezgalība ir tikai viena, un tā ir - Kosmiskā Būtība. Tāpēc tikai Brahma var sniegt mūžīgu laimi, pēc kā tiekšanās ir raksturīga katram cilvēkam. Bet patiesībā zem laimes alkām ir apslēpta vēlēšanās sasniegt kosmisko Būtību. Tā ir fundamentāla katras dzīves būtnes iezīme. Un tikai šī tiekšanās ir katra cilvēka dharma. 
   Vārds ''dharma'' nozīmē ''īpašība''. Vārda angliskie ekvivalenti - nature, characteristic un property (daba, raksturojums, iezīme). Uguns daba ir tajā, lai degtu un radītu siltumu, un tā ir uguns raksturīga iezīme un īpašība, un to var saukt arī par tā dabu. Līdzīgi cilvēku dharma (daba) ir tajā, lai tiektos pēc kosmiskās Būtības. 
   Cilvēks ir tik dievišķs, cik izteikti skaidra ir viņa apziņa. Katrs cilvēks ir evolucionējis no dzīvnieka, tāpēc viņā ir divi sākumi: instinkti un apziņa, un tieši ar pēdējo cilvēks atšķiras no dzīvnieka. Dzīvnieku pārsvarā pārvalda instinkti, tai laikā, kad cilvēkiem, pateicoties viņu skaidri izteiktajai apziņai, piemīt arī racionalitāte. Dzīvnieciskais sākums cilvēkos rada viņos tieksmi uz zemu dzīvi un fiziskām baudām, dēļ šī iemesla viņiem rodas atkarības no ēdiena, alkohola, tieksme apmierināt arī citas fiziskas vēlmes. Dēļ tā, ka viņus ietekmē dzīvnieciskais sākums, viņi dzenas pakaļ pēc šīm lietām, kas nespēj viņus padarīt pa īstam laimīgus, jo cilvēka vēlmes ir nebeidzamas. Dzīvnieki ir apmierināti ar to, kas viņiem ir, tāpēc viņu vēlmes nav nebeidzamas. Lai ko nepiedāvātu dzīvniekam, viņš paņems tikai to, kas viņam ir vajadzīgs, un pat nepaskatīsies uz pārējo. Bet cilvēki parasti tādos gadījumos uzvedas savādāk. Tas pierāda, ka dzīvnieki iztiek ar to, kas viņiem ir, tai laikā, kad cilvēka vēlmes ir nebeidzamas, lai arī gan vieniem, gan otriem tieksme pēc baudām rodas dēļ instinkta, un tās vada instinkti. Starpība ir tajā, ka cilvēkiem ir skaidri izteikta apziņa, kas nepiemīt dzīvniekiem. Tikai pateicoties apziņai cilvēkos ir bezgalīga vēlme pēc absolūtas laimes. Un šai apziņai ir par maz ar primitīvām baudām no bagātības, varas un stāvokļa - lietām, kas pēc savas dabas tomēr ir pārejošas, lai arī kādu lielu lomu tās nespēlētu pasaulē. Tieši apziņa veido cilvēkos tieksmi pēc kosmiskas Būtības. 
   Šīs pasaules objekti - fizisku baudu avoti - nav spējīgi pārtraukt laimes alkas cilvēku sirdīs. Tomēr mēs redzam, ka cilvēkus tas piesaista. Instinkti dzen cilvēkus apmierināt savas fiziskās vajadzības, bet apziņas racionālā daļa paliek neapmierināta, jo iegūtais apmierinājums ir laicīgs un nav mūžīgs, kā arī nepietiekams priekš tā, lai apmierinātu un remdētu cilvēka apziņas nebeidzamās alkas. Tādējādi, cilvēkā racionalitāte patstāvīgi pretī stājas dzīvnieciskajam sākumam. Dzīvnieciskais aspekts liek tiekties pēc pārejošajām, acumirklīgām zemes baudām, bet apziņa, kas nav ar to apmierināma, tiecas pēc kosmiskas Būtības - pie Bezgalības. Tā rodas cīņa starp instinktu un apziņu. Ja zemes baudas, kas dod varu un stāvokli, būtu nebeidzamas un mūžīgas, tas apturētu mūžīgo cilvēka apziņas tiekšanos pēc laimes. Bet tas tā nav, un tāpēc acumirklīgās pasaules baudas nekad nesniegs cilvēciskajam saprātam nepārtrauktu mieru un nenovedīs pie augstākās baudas. 
   Tikai skaidri izteikta apziņa atšķir cilvēkus no citiem dzīvniekiem. Tādā gadījumā, vai nav obligāti priekš cilvēkiem izmantot savas apziņas potenciālu? Ja apziņa snauduļo zem dzīvnieciskā sākuma plīvura, cilvēks uzvedas kā dzīvnieks, bet, patiesībā, viņš ir sliktāks par dzīvnieku, jo, lai arī viņam piemīt skaidri izteikta apziņa, viņš to neizmanto. Tāds cilvēks nav pelnījis, lai viņu sauktu par cilvēku. Tas ir dzīvnieks cilvēka veidolā. 
   Apziņas pamatīpašība ir tiekšanās uz Bezgalību, kosmiskās Būtības izzināšana. Tikai to, kurš pareizi izmanto savu apziņu un seko tās virzienam, var nosaukt par cilvēku, šī vārda pilnā nozīmē. Tāpēc katrs, kurš pienācīgā veidā izmanto savu apziņu, var pilntiesīgi saukties par cilvēku, un viņš redz savu dharmu tikai kosmiskās Būtības meklējumos. Šī tiekšanās uz Bezgalību ir pamatīpašība, dharma, kas nosaka cilvēcisko statusu. 
   Cilvēks ir laimīgs, kad panāk vēlamo. Ja viņš neiegūst to pēc kā tiecas, viņš nevar būt laimīgs, top bēdīgs un nožēlojams. Apziņa, kas ir skaidri izteikta cilvēkos, tas vienīgais , kas atšķir viņus no dzīvniekiem, tiecas uz kosmisko Būtību, uz Bezgalību, un tāpēc pa īstam laimīgs cilvēks var kļūt, tikai sasniedzot kosmisko Būtību, vai arī atrodoties tās izzināšanas procesā. Apziņa nevēlas zemes baudas, jo nekas ierobežots nesniedz tai apmierinājumu. Mēs nonākam pie secinājuma, ka cilvēces dharma - ir mūžīgās kosmiskās Būtības sasniegšana. Tikai sekojot savai dharmai, cilvēks var baudīt absolūtu laimi un mūžīgu svētību. 
Cilvēku daba - dharma - noslēdzas Brahmas sasniegšanā, tāpēc ir nepieciešams noskaidrot, vai Brahma eksistē. Būtu bezjēdzīgi mēģināt sasniegt to, kas patiesībā neeksistē. Ja Brahma eksistē, mums ir jāzin, kas tas ir. 
   Mēs uzskatām, ka katru savu darbību cilvēks veic ar savu fizisko orgānu palīdzību - indrijām. Eksistsē desmit tādu orgānu, un rodas iespaids, ka gandrīz katra darbība notiek pateicoties tiem. Bet patiesībā tā tas nav. Indrijas pašas par sevi nevarētu izpildīt nekādu darbību, ja aiz tām nestāvētu saprāts. Darbojas tieši saprāts, bet desmit indrijas - ir tikai instrumenti, ar kā palīdzību tiek veikts darbs. Darbības, kā pirmavots ir saprāts, ar indriju palīdzību tikai atrod savu izpausmi ārpasaulē. Lai to saprastu labāk, iztēlojoties cilvēku, kurš lasa grāmatu; tieši saprāts ar acu palīdzību vizualizē grāmatu, un, ja saprāts nedarbotos, acis nevarētu redzēt grāmatu. Piemēram, cilvēks, kurš atrodas bezsamaņas stāvoklī, ko izsaukusi anestēzija vai dēļ kāda cita iemesla, nav spējīgs redzēt grāmatu pat tad, ja viņa acis ir plaši atvērtas. Kad cilvēks atrodas tādā stāvoklī, viņa acis nav savainotas, bet neskatoties uz to, tās nevar izpildīt savu dabisko funkciju dēļ tā, ka kontakts ar saprātu ir uz laiku pazaudēts. Un tāpēc, zem anestēzijas ietekmes, orgāni jeb indrijas pārstāj funkcionēt, neskatoties uz to, ka ar tiem viss ir kārtībā. Kad cilvēks ir dziļi ieslīdzis savā domās, bieži notiek tā, ka viņš nevienu neievēro, pat neatpazīst draugu, kurš stāv viņam tieši pretī. Tas notiek dēļ tā vienīgā iemesla, ka saprāts, kurš patiesībā izpilda visas darbības, uz doto mirkli neizmanto indrijas, acis, lai arī tās ir atvērtas un nav bojātas. Darbojas tikai saprāts, bet indrijas tikai palīdz izpaust tā darbības. 
Ja saprāts ir vienīgais, kurš veic darbu, tiksim skaidrībā ar to, kā viņš veic darbības caur indrijām. Piemēram, grāmatas lasīšana - ir darbība, ko veic saprāts caur acīm. Kad saprāts redz grāmatu, patiesībā notiek sekojošais: saprāts, izmantojot no acīm iegūto informāciju, ieņem noteiktu formu, ko mēs saucam par grāmatu. Veidols, kas rodas saprātā, un attēls, kas formējas acs radzenē, - nav viens un tas pats, jo saprāts var ''redzēt'' un līdzināties grāmatai pat tad, kad acis ir aizvērtas; bet acis nevar redzēt, kad saprāts nefunkcionē. Un tā, tas kas pieņem grāmatas veidolu vizuālās uztveres laikā ir saprāts. Saprāta daļu, kas pieņem grāmatas veidolu, sauc par čittu, jeb saprāta vielu. Pieņemsim, ka čitta pieņem grāmatas veidolu, bet, bez čittas, ir jābūt vēl kaut kam, kas izpilda redzējuma darbību. Saprāta daļu, kas izpilda redzējuma darbību, sauc par ahamttattvu, jeb darbojošos ''es''. Bet ''es'' nespēs kaut ko redzēt, ja pats šis ''es'' neeksistē. Tāpēc ir jābūt vēl kādai saprāta daļai, kas atšķiras no pirmajām divām. Šī trešā saprāta daļa ir tā, kas dod sajūtu ''es esmu'' un to sauc par mahattattvu. Bez sajūtas ''es esmu'', bez personīgās eksistences, nevar tikt veikta neviena darbība. Šī sajūta ''es esmu'', pašapzināšanās, izriet no mahattattvas jeb buddhitattvas. Visas šīs trīs daļas kopā: čitta, ahamttattva un mahattattva - sauc par saprātu, jeb antahkaranu, jeb introspektīvu (atstarojošu, atspoguļojošu) psihisku spēku. Bet šīs daļas ir tikai saprāta ārējas izpausmes. Tieši ar saprāta palīdzību tiek izpildīts grāmatas redzējums, un to sauc par psihisku asimilāciju - rupa tanmatru. 
   Tanmatra - ir jauns jēdziens, ko ir jāpaskaidro. Viļņu mikroskopiska frakcija, kas iziet no objekta, un ko uztver indrijas sauc par tanmatru jeb secinājumu. Var tāpat atzīmēt, ka cilvēks, skatoties uz grāmatu, ar rupas tanmatras palīdzību iegūst sapratni par to, ka tā ir tieši grāmata (idejiska (idejas radoša) nervu vibrācija rada saprātā domu veidolu). Bet, kad acis ir aizvērtas vai cilvēks atrodas tumsā, viņš ir spējīgs atpazīt grāmatu pēc taustes; šajā gadījumā uzskats par grāmatu formējas ar citas tanmatras palīdzību - taustes tanmatru, ar pieskāriena uztveri. Ja kādam nokrīt grāmata, bet mēs to ar acīm neredzam, sapratne par grāmatu rodas ar skaņas tanmatras palīdzību. Čitta uztver tanmatru tikai tad, kad to vēlas ahamttatttva. Redzējuma darbībai jeb grāmatas atpazīšanai ir jānotiek caur ahamtattvu, jo čitta pati par sevi nav spējīga uz kaut kādu darbību. Kad ahamtattva, jeb saprāta daļa, kura veic darbu, grib redzēt grāmatu, čitta nonāk kontaktā ar redzes orgānu, tas ir, ar acīm. Acis uztver no grāmatas izejošo rupa tanmatru. Šī tanmatra, kas vienmēr atrodas apkārtējā dabā viļņu izskatā, iedarbojas caur čittu caur acīm, kas ir kā sava veida vārti, kas nodrošina čittas kontaktu ar ārpasauli. Pēc tam čitta līdzinās grāmatai, bet ahamtattva atpazīst to pēc formas, ko pieņēma čitta. Līdzīgā veidā, kad ahamtattva vēlas kaut ko izdzirdēt, tā liek čittai iziet uz kontaktu ar dzirdes orgānu, ausīm. Ausis uztver skaņas tanmatru, kas vienmēr atrodas fiziskā vidē, caur skaņas viļņiem. Čitta zem šīs tanmatras ietekmes, pati kļūst par skaņu, un ahamtattva dzird šo skaņu. Un tā, čitta pieņem vienu vai otru formu saskaņā ar ahamtattvas vēlmēm vai darbībām, citiem vārdiem sakot, ''materializē''/padara ''redzamas'' darbības, ko veic ahamtattva. 
   Augstāk tika paskaidrots, ka čitta, ahamtattva un mahatattva (buddhitattva), sastāda saprātu. Vienīgais uz ko ir spējīga čitta, - ir pieņemt formu saskaņā ar ahamtattvas vēlēšanos. Līdzīgi, vienīgā ahamtattvas spēja ir darbības veikšana. Tā prot tikai strādāt. Bet ir jābūt kaut kam vēl, kas liek tai strādāt, un tā ir mahatattva jeb buddhitattva, kas dod ''es esmu'' sajūtu. Sajūtai ''es'' sākums ir saprātā. Šī ''es'' esamība saprātā liek ahamtattvai un čittai izpildīt tām piemītošās funkcijas. Bez ''es'' nav iespējams just vai redzēt grāmatu, pat ja zem ahamtattvas ietekmes čitta pieņems grāmatas veidolu. Bet atkal jau, šis ''es'' ir tikai saprāta daļa. Tas nozīmē, ka eksistē cits ''es'', kurš pārvalda pirmo ''es'', ''es'' zinošs to, ka saprāts eksistē. Saprātā esošā ''es'' sajūta, tikai pierāda citas, patiesas būtības esamību, kas atrodas aiz saprāta robežām un zinošais par tā eksistenci. Šis ''es'', kas ir apliecinošā būtība un liecina par saprāta esamību un buddhitattvas eksistenci, vai ''es'' sajūtas, sauc par atmanu, individuālo apziņu (tulk.piezīme,- te un turpmāk ''individuāla'' ir jāsaprot kā indivīdam piemītoša). Tā ar introspekcijas un spriedumu palīdzību var nonākt pie secinājuma, ka atman vai saprāts, tas ir, individuālā apziņa un saprāts, - ir divi dažādi jēdzieni. 
   Atman (individuālā apziņa) un saprāts - ir dažādas lietas, tomēr tām kaut kādā veidā ir jābūt saistītām. Vispirms es apzinos savu esamību. Tad, tas pats ''es'', kurš pierāda manu esamību, liek man strādāt, un saprāta daļa, ko sauc par čittu, pieņem grāmatas veidolu ar tanmatras palīdzību, lai ļautu man redzēt grāmatu. Šis ''es'', pateicoties kuram man piemīt pašapzināšanās, ''es'', liecinošs par mana saprāta eksistenci, ''es'', apveltošs ar ''es eksistēju'' sajūtu - arī ir atman, individuālā apziņa. ''Es'', kurš ir apveltīts ar sajūtu ''es eksistēju'' un tajā pašā laikā pierāda atman eksistenci, - ir mahattattva. ''Es'', darošs darbu (piemēram, redzošs grāmatu) - ahamtattva, bet saprāta daļa, kas pieņem grāmatas veidolu un dodoša iespēju ahamtattvai to redzēt, - ir čitta. Tas viss parāda, ka vienam un tam pašam ''es'' uz katra pakāpiena ir sava funkcija. To kā rodas dažādas viena un tā paša ''es'' funkcijas, nepieciešams paskaidrot sīkāk. Apgalvojums ''es eksistēju'' nozīmē ''es'' klātbūtni, kas apliecina tā eksistenci. Šī apliecinošā būtība ir atman, un tā klātbūtne pierādās ar esamības sajūtu, kas izpaužas katras darbības laikā. Tas, ka sajūta ''es eksistēju'' atšķiras no atman, ir skaidrs no fakta, ka šis ''es'' nozīmē mana atman klātbūtni. Šī sajūta pierāda, ka individuālā apziņa - ir vienīgais, kas ir apziņa, un, ka bez apziņas eksistence nav iespējama. Bez apziņas nevar rasties eksistences sajūta. Tad kas gan šajā gadījumā liecinās par ''es'' eksistenci? Tādējādi, apziņas klātbūtne ir nepieciešama, lai formētos šī mahatattvas (budhitattvas) sajūta. Precīzāk sakot, mahatattva nevar eksistēt bez atman. 
   Viens un tas pats ''es'' pauž sevi divās dažādās funkcionālās formās: kā apliecinoša būtība un kā tīra ''es'' sajūta. ''Es'', apliecinošais manu eksistenci dod arī sajūtu ''es eksistēju''. Apliecinošais ''es'' - ir individuāla apziņa, un tas pauž sevi arī kā mahatattva jeb budhitattva, un tādēļ rada savas personīgās esamības sajūtu. Kad šī te apliecinošā būtība, jeb individuālā apziņa, izpilda savas esamības apzināšanās funkciju, to sauc par mahatattvu (budhitattvu). Tādējādi individuālā apziņa ir ne tikai apziņa, bet tai arī piemīt spējas izpildīt dažādas funkcijas un izpausties dažādās formās. Šī iezīme nav apziņa, savādāk individuālajai apziņai nebūtu nepieciešamība izpaust sevi kā mahatattvu, izpaužot sevi kā funkcionālu formu ''es eksistēju'', kas atšķiras no apliecinošās būtības. Sekojoši, apziņa un tās šī iezīme ir divi atsevišķi atman faktori. Tā kā šī iezīme atšķiras no apziņas, ir jābūt arī šim avotam. Ir nepieciešama arī cita faktora klātbūtne, kas ir spējīgs apveltīt atman ar īpašībām, lai tas varētu izpausties mahatattvas formā. To, kas iedarbojas uz atman līdzīgā veidā, sauc par Prakriti. Citiem vārdiem sakot, tieši pateicoties Prakriti, kas nosaka atman, tas izpaužas mahatattvas formā un iegūst sajūtu ''es eksistēju''. 
   Ir nepieciešams paskaidrot, kas ir Prakriti. Prakriti - tas ir sākums, kas kontrolē dabas fenomenus. Prakriti nav ne būtība, ne iezīme. Piemēram, tiek uzskatīts ka spēja sadedzināt - ir uguns dabiska īpašība. Ir jābūt kaut kam, kas apveltī uguni ar šo īpašību, tieši tāpat, kā jābūt kaut kādam faktoram, kas apvelta ar īpašībām individuālo apziņu. Prakriti - tas ir tas, kas dod īpašību individuālajai apziņai, bet to nevajag jaukt ar pašu īpašību, kas rodas pateicoties tās ietekmei. Prakriti - ir sanskrita vārds, kas sastāv no pra-kr + ktin, tas nozīmē ''darīt kaut ko īpašā veidā''. Individuālā apziņa iegūst zināšanas par savu eksistenci, tikai dēļ Prakriti ietekmes. Citiem vārdiem sakot, Prakriti apveltī ar īpašību atman, lai dotu tam eksistences sajūtu. Lai izpildītu jebkādu darbību ir vajadzīga enerģija. Prakriti, kas nosaka atman, ir unikāls spēks. Tā ir enerģija, kas nosaka individuālo apziņu. Tieši Prakriti, iedarbojoties uz individuālo apziņu, apveltī to ar spēju izpausties dažādās funkcionālās formās. Prakriti - ir sava veida vienīgais spēks, unikāla enerģija. Tomēr rodas jautājumi: kā spēks tas ir, un kur ir tā sākums?
   Prakriti - ir Puruši enerģija; to ietekmē tās personīgā enerģija. Tā kā Prakriti ir Puruši spēks, tai ir jāeksistē kopā ar Puruši. Un tā tas patiešām arī ir. Nevar nodalīt individuālo apziņu un tās Prakriti, tāpat kā nevar nodalīt liesmu un tās īpašību degt. Neviens objekts, kas iegūst tam raksturīgo īpašību, pateicoties kāda spēka vai enerģijas ietekmei, nevarēs eksistēt, ja tam šo spēku atņemt. Tie vienmēr ir kopā, tieši tāpat kā individuālā apziņa un tās enerģija Prakriti. 
   Individuālā apziņa un Prakriti ir nenodalāmi, gluži tāpat kā vienas lapaspuses divas puses. Vienīgā Prakriti funkcija ir tajā, lai, iedarbojoties uz apziņu, nepārtraukti radītu dažādas formas. Individuālā apziņa sāk apzināties savu eksistenci un uzstājas apliecinošās būtības lomā tikai tad, kad tā tiek apveltīta ar kādu īpašību, kas ļautu tai izpausties funkcionālā formā ''es esmu''. Tā Prakriti enerģiju, kas dod dzīvību individuālajai apziņai, iedarbojoties uz Purušu, sauc par sattvagunu, jeb apzinošo sākumu, bet saprāta daļu, kurā formējas ''es eksistēju'' sajūta, sauc par mahatattvu, jeb buddhitattvu. Pareizāk būs teikt, ka zem sattvagun ietekmes individuālā apziņa izpaužas kā mahatattva. 
   Katra darbība nozīmē esamību. Piemēram, ja es neeksistētu, es nevarētu redzēt. Atzīmēsim arī to, ka šeit ''es'' piemīt divas dažādas funkcijas, divi dažādi aspekti. Pirmais - apliecinošā būtība, individuālā apziņa, kura, lai pierādītu vai apzinātos savu eksistenci, ieguva sajūtu ''es eksistēju'' un izpilda tagad otru funkciju - redzējuma darbību. 
   ''Es', kuram piemīt sajūta ''es eksistēju'',- ir budhitattva, kas kaut kādā redzējuma procesā apzinās ne tikai individuālās apziņas eksistenci, bet arī izpilda redzējuma funkciju. Kad Prakriti ietekmē individuālo apziņu, tā pauž sevi kā budhitattva. Līdzīgi tam, dēļ Prakriti ietekmes spēka uz budhitattvu, rodas jauna spēja - darbības veikšana. Prakriti eksistēs arī budhitattvā, jo buddhitattva - ir tikai individuālās apziņas izpausme, bet Prakriti nevar tikt nodalīta no individuālās apziņas, neatkarīgi no tā, kur un kādā formā tā eksistē. 
Spēku vai gun, Prakriti, kas dod buddhitattvai šo spēku, sauc par dinamisku sākumu, jeb radžogun. Tādējādi, kad buddhitattva atrodas zem Prakriti ietekmes, tā izpaužas divos aspektos un izpilda divas funkcijas. Otru aspektu, kurš izpaužas kā radžogun ietekmes sekas un dod spēju izpildīt darbības, sauc par ahamtattatvu. Citiem vārdiem sakot, buddhitattva sevi pauž kā ahamtattva, kad to ietekmē radžogun - Prakritti dinamiskais sākums. 
   Jebkādai darbībai, kas ir pabeigta, noteikti ir kaut kāds rezultāts. Piemēram, kad jūs skatāties uz grāmatu, rezultāts ir grāmatas redzēšana. To kādā veidā mēs redzam grāmatu, bija paskaidrots augstāk. Čitta, kas ir saprāta daļa, uztver formu pieņemošu grāmatas tanmatru un pati pieņem grāmatas formu. Šo grāmatu arī redz ahamtattva. Čitta pieņem formu pēc ahamtattvas vēlmes. Kad ahamtattva redz grāmatu, čitta kļūst par šo grāmatu; bet, kad ahamtattva dzird skaņu, čitta kļūst par šo skaņu. Čittas forma pilnībā ir atkarīga no ahamtattvas. Čitta patstāvīgi maina savu formu pēc ahamtattvas pavēlēm, sekojoši, tai ir jābūt ļoti cieši saistītai ar ahamtattvu. Vajag paskaidrot, kā veidojās čitta. Čitta, kā jau tika teikts agrāk, ir viena no saprāta daļām, bet buddhitattva un ahamtattva - divas citas. Buddhitattva un ahamtattva - ir individuālās apziņas izpausmes, kas formējās sattvagun Prakriti ietekmes rezultātā uz atman un iedarbojoties radžogun uz buddhitattvu. Citiem vārdiem sakot, individuālā apziņa zem Prakriti otrās stadijas ietekmes izpilda ahamtattvas funkciju. Tā kā Prakriti klātbūtne ir ahamtattvā, tai ir to jāietekmē. Patiešām, ahamtattva, izpauž sevi kā čitta dēļ Prakriti ietekmes uz ahamtattvu. Prakriti spēks, kurš iedarbojas uz ahamtattvu, tiek saukts par tamogun, tas ir statisks sākums. Zem tamogun ietekmes ahamtattva, vai ''es'', kurš izpilda darbības, ir spiests pieņemt savas darbības rezultāta mentālu veidolu. Tas nozīmē, ka, kad ''es'' redz grāmatu, tas līdzinās grāmatai. Tādējādi, zem tamogun ietekmes rodas vēl viena ''es'' izpausme, kas transformējas mums uztvertajā mentālajā veidolā. ''Es'', kurš līdzinās grāmatai vai pieņemošs grāmatas veidolu, ir čitta. Nekas cits, kā individuālā apziņa, izpauž sevi beigu beigās kā čitta. 
   Un tā, ar loģikas un argumentu palīdzību mēs pierādījām, ka individuālā apziņa, atrodoties zem viena vai cita Prakriti sākuma, pakāpeniski transformējas čittā, un šī procesa rezultātā rodas saprāts. Individuālās apziņas eksistence ir nepieciešama saprātam, kurš ir tikai individuālās apziņas secīgi noformēta manifestācija, ko nosaka Prakriti. Ja nav atman, tad saprāta formēšanās ir neiespējama. Bet mēs zinām, ka katrai būtnei piemīt saprāts, sekojoši, atman piemīt katrai būtnei. Šis visums ir piepildīts ar neskaitāmām dzīvības formām, un dēļ tā, ka atman atspoguļojas katrā no tām, liekas, ka eksistē daudz atman. Visu atman kopumu var apzīmēt kā Paramatman, Bhumačaitaņja, Brahman vai Bhagavan. Līdzīgi tam, kā 12 vieninieki sastāda duci, divdesmit sastāda divi desmitnieki, bet ļoti lielu zaldātu skaitu sauc par armiju, visas apziņas vienības kopīgs nosaukums ir zināms kā Paramatman, Bhumačaitaņja vai Bhagavan. Bhagavan nevajag saprast kā varenu cilvēku ar spēcīgām rokām un kājām. Tas ir visu atman kopums. Angļu valodā pats tuvākais atman vārda nozīmei ir vārds soul, tāpēc Bhagavan var arī nosaukt par visuma Apziņu vai visuma Dvēseli. Mūsu spriedumi parāda, ka Bhagavan eksistē un, ka tas eksistē kā Paramatman, jeb kā visuma Dvēsele, kā Bhumačaitanja, jeb kosmiska Apziņa, kā Brahma - mūžīga Svētlaime.


 
Kategorija: Indija | Pievienoja: Sanistra (04.10.18)
Skatījumu skaits: 21 | Atslēgvārdi: tanmatra, Brahma, mahattattva, buddhitattva, individuālā apziņa, Dharma, Atman, ahamtattva, čitta, indrijas
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Copyright MyCorp © 2018 | Uzturēšanu nodrošina uCoz